Juridiskās personas maksātnespējas process

Publicēts: 21.11.2022.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana

Ja visas saistības tiek segtas līdz lietas izskatīšanas dienai, tad ir skaidrs, ka tiesa lemj par lietas izbeigšanu, jo vairs nepastāv minētajā pieteikumā norādītā maksātnespējas procesa pazīme. Savukārt, ja parādnieks līdz lietas izskatīšanas dienai ir sedzis daļu no pieteikumā norādītajām parādsaistībām, tad tiesai ir pamats šādu pieteikumu noraidīt, nolūkā novērst juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu. Turklāt pēc būtības abos minētajos gadījumos attiecīgā maksātnespējas procesa pazīme vairs nepastāv (pilnīgi vai daļēji segtas saistības).

Iesniegumā lūgts skaidrot Civilprocesa likuma normu piemērošanu Maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanā, ja pieteikums tiek iesniegts tiesā atbilstoši Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punktā minētajai maksātnespējas procesa pazīmei. Proti, vai gadījumos, kad pieteikums iesniegts atbilstoši iepriekš minētajai Maksātnespējas likuma maksātnespējas procesa pazīmei un parādsaistības tiek segtas daļēji, novēršot maksātnespējas procesa pazīmi, tad tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹³panta vienpadsmito daļu nav pamata pasludināt juridiskās personas maksātnespēju un kreditora pieteikums noraidāms, vai Civilprocesa likuma 363.¹³ panta kādai no norādītajām daļām ir prioritāra nozīme maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanā, ja ir, tad kādos gadījumos?

[1] Vispirms norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienestam normatīvie akti[1] neparedz tiesības iesaistīties atzinuma sniegšanā par maksātnespējas procesa pieteikuma pamatotības izvērtēšanu, jo šis jautājums ietilpst tiesas ekskluzīvā kompetencē.

Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas kontroles dienests sniedz viedokli tiktāl, lai nodrošinātu vienveidīgas maksātnespējas tiesību piemērošanas prakses veidošanos.

[2] Saskaņā ar Maksātnespējas likumu[2] katra maksātnespējas pazīme ir patstāvīga un tā ir piemērojama, iestājoties noteiktam faktisko apstākļu kopumam.

Attiecīgi, lai tiesa pasludinātu maksātnespējas procesu, Maksātnespējas likumā^{^[3]} un Civilprocesa likumā^{^[4]} pieteicējam ir noteikts pienākums iesniegt tiesai noteikta satura ziņas. Tā ir obligāta prasība, lai tiesa lemtu par maksātnespējas procesa pasludināšanu. Tas nozīmē, ka normatīvajos aktos minētajām nepieciešamajām ziņām (tostarp maksātnespējas procesa pazīmei), kuras sniedzamas tiesā un uz kuru pamata tiesa var pasludināt maksātspējas procesu, ir juridiska nozīme.

Tā, piemēram, atbilstoši Civilprocesa likumā^{^[5]}noteiktajam, ja pieteikumā norādītā maksātnespējas procesa pazīme netiek konstatēta, tiesa maksātnespējas procesa pieteikumu noraida un izbeidz juridiskās personas maksātnespējas procesa lietu, kā arī izlemj jautājumu, vai maksātnespējas procesa pieteikums atzīstams par nepamatotu vai apzināti nepatiesu. Tātad tiesa attieksmi pret maksātnespējas procesa pieteikumu pauž (vērtē, vai pieteikums bijis nepamatots vai apzināti nepatiess) pēc tam, kad tā nekonstatē norādīto maksātnespējas procesa pazīmi.^{^[6]}

Saistībā ar minēto būtiski akcentēt, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt tiesā gan pats parādnieks, gan kreditors. Pirmajā gadījumā parādnieks ar maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu pats atzīst maksātnespējas iestāšanās faktu un brīvprātīgi piekrīt tās negatīvajām sekām – mantas pārdošanai un likvidācijai.[7] Savukārt gadījumā, kad juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz kreditors, tad Maksātnespējas likumā noteiktās maksātnespējas procesa pazīmes konstatēšanai ir būtiska nozīme, jo maksātnespējas process nav parādu piedziņas instruments.

Tādējādi likumdevējs acīmredzot ir paredzējis iespēju Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā novērst maksātnespējas procesa pasludināšanu uzņēmumam, kas pēc būtības ir maksātspējīgs. Uz to norāda arī attiecīgās Civilprocesa likuma normas, proti: 1) tiesa lemj par lietas izbeigšanu, ja maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs atsauc savu pieteikumu tāpēc, ka parādnieks līdz lietas izskatīšanas dienai ir labprātīgi sedzis maksātnespējas procesa pieteikumā minētās parādsaistības [..][8] un 2) tiesa noraida maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pieteikuma izskatīšanas dienā tiesa nekonstatē tajā norādīto maksātnespējas procesa pazīmi, jo parādnieks līdz lietas izskatīšanas dienai ir sedzis daļu no pieteikumā norādītajām parādsaistībām nolūkā novērst juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu [..].[9]

Proti, ja visas saistības tiek segtas līdz lietas izskatīšanas dienai, tad ir skaidrs, ka tiesa lemj par lietas izbeigšanu, jo vairs nepastāv minētajā pieteikumā norādītā maksātnespējas procesa pazīme. Savukārt, ja parādnieks līdz lietas izskatīšanas dienai ir sedzis daļu no pieteikumā norādītajām parādsaistībām, tad tiesai ir pamats šādu pieteikumu noraidīt, nolūkā novērst juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu. Turklāt pēc būtības abos minētajos gadījumos attiecīgā maksātnespējas procesa pazīme vairs nepastāv (pilnīgi vai daļēji segtas saistības).

Tātad Civilprocesa likuma regulējums, izlemjot maksātnespējas procesa pieteikumu, nav saistāms ar attiecīgo normu prioritārās piemērošanas secību, bet gan faktisko apstākļu atbilstību minētajam regulējumam.

[1] Maksātnespējas likuma 173. panta pirmā daļa un Maksātnespējas likuma 174.¹ pants.

[2] Maksātnespējas likuma 57. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 57. pants.

[4] Civilprocesa likuma 363.³ pants.

[5] Civilprocesa likuma 363.¹³ devītā daļa.

[6] Alliks A. Reiderisms un Krimināllikuma 214. pants. Jurista Vārds, 12. 05. 2015., Nr. 19 (871).

[7] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. SPC-54/2012; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 18. janvāra spriedums lietā Nr. SPC-3/2013.

[8] Civilprocesa likuma 363.¹³ desmitā daļa.

[9] Civilprocesa likuma 363.¹³ 11. daļa.

Gadījumā, ja darba devējs neizmaksā darbiniekam pienākošos darba samaksu, vispirms darbiniekam jāvēršas tiesā ar prasības pieteikumu par neizmaksātās darba samaksas piedziņu. Ja naudas līdzekļus neizdodas atgūt, darbinieks var iesniegt tiesā darba devēja maksātnespējas pieteikumu.
No tiesas izdevumu samaksas atbrīvots juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs, ja tiesas nolēmuma par darba samaksas piedziņu izpilde atzīta par neiespējamu.
Tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot darbinieku no maksātnespējas procesa depozīta samaksas, ja viņš maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no parādnieka un darbinieks, ievērojot viņa mantisko stāvokli, nevar iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kā rīkoties situācijā, ja darba devējs neizmaksā darbiniekam pienākošos darba samaksu.

Informējam, ka gadījumā, ja darba devējs neizmaksā darbiniekam pienākošos darba samaksu, vispirms darbiniekam jāvēršas tiesā ar prasības pieteikumu par neizmaksātās darba samaksas piedziņu. Ja naudas līdzekļus neizdodas atgūt, darbinieks var iesniegt tiesā darba devēja maksātnespējas pieteikumu.

Juridiskās personas (darba devēja) maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku,[1] ja darba devējs divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas nav pilnībā izmaksājis darba algu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.[2]

Jāņem vērā, ka par maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu tiesā jāmaksā tiesas izdevumi[3] (valsts nodeva) 355 euro apmērā un juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa[4] divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd 1400 euro).

Vienlaikus no tiesas izdevumu samaksas atbrīvots juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs, ja tiesas nolēmuma par darba samaksas piedziņu izpilde atzīta par neiespējamu.[5]

Tāpat tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot darbinieku no maksātnespējas procesa depozīta samaksas, ja viņš maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no parādnieka un darbinieks, ievērojot viņa mantisko stāvokli, nevar iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu.[6]

Maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas kārtību regulē Civilprocesa likums[7]. Iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, pieteikumā norāda, par kādu laikposmu nav izmaksāta darba samaksa un kaitējuma atlīdzība, un tam pievieno darba devēja izsniegtu izziņu par darba samaksas un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru, bet, ja darba devējs minēto izziņu nav izsniedzis, šo faktu norāda pieteikumā.[8]

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kurš veic Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus.[9]

Pēc darba devēja (juridiskās personas) maksātnespējas procesa pasludināšanas darbiniekam ir jāpiesaka kreditora prasījums administratoram, kurš lemj par prasījuma atzīšanu un iekļaušanu kreditoru prasījumu reģistrā.[10]

Kreditora prasījums ir jāiesniedz administratoram viena mēneša laikā pēc ieraksta par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu izdarīšanas maksātnespējas reģistrā.[11] Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.[12]

Ja kreditors nokavējis iepriekš minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.[13]

Saņemot pieteikumu, administrators var vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda (turpmāk šajā skaidrojumā – fonds) līdzekļiem, un Maksātnespējas kontroles dienests lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai vai par atteikumu piešķirt naudas līdzekļus.[14]

No fonda līdzekļiem tiek apmierināti tikai likumā "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" noteiktie maksātnespējīgā darba devēja neapmaksātie darbinieku prasījumi un ar tiem saistītie nodokļu maksājumi. Ar plašāku informāciju var iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta mājas lapā, sadaļā "Darbinieku prasījumi".

Darbiniekam izmaksājamā summa darba samaksai, atlīdzībai par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atlīdzībai par cita veida apmaksātu prombūtni un atlaišanas pabalstam kopā nepārsniedz VID deklarēto darbinieka ienākumu apmēru attiecīgajā periodā.[15]

Apmērs, kādā tiek veikta naudas līdzekļu izmaksa no fonda, ir ierobežots, ņemot vērā katra darbinieka konkrēto prasījumu un valstī noteikto minimālo mēneša darba algu, tādēļ darbinieku prasījumi no fonda līdzekļiem ne vienmēr tiek segti pilnā apmērā. Darbinieku prasījumi atlikušajā daļā (daļā, kas netiek segta no fonda) apmierināmi Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajā kreditoru prasījumu segšanas kārtībā.

[1] Maksātnespējas likuma 60. panta otrā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punkts.

[3] Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts.

[4] Maksātnespējas likuma 62. panta pirmā daļa.

[5] Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.² punkts.

[6] Maksātnespējas likuma 62. panta septītā prim daļa.

[7] Civilprocesa likuma 46.¹ nodaļa.

[8] Civilprocesa likuma 363.² panta piektā daļa.

[9] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punkts.

[10] Maksātnespējas likuma 65. panta 3. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa.

[12] Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa.

[13] Maksātnespējas likuma 73. panta otrā daļa.

[14] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 8. pants.

[15] Turpat.

Tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot darbinieku no maksātnespējas procesa depozīta samaksas, ja viņš maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no parādnieka un darbinieks, ievērojot viņa mantisko stāvokli, nevar iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kā rīkoties situācijā, ja darba devējs nepilda tiesas spriedumu un neizmaksā darbiniekam pienākošos darba algu?

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kurš veic Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus.[9]

[1] Maksātnespējas likuma 60. panta otrā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punkts.

[3] Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts.

[4] Maksātnespējas likuma 62. panta pirmā daļa.

[5] Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.² punkts.

[6] Maksātnespējas likuma 62. panta septītā prim daļa.

[7] Civilprocesa likuma 46.¹ nodaļa.

[8] Civilprocesa likuma 363.² panta piektā daļa.

[9] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punkts.

[10] Maksātnespējas likuma 65. panta 3. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa.

[12] Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa.

[13] Maksātnespējas likuma 73. panta otrā daļa.

[14] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 8. pants.

[15] Turpat.

Pieteikuma saturu un iesniegšanas kārtību tiesā regulē Civilprocesa likums.

Kam un kā kreditors var iesniegt uzņēmuma (SIA) maksātnespējas procesa pieteikumu?

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹ panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa lietu atbilstoši parādnieka, kreditora vai Maksātnespējas likuma 42. panta trešajā daļā noteiktā kreditoru vairākuma pieteikumam tiesa izskata pēc parādnieka juridiskās adreses, kas parādniekam bija reģistrēta trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.² pantam kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā norāda: 1) kreditora firmu (nosaukumu), tostarp arī reģistrācijas numuru un juridisko adresi; 2) parādnieka firmu (nosaukumu), reģistrācijas numuru un juridisko adresi; 3) maksātnespējas procesa pazīmi; 4) parādnieka juridisko adresi, kas parādniekam bija reģistrēta trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmes ir noteiktas Maksātnespējas likuma 57. panta pirmajā daļā. Parādniekam piemēro juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja ir kāda no šajā normā minētajām pazīmēm.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta ceturto daļu, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, ja parādnieks nav nokārtojis vienu vai vairākas parādsaistības konkrētā apmērā un kurām ir iestājies izpildes termiņš, un kreditors vai kreditori ir izsnieguši vai nosūtījuši uz parādnieka juridisko adresi sūtītāja apmaksātu brīdinājumu par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, un parādnieks triju nedēļu laikā pēc brīdinājuma nodošanas pastā komersantam nav samaksājis parādu vai nav cēlis pamatotus iebildumus pret prasījumu, pieteikumam pievieno pierādījumus par prasījuma pamatojumu un apmēru, brīdinājuma par nodomu iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu kopiju, dokumentus par brīdinājuma izsniegšanu vai nosūtīšanu (kvīti par dokumenta nosūtīšanu ar sūtījuma satura apliecinājumu), kā arī pieteikumā apliecina, ka parādnieks nav pret to cēlis pamatotus iebildumus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta piekto daļu, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, ja parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas, pieteikumā norāda, par kādu laikposmu nav izmaksāta darba samaksa un kaitējuma atlīdzība, un tam pievieno darba devēja izsniegtu izziņu par darba samaksas un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru, bet, ja darba devējs minēto izziņu nav izsniedzis, šo faktu norāda pieteikumā.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta otro daļu, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, kreditors pievieno dokumentus, kas apliecina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu, kā arī maksātnespējas procesa depozīta samaksu. Pretējā gadījumā maksātnespējas procesa pieteikums tiks atstāts bez virzības.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa ir divu minimālo mēnešalgu apmērā, kas iemaksājama Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā. Papildus vēršam uzmanību uz ierobežojumiem juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 61. pantu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nedrīkst iesniegt nodrošinātais kreditors. Ja prasījums nav nodrošināts pilnībā, nodrošinātais kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt tikai nenodrošinātās prasījuma daļas apmērā. Nenodrošinātais kreditors nav tiesīgs iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja attiecībā uz parādnieku ir ierosināts vai tiek īstenots TAP.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšana

Par pienākuma iesniegt juridiskās maksātnespējas procesa pieteikumu nepildīšanu, ja šis parādnieka pienākums iestājas saistībā ar neizpildītām nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu saistībām, iestājas atbildība saskaņā ar Maksātnespējas likuma 178. pantu.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu.

Parādniekam piemēro juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja ir kāda no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu (šobrīd 1400 euro) apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā. Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksas veikšanas pienākuma, tostarp situācijā, ja uzņēmuma konti ir bloķēti vai uzņēmumam nav līdzekļu depozīta iemaksai.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis (Maksātnespējas likuma 62. panta otrā daļa) ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Tāpat par parādnieka iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama arī valsts nodeva 70 euro apmērā (Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts).

Parādniekam ir pienākums nekavējoties iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm (Maksātnespējas likuma 60. panta trešā daļa).

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesai iesniedz Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā un Civilprocesa likuma 363.³ pantā noteikts maksātnespējas procesa pieteikuma saturs.

Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka par pienākuma iesniegt juridiskās maksātnespējas procesa pieteikumu nepildīšanu, ja šis parādnieka pienākums iestājas saistībā ar neizpildītām nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu saistībām, iestājas atbildība saskaņā ar Maksātnespējas likuma 178. pantu.

Ar plašāku informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesu aicinām iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Juridiskas personas maksātnespējas process".

Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksas veikšanas pienākuma, tostarp situācijā, ja uzņēmuma konti ir bloķēti vai uzņēmumam nav līdzekļu depozīta iemaksai.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu, ja uzņēmumam nav līdzekļu valsts nodevas un depozīta samaksai.

Parādniekam piemēro juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja ir kāda no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu (šobrīd 1240 euro) apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā. Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksas veikšanas pienākuma, tostarp situācijā, ja uzņēmuma konti ir bloķēti vai uzņēmumam nav līdzekļu depozīta iemaksai.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis (Maksātnespējas likuma 612. panta otrā daļa) ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Tāpat par parādnieka iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama arī valsts nodeva 70 euro apmērā (Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts).

Norādāms, ka saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem, galvenais jebkura valdes locekļa pienākums ir nodrošināt kapitālsabiedrības darbības tiesiskumu. Līdz ar to par valdes locekļa pienākumu veikšanas izvērtēšanas kritēriju izmantojams Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā noteiktais, ka valdes loceklim savi pienākumi ir jāveic kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

No maksātnespējas procesa depozīta un tiesas izdevumu samaksas var tikt atbrīvots tikai darbinieks, kurš iepriekš ir vērsies tiesā pret darba devēju par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, bet tiesas nolēmuma izpilde nav bijusi iespējama.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu.

Maksātnespējas likuma 57. panta pirmajā daļā ir noteiktas juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmes, tai skaitā 4. punktā noteiktā pazīme – parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Ja darba līgumā nav noteikta darba samaksas izmaksas diena, uzskatāms, ka šī diena ir nākamā mēneša pirmā darbdiena.

Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka par kreditora iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama valsts nodeva 355 euro apmērā.

Maksātnespējas likuma 62. panta 7.¹daļā noteikts, ka tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot darbinieku no maksātnespējas procesa depozīta samaksas, ja viņš maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no parādnieka un darbinieks, ievērojot viņa mantisko stāvokli, nevar iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu.

Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.² punktā noteikts, ka no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti pieteikuma iesniedzēji – par juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu, ja tiesas nolēmuma par darba samaksas piedziņu izpilde šajā likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu.

Secināms, ka no maksātnespējas procesa depozīta un tiesas izdevumu samaksas var tikt atbrīvots tikai darbinieks, kurš iepriekš ir vērsies tiesā pret darba devēju par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, bet tiesas nolēmuma izpilde nav bijusi iespējama.

Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienests izstrādātajā infografikā ir iekļāvis norādi uz sākotnēju vēršanos tiesā pret darba devēju par darba samaksa piedziņu, ņemot vērā, ka šādā veidā darbinieks var aizsargāt savas tiesības bez papildus izdevumiem.

Vienlaikus, konstatējot Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmi, darbinieks ir tiesīgs iesniegt darba devēja maksātnespējas procesa pieteikumu arī tad, ja viņš nav iepriekš tiesājies ar darba devēju par darba samaksas piedziņu. Tomēr šādā gadījumā ir jāņem vērā, ka par maksātnespējas pieteikumu būs jāmaksā valsts nodeva 355,00 euro apmērā un juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts divu minimālo mēnešalgu apmērā 1240 euro (t.i., kopsummā 1595,00 euro).

Jānorāda, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta pirmo prim daļu maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī vairāki kreditori (darbinieki) kopā, tādējādi valsts nodevas un depozīta maksājumus iespējams sadalīt savā starpā.

Administratora darbība, tiesības un pienākumi juridiskās personas maksātnespējas procesā

Ja no pirkuma līguma izrietošās saistības ir izpildītas, tad ir pamats dzēst hipotēku. Savukārt administratoram ir maksātnespējas procesā visas pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, līdz ar to pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nostiprinājuma lūgumu par ķīlas tiesību izbeigšanu ir tiesīgs parakstīt administrators.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir tiesības parakstīt nostiprinājuma lūgumu par maksātnespējīgās juridiskās personas (turpmāk šajā skaidrojumā – parādnieks) labā nostiprinātās hipotēkas dzēšanu iesniegumā norādītajā situācijā.

Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros sniedz šādu viedokli.

Maksātnespējas kontroles dienests sniedz atbildi tiktāl, lai nodrošinātu vienveidīgas maksātnespējas tiesību piemērošanas prakses veidošanos, vienlaikus izvairoties no konkrētā gadījuma izpētes, analīzes un atbildes sniegšanas par specifiskām ar konkrēto gadījumu saistītām juridiskām niansēm.

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas Turpmāk parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators.[1] Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.[2] Turklāt administrators pārvalda mantu kā krietns un rūpīgs saimnieks.[3]

Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu.[4] Ķīlas tiesība kā lietu tiesība ļauj ķīlas ņēmējam (kreditoram) izmantot ieķīlāto lietu kā parāda saistības nodrošinājumu tādējādi, ka viņš var dabūt parāda samaksu no pašas ieķīlātās lietas (lietošanas ķīla) vai arī tās pārdošanā saņemtās naudas.^{^[5]}

Ķīlas tiesība izbeidzas pati no sevis, kad dzēš prasījumu, kuram tā nodibināta, vienalga, kādā kārtā tas izdarīts.[6]

Savukārt par cesijas priekšmetu var būt dažāda veida prasījumi, neatkarīgi, vai tie izriet no līguma, vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši.[7]

Cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdot (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Parādnieka piekrišana, pret kuru prasījums vērsts, nav vajadzīga, un cesija ir spēkā, pat ja parādnieks par to nav bijis informēts.[8]

Agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka, vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis.[9]

Ņemot vērā iepriekš minēto, ja no pirkuma līguma izrietošās saistības ir izpildītas, tad ir pamats dzēst hipotēku. Savukārt administratoram ir maksātnespējas procesā visas pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, līdz ar to pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nostiprinājuma lūgumu par ķīlas tiesību izbeigšanu ir tiesīgs parakstīt administrators.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par Maksātnespējas likumam atbilstošu rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punkts.

[3] Maksātnespējas likuma 95. panta trešā daļa.

[4] Civillikuma 1278. pants.

[5] Višņakova G., Civillikuma 1278. pants. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Lietas; Valdījums; Tiesības uz svešu lietu. R.: Mans Īpašums, 1998, 160. lpp.

[6] Civillikuma 1309. pants.

[7] Civillikuma 1798. pants.

[8] Civillikuma 1801. pants.

[9] Civillikuma 1804. pants.

Administratoram, saņemot informācijas pieprasījumu, jāizvērtē tā pamatotība un mērķis, vienlaikus arī jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums attiecībā uz ar maksātnespējas procesa norisi saistītās informācijas izsniegšanu, kā arī jāievēro parādnieka vai kreditoru likumīgās intereses.

Iesniegumā norādīts, ka administrators saņēmis vēstuli par informācijas un dokumentu izsniegšanu saistībā ar maksātnespējas procesa ietvaros noslēgto cesiju no personas, kura maksātnespējas procesā nav atzīta par parādnieka pārstāvi, kreditoru vai kādu citu personu, kurai saskaņā ar Maksātnespējas likumu ir tiesības saņemt dokumentus un informāciju par maksātnespējas procesa norisi.

Persona, kura lūgusi izsniegt dokumentus, bija atbildētājs tiesvedībā, kur parādnieka vārdā tika celta prasība par parāda piedziņu. Administrators, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību, šīs prasījuma tiesības cedēja. Par minēto tika sagatavots un nosūtīts paziņojums, ar kuru atbildētājs tika informēts par noslēgto cesiju.

Lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir jāsniedz dokumenti, kas saistīti ar parādnieka maksātnespējas procesu, personai, kas nav saistīta ar konkrētā maksātnespējas procesa norisi.

Administratora pienākums ir sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām. Līdz ar to likumdevējs ir ierobežojis to personu loku, kurām ir tiesības saņemt informāciju par parādnieka maksātnespējas procesu.[1]

Maksātnespējas likumā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.[2] No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Secināms, ka administratoram, saņemot informācijas pieprasījumu, jāizvērtē tā pamatotība un mērķis, vienlaikus arī jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums attiecībā uz ar maksātnespējas procesa norisi saistītās informācijas izsniegšanu, kā arī jāievēro parādnieka vai kreditoru likumīgās intereses.

[1] Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punkts

[2] Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punkts

Ķīlas ņemšana pirms parādnieka maksātnespējas procesa ķīlas ņēmējam garantē iespēju no ķīlas priekšmeta realizācijas apmierināt savus prasījumus prioritāri pār citiem kreditoriem un būtu tikai loģiski, ka šādas tiesības tiktu ievērotas arī ķīlas devējas maksātnespējas procesā, jo pretējā gadījumā ķīlas institūts kā tāds zaudētu jēgu.

Iesniegumā norādīts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesā parādniekam ir nenodrošinātie kreditori un nodrošinātais kreditors, kura prasījuma tiesība ir nodrošināta ar komercķīlu, proti, visas parādnieka prasījuma tiesības un arī nākamās prasījuma tiesības līdz noteiktai summai ieķīlātas nodrošinātā kreditora labā.

Ar tiesas spriedumu apmierināta administratora iesniegtā prasība pret parādnieka pārstāvjiem par zaudējumu piedziņu.

Ņemot vērā iesniegumā norādītos apstākļus, lūgts sniegt viedokli par piedzīto zaudējumu novirzīšanu nodrošinātajam kreditoram juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi[2] un sekmētu kreditoru aizsardzību.

Maksātnespējas procesa ietvaros tiek piemēroti Maksātnespējas likuma 6. pantā noteiktie principi, tostarp tiesību saglabāšanas princips, kreditoru vienlīdzības princips un saistību izpildes princips. Proti, kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.

Nodrošinātais kreditors ir kreditors, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu.[3]

Norādāms, ka ķīlas ņemšana pirms parādnieka maksātnespējas procesa ķīlas ņēmējam garantē iespēju no ķīlas priekšmeta realizācijas apmierināt savus prasījumus prioritāri pār citiem kreditoriem un būtu tikai loģiski, ka šādas tiesības tiktu ievērotas arī ķīlas devējas maksātnespējas procesā, jo pretējā gadījumā ķīlas institūts kā tāds zaudētu jēgu.[4]

Vienlaikus Maksātnespējas likums paredz administratoram pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.[5]

Maksātnespējas likuma darījumu apstrīdēšanas institūta būtība ir nodrošināt kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.[6]

Administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu, tostarp ievērojot tiesību saglabāšanas un saistību izpildes principus, ja vien administratoram nav pamata apstrīdēt pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas noslēgtos darījumus.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta 2023. gada 18. janvāra vēstule Nr. 1-57n/2023/49.

[2] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 7. panta pirmā daļa.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 30. augusta spriedums Lietā Nr. C27204111, SKC-111/2016.

[5] Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punkts.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2019. gada 16. decembra spriedums Lietā Nr. C29358817, SKC-294/2019.

Katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu, jo viņam ir pieejama vispilnīgākā informācija par procesa norisi.

Iesniegumā norādīts, ka no VID tika saņemta informācija, ka 2020. gadā parādnieks visus savus pamatlīdzekļus atsavināja citai juridiskai personai (turpmāk šajā skaidrojumā – atbildētājs), bet parādnieks nav nodevis dokumentus administratoram, kas apliecinātu šo faktu. Administrators cēla tiesā prasību par parāda piedziņu. Atbildētājs prasību neatzīst, jo saistības ir izbeigtas uz vairāku lūgumu pamata, tai skaitā savstarpēja ieskaita līguma. Vienlaikus administratora rīcībā esošie dokumenti neļauj gūt skaidru priekšstatu par darījumiem.

Lūgts sniegt viedokli par administratora celtās prasības uzturēšanas pamatiem un iespēju piedzīt parādu no atbildētāja un/vai zaudējumus no personām, kas piedalījās minētajos darījumos.

Administrators nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.[2] Savukārt juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.[3] No minētā izriet, ka administratora darbībām parādnieka maksātnespējas procesā ir jābūt efektīvām, likumīgām, kā arī vērstām uz kreditoru prasījumu apmierināšanu, un administratoram patstāvīgi ir jāpieņem tādi lēmumi, kas virzītu parādnieka maksātnespējas procesu uz mērķi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto, administratoram ir pieejami šādi mantas atgūšanas mehānismi:

1) parādu atgūšana/piedziņa[4];

2) prasības celšana pret valdes locekli par zaudējumu piedziņu[5];

3) darījumu apstrīdēšana[6].

Līdz ar to administratora kompetencē ir izvēlēties attiecīgu instrumentu maksātnespējas procesa ietvaros, pastāvot noteiktiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem. Tostarp administratoram ir iespēja arī celt prasību pret valdes locekli par dokumentu nenodošanu.[7] Attiecīgi administratoram katrā konkrētajā gadījumā jāizsver, kurš no minētajiem tiesiskajiem instrumentiem ir atbilstošākais, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu, jo viņam ir pieejama vispilnīgākā informācija par procesa norisi. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par Maksātnespējas likumam atbilstošu rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem. Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpt pieņemt lēmumus administratora vietā maksātnespējas procesa ietvarā.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta 2023. gada 3. aprīļa vēstule Nr. 1-57n/2023/258.

[2] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 65. panta 6. punkts.

[5] Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 96. panta pirmā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešā daļa.

Maksātnespējas procesā nav piemērojams Komerclikumā noteiktais regulējums par mantas aizturēšanu un pārdošanu, jo tas neatbilst Maksātnespējas likumā noteiktajam speciālajam regulējumam par administratora rīcību ar trešajām personām piederošu mantu.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1) vai Komerclikumā noteikto[1] aizturējuma tiesību piemērošanas gadījumā Civilprocesa likumā noteiktās zvērināta tiesu izpildītāja darbības saistībā ar aizturētās mantas izsoli veic administrators? Proti, vai Maksātnespējas likuma regulējums[2] ir piemērojams tikai attiecībā uz parādnieka mantas pārdošanu, vai pēc analoģijas šī norma būtu piemērojama arī attiecībā uz aizturētās mantas pārdošanu?

2) ja administrators drīkst pārdot aizturēto mantu, vai tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē, ievērojot Maksātnespējas likumā[3] noteikto kārtību (tostarp otrās izsoles gadījumā ir lejupejošs solis)?

3) ja administrators nedrīkst pārdot aizturēto mantu, kāda būtu kārtība šādas mantas pārdošanai? Vai administratoram ir jāceļ tiesā prasība par parāda piedziņu un, labvēlīga tiesas lēmuma gadījumā, jāvēršas pie tiesu izpildītāja ar lūgumu vērst piedziņu uz aizturēto parādnieka mantu?

4) vai trešās personas mantas aizturēšana un pārdošana maksātnespējas procesā nav pretrunā ar Maksātnespējas likuma[4] nosacījumiem par administratora rīcību ar trešajām personām piederošu mantu?

5) vai un kā informācija par aizturēto mantu (no tās pārdošanas saņemtie līdzekļi un uzturēšanas izdevumi) būtu norādāma Elektroniskās maksātnespējas uzskaites sistēmā?

Komerclikumā noteiktās komersanta aizturējuma tiesības[5] aizsargā komersanta (kreditora) intereses gadījumos, kad komersanti, noslēdzot darījumu, savu iespējamo prasījumu nav nodrošinājuši ar pienācīgiem nodrošinājuma līdzekļiem. Tomēr situācijā, kad komersants iegūst maksātnespējas subjekta statusu, Komerclikumā noteikto aizturējuma tiesību izmantošanas iespējamība ir jāvērtē atbilstoši Maksātnespējas likuma kā speciālā regulējuma atbilstībai.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas paredz, ka par maksātnespējīgās sabiedrības galvenajām finansiāli ieinteresētajām personām kļūst tās kreditori, kurus ekskluzīvās kompetences ietvaros pārstāv administrators. Attiecīgi viens no administratora galvenajiem pienākumiem, kas kalpo būtiskākā maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanai, tas ir, kreditoru prasījumu apmierināšanai, ir atgūt debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai.[6] Tāpat šim nolūkam administratoram ir jāizvērtē parādnieka darījumi un, pastāvot attiecīgajiem tiesiskajiem priekšnoteikumiem, jāceļ prasība tiesā saskaņā ar Maksātnespējas likuma noteikumiem.[7]

Līdz ar to Maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanai ir piemērojami Maksātnespējas likumā noteiktie tiesiskie līdzekļi un nosacījumi. Viens no šādiem Maksātnespējas likumā noteiktajiem nosacījumiem paredz, ka parādnieka maksātnespējas procesā ir pārdodama tikai parādniekam piederoša manta.[8] Tāpat Maksātnespējas likumā detalizēti noregulēta administratora rīcība ar trešajām personām piederošu mantu, kura noteic, ka administrators nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām.[9] Tātad, administratoram ir pienākums ne vien uzturēt trešajai personai piederošu mantu, bet arī to nodot (atgriezt) tās īpašniekam.[10]

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajām personām piederoša manta neietilpst parādnieka mantas jēdzienā, un administrators maksātnespējas procesa ietvaros nav tiesīgs atsavināt trešajai personai piederošo mantu, bet gan tikai parādniekam piederošu mantu.

Līdz ar to secināms, ja administrators īstenotu Komerclikumā noteiktās komersanta aizturējuma tiesības, kuras paredz iespēju pārdot trešajai personai piederošu mantu, tas būtu pretrunā Maksātnespējas likuma speciālajam regulējumam par nepieļaujamību pārdot trešajai personai piederošu mantu parādnieka maksātnespējas procesā.

Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka maksātnespējas procesā nav piemērojams Komerclikumā noteiktais regulējums par mantas aizturēšanu un pārdošana, jo tas neatbilst Maksātnespējas likumā[11] noteiktajam speciālajam regulējumam par administratora rīcību ar trešajām personām piederošu mantu.

[1] Komerclikuma 399. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 115. panta trešā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 115. pants.

[4] Maksātnespējas likuma 94. pants.

[5] Komerclikuma 399. pants.

[6] Maksātnespējas likuma 65. panta 6. punkts.

[7] Maksātnespējas likuma XVII nodaļa "Darījumu apstrīdēšana".

[8] Maksātnespējas likuma 92. pants.

[9] Maksātnespējas likuma 94. panta otrā daļa.

[10] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 2. jūlija lēmums lietā Nr. SKC-854/2020.

[11] Maksātnespējas likuma 94. pants.

Parādnieka mantas apzināšanas mērķis ir konstatēt parādniekam piederošās mantas faktisko apjomu un sastāvu pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas. Maksātnespējas tiesību regulējumā tiek noteikts laika periods pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, kura laikā slēgtos darījumus ir iespējams apstrīdēt, ja tie ir radījuši zaudējumus (t.s. aizdomu periods). Ja administrators, pārņemot visus parādnieka dokumentus, konstatē, ka ir nepieciešams iegūt detalizētu informāciju, tad administrators ar pamatotu pieprasījumu vēršas pie kompetentās personas vai institūcijas.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu uz šādiem jautājumiem:

1) par kādu laika periodu maksātnespējas procesa administrators apzina juridiskās personas mantu?

2) vai administratoram jāapzina arī tā manta, kas ir pārdota pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas?

3) vai administratoram ir jāapzina juridiskās personas parādi (jau segtās saistības)?

4) vai administratoram ir jāapzina un jāpieprasa informācija zvērinātiem tiesu izpildītājiem par piedzīto naudas līdzekļu apmēru pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas (pabeigtās izpildu lietās)?

[1] Juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.[1] Līdz ar to Maksātnespējas likumā noteiktais administratora pienākumu un tiesību apjoms ir vērsts uz to, lai minēto mērķi varētu sasniegt.

Lai noskaidrotu parādniekam piederošās mantas apjomu un sastāvu, administrators pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju[2]. Tas nozīmē, ka administrators noskaidro, kura manta ir atzīstama par parādnieka īpašumu un secīgi realizējama parādnieka maksātnespējas procesā. Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir jāizvērtē:

1) parādnieka grāmatvedības dokumenti;

2) parādnieka pārstāvja sniegtā informācija;

3) publiskajos reģistros norādītās ziņas attiecībā uz reģistrācijai pakļauto mantu (nekustamo īpašumu, transportlīdzekļiem u.tml.);

4) trešo personu iesniegtie pieprasījumi un pierādījumi par konkrētas mantas piederību, ja tādi tiek saņemti.

Ja administrators, veicot inventarizāciju[3] un apsekojot mantas sastāvu dabā, konstatē, ka faktiskais mantas sastāvs neatbilst tam, kāds atspoguļots parādnieka pārstāvja nodotajos grāmatvedības dokumentos, administratoram ir jāvēršas pie parādnieka pārstāvja, lai noskaidrotu un iegūtu pierādījumus par to, kādēļ faktiski dabā konstatētais atšķiras no dokumentos norādītā un jāpieprasa iesniegt dokumentus, par konstatētās mantas piederību parādniekam.

Līdz ar to, atbildot uz pirmo jautājumu norādāms, ka primāri parādnieka mantas apzināšanas mērķis ir konstatēt parādniekam piederošās mantas faktisko apjomu un sastāvu pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

[2] Atbildot uz otro jautājumu jāuzsver, ka maksātnespējas tiesību regulējumā tiek noteikts laika periods pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, kura laikā slēgtos darījumus ir iespējams apstrīdēt, ja tie ir radījuši zaudējumus (t.s. aizdomu periods).

Maksātnespējas likumā ir noteikts plašs administratora pienākumu apjoms attiecībā uz parādnieka darījumu apstrīdēšanu, kas paredz darījumu izvērtēšanu un prasības celšanu tiesā par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādā gadījumā nepieciešams konstatēt:

1) kad darījums ir noslēgts (pirms vai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas);

2) darījums noslēgts pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas;

3) četrus mēnešus vai triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas[4] un ar to ir nodarīti zaudējumi parādniekam un persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.[5]

Jāuzsver, ka minētā regulējuma mērķis ir garantēt administratora izvērtējamu tiem darījumiem, kas noslēgti pirms maksātnespējas pasludināšanas un tādējādi varētu būt par iemeslu parādnieka maksātnespējai vai kas tikuši vērsti uz parādnieka mantas nobēdzināšanu, izšķērdēšanu vai atsavināšanu par nepamatoti zemu cenu, lai izvairītos no parādsaistību samaksas, vai citām parādnieka darbībām, kas radījušas kaitējumu trešo personu interesēm. Savukārt prasību mērķis ir vērsts uz naudas līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tāpat jāuzsver, ka prasības iesniegšanas tiesā izvērtējums ir ekskluzīvā administratora kompetencē un prasības pamatotību izvērtē tiesa. Ar detalizētāku informāciju par darījumu apstrīdēšanu var iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē.[6]

[3] Savukārt atbilde uz trešo jautājumu par parādnieka pirms maksātnespējas procesa segto parādu apzināšanu ir saistīta ar atbildi uz otro jautājumu, proti, par administratora pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus. Maksātnespējas likums[7] ļauj atprasīt naudas līdzekļus (maksājumus), ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēdējo sešu mēnešu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, kā arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, ja tiek konstatēti minētajā likumā paredzētie apstākļi.[8] Šī regulējuma mērķis ir atjaunot kreditoru vienlīdzību situācijā, kad parādnieks, būdams faktiski maksātnespējīgs, pilda saistības pret atsevišķiem preferētiem kreditoriem, vienlaikus nesedzot citu kreditoru prasījumus.[9]

Līdz ar to administratoram ir ne vien jāapzina, bet arī jāizvērtē parādnieka pirms maksātnespējas procesa segtie parādi, ja tie ir segti pēdējo sešu mēnešu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, kā arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, ievērojot attiecīgajā regulējumā paredzētos apstākļus.

[4] Maksātnespējas likumā administratoram ir noteiktas tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem, tajā skaitā izmantojot Sistēmu.[10] Tāpat administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi, tajā skaitā izmantojot Sistēmu.[11]

Līdz ar to, ja administrators, pārņemot visus parādnieka dokumentus,[12] konstatē, ka ir nepieciešams iegūt detalizētu informāciju, tad administrators ar pamatotu pieprasījumu vēršas pie kompetentās personas vai institūcijas.

[1] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punkts.

[3] Likuma "Par grāmatvedību" 11. pantā noteikts, ja ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, uzņēmums veic inventarizāciju, kurā nosaka visas uzņēmuma mantas un lietojumā esošās mantas apjomu dabā, kā arī salīdzina uzņēmuma un debitoru, un kreditoru prasījumu un saistību summas.

[4] Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[5] Maksātnespējas likuma 96., 97., 98. un 99. pants.

[6] Pieejams: Microsoft Word - Darijumu apstridesana_220222 (mkd.gov.lv) un Infografikas un video | Maksātnespējas procedūras (mkd.gov.lv)

[7] Maksātnespējas likuma 99. panta pirmā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[9] Augstākās tiesas apkopojums "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros". Pieejams: Maksatnespeja_06_05_2014.docx (live.com)

[10] Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punkts.

[12] Maksātnespējas likuma 70. panta otrā daļa.

Kreditori var savas tiesības aizsargāt, izsakot iebildumus Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā, proti, ja kreditoram ir iebildumi pret administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cedēšanu, viņam ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas.

Iesniegumā norādīts, ka maksātnespējas procesa administrators cēla tiesā prasības pret parādnieka pārstāvjiem par zaudējumu piedziņu, prasības ir apmierinātas un tiesas spriedumi ir stājušies likumīgā spēkā.

VID abos juridisko personu maksātnespējas procesos tika nosūtīti mantas pārdošanas plānu precizējumi, iekļaujot tajos prasījuma tiesības pret parādnieka pārstāvjiem un norādot, ka tās ir paredzēts cedēt par augstāko piedāvāto cenu, noskaidrojot to publiskajā aptaujā.

VID iebilda pret prasījuma tiesību cedēšanu, norādot, ka parādnieka pārstāvjiem ir algots darbs, un izpildu raksti par piedziņu ir jānodod piespiedu piedziņai zvērinātam tiesu izpildītājam.

Lūdzat sniegt viedokli par sekojošiem jautājumiem:

1) Vai administratoram ir pienākums iesniegt zvērinātiem tiesu izpildītājiem izpildu rakstus pret parādnieku pārstāvjiem piespiedu izpildei, ja VID ir izteicis iebildumus pret prasījumu tiesību cedēšanu, bet ir atteicies noslēgt vienošanos par šo izmaksu segšanas finansēšanu? Vienas juridiskās personas maksātnespējas procesa gadījumā zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzība būtu jāsedz no depozīta līdzekļiem, otrajā gadījumā no parādnieka līdzekļiem.

2) Vai administrators ir tiesīgs turpināt izpildīt mantas pārdošanas plānu un ievietot sludinājumus par prasījumu tiesību cedēšanu, vai arī administratora pienākums ir nodot izpildu rakstus piespiedu izpildei, ņemot vērā iepriekš minētās situācijas?

[1] Juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai[1] administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju.[2] Administrators ir tiesīgs cedēt prasījumu, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā neizteic iebildumus.[3]

Līdz ar to administratoram nav piešķirta rīcības brīvība lēmuma par prasījuma cedēšanu pieņemšanā un īstenošanā, jo viņam ir pienākums Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā ziņot parādnieka kreditoriem par savu nodomu veikt prasījuma cesiju, norādot arī cesijas pamatojumu un apmēru. Tādējādi šajā gadījumā kreditori var savas tiesības aizsargāt, izsakot iebildumus Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā, proti, ja kreditoram ir iebildumi pret administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cedēšanu, viņam ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas.[4]

Tostarp 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts parādnieka mantas pārdošanas plāns, kreditoram ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām.[5] Savukārt lēmums par mantas pārdošanas veidu ir jāpieņem administratoram, un atbildību par veiktajām darbībām saskaņā ar normatīvajiem aktiem[6] uzņemas administrators.

[2] Pēc kreditoru iebildumu saņemšanas par administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju, administrators izvērtē iebildumu pamatotību un, ja iebildumi netiek ņemti vērā, sniedz kreditoram motivētu atbildi.[7] Līdz ar to secināms, ka administratoram patstāvīgi jāizvērtē kreditoru kopumam finansiāli izdevīgākais risinājums un attiecīgi no šīs prizmas jāizvērtē VID iebildumu pamatotība.

[1] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkts

[3] Maksātnespējas likuma 113. panta pirmās daļas 9. punkts un trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 82. pants.

[5] Maksātnespējas likuma 113. panta trešā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 29. panta pirmā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 83. pants.

Administratoram ir jālūdz kredītiestādei noteikt izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, iesniedzot detalizētu informāciju par darījuma būtību, pamatojumu un darījumu pamatojošus dokumentus, kā arī citu kredītiestādes pieprasīto informāciju.
Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam par patiesā labuma guvēju juridiskās personas maksātnespējas procesā ir uzskatāms administrators tikai tādā gadījumā, ja patiesā labuma guvēju nav iespējams noskaidrot vai tas nav zināms.
Vienīgais pieļaujamais izņēmuma risinājums, kad naudas līdzekļus ir iespējams izmaksāt uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, attiecas tikai uz depozīta izmaksu.

Iesniegumā norādīts, ka ar spriedumu pasludināts SIA "/Nosaukums/" (turpmāk šajā skaidrojumā – Parādnieks) maksātnespējas process un iecelts administrators.

Parādnieka maksātnespējas procesā konstatējāt, ka vienīgais PLG ir sankciju subjekts, un ir iesaldēti visi Parādnieka naudas līdzekļi un finanšu instrumenti.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs no Parādnieka maksātnespējas procesā atgūtajiem līdzekļiem segt maksātnespējas procesa izmaksas un kreditoru prasījumus. Ja nav tiesīgs, tad no kādiem līdzekļiem ir iespējams segt maksātnespējas procesa izmaksas? Tāpat, kā rīkoties ar atgūtajiem naudas līdzekļiem, ja tos nav iespējams izmantot kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai, kā arī, kā administrators varēs pabeigt maksātnespējas procesu?

2) ja administrators nevar veikt izmaksu segšanu no Parādnieka norēķinu konta, vai administrators ir tiesīgs pieprasīt pārskaitīt maksātnespējas procesa depozītu uz savu privāto norēķinu kontu?

3) vai administratoram ir pienākums (tiesības) iesniegt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram pieteikumu par grozījumiem PLG sastāvā, norādot, ka konkrētā persona ir zaudējusi PLG statusu sakarā ar Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu un cita PLG sabiedrībai nav, vai to nav iespējams noskaidrot? Tāpat, vai administratoram ir pienākums (tiesības) norādīt sevi kā vienīgo PLG, jo administrators saņem atlīdzību par savu darbu?

4) ja Parādnieka maksātnespējas procesā būs nepieciešams atvērt norēķinu kontu, bet Latvijas kredītiestādēs to atvērt nebūs iespēja kā administrators varēs izpildīt savus pienākumus?

[1] Saskaņā ar Starptautisko un Sankciju likumu, ja attiecībā uz sankciju subjektu ir noteikti finanšu ierobežojumi, tad visām personām atbilstoši to kompetencei ir pienākums nekavējoties un bez iepriekšēja brīdinājuma iesaldēt visus finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus un liegt sankciju subjektam tiem pieeju, kā arī nesniegt sankciju subjektam finanšu pakalpojumus.[1]

Tomēr atbilstoši Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība 5. pantam kompetentās iestādes var atļaut konkrētu iesaldētu līdzekļu vai saimniecisko resursu atbrīvošanu, ja situācija atbilst noteiktiem kritērijiem. Saskaņā ar Sankciju likuma 10. panta pirmo daļu, ja starptautiskās vai nacionālās sankcijas paredz noteiktus izņēmuma gadījumus sankciju izpildē, kompetentā institūcija pēc sankciju subjekta lūguma var pieņemt lēmumu par šādu izņēmumu piemērošanu sankciju subjektam.

Tādējādi kredītiestāde darbības ar iesaldētajiem finanšu līdzekļiem vai finanšu instrumentiem veic tikai atbilstoši kompetentās institūcijas, tas ir, FKTK lēmumam par izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē[2] vai, ja pret sankciju subjektu sankcijas ir atceltas.[3]

Līdz ar to, lai administrators varētu veikt darbības ar parādnieka − sankciju subjekta, kuram ir noteikti finanšu ierobežojumi, norēķinu kontu, kredītiestādei nepieciešams, pamatojoties uz sankcijas subjekta lūgumu, saņemt atļauju no FKTK par izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, ja tas ir attiecināms.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, maksātnespējas procesa nodrošināšanai nepieciešamie maksājumi vispārīgi ir uzskatāmi par pamatu, lai FKTK šādu atļauju izsniegtu. Tā kā administrators pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst pilnvaras rīkoties ar parādnieka mantu, kā arī administrators iestājas parādnieka pārvaldes institūciju vietā un veic parādnieka pārvaldīšanu[4] , tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram ir jālūdz kredītiestādei noteikt izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, iesniedzot detalizētu informāciju par darījuma būtību, pamatojumu un darījumu pamatojošus dokumentus, kā arī citu kredītiestādes pieprasīto informāciju. Maksātnespējas procesa nodrošināšanai nepieciešamie maksājumi vispārīgi ir uzskatāmi par pamatu, lai FKTK šādu atļauju izsniegtu. Proti, maksātnespējas process primāri norit kreditoru interesēs un pirmšķietami nepārkāpj sankciju mērķi – liegt sankciju subjektam un ar to saistītajām personām jebkādu tiešu vai netiešu piekļuvi saimnieciskajiem un finanšu resursiem.

Atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kredītiestāde veic administratora iesnieguma un iesniegto dokumentu izvērtējumu, tostarp vērtē iesnieguma atbilstību normatīvo aktu prasībām, un, konstatējot visus nepieciešamos priekšnosacījumus, vēršas FKTK atļaujas saņemšanai, iesniedzot izvērtējumu, ka sniedzamais pakalpojums atbilst normatīvajos aktos[5] noteiktajiem izņēmumiem maksātnespējas procesa kontekstā. Savukārt FKTK, izvērtējot kredītiestādes iesniegumu, pieņem lēmumu par atļaujas izsniegšanu vai neizsniegšanu.

Atbildot uz Iesnieguma pirmo un otro jautājumu jāuzsver, ka minētie jautājumi primāri ir jārisina, vēršoties iestādēs, kuru kompetencē ir vērtēt šos jautājumus un pieņemt atbilstošus lēmumus par iesaldēto finanšu līdzekļu atbrīvošanu, kā arī atļaujas izsniegšanu veikt konkrētus darījumus.

[2] Attiecībā uz Iesnieguma trešo jautājumu norādāms, ka atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam[6] par PLG juridiskās personas maksātnespējas procesā ir uzskatāms administrators tikai tādā gadījumā, ja PLG nav iespējams noskaidrot vai tas nav zināms. Konkrētajā gadījumā PLG ir zināms. Līdz ar to apstāklis, ka Parādnieka PLG ir sankciju subjekts, nemaina viņa PLG statusu un attiecīgi administratoram nav pamata mainīt PLG.

Jāatzīmē, ka, pasludinot maksātnespējas procesu, faktiski par parādnieka PLG kļūst kreditori, jo maksātnespējas process norit kreditoru interesēs, tomēr PLG statusu tādēļ nav pamata mainīt. Tāpat nav pamata mainīt parādnieka PLG, ja saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram ir paredzēta atlīdzība par darbu maksātnespējas procesā. Jāuzsver, ka līdz ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu visas parādnieka izpildinstitūcijas zaudē jebkādas pilnvaras pār parādnieku, un tās iegūst administrators.

[3] Attiecībā uz jautājumu par norēķinu konta atvēršanas iespējām jāņem vērā, ka, ja uz parādnieku ir attiecināmi finanšu ierobežojumi, tad kredītiestādei nav tiesību sniegt sankciju subjektam (tai skaitā izmantojot pilnvarojumu) starptautiskajās vai nacionālajās sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus[7] un viens no šādiem finanšu pakalpojumiem var būt norēķinu konta atvēršana. Sankciju subjekts var lūgt kredītiestādi attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē juridiskās personas pamata saimnieciskās darbības izdevumu segšanai.[8] Attiecīgi kredītiestāde tālāk vēršas pēc atļaujas FKTK.[9] Ja sankciju subjektam ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, tad administratoram ir jālūdz attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē, lai varētu atvērt norēķinu kontu, nodrošinot parādnieka maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi. Proti, minētais jautājums ir skatāms kopsakarā ar šīs atbildes 1. punktā norādīto.

Papildus norādāms, ka vienīgais pieļaujamais izņēmuma risinājums, kad naudas līdzekļus ir iespējams izmaksāt uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, attiecas tikai uz depozīta izmaksu.

Proti, ja administrators ir veicis aktīvas darbības, lai kādā no Latvijas Republikas kredītiestādēm atvērtu norēķinu kontu, tomēr objektīvu apstākļu dēļ kredītiestādēs nav iespējams atvērt norēķinu kontu vai tā atvēršana ir nesamērīgi dārga, Maksātnespējas kontroles dienestam ir liegtas tiesības veikt depozīta izmaksu atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumu Nr. 88 "Kārtība, kādā iemaksā un izmaksā depozītu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesā" 10.1 punktā noteiktajam.

Tomēr, tā kā juridiskās personas depozīta mērķis ir segt maksātnespējas procesa izmaksas, savukārt Maksātnespējas kontroles dienests veic juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu maksātnespējas procesa nodrošināšanai, tad atsevišķos gadījumos Maksātnespējas kontroles dienests, izskatot administratora iesniegumu, lemj par depozīta izmaksu uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa izmaksu finansēšanas avota izmantošanu atbilstoši tā mērķim.

Tāpat jāuzsver, ka Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā ir noteikts skaidrs regulējums par prasību juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērt norēķinu kontu kredītiestādē. Tomēr, tā kā konkrētajā gadījumā Parādniekam jau ir norēķinu konts kredītiestādē, tad jautājums par piekļuvi norēķinu kontam primāri ir risināms, vēršoties kredītiestādē ar lūgumu attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē.

[1] Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 5. panta pirmās daļas 1., 2. un 3. punkts.

[2] Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 10. pantā ir noteikti izņēmumu gadījumi sankciju izpildē.

[3] Ministru kabineta 2019. gada 9. jūlija noteikumu Nr. 327 "Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība" 11. punkts.

[4] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[5] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 11. augusta normatīvo noteikumu Nr. 126 "Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi" 19. punkts.

[6] Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam 18. panta septītā un astotā daļa.

[7] Sankciju likuma 5. panta pirmā daļa.

[8] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 11. augusta normatīvo noteikumu Nr. 126 "Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi" 19. punkts.

[9] Turpat, 20. punkts.

Administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajām pilnvarām izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai privāto tiesību juridiskai personai ir pienākums, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. un 4. punktā norādīto, sniegt administratoram informāciju par parādnieku un izsniegt administratoram parādnieka noslēgtos līgumus, t.i. spēkā esošos, pirms un maksātnespējas procesa laikā pārtrauktos, un izrakstītos rēķinus, ja parādniekam nav parādsaistības pret attiecīgo privāto tiesību juridisko personu ne pirms maksātnespējas procesa izsludināšanas, ne maksātnespējas procesa laikā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Attiecīgi likumdevējs ir piešķīris administratoram Maksātnespējas likuma 27. pantā noteiktās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, lai administrators nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktu un 4. punktu, administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi, un iepazīties ar parādnieka finansiālo stāvokli un visiem dokumentiem, kā arī pieprasīt un saņemt visus dokumentus. Administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajām pilnvarām izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas. Lai arī Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā nav sniegts detalizēts kompetento personu un institūciju uzskaitījums, tomēr izšķirošais apstāklis ir minēto subjektu rīcībā esošā informācija, kas saistīta ar fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi. Administratoram ir pienākums apzināt parādnieka mantu un saistības atbilstoši Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktam, un administrators ir tiesīgs patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai, tad vēršanās pie komersanta ar pamatotu informācijas pieprasījumu ir samērīga. Attiecīgi privāto tiesību juridiskajai personai, saņemot šādu informācijas pieprasījumu, ir jāsniedz atbilde, izvērtējot pieprasījuma pamatotību un ievērojot personas datu aizsardzības prasības, ciktāl pieprasītā informācija attiecas uz maksātnespējīgo subjektu (parādnieku).

Normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu no maksātnespējas procesa un atceltais administrators netiks atjaunots amatā maksātnespējas procesā.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos, nosakot termiņu dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas akta sastādīšanai un dokumentu un mantas nodošanai citam administratoram, kā arī par jauna administratora amata kandidāta iecelšanu par administratoru, ja iepriekšējais administrators atcelts no attiecīgā maksātnespējas procesa.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta trešajā daļā un 363.²⁸ panta trešajā daļā noteikts, ja pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa ir pieņēmusi lēmumu par administratora atcelšanu, pēc tā pieņemšanas tiesa ieceļ administratora amata kandidātu, ko izvēlas no pretendentu saraksta, izmantojot TIS nodrošinātu automatizētu atlasi, par administratoru.

Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta 12. daļai, kas nosaka kārtību jautājumu izlemšanai pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, apelācijas instances kompetencē ietilpst tiesas lēmuma par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata pārskatīšana daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību piemērošanu.[1]

Minētās normas paredz, ka tiesas lēmums par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību. Līdz ar to secināms, ka normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā.

Ņemot vērā minēto, norādāms, ka spēkā esošais Civilprocesa likuma regulējums nosaka to, ka tiesai, apmierinot pieteikumu par administratora atcelšanu, uzreiz attiecīgajā procesā ir jāieceļ jauns administrators, kas turpina administrēt konkrēto maksātnespējas procesu.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, proti administratoram ir pienākums nodot parādnieka dokumentus un mantu jaunajam administratoram.

Attiecībā uz lūgumu sniegt informāciju par tiesas nolēmumiem, norādāms, ka praksē ir sastopami šādi gadījumi. Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo tiesu praksi (tostarp, judikatūru) maksātnespējas jomā.

Administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja maksātnespējas procesā ir veiktas visas Maksātnespējas likumā nepieciešamās darbības.

Vai administratoram ir tiesības izbeigt Parādnieka maksātnespējas procesu, ja ir uzsākts kriminālprocess, informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu un kreditoru tiesībām kriminālprocesa ietvaros lūgt atzīt sevi par cietušo?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. No minētā izriet, ka administratora darbībām parādnieka maksātnespējas procesā ir jābūt efektīvām, likumīgām, kā arī vērstām uz kreditoru prasījumu apmierināšanu, un administratoram patstāvīgi ir jāpieņem tādi lēmumi, kas virzītu parādnieka maksātnespējas procesu uz mērķi.

Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa noteic, ka, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru, viņš sastāda ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Savukārt Maksātnespējas likuma 112. panta ceturtā daļa noteic, ka, ja 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību, nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators īsteno ziņojumā par parādnieka mantas neesamību norādīto priekšlikumu par procesa turpmāko risinājumu.

Attiecīgi saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta ceturto daļu, ja šā likuma 112. pantā minētajā ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators 15 dienu laikā pēc šā likuma 112. panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa beigām iesniedz tiesai pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Kriminālprocesa likuma 95. panta pirmajā daļā noteikts, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Līdz ar to kriminālprocesā par cietušo var būt gan parādnieks, gan kreditors.

Gadījumā, ja parādnieka maksātnespējas procesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības, lai saskaņā ar Maksātnespējas likumu varētu izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, lai nodrošinātu parādnieka efektīvu maksātnespējas procesa norisi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, vienlaikus informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu un kreditoru tiesībām kriminālprocesa ietvaros lūgt atzīt sevi par cietušo.

Maksātnespējas likumā nav tieši konstatējama "aktīvas darbības" definīcija, tā izriet no vairākām Maksātnespējas likumā iekļautajām normām.

Vai administrators ir tiesīgs izpildīt Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus (kuru izpildei nav noteikts termiņš) jebkurā brīdī līdz maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru segšanas plāna sagatavošanai juridiskās personas maksātnespējas procesā vai paziņojuma par bankrota procedūras pabeigšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī lūgts sniegt interpretāciju jēdzienam "aktīvas darbības".

[1] Ar Lēmumu Administratoram uzlikts tiesiskais pienākums "nekavējoties, bet ne vēlāk kā līdz 2021. gada 28. jūlijam veikt nepieciešamās darbības, kas vērstas uz SIA naudas līdzekļu atgūšanu no iepriekšējā administratora.

Administratora sūdzība par Lēmumu ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 27. augusta lēmumu civillietā noraidīta, Lēmums stājies likumīgā spēkā 2021. gada 27. augustā.

Ņemot vērā to, ka administrators ir centrālā persona maksātnespējas procesā un viņam ir pieejama vispilnīgākā informācija par procesa norisi, tad administratora pienākums ir patstāvīgi izvērtēt lēmumu pamatojošos faktiskos un tiesiskos apstākļus un pieņemt procesa efektivitātes principam atbilstošu lēmumu. Proti, administratora kompetencē ir lemt jautājumu, kāda Maksātnespējas likumā noteiktā tiesiskā instrumenta piemērošana konkrētajā situācijā sekmēs maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu.

Lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, administratoram jāievēro saistību izpildes princips, kas expressis verbis nostiprināts Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā un paredz, ka procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā.

Konstatējot parādnieka prasījuma tiesības pret trešajām personām administratoram ir tiesības lūgt trešo personu labprātīgi izpildīt saistības. Gadījumā, ja trešā persona atsakās tās izpildīt, tad Maksātnespējas likuma 67. panta 3. punkts paredz administratoram tiesības nodot tiesai izskatīšanai jebkuru parādnieka prasījumu. Administratora ekskluzīvā kompetencē ir vērtēt to, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai. Kā norādīts judikatūrā, tad prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[2]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 105. pantam administrators var cedēt parādnieka prasījumus pret trešajām personām, ja parāda piedziņa varētu būt apgrūtināta vai ilgstoša. No minētās tiesību normas izriet, ka cesija pieļaujama izņēmuma gadījumos, pastāvot ilgstošam vai apgrūtinošam parāda piedziņas procesam.

Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkts noteic, ka administrators ir tiesīgs atteikties no jebkura prasījuma vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām. Atbilstoši Civillikuma 1881. pantam izlīgums ir līgums, ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai kā citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu atteikties no prasījumiem, noslēgt izlīgumu vai veikt prasījuma tiesību cesiju, kā arī par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Savukārt Maksātnespējas likuma 82. pants noteic, ja kreditoriem ir iebildumi par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Administratoram, saņemot kreditoru iebildumus, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 83. panta noteikumiem ir pienākums vai nu iebildumus ņemt vērā un veikt atbilstošas izmaiņas un paziņot par tām visiem kreditoriem, vai sniegt kreditoram motivētu atbildi, ja iebildumi netiek ņemti vērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Maksātnespējas likuma regulējums paredz, ka maksātnespējas procesā konstatētās parādnieka prasījuma tiesības pret trešajām personām var tikt apmierinātas labprātīgi vai piespiedu kārtā (ceļot attiecīgu prasību tiesā), administrators var atteikties no prasījuma, cedēt vai noslēgt izlīgumu. Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par Maksātnespējas likumam atbilstošu rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[2] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām.

Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ir definēts maksātnespējas procesa efektivitātes princips, kurš noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas procesam ir jānotiek efektīvi un atbilstoši likumam. Neviena maksātnespējas procesā iesaistītā persona nav tiesīga apzināti novilcināt maksātnespējas procesa norisi.[3] Administratoram ir jādarbojas aktīvi, patstāvīgi un jānodrošina efektīva un likumīga maksātnespējas procesa norise, kas vērsta uz maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu.[4]

Administratoram ir saistoši Maksātnespējas likumā noteiktie termiņi, kas noteikti ar mērķi nodrošināt savlaicīgu maksātnespējas procesa norisi. Tāpat, pildot Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, kuru izpildei nav noteikts termiņš, veiktajām darbībām vienlaikus jāatbilst tostarp efektivitātes principam un likuma normām. Administratoram katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē un jāizvēlas maksātnespējas procesa kārtībai visatbilstošākais risinājums, lai netiktu kavēta savlaicīga maksātnespējas procesa norise un tā atbilstība Maksātnespējas likuma 6. pantā definētajiem principiem. Administratora rīcība, aktīvi vai ilgstoši neveicot nekādas darbības parādnieka maksātnespējas procesā, nav atbilstoša Maksātnespējas likuma normām, šāda rīcība nenodrošina maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi.

Lai arī Maksātnespējas likumā nav tieši konstatējama "aktīvas darbības" definīcija, tā izriet no vairākām Maksātnespējas likumā iekļautajām normām. Termins "aktīvs" nozīmē tāds, kas izpaužas, atklājas (enerģiskā) darbībā, rīcībā, kustībā.[5] Savukārt termins "darbība" tiek skaidrots kā juridisks fakts, kura pamatā ir cilvēku griba, respektīvi, viņu gribas izpausme.[6]

No Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem izriet, ka administratoram, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, ir jāveic daudz un dažādas aktīvas darbības – ir jāapzina parādnieka manta, jāizvērtē parādnieka veiktie darījumi, jāveic pilna dokumentu inventarizācija, tostarp, lai pārliecinātos, kādas darbības vēl nepieciešams veikt, lai maksimāli apmierinātu pieteikto kreditoru prasījumus, tādējādi veicinot parādnieka saistību izpildi.[7] Tāpat veicamās aktīvās darbības ir, piemēram, veikt nekavējošu parādnieka dokumentu un mantas inventarizāciju, sastādīt ziņojumu par mantas neesamību, vērsties tiesā par naudas līdzekļu piedziņu, celt prasību tiesā pret parādnieka pārstāvi par neiemaksātā pamatkapitāla parāda piedziņu u.c.

[1] Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 27. septembra lēmums Nr. CA-2972-19/20.

[2] Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912) ECLI:LV:AT:2018:1123.C26097912.1.S.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 33. lpp.

[4] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 7. maija lēmums lietā Nr. C29312218.

[5] Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca Tezaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/akt%C4%ABvs

[6] Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Birznieka SIA "Kamene", 2002., 37. lpp.

[7] Rīgas rajona Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 20. novembra lēmums lietā Nr. 29489219.

Tiesības uz informāciju ir jebkuram kreditoram, lai pārliecinātos par attiecīgā kreditora interešu ievērošanu.

1) vai administratoram ir pienākums vai tiesības izsniegt kreditoram Iesniegumā uzskaitītos dokumentus vai to kopijas (īpaši ņemot vērā, ka dokumenti var saturēt personu datus)?

2) vai administratoram ir pienākums sagatavot un izsniegt kreditoram Iesniegumā uzskaitīto dokumentu kopijas, kā arī, lai nepalielinātu maksātnespējas procesa izmaksas, vai administrators drīkst uzaicināt kreditoru iepazīties ar minētajiem dokumentiem administratora prakses vietā? Gadījumā, ja administratoram ir pienākums sagatavot minēto dokumentu kopijas, kam ir pienākums segt izmaksas, kas saistītas ar kopiju sagatavošanu un nosūtīšanu kreditoram?

3) gadījumā, ja kreditoram ir tiesības izpazīties ar atsevišķiem dokumentiem, lūgts norādīt, ar kādiem Iesniegumā uzskaitītajiem dokumentiem kreditors ir tiesīgs iepazīties, bet ar kādiem nav tiesīgs?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktam maksātnespējas procesos ir piemērojams atklātības princips. Lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem šā panta pirmajā daļā noteiktās ziņas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Tas nozīmē, ka minētā tiesību norma paplašina šī panta pirmajā daļā ietverto jautājumu loku, proti, ka kreditoram ir tiesības iepazīties arī ar cita veida informāciju.

Attiecīgi tiesības uz informāciju ir jebkuram kreditoram, ja informācija ir nepieciešama, lai pārliecinātos par attiecīgā kreditora interešu ievērošanu.

Tai pat laikā, atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā norādītajam, atklātības princips nevar būt absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Proti, administratoram ir jāparedz tiesības, saņemot konkrētu informācijas pieprasījumu, izvērtēt šādas informācijas sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Minēto vienlaikus apstiprina tiesu praksē atzītais, ka kreditoram, nekavējot maksātnespējas procesu, ir tiesības saņemt no administratora informāciju par sabiedrības darbību un iepazīties ar visiem sabiedrības dokumentiem, kas attiecas uz konkrētā kreditora interesēm un konkrētu interešu aizsardzību. Šīs tiesības nevar tikt balstītas uz "kreditora aizdomām vispār" vai kreditora vēlmi apzināt nekonkrētus apstākļus. Savukārt administratoram savas kompetences robežās, neaizskarot citu kreditoru intereses, lieki nekavējot un nesadārdzinot maksātnespējas procesu, jānodrošina minēto tiesību ievērošana, sniedzot pamatotu rakstveida atbildi vai arī iepazīstinot kreditoru ar konkrētiem, kreditora intereses saturošiem, administratora rīcībā esošiem materiāliem.[1]

Līdz ar to, ja administrators ir saņēmis kreditora lūgumu izsniegt konkrētus parādnieka dokumentus, tad šādu lūgumu var apmierināt tikai tādā gadījumā, ja tas ir pamatots un satur būtisku informāciju, kas nepieciešama kreditoru interešu aizsardzības ievērošanas nodrošināšanai.

Savukārt informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Turklāt gadījumā, ja administrators, izvērtējot informācijas pieprasījumu konstatē, ka konkrēta informācija nav izsniedzama tā iemesla dēļ, ka tā var kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, tad atteikumam ir jābūt attiecīgi pamatotam.

Tāpat administratoram, vērtējot pieprasījuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Regulai (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK.

Savukārt, kas attiecas uz informāciju, kura satur personas datus, tad būtiski ņemt vērā, ka par personas datu apstrādes atbilstību Regulai (ES) 2016/679 ir atbildīgs pārzinis – fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus^{^[2]}(tātad, konkrētajā maksātnespējas procesā ieceltais administrators). No minētā izriet, ka visa informācija par esošo personas datu apstrādi (tai skaitā par personas datu apstrādes tiesisko pamatu, mērķi un apjomu) ir pārziņa rīcībā un tikai pārzinis var izvērtēt attiecīgos personas datu apstrādes aspektus. Administrators konkrētā maksātnespējas procesā ir datu pārzinis ar visiem no Regulas (ES) 2016/679 izrietošajiem pārziņa pienākumiem un atbildību, tajā skaitā nodrošinot datu apstrādes pārredzamības, pārskatatbildības u.c., principus atbilstoši Regulas (ES) 2016/679 noteikumiem.

Gadījumā, ja administrators nav konstatējis tiesiskus šķēršļus izsniegt informāciju kreditoram, tad administratoram ir jānodrošina iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju, tajā skaitā, arī izsniegt dokumentu kopijas. Savukārt, ja informācijas sniegšana ir nepieciešama tādā veidā, kas rada izdevumus, tad šie izdevumi būtu iekļaujami konkrētā maksātnespējas procesa izdevumos un sedzami Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā, jo kreditoram, kurš ir maksātnespējas procesā iesaistītā persona un kurai ir tiesības saņemt informāciju savu interešu aizstāvības nolūkā, nav jāsedz iepriekš minētie izdevumi.

Saistībā ar minēto būtiski uzsvērt, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta trešo daļu, ja šajā likumā nav noteikts citādi, administrators informāciju kreditoriem sniedz elektroniski, noformējot dokumentu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām elektronisko dokumentu noformēšanas prasībām. Līdz ar to administratoram ir iespēja personas pieprasīto informāciju un dokumentu kopijas nosūtīt arī elektroniski, tādējādi nodrošinot iespēju iepazīties ar informāciju un dokumentiem.

Savukārt attiecībā uz dokumentu izsniegšanas veidu norādāms, ka administratoram ir tiesības izvēlēties veidu, kādā ļaut personai iepazīties ar tai interesējošiem dokumentiem, tajā skaitā administratoram ir tiesības aicināt personu iepazīties ar dokumentiem klātienē. Proti, gadījumos, ja kreditora informācijas pieprasījums ir nesamērīgi apjomīgs vai informācijas izsniegšana ārpus administratora prakses vietas nav iespējama informācijas uzglabāšanas nosacījumu dēļ, tad administrators un kreditors var vienoties par abpusēji pieņemamu laiku, lai nodrošinātu kreditoram iespēju iepazīties ar informāciju administratora prakses vietā klātienē, vienlaikus ņemot vērā Covid -19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un Epidemioloģiskās drošības likuma noteikumus.

[1] Kuldīgas rajona tiesas 2009. gada 9. decembra lēmums lietā Nr. 19052909.

[2] Regulas (ES) 2016/679 4. panta 7. apakšpunkts.

Maksātnespējas likums neuzliek administratoram pienākumu automātiski ņemt vērā visus kreditoru iebildumus, bet gan paredz pienākumu izvērtēt kreditoru iebildumu pamatotību.

1) vai administratoram, ņemot vērā kreditoru iebildumus, ir pienākums pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā (īpaši gadījumā, ja administrators uzskata spriedumu par pamatotu, bet maksātnespējas procesu administrators finansē no saviem līdzekļiem);

2) vai administratoram ir pienākums pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā, vai prasības noraidīšanas gadījumā ar spriedumu piespriestie par labu atbildētajam tiesāšanas izdevumi ir iekļaujami parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās; ja parādniekam nav līdzekļu dzēst minētās izmaksas, vai administratoram ir pienākums maksātnespējīgā parādnieka vietā dzēst minētās izmaksas no saviem līdzekļiem; ja minētās izmaksas tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, vai kreditoriem ir tiesības Maksātnespējas likuma 30. pantā noteiktajā kārtībā celt prasību pret administratoru par zaudējumu nodarīšanu;

3) gadījumā, ja administratoram nav pienākuma pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā, vai tāda rīcība var būt atzīstama par Maksātnespējas likuma pārkāpumu un vai kreditori šajā sakarā ir tiesīgi celt pret administratoru prasību, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 30. pantu;

4) kā pareizi rīkoties administratoram augstāk aprakstītajā situācija, lai izslēgtu iespēju, ka Maksātnespējas kontroles dienests šajā sakarā atzītu administratora pārkāpumu un nenodarītu maksātnespējīgajam parādniekam zaudējumus (piemērām, kas saistīti ar prasības noraidīšanu)?

[1] Maksātnespējas likuma 65. pants uzliek administratoram virkni pienākumus, tai skaitā atgūt debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai; izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām; pieprasīt, lai parādnieka dalībnieki (akcionāri) izpilda savas saistības attiecībā uz parādnieka pamatkapitālu vai citu mantu, un iesniegt tiesai prasības par šādu saistību izpildi. Savukārt Maksātnespējas likuma XVII nodaļa uzliek administratoram pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Kā norādīts judikatūrā, tad prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[1]

Secināms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram tiek noteikti arī tādi pienākumi, kas saistīti ar tiesvedības vešanu, lai panāktu, ka parādnieka uzņemtās saistības pret kreditoriem tiktu izpildītas lielākā apmērā. Administratora ekskluzīvā kompetencē ir vērtēt to, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai, kā arī to, vai ir pamats veikt tiesas nolēmumu pārsūdzību.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu atteikties no prasījumiem. Savukārt Maksātnespējas likuma 82. pants noteic, ja kreditoriem ir iebildumi par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Maksātnespējas likums neuzliek administratoram par pienākumu automātiski ņemt vērā visus kreditoru iebildumus. Administratoram ir pienākums izvērtēt kreditoru iebildumu pamatotību un izlemt, vai šos iebildumus ņem vērā un veic nepieciešamās darbības, par ko informē visus parādnieka kreditorus, vai noraida kreditoru iebildumus kā nepamatotus un sniedz motivētu atbildi uz kreditora celtajiem iebildumiem.

Maksātnespējas procesa normatīvais regulējums neparedz, ka Maksātnespējas likuma 83. pantā noteiktā administratora pienākuma izpilde ir atkarīga no tā, kāds ir maksātnespējas procesa izmaksu finansēšanas avots. Proti, maksātnespējas procesu izmaksu finansēšanas avots neietekmē un neatceļ ar Maksātnespējas likumu uzliktos administratora pienākumus.

[2] Lai nodrošinātu maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu, Maksātnespējas likums piešķir administratoram ekskluzīvu kompetenci parādnieka labā celt tiesā prasības, kas vērstas uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.

Maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi (Maksātnespējas likuma 11. pants). No Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 4. punkta izriet administratora pienākums ziņot kreditoriem par maksātnespējas procesa izdevumiem.

Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikts, ka ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumus, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem, nedrīkst pārsniegt: 1) piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns; 2) juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, ja ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību. Savukārt Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos iekļauj izdevumus, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, izdevumi, kas radušies parādnieka maksātnespējas procesā gaitā notiekošajās tiesvedībās, atbilst Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteiktajiem juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

No Maksātnespējas likuma 168. panta pirmās daļas secināms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas.

Maksātnespējas likuma regulējums neuzliek administratoram par pienākumu segt maksātnespējas procesa izmaksas no saviem līdzekļiem. Likumdevējs ir paredzējis, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas var finansēt arī no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm (Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Savukārt Maksātnespējas likuma 30. panta trešajā daļā noteiks, ka kreditors vai kreditori, kuri pārstāv vismaz 10 procentus no kopējās atzītās nenodrošināto kreditoru pamatparāda summas, var celt prasību pret administratoru visu kreditoru labā, ja administrators ar savu rīcību ir nodarījis parādniekam zaudējumus.

Zaudējumu definīcija, lakoniski paredzot, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums, dota Civillikuma 1770. pantā. Tiesību doktrīnā, atklājot minētās tiesību normas saturu, atzīts, ka mūsdienu valodā ar jēdzienu "zaudējums" jāsaprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus vai citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[2] Līdz ar to jebkurš civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā radies mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu Civillikuma 1770. panta izpratnē.

Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Kā atzīts tiesību doktrīnā un to apstiprinājusi judikatūra, zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.[3]

Secināms, ka gadījumā, ja administratora neattaisnojamas darbības vai bezdarbības rezultātā parādniekam tiek nodarīti zaudējumi, tad kreditoriem ir tiesības Maksātnespējas likuma 30. panta noteiktajā kārtībā celt prasību pret administratoru par zaudējumu piedziņu.

[3] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1., 4., un 6. pantam administratoram ir pienākums administrēt maksātnespējas procesu tā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu ievērotas kreditoru kopuma intereses. Tajā pašā laikā administratora darbībām ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajam.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Tādējādi administratoram administrējot juridiskās personas maksātnespējas procesu ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Maksātnespējas likums administratoram nosaka arī tādus pienākumu, kas saistīti ar tiesvedības vešanu, lai panāktu, ka parādnieka uzņemtās saistības pret kreditoriem tiktu izpildītas lielākā apmērā (Maksātnespējas likuma 65. pants un XVII nodaļa). Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir vērtēt, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai, kā arī, vai ir pamats veikt tiesas nolēmumu pārsūdzību. Jebkura darbība vai bezdarbība, kas nav vērsta uz maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu, ievērojot maksātnespējas procesa principus un iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, ir vērtējama kā pretēja Maksātnespējas likuma mērķim. Maksātnespējas likumam neatbilstoša darbība vai bezdarbība var radīt arī zaudējumus, kuru atlīdzināšanas kārtību paredz Maksātnespējas likuma 30. pants.

[4] Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators ir fiziskā persona, kura ir iecelta administratora amatā un kurai ir Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Amata darbībā administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Augstākās tiesas Senāts 2018. gada 24. maija lēmumā lietā Nr. SKC - 618/2018 norādījis, ka šī "norma nav tukša deklarācija. Tā uzliek administratoram pienākumu stādīt maksātnespējas procesa likumību un efektivitāti pirmajā vietā, respektīvi, būt lojālam primāri pret likumu. Lai arī administratoram ir arī lojalitātes pienākums pret kreditoriem un arī parādnieku, tomēr šī lojalitāte nevar būt pārāka pār lojalitāti pret procesa likumību." Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus administratoram ir jāievēro maksātnespējas procesa regulējošās tiesību normas, tostarp Maksātnespējas likuma 6. pantā minētie principi.

Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš nosaka, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Norādāms, ka judikatūrā un arī tiesību doktrīnā pastāv stabils uzskats, ka laba ticība nav paša subjekta subjektīvs vērtējums, bet gan objektīvā kategorija, ko precīzi raksturo termins "godprātīgi".[4]

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912) ECLI:LV:AT:2018:1123.C26097912.1.S

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 267. lpp.

[3] K. Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 209. lpp., kā arī, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-143/2008 (C29369004); 2011. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. SKC-111/2011 (C32289303) 12.1. punktu; 2011. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-289/2011 (C06067006) 19. punktu; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-297/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1214.C29639610.1.S) 6.7 .punktu; 2018. gada 31. maija sprieduma lietā Nr. SKC-231/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0531.C15133815.1.S) 10.2. punktu.

[4] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. C32312414.

Torgāns K. Civiltiesību, komerctiesību un civilprocesa aktualitātes. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2009, 209. -210. lpp.

Administratoram e-adreses izmantošana ir obligāta no 2021. gada 1. aprīļa un saziņā ar valsts iestādēm tā ir obligāta. Savukārt saziņa ar personām, kurām nav obligāta e-adreses izmantošana un tā nav aktivizēta, notiek izmantojot ar maksātnespējas reģistrā ierakstīto administratora e-pastu.

1) vai administratoram jāsūta dokumenti uz kreditoru oficiālo e-adresi vai arī jāizmanto e-pasts, ja pēc 2021. gada 1. aprīļa kreditors, kuram ir e-adrese, lūdz saņemt dokumentu uz e-pastu?

2) kā rīkoties kreditoriem, piemēram, VID, kas iesniedza kreditora prasījumus, norādot saziņai e-pastu? Vai šajā gadījumā bez VID piekrišanas ir jāsūta dokumenti uz e-adresi?

Oficiālās elektroniskās adreses likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka e-adreses izmantošana ir obligāta: 1) valsts iestādei; 2) reģistros reģistrētam tiesību subjektam; 3) rezerves karavīram. Savukārt minētā panta otrajā daļā paredzēts, ka e-adresi var izmantot: 1) Iedzīvotāju reģistrā reģistrēta fiziskā persona no 14 gadu vecuma; 2) reģistros nereģistrēta persona.

Tātad likumdevējs atbilstoši Oficiālās elektroniskās adreses koncepcijai nolūkā nodrošināt oficiālu bezmaksas elektronisko saziņu starp valsts iestādēm un privātpersonām nošķīra to subjektu loku, kam obligāti ir jāizmanto e-adrese, t.sk. valsts iestādēm, reģistros reģistrētiem tiesību subjektiem un rezerves karavīriem. Tomēr tiek minēts, ka brīvprātīgi e-adresi var izmantot Iedzīvotāju reģistrā reģistrētas fiziskās personas, kas sasniegušas 14 gadu vecumu, un reģistros nereģistrētas personas, proti, šai prasībai nav obligāts raksturs.

Saskaņā ar Oficiālās elektroniskās adreses likuma 1. panta 6. punktu, 5. panta pirmās daļas 1. punktu un pārejas noteikumu 2. punktu administratoram e-adreses izmantošana ir obligāta no 2021. gada 1. aprīļa. Līdz ar to administratoram no 2021. gada 1. aprīļa saziņā ar valsts iestādēm, tostarp VID, ir jāizmanto e-adrese, jo arī VID kā valsts iestādei tā jālieto obligāti.

Tāpat Oficiālās elektroniskās adreses likuma 12. panta pirmajā daļā paredzēts, ja ir aktivizēts e-adreses konts, valsts iestāde un privātpersona sazinās elektroniski un elektronisko dokumentu nosūta, izmantojot e-adresi. Ja šā likuma 5. panta otrajā daļā minētā fiziskā persona, kurai ir aktivizēts oficiālās e-adreses konts, lūdz izmantot citu saziņas kanālu, lūgumu īpaši pamatojot, minēto lūgumu pēc iespējas ņem vērā un izmanto fiziskās personas norādīto dokumenta paziņošanas veidu.

Tā kā administrators Oficiālās elektroniskās adreses likuma izpratnē ir valsts iestāde, saziņa ar e-adreses starpniecību ir obligāta ar valsts iestādēm, reģistros reģistrētiem tiesību subjektiem un rezerves karavīriem, kā arī ar privātpersonu, kurai aktivizēta e-adrese. Tomēr persona, kurai ir aktivizēta e-adrese, bet tās izmantošana nav obligāta, var izmantot arī citu saziņas kanālu, īpaši pamatojot savu lūgumu. Citos gadījumos saziņa ar personām, kurām nav obligāta e-adreses izmantošana un tā nav aktivizēta, notiek ar maksātnespējas reģistrā ierakstīto administratora e-pastu.

Atzīmējams, ka e-adreses izmantošanas prioritāte ir atrunāta Oficiālās elektroniskās adreses likuma 12. pantā. Tādējādi e-adreses izmantošana ir prioritāra salīdzinājumā ar Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtās daļas 6. punktā norādīto e-pasta adresi. Līdz ar to administratoram tas jāņem vērā saziņā ar maksātnespējas procesā iesaistītajām personām.

Vēršama uzmanība, ka detalizēts apraksts par e-adreses lietošanas aspektiem atrodams Maksātnespējas kontroles dienesta sagatavotajā un administratoriem nosūtītajā informācijā – e-adreses izmantošanai EMUS, kā arī jāseko līdzi aktuālajai informācijai EMUS paziņojuma logā.

Administratoram ir jāizvērtē maksājumu izmaksu ietekme uz maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi, jo maksātnespējas process nav atzīstams par efektīvu situācijā, ja netiek ņemtas vērā kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, bet tiek apmierināti citu kreditoru prasījumi.

1) vai, kad ar otrās kārtas hipotēku nodrošinātais kreditors ir cēlis tiesā prasību pret parādnieku un pirmās kārtas hipotēkas nodrošināto kreditoru par nostiprinātās hipotēkas dzēšanu, vienlaikus nepastāvot tiesas lēmumam par prasības nodrošināšanu, kas liedz izlietot hipotēku vai izmaksāt naudu pirmās kārtas hipotēkas nodrošinātajam kreditoram, administratoram pastāv likumisks pamats, negaidot, kad spēkā stāsies gala nolēmums celtās prasības ietvaros:

1.1) sagatavot aprēķinu par zvērinātas tiesu izpildītājas saņemto naudas līdzekļu sadalīšanu?

1.2) izmaksāt naudas līdzekļus kreditoram saskaņā ar aprēķinu?

1.3) sagatavot aprēķinu par parādnieka maksātnespējas procesā pārdoto 8/300 domājamo daļu no nekustamā īpašuma un pārdošanas rezultātā iegūto naudas līdzekļu sadalīšanu un izmaksāt naudas līdzekļus kreditoriem saskaņā ar aprēķinā noteikto kārtību?

2) Vai administratoram pastāv likumisks pamats neizmaksāt nodrošinātajiem kreditoriem no zvērinātas tiesu izpildītājas saņemtos naudas līdzekļus un no parādnieka maksātnespējas procesā pārdoto 8/300 domājamo daļu no nekustamā īpašuma iegūtos naudas līdzekļus, līdz brīdim, kad spēkā stāsies gala nolēmums kreditora celtās prasības ietvaros?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta trešo daļu un 116. panta otro daļu Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators. Nekustamā īpašuma izsoles kārtību nosaka Civilprocesa likuma 73. nodaļa (piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu). Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa noteic, ka pēc tam, kad izsolē pārdota parādnieka manta, tiesa apstiprinājusi nekustamā īpašuma izsoles aktu vai pieņēmusi lēmumu reģistrēt īpašuma tiesības uz kreditora vārda, kas ir paziņojis par gribu mantu paturēt, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu. Nosolītājs, parādnieks vai kreditori administratora sagatavoto aprēķinu var pārsūdzēt tiesā, kurā ierosināta attiecīgā juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta, 10 dienu laikā no aprēķina saņemšanas dienas.

No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums sastādīt aprēķinu, tiklīdz ir stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtajā daļā noteikto izmaksu veikšana pārsūdzēšanas gadījumā ir pieļaujama tikai tad, kad ir stājies spēkā galīgais nolēmumus par sastādītā aprēķina pamatotību un likumību. Vienlaikus norādāms, ka normatīvie akti neuzliek administratoram pienākumu nekavējoties izmaksāt aprēķinā norādīto kreditoram/-iem izmaksājamo summu, kad ir stājies spēkā galīgais nolēmumus par sastādītā aprēķina pamatotību un likumību, it īpaši gadījumos, kad ir strīds par tiesībām.

Ņemot vērā iesniegumā aprakstīto situāciju, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, iespējams, ir tiesības izmaksāt izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole. Proti, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram ir jāizvērtē minēto maksājumu izmaksu ietekme uz maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi. Gadījumā, ja to izmaksāšana nenodara kaitējumu maksātnespējas procesam, tad administratoram minētie maksājumi ir jāveic.

Savukārt kreditoram/-iem izmaksājamā summa Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā būtu izmaksājama tikai tad, kad ir stājies spēkā gala nolēmums kreditora celtās prasības ietvaros. Informējam, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa savulaik norādīja, ka maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma nodrošinājuma veidiem.[1]

Papildus no iesniegumā norādītā secināms, ka administrators šobrīd pat nevar objektīvi sastādīt galīgo nodrošināto kreditoru sarakstu aktīvās civillietas dēļ. Minētais Maksātnespējas kontroles dienesta secinājums ir pamatojams ar to, ka pastāv iespēja, ka minētās tiesvedības rezultātā var mainīties ar hipotēku nodrošināto kreditoru kārtas, piemēram, ja tiesa apmierina kreditora prasības pieteikumu par hipotēkas dzēšanu. Tādējādi aprēķinā norādītās kreditoram/-iem izmaksājamās summas nekavējoša izmaksa nākotnē var būtiski kaitēt maksātnespējas procesa likumīgai un efektīvai norisei, ja tiesvedības rezultātā (kuru šobrīd paredzēt nav iespējams), tiks mainītas ar hipotēku nodrošināto kreditoru kārtas.

Papildus norādāms, ka administratoram, veicot kādu rīcību vai pieņemot lēmumu fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā, ir jāņem vērā ne tikai kāda/-u kreditora/-u iespējamo interešu aizskārums, bet, galvenokārt, jāvadās no maksātnespējas procesa nospraustā mērķa un nostiprinātajiem vispārējiem maksātnespējas procesa principiem (Maksātnespējas likuma 1., 5., un 6. pants). Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratoram ir jānodrošina efektīvu un likumīgu fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem, informējot par to kreditorus, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu. Savukārt kreditoriem ir tiesības iesniegt iebildumus saskaņā ar Maksātnespējas likuma 82. pantu. Papildus Maksātnespējas likuma 84. panta 2. punkts paredz kreditoriem tiesības apstrīdēt administratora rīcību šajā likumā noteiktajā kārtībā. Vēršama uzmanība, ka sūdzības iesniegšana par administratora rīcību automātiski neliecina par administratora rīcības vai pieņemtā lēmuma prettiesiskumu/nelikumību. Tajā pašā laikā norādāms, ka sūdzības izskatīšanas ietvaros pieņemtais lēmums ir pārsūdzams, tādējādi tas ir pakļauts tiesas kontrolei.

[1] Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmums "Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25-01". Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/260763-par-tiesvedibas-izbeigsanu-lieta-nr2012-25-01.

Darījumu apstrīdēšanā, tāpat kā citos maksātnespējas tiesību jautājumos, ir nepieciešams ievērot līdzsvaru starp kreditoru kopuma interešu aizsardzību no vienas puses un civiltiesiskās apgrozības drošību un noteiktību no otras puses.

Vai administratoram pirms cesijas ir pienākums pašam apstrīdēt darījumu, nodibinot prasījumu tiesības tiesas spriedumā, ja prasījuma tiesības tiek pārdotas izsolē (pirms cesijas) vai cedētas bez izsoles?

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā ietverto regulējumu administratora darbs ir vērsts uz kreditoru apzināšanu, parādnieka mantas apzināšanu un tās atgūšanu, kā arī atsavināšanu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas līdzekļu kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Cita starpā kā viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai juridisko personu maksātnespējas procesos ir reglamentēts Maksātnespējas likuma XVII nodaļā "Darījumu apstrīdēšana." Savukārt Maksātnespējas likuma 96. pants ir uzskatāms par vispārēju darījumu apstrīdēšanas normu[1].

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajai daļai administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts: 1) pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai četrus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem; 2) triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

No minētā prezumējams, ka parādnieks iespējams ir veicis apzinātas darbības, lai nodarītu zaudējumus kreditoriem un uz tā pamata pastāv iespēja noslēgtos darījumus apstrīdēt.

Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis tieši administratoram, kam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, vērtēt parādnieka darījumus un nepieciešamības gadījumā tos apstrīdēt likumā noteiktajā kārtībā.

Atzīmējams, ka darījumu apstrīdēšanas institūts ir līdzeklis parādnieka mantas atgūšanai, kas tādējādi palīdz pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, kā arī darbojas preventīvi, lai kreditorus un pašu parādnieku atturētu no tādām darbībām, kas parādnieka faktiskas maksātnespējas apstākļos rada kaitējumu kreditoru kopuma interesēm.[2] Respektīvi, šis institūts ir arī virzīts uz godīgas komercprakses veicināšanu.[3]

Tādējādi administratoram ir jānoskaidro, vai kreditoru iespējas gūt apmierinājumu no parādnieka mantas būtu lielākas, ja attiecīgais darījums nebūtu noslēgts. Secīgi, attiecīgu pazīmju konstatēšanas gadījumā, administratoram jāceļ prasība tiesā ar mērķi nodrošināt kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.

Maksātnespējas likuma 100. panta otrā daļa noteic, ka administratoram ir pienākums celt tiesā prasību pret citiem tiesību un saistību pārņēmējiem, ja: 1) tiesību pārņēmējs tiesību pārņemšanas brīdī bija ieinteresētā persona attiecībā pret parādnieku; 2) tiesības iegūtas bezatlīdzības ceļā.

Tas nozīmē, ka šajā tiesību normā ir noteikti priekšnosacījumi, kuros administratoram nav rīcības brīvības – darījums ir jāapstrīd obligāti, tai skaitā, kas noslēgts ar citiem tiesību un saistību pārņēmējiem. Līdz ar to administratoram šajā gadījumā nav rīcības izvēles izšķirties par noslēgtā darījuma apstrīdēšanas iespējām, jo administratoram tas uzlikts par pienākumu.

Norādāms, ka darījumu apstrīdēšanā, tāpat kā citos maksātnespējas tiesību jautājumos, ir nepieciešams ievērot līdzsvaru starp kreditoru kopuma interešu aizsardzību no vienas puses un civiltiesiskās apgrozības drošību un noteiktību no otras puses.

Uzsverams, ka darījuma apstrīdēšana ir izskatāma tiesas ceļā un vērtējumu par noslēgtā darījuma tiesiskumu sniedz vienīgi tiesa.

[1] Sk. Kalniņa V. Vai maksātnespējas process padara darījumus neapstrīdamus. Jurista vārds, 2018, Nr. 2(1008). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/271989-vai-maksatnespejas-process-padara-darijumus-neapstridamus/.

[2] UNCITRAL Legislative Guide Insolvency Law, 2004, para 151-152, p. 136.

[3] Latvijas Republikas Augstākas tiesas apkopojums "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros" 2013/2014., 4. lpp. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/Maksatnespeja_06_05_2014.docx

TAP parādnieks sedz savas saistības, t.sk. administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesā administratīvais sods piesakāms kā kreditora prasījums. Fiziskās personas maksātnespējas procesā administratīvais sods ir prasījums, kurš netiek dzēsts arī pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas.

Vai attiecībā uz fizisku un juridisku personu, kurai ir pasludināts maksātnespējas process, ir paredzēti kādi izņēmumi attiecībā uz Ceļu satiksmes likuma 14.² un 43. pantā noteikto kārtību attiecībā uz administratīvo sodu apmaksu? Papildus lūgts precizēt, ja ir atšķirīga kārtība attiecībā uz administratīvo sodu apmaksu arī TAP, vai kārtība atšķiras fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Attiecībā uz TAP norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 3. panta pirmo daļu tiesiskās aizsardzības process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības, ja parādnieks nonācis finansiālās grūtībās vai uzskata, ka tajās nonāks. Minētā mērķa īstenošanai pēc TAP lietas ierosināšanas parādniekam jāizstrādā TAP pasākumu plāns, kas jāsaskaņo ar kreditoriem. TAP ir divi mērķi – veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses, savukārt tā īstenošanas pamats ir vienošanās starp parādnieku un kreditoriem par pasākumiem parādnieka maksātspējas atjaunošanai.[1] Papildus Maksātnespējas likuma 37. pantā ir noteiktas TAP ierosināšanas sekas, piemēram, nokavējuma naudas pieauguma apturēšana u.c.

No minētā izriet, ka, ja parādniekam ir ierosināts TAP, tad viņam ir jāizstrādā TAP pasākumu plāns, kurā jāiekļauj t.sk. administratīvais/-ie sods/-i, savukārt pēc tā saskaņošanas un tiesas apstiprināšanas, parādniekam jāsedz savas saistības, arī administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Savukārt kreditoriem ir jāņem vērā Maksātnespējas likuma 37. pantā noteiktais.

Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā noteikts, ka kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami maksātnespējas procesa administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Šā panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ja kreditors ir nokavējis Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

No Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā ietvertajām normām nepārprotami izriet, ka likumdevējs noteicis: 1) maksimālo termiņu, kādā maksātnespējīgā parādnieka kreditoram jāpiesaka savs prasījums; 2) personu, kura pieteikto prasījumu sākotnēji izvērtē; 3) kreditora prasījuma neiesniegšanas termiņā tiesiskās sekas. Iztulkojot minētās tiesību normas sistēmiski, secināms, ka gadījumā, ja kreditora prasījums maksātnespējīgā parādnieka administratoram nav pieteikts mēneša termiņā, bet iekļaujoties likumā paredzētajā sešu mēnešu laika posmā, tad kreditors zaudē tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Savukārt, nepiesakot savu prasījumu sešu mēnešu termiņā, kreditors zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku.[2] Papildus vēršam uzmanību, ka kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu), iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot.[3]

Vienlaikus attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtās daļas 4. punktā noteikts, ka pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti prasījumi par administratīvo pārkāpumu procesā piemērotajiem un Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, kā arī kompensācija par radīto kaitējumu. Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā nostiprinātais vispārējais princips, ka fiziskās persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā ir t.sk. administratīvo pārkāpumu procesā piemēroto sodu maksāšanas pienākums, ir attiecināms arī uz šā likuma 73. panta pirmās un otrās daļas tvērumu fiziskās personas maksātnespējas procesā, un šādas saistības, kas zināmas parādniekam, nevar tikt dzēstas kā nepieteiktas.[4]

Norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais izņēmums attiecas tikai uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Minēto apliecina arī Maksātnespējas likuma 10. pantā noteiktais, proti, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Vienlaikus minētā norma neparedz, ka uz juridiskajām personām būtu attiecināmi fiziskajām personām piemērojamie noteikumi.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un judikatūras kopumā secināms, ka TAP parādnieks sedz savas saistības, t.sk. administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka kreditoram ir tiesības pieteikt savu kreditoru prasījumu, t.sk. par administratīvo sodu/-iem, savukārt, ja kreditors nepiesaka savu prasījumu likumā noteiktajā termiņā, viņš zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku. Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ja kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesā nav iesniedzis kreditora prasījumu noteiktajā termiņā, tad administratoram ir tiesības lūgt dzēst reģistrēto/-s aizlieguma zīmi/-es parādnieka kustamajai mantai, t.sk. transportlīdzeklim/-iem, lai varētu īstenot normatīvajos aktos noteiktās tiesības un pienākumus maksātnespējas procesa ietvaros. Papildus uzsverams, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais nav attiecināms uz juridisko personu maksātnespējas procesiem, bet gan tikai uz fiziskās personas maksātnespējas procesiem.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 29. decembra lēmums lietā Nr. C29389515, SPC-18/2015 8.1. punkts.

[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.1. punkts; sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-3/2016 (C15244511) 6.2. punktu.

[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.3. punkts.

[4] Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr.C35074713, SPC–5/2018.

Ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kādi no Maksātnespējas likumā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz atlīdzību.

Vai atceltajam Administratoram ir tiesības paturēt pārskaitīto maksātnespējas procesa depozītu SIA maksātnespējas procesā, ja tiek iecelts cits administrators un maksātnespējas process turpinās.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Maksātnespējas likuma 62. panta 2.¹ daļā noteikts, ka administratoram ir pienākums nekavējoties pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet ne vēlāk kā līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 62. panta astotajā daļā norādīts, ka kārtību, kādā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts iemaksājams Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā un izmaksājams juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam, administratoram vai Valsts kasei, nosaka Ministru kabinets.

Atbilstoši Maksātnespējas kontroles dienesta rīcībā esošai informācijai, Maksātnespējas kontroles dienests nav veicis maksātnespējas procesa depozīta izmaksu MSIA maksātnespējas procesā, turklāt norādāms, ka, ņemot vērā, ka MSIA maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs ir VID, nevis pats parādnieks, secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienestam nav tiesiska pamata veikt depozīta izmaksu uz parādnieka norēķinu kontu. Savukārt MSIA maksātnespējas procesā iemaksātā depozīta izmaksāšanas kārtība atbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 IV nodaļai.

Papildus tam norādāms, ka Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā cita starpā norādīts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai.

Norādāms, ka likumdevējs Maksātnespējas likumā kā priekšnoteikumu administratora atlīdzības (depozīta apmērā) noteikšanai ir paredzējis maksātnespējas procesa administratora veikto darbu (par periodu no maksātnespējas procesa administratora iecelšanas dienas līdz konkrētā dokumenta sastādīšanas dienai), sastādot parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību.

Papildus tam norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram netiek noteikta atlīdzība gadījumā, ja viņš tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punktā minēto iemeslu dēļ.

Tādēļ, ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kādi no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrajā daļā cita starpā norādīts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un pievienotās vērtības nodoklis, ja administrators ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesa depozītu norādāms, ka, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 62. panta otrajā daļā norādīto, juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus un maksātnespējas procesa administratora atlīdzību, turklāt likumdevējs Maksātnespējas likumā nav paredzējis prioritāro segšanas kārtību maksātnespējas procesa izdevumiem vai maksātnespējas procesa administratora atlīdzībai.

Papildus tam norādāms, ja Administratora /Persona B/ rīcībā ir informācija, kas norāda uz to, ka MSIA maksātnespējas procesā ir veikta nepamatota naudas līdzekļu izmaksa, Administratoram /Persona B/ ir jārīkojas atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Turklāt starptautiskā prakse nosaka, ka maksātnespējas administratoram ir galvenā loma maksātnespējas procesa efektīvai un lietderīgai norisei atbilstoši maksātnespējas regulējumam. Administratoram jāaizsargā parādnieks un tā aktīvi un tā vērtība, viņam ir arī pienākums aizsargāt kreditoru intereses, kā arī nodrošināt parādnieka darbinieku intereses maksātnespējas procesā. Ņemot vērā administratora nozīmi, maksātnespējas procesā ir svarīgi, lai viņam būtu atbilstoša kvalifikācija, zināšanas un personiskās īpašības, tas nepieciešams ne vien procesa efektīvai un lietderīgai izpildei, bet arī caur to nodrošināt sabiedrības uzticību maksātnespējas procedūrai kā tādai.[1]

Norādāms, ka pieņemt lēmumu par kāda konkrēta tiesiska līdzekļa piemērošanu nepamatoti izmaksāto naudas līdzekļu atgūšanā ir administratora ekskluzīvā kompetence, ņemot vērā administratoram pieejamo informāciju par attiecīgā maksātnespējas procesa norisi, kā arī ievērojot Maksātnespējas likumā nostiprinātos principus, tiesības un pienākumus.

[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komitejas (UNCITRAL) izdotajās vadlīnijās maksātnespējas tiesību politikas veidotājiem (UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, New York, 2005). Pieejams: http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf 174. lpp. [aplūkots 19.04.2021.]

Lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, atļauju vai aizliegumu atsavināt to, kā arī lēmumu par aresta atcelšanu pieņem procesa virzītājs (izmeklētājs, prokurors, tiesa), un pamatojoties uz saņemto informāciju no procesa virzītāja, administratoram ir jāpieņem lēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāko virzību.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kā Administratoram būtu jārīkojas ar parādnieka arestētu mantu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 361. panta trešajai daļai pirmstiesas kriminālprocesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, bet iztiesāšanas laikā lēmumu pieņem tiesa. Savukārt Kriminālprocesa likuma 366. panta pirmajā daļā noteikts, ka procesa virzītājs pieņem lēmumu par mantas aresta atcelšanu un par to nekavējoties paziņo personām, kuru mantai bija uzlikts arests vai kuru glabāšanā bija nodota arestētā manta. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 27. panta pirmo daļu procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Šā panta otrā daļa noteic, ka procesa virzītājs izmeklēšanā ir izmeklētājs vai izņēmuma gadījumā prokurors; kriminālvajāšanā – prokurors; iztiesāšanas laikā - tiesas sastāvs.

Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā daļā noteikts, ka, ja zvērinātam tiesu izpildītājam Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, veicot nolēmuma izpildi, ir nepieciešams vērst piedziņu uz arestēto mantu, viņš ar pieteikumu vēršas pie procesa virzītāja. Procesa virzītājs, izvērtējot kriminālprocesa apstākļus un tā prasījuma būtību, kura apmierināšanai reģistrēta atzīme par piedziņas vēršanu, pieņem lēmumu par atļauju vai aizliegumu tiesu izpildītājam vērst piedziņu uz šo mantu. Ja procesa virzītājs ir tiesnesis vai tiesa, pieteikumu izskata un lēmumu pieņem rakstveida procesā. Lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu norāda summu, kas saglabājama mantisko jautājumu nodrošināšanai kriminālprocesā. Procesa virzītāja pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 115. panta trešajā daļā noteikto secināms, ka Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrā daļa ir attiecināma arī uz administratoru.

Ņemot vērā minēto secināms, ka lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, atļauju vai aizliegumu atsavināt to, kā arī lēmumu par aresta atcelšanu pieņem procesa virzītājs (izmeklētājs, prokurors, tiesa).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmajā daļā un 174.¹ pantā norādīto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst pareizas rīcības ieteikšana administratoram.

Norādāms, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Ievērojot minēto secināms, ka administratoram jāvēršas pie procesa virzītāja par turpmāko rīcību ar arestētu parādnieka mantu juridiskās personas maksātnespējas procesā. Pamatojoties uz saņemto informāciju no procesa virzītāja administratoram ir jāpieņem lēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāko virzību.

Arests mantai kriminālprocesā tiek uzlikts ar mērķi liegt īpašniekam jebkāda veida rīcību ar šo mantu, tajā skaitā noslēgt cesijas līgumu, līdz ar to maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams atsavināt jebkādu kriminālprocesa ietvaros arestētu mantu.

1) kā Administratoram rīkoties, lai panāktu Parādnieka maksātnespējas procesa pabeigšanu, nesagaidot gala nolēmumu kriminālprocesā?

2) kā arī sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs cedēt tiesības uz arestēto Parādnieka mantu vai realizēt arestēto mantu un tiesības uz arestētajiem naudas līdzekļiem kādā citā kārtībā (ar nosacījumu, ka administrators nav atbildīgs par zaudējumiem, ja arests mantai un naudas līdzekļiem netiks noņemts).

Attiecībā uz arestētas mantas cedēšanu norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu, prasījumi pret trešajām personām, tāpat kā parādnieka naudas līdzekļi ietilpst parādnieka mantā, savukārt cesija ir prasījuma tiesību atsavināšana. Līdz ar to secināms, ka, cedējot prasījuma tiesības, tiek pārdota parādnieka manta, kurai, saskaņā ar Iesniegumā norādīto, kriminālprocesa ietvaros ir uzlikts arests.

Pēc būtības jautājums par iespēju cedēt šādu prasījumu ir saistīts ar kriminālprocesa ietvaros uzliktā aresta dabu un no tā izrietošajiem ierobežojumiem.

Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta otrā daļa noteic, ka, uzliekot arestu mantai, tās īpašniekam, valdītājam, lietotājam vai turētājam paziņo par aizliegumu ar to rīkoties vai to lietot, kā arī par kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesībām. Līdz ar to rīcība ar arestētu parādnieka mantu maksātnespējas procesa ietvaros ir veicama atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajam mantai arestu uzliek, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas, līdzekļu, ko persona guvusi, realizējot šādu mantu, noziedzīgi iegūtās mantas izmantošanas rezultātā gūto augļu vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu kriminālprocesā. Arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos, kā arī lai nodrošinātu tādas mantas piedziņu, kuras izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi. Arestu mantai var uzlikt arī procesos par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai un par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu, ja ir nepieciešams nodrošināt mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā vai iespējamo likvidāciju, vai naudas piedziņu, vai mantas konfiskāciju.

Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka aresta izpildi var uzdot veikt, nosūtot lēmuma izrakstu kredītiestādei vai ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kurā glabājas arestētie naudas noguldījumi, finanšu instrumenti un kapitāla daļas (akcijas), lai ar tiem tiktu pārtrauktas izdevumu operācijas. Savukārt Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta otrā daļa noteic, ka, uzliekot arestu mantai, tās īpašniekam, valdītājam, lietotājam vai turētājam paziņo par aizliegumu ar to rīkoties vai to lietot.

Arī starptautiskie tiesību akti, kuriem Latvija ir pievienojusies, noteic, ka "aresta uzlikšana" vai "izņemšana" nozīmē uz laiku aizliegt nodot, pārveidot, rīkoties ar vai pārvietot īpašumu, vai arī uz laiku pārņemt īpašumu savā uzraudzībā vai kontrolē saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu.^{^[1]}

No iepriekš minētā izriet, ka arests mantai kriminālprocesā tiek uzlikts ar mērķi liegt īpašniekam jebkāda veida rīcību ar šo mantu, tajā skaitā noslēgt cesijas līgumu. Pretējā gadījumā zūd iespēja nodrošināt Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā daļā un otrajā daļā noteikto aresta uzlikšanas mantai mērķi, jo faktiski tā tiek atsavināta citai personai un zūd manta, uz ko vērst piedziņu. Līdz ar to arī maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams atsavināt jebkādu kriminālprocesa ietvaros arestētu mantu.

Savukārt attiecībā uz jautājumu par Parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanas iespējām iesniegumā aprakstītajā situācijā norādāms sekojošais.

Maksātnespējas procesa ātrums nav pašmērķis un tas vienmēr ir jāsamēro ar saistību izpildes principu. Savukārt gadījumā, ja parādnieka maksātnespējas procesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības, lai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta noteikumiem par maksātnespējas procesa izbeigšanu varētu izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, nodrošinot parādnieka efektīvu maksātnespējas procesa norisi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, administratoram jāseko līdzi kriminālprocesa virzībai un jāmēģina noskaidrot provizorisko kriminālprocesa ilgumu, tai skaitā vēršoties pie procesa virzītāja. Savukārt lēmums par maksātnespējas procesa turpmāku virzību jāpieņem, ņemot vērā tā turpināšanas lietderību kreditoru kopuma interesēs, proti potenciālo ieguvumu pēc mantas aresta atcelšanas un izmaksas, kas radīsies maksātnespējas procesa turpināšanas rezultātā.

Vienlaikus norādāms, ja pēc minēto apstākļu izvērtēšanas, administrators konstatē, ka maksātnespējas procesa turpināšana nav lietderīga vai kriminālprocess turpināsies vairāku gadu garumā, administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu.

Tāpat katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1474; 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/203016-par-eiropas-padomes-konvenciju-par-noziedzigi-iegutu-lidzeklu-legalizacijas-un-terorisma-finansesanas-noversanu-ka-ari-so-lidzeklu-meklesanu-iznemsanu-un-konfiskaciju; Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1203.

Likumdevējs ir uzlicis administratoram pienākumu izvērtēt un celt prasību pret valdes locekļiem u.c., tiklīdz administrators konstatē priekšnoteikumus prasības celšanai.

Lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir pienākums celt prasību pret parādnieka bijušo valdes locekli, pamatojoties uz lēmumu, ja šādas prasības celšana konkrētajā tiesiskajā situācijā, paša administratora ieskatā būtu nepamatota.

Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.

Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmā daļa regulē valdes locekļu atbildību par dokumentu nenodošanu, nosakot, ka parādnieka – kapitālsabiedrības valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka maksātnespējas procesā prasību pret valdes locekli parādnieka vārdā ceļ administrators. Līdz ar to secināms, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir tiesības celt tiesā divu veidu prasības pret parādnieka valdes locekļiem – par nodarīto zaudējumu atlīdzību un parādnieka grāmatvedības dokumentu nenodošanu.

Likumdevējs ir noteicis valdes locekļa atbildību, kad uzņēmums ir cietis zaudējumus, jo tieši zaudējumu nodarīšana sabiedrībai ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu celt prasību pret valdes locekli. Savukārt zaudējumu esamībai jābūt cēloņsakarībā ar valdes locekļa prettiesisku rīcību.

Saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem, galvenais jebkura valdes locekļa pienākums ir nodrošināt kapitālsabiedrības darbības tiesiskumu. Līdz ar to par valdes locekļa pienākumu veikšanas izvērtēšanas kritēriju izmantojams Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā noteiktais, ka valdes loceklim savi pienākumi ir jāveic kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Ja parādnieks ir kapitālsabiedrība un zaudējumus ir nodarījuši valdes locekļi, piemērojami Komerclikuma 169. panta noteikumi par valdes locekļu atbildību. Piemērojot zaudējumu atlīdzināšanas regulējumu maksātnespējas procesu ietvaros, ir jāņem vērā šī institūta mērķis maksātnespējas procesa kontekstā. Proti, zaudējumu atlīdzības prasības mērķis ir atgūt līdzekļus, no kuriem apmierināt kreditoru prasījumus. Tāpat ir jāņem vērā, ka valdes rīcība, kas ir novedusi parādnieku līdz maksātnespējai, ir radījusi kaitīgas sekas ne tikai sabiedrībai, bet arī kreditoriem, kuru prasījumus valdes rīcības dēļ nav iespējams apmierināt tādā apmērā, kā tas būtu iespējams, ja valde būtu rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks.

Saistībā ar minēto norādāms, ka atbilstoši judikatūrā norādītajam, prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.^{^[1]} Turklāt viens no instrumentiem, kā atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, ir zaudējumu piedziņa no valdes locekļiem. Administratoram, kurš cēlis prasību pret valdes locekli, ir jāpierāda, pirmkārt, sabiedrībai (tātad kreditoru kopumam) nodarīto zaudējumu fakts un apmērs, otrkārt, cēloniskais sakars starp zaudējumiem un valdes locekļa rīcību, treškārt, kā šie zaudējumi ir samazinājuši kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas maksātnespējas procesā, bet valdes loceklis var atbrīvoties no civiltiesiskās atbildības, pierādīdams savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka kritērijiem.^{^[2]}

Rezultātā, ja prasība tiek celta pret valdes locekli par kapitālsabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, tad tiesai, izšķirot strīdu, jāņem vērā Komerclikuma 169. panta trešās daļas noteikumus, kas paredz valdes locekļa pienākumu pierādīt, ka viņa darbības atbilst krietna un rūpīga saimnieka rūpībai. Proti, tieši valdes loceklim ir jāatspēko savas rīcības prettiesiskuma un vainojamības prezumpcija.

Turklāt tiesu praksē nostiprinājusies no Komerclikuma 169. panta izrietošā atziņa, ka lietās, kur prasība celta par valdes locekļu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu maksātnespējīgās sabiedrības labā, pierādīšanas pienākums gulstas uz sabiedrības valdes locekli. Savukārt prasītājam – administratoram ir jāpierāda tikai zaudējumu apmērs un to prezumpcijas fakts.^{^[3]}

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. C39072411, SKC-7/2016.

Pēc iebildumu celšanas par nodomu cedēt prasījumu termiņa notecēšanas administratoram ir tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, ja atklājušies apstākļi, kas norāda, ka prasījuma cesijai vairs nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktais pamats.

Lūgts sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu?

Maksātnespējas likuma 105. pants noteic, ka administrators var cedēt parādnieka prasījumus pret trešajām personām, ja parāda piedziņa varētu būt apgrūtināta vai ilgstoša.

Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 105. pants noteic vispārīgas administratora tiesības cedēt parādnieka prasījumus. Savukārt administratoram, izmantojot šīs piešķirtās tiesības, tiek uzlikts Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktais pienākums, proti, juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu veikt cesiju.

Administratora pienākums informēt kreditorus par tādiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskas personas maksātnespējas procesa norisē, tostarp par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju, caurvijas visam Maksātnespējas likumā ietvertajam regulējumam.

Turklāt no Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkta, 113. panta pirmās daļas 9. punkta un trešās daļas normām nepārprotami izriet, ka administrators ir tiesīgs cedēt prasījumu vienīgi tad, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā neizteic iebildumus.^{^[1]}

Līdz ar to administratoram nav piešķirta rīcības brīvība lēmuma par prasījuma cedēšanu pieņemšanā un īstenošanā, jo administratoram ir pienākums Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā ziņot parādnieka kreditoriem par savu nodomu veikt prasījuma cesiju, norādot arī cesijas pamatojumu un apmēru. Tādejādi ir iespējams īstenot kreditoru interešu aizsardzību ar Maksātnespējas likuma 82. pantā iekļauto iebildumu izteikšanas mehānismu, proti, ja kreditoriem ir iebildumi par Maksātnespējas likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Tikai pēc tam, kad kreditori Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā nav izteikuši iebildumus administratora priekšlikumam par nodomu cedēt prasījumu, administrators ir tiesīgs veikt turpmākās darbības, lai rezultātā tiktu noslēgts tiesisks darījums.

Vienlaikus nav pamats uzskatīt, ka pēc iebildumu celšanas par nodomu cedēt prasījumu termiņa notecēšanas administratoram nav tiesības mainīt nodomu situācijā, ja atklājušies apstākļi, kas norāda, ka prasījuma cesijai vairs nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktais pamats. Šāda ierobežojuma noteikšana būtu pretēja gan Maksātnespējas likumā noteiktajam parādnieka prasījuma cesijas pamatam, gan Maksātnespējas likuma mērķim.

Savukārt tiesiska darījuma noslēgšana attiecas uz administratora kompetenci, ievērojot vispārējos Civillikuma nosacījumus par tiesiska darījuma slēgšanu. Tajā pašā laikā norādāms, ka, lai arī Civillikuma 1801. pants paredz cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru) noslēgt jebkurā formā, tomēr praksē cesijas līgums tiek slēgts rakstveidā, jo tas atvieglo cesijas fakta pierādīšanu un ļauj skaidri vienoties par darījuma noteikumiem.

Līdz ar to secināms, ka prasījuma tiesību pārdošanas procedūra līdz brīdim, kamēr netiek noslēgts cesijas līgums, nedod personai, kura ir ieinteresēta šādu līgumu noslēgt, uzskatīt, ka cesijas līgums jau ir noslēgts.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Maksātnespējas likuma regulējums pieļauj administratoram tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, norādāms sekojošais.

Pēc tam, kad tiesa ir pieņēmusi lēmumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, uzņēmuma vadības pilnvaras tiek apturētas un tās pārņem tiesas iecelts administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 4. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir aizsargāt kreditoru intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc iespējas pilnīgāk. Savukārt, lai īstenotu maksātnespējas procesa mērķus, administratoram ir jāveic viss konkrētajā situācijā iespējamais, rīkojoties ne vien kā krietnam un rūpīgam saimniekam, bet arī jāpieņem saimnieciski izdevīgākie lēmumi.

Tas nozīmē, ka administratoram paredzētas plašas pilnvaras, tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par maksātnespējīgā komersanta vienīgo likumīgo pārstāvi, kam gluži kā komersanta pārvaldes institūcijai ir jāvērtē, kuru no procesa mērķiem sasniegt ir reālāk un kādas darbības ir efektīvākas, lai šo mērķi sasniegtu.^{^[2]}

Līdz ar to parādnieka maksātnespējas procesa laikā administrators ir tā persona, kas nepastarpināti īsteno kreditoru kopuma intereses, kas vērstas uz maksimālu parādnieka saistību izpildi, kas arī ir būtiskākais juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis.

Attiecīgi, ja administratora rīcībā nonāk informācija, kas būtiski maina sākotnēji pieņemtā lēmuma lietderību, jo tā īstenošanas gadījumā tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tad šāda lēmuma izpildi ir pieļaujams apturēt. Tātad, attiecinot iepriekš minēto uz konkrēto gadījumu, secināms, ka administratoram ir tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, ja tas ir vērsts uz kreditoru interešu aizsardzību. Tāpat jāņem vērā, ka maksātnespējas procesa ātrums nav pašmērķis un tas vienmēr ir jāsamēro ar saistību izpildes principu, ievērojot kreditoru kopuma intereses.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likums satur speciālās maksātnespēju regulējošās tiesību normas un šajās normās ir noteikti vairāki izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem, piemēram, par līgumu izpildi un šādi izņēmumi paredzēti tieši tā iemesla dēļ, ka otrai līgumslēdzējpusei ir maksātnespējas subjekta statuss. Jāņem vērā, ka šīs atšķirīgās kārtības mērķis ir parādnieka aktīvu saglabāšanas nodrošināšana, kas savukārt atbilst vienam no Maksātnespējas likuma mērķiem, tas ir, nodrošināt kreditoru kopuma interešu aizsardzību.

Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 29. panta pirmajā daļā ir paredzēta administratora atbildība saskaņā ar kuru administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 2. februāra lēmuma lietā Nr. C31234016, SPC-1/2018, 6.1. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 21. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 193-2018.

Administratora darbības pārskats nav uzskatās par pamatojošo dokumentu, kas pierāda attiecīgu maksājumu veikšanu, t.sk. naudas pārskaitījumu.

1) vai būtu jāpamato administratora atlīdzības izmaksa, un ka tā ir izmaksāta administratoram no parādnieka līdzekļiem, ja administrators pats to ir norādījis savā darbības pārskatā?

2) vai ir vēlreiz jāapliecina no EMUS izdrukātais iepriekšējā administratora darbības pārskats?

Ministru kabineta noteikumi Nr. 346 4. punktā noteikts, ka administrators ir atbildīgs, lai darbības pārskatā iekļautās ziņas ir atbilstošas administratora veiktajām darbībām attiecīgajā maksātnespējas procesā. No minētā secināms, ka administratora darbības pārskatā norādītajai informācijai ir jābūt patiesai un atbilstošai faktiskajiem apstākļiem. Tātad arī pārskatā noradītajai administratora atlīdzībai būtu jāatbilst summai, kas izmaksāta konkrētajam administratoram. Tomēr jāvērš uzmanība, ka administratora darbības pārskatam ir informatīvs raksturs un tas nav uzskatāms par konkrētu darbību pamatojošo dokumentu. Tātad administratora darbības pārskats nav uzskatās par pamatojošo dokumentu, kas pierāda attiecīgu maksājumu veikšanu, t.sk. naudas pārskaitījumu. Ņemot vērā minēto, norādām, ka administratora darbības pārskats nav dokuments, kas pierāda maksājumu veikšanas faktu. Līdz ar to, lai pierādītu, ka iepriekšējais administrators ir saņēmis atlīdzību konkrētā maksātnespējas procesā, ir nepieciešams iegūt pierādījumus par naudas summas izmaksu, piemēram, parādnieka konta izdruku, kurā redzams, ka no parādnieka konta ir veikts maksājums uz iepriekšējā administratora kontu.

Savukārt attiecībā uz administratora darbības pārskata, kas izdrukāts no EMUS, apliecināšanu vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 12.¹ panta sesto daļu Maksātnespējas kontroles dienesta, administratora un tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas sagatavotajiem dokumentiem, kurus iesniedz un dara pieejamus, izmantojot EMUS, ir juridisks spēks arī tad, ja tajos nav iekļauts rekvizīts "paraksts". Tātad, ja administratora darbības pārskats ir izveidots EMUS un tas tiek nosūtīts, izmantojot EMUS, tad attiecīgajam dokumentam ir juridisks spēks arī bez rekvizīta "paraksts". Jāņem vērā, ka ir jākonstatē abas minētās pazīmes, lai administratora darbības pārskats tiktu uzskatīts par dokumentu, kam ir juridisks spēks. Tā kā tiesai attiecīgie darbības pārskati netiek nosūtīti, izmantojot EMUS, uz šiem dokumentiem ir attiecināma vispārējā kārtībā attiecībā uz dokumentu un to atvasinājumu noformēšanu. Proti, izdrukājot no EMUS administratora darbības pārskatus, tos ir nepieciešams apliecināt Ministru kabineta 2018. gada 4. septembra noteikumos Nr. 558 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība" noteiktajā kārtībā.

Ja administrators turpina līgumu izpildi, to izpilde tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem un izdevumi ir iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos. Savukārt jau radušās izmaksas, kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam, ir piesakāmas kā kreditoru prasījums.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā un 170. panta otrās daļas 9. punktā norādīto, lūgts sniegt viedokli par to, vai SIA radušās izmaksas (kuru apmēru puses ir noteikušas ar apakšuzņēmuma līgumu/nomas līgumu), kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam (ar nomas līguma izbeigšanu saistītās izmaksas/ izmaksas par rievsienu demontāžu) ir iekļaujamas juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos, vai ir atzīstamas par kreditora prasījumu, kas piesakāms Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā.

Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā noteikts, ka, ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, administrators ir tiesīgs pieprasīt izpildi no otra līgumslēdzēja vai arī vienpusēji atkāpties no līguma. Administratoram ir tiesības izpildīt līgumu, ja šāda rīcība nesamazina parādnieka aktīvus. Šā panta otrā daļa noteic, ka, ja administrators vienpusēji atkāpjas no līguma izpildes, otram līgumslēdzējam ir tiesības iesniegt savu kreditora prasījumu. Vienlaikus šā panta trešā daļa noteic, ka to līgumu izpildes turpināšana, kuri nav izbeigti likumā paredzētajos gadījumos, kā arī to līgumu izpilde, kurus juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā administrators parādnieka vārdā noslēdzis ar trešajām personām, tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem.

No minētajām tiesību normām izriet, ka administratoram ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma (Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa), savukārt otram līgumslēdzējam šādā gadījumā ir tiesības iesniegt savu kreditoru prasījumu (Maksātnespējas likuma 101. panta otrā daļa). Tādējādi secināms, ka izrietošās sekas no līguma vienpusējās atkāpšanās ir otra līgumslēdzēja tiesības iesniegt savu kreditoru prasījumu. Savukārt, ja administrators turpina līgumu izpildi, kuri nav izbeigti likumā paredzētajos gadījumos, tad minēto līgumu izpilde tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem (Maksātnespējas likuma 101. panta trešā daļa) un minētie izdevumi ir iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos (Maksātnespējas likuma 170. pants).

Ņemot vērā iesniegumā minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā SIA radušās izmaksas (kuru apmēru puses ir noteikušas ar apakšuzņēmuma līgumu/nomas līgumu), kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam (ar nomas līguma izbeigšanu saistītās izmaksas/ izmaksas par rievsienu demontāžu) ir piesakāmas kā kreditoru prasījums.

Likumdevējs nav ierobežojis termiņu, kurā administratoram pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu. Līdz ar to atzīstams, ka kreditoram objektīvi nav iespējams ievērot Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto termiņu kreditora prasījuma pieteikšanai pēc tam, kad administrators vienpusēji ir atkāpies no līguma, taču tiesības iesniegt kreditora prasījumu administratoram pastāv arī šādā gadījumā, uz ko tieši norādīts Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā.^{^[1]}

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujama tāda situācija, kad pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nesamērīgi ilgi nepieņem lēmumu par parādnieka noslēgtā līguma turpināšanu vai vienpusēju atkāpšanos no tā, tādējādi, iespējams, nodarot zaudējumus otram līgumslēdzējam. Minēto apstiprināja arī Latvijas Republikas Augstākā tiesa norādot, ka Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa paredz izņēmumu no Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Tomēr Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma ir jāsaista ar Maksātnespējas likuma mērķi veicināt parādnieka saistību izpildi un maksātnespējas procesa būtību, tostarp Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas otrajā teikumā administratoram uzlikto pienākumu atturēties no tādas rīcības ar parādnieka noslēgtajiem līgumiem, kuras rezultātā tiktu samazināti parādnieka aktīvi. Tāpat administratoram jāņem vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā atklātie maksātnespējas principi, tostarp tiesību saglabāšanas princips, kreditoru vienlīdzības princips un saistību izpildes princips. Tādējādi, lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama. Tikai fakts, ka parādniekam pasludināts maksātnespējas process, pats par sevi nav pietiekams, lai administratora atkāpšanos no līguma varētu atzīt par tiesisku.^{^[2]}

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC‑91/2017 (C04263412), 6.4. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC‑160/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0629.C36054414.1.S), 13. punkts.

Administrators nav tiesīgs pārlikt uz parādnieku administratora pienākumu pieprasīt un saņemt no valsts iestādēm fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku. Savukārt parādniekam ir pienākums godprātīgi sadarboties ar administratoru un sniegt visu nepieciešamo informāciju.

1) vai administratoram ir tiesības pieprasīt no parādnieka iesniegt izziņu par citas personas radniecībām un svainībām un vai parādniekam šādu izziņu vispār ir iespējams saņemt PMLP?

2) vai, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā noteikto procesa efektivitātes principu, ir samērīgi, ka administrators, tā vietā, lai informāciju pieprasītu un saņemtu pats (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punkts), izziņas pieprasa no parādnieka, kurš nav atbrīvots no valsts un pašvaldību nodevu samaksas šo izziņu saņemšanai?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 4. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pieprasa un saņem no parādnieka, kā arī no valsts iestādēm un kredītiestādēm ziņas, kas nepieciešamas, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības, kā arī citu informāciju fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto mērķi un principiem parādniekam ir pienākums godprātīgi sadarboties ar administratoru t.sk., sniegt visu nepieciešamo informāciju. Tajā pašā laikā Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punktā ar terminu "tiesības" saprot administratora tiesības bez maksas pieprasīt un saņemt nepieciešamo informāciju par parādnieku no valsts un pašvaldību institūcijām, savukārt iestāžu pienākums ir pieprasīto informāciju izsniegt, ievērojot normatīvajos aktos noteikto. Vēršama uzmanība, ka no Maksātnespējas likuma 137. panta 4. punkta izriet tieši administratora pienākums pieprasīt un saņemt no valsts iestādēm fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku, ievērojot Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto. Līdz ar to minēto pienākumu administrators nav tiesīgs pārlikt uz parādnieku, ja vien administratoram nav objektīvu iemeslu tam.

Ja valsts iestāžu rīcībā nav nepieciešamā informācija, administrators ir tiesīgs šo informāciju pieprasīt arī no citām institūcijām, tajā skaitā arī no kredītiestādēm, to faktiski un tiesiski pamatojot konkrētā procesa norisē.

Cik plašas ir no tiesību normām izrietošās administratoru tiesības pieprasīt informāciju no privāto tiesību juridiskām personām – kredītiestādēm, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, ka administratoriem ir pieejama visa to amata pienākumu veikšanai nepieciešamā informācija, kā arī ņemot vērā kredītiestāžu pienākumu nodrošināt savu klientu informācijas konfidencialitāti?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktu, administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi.

Savukārt Kredītiestāžu likuma 62. panta septītā daļa noteic, ka ziņas par fiziskās un juridiskās personas kontiem un veiktajām kredītiestāžu operācijām (darījumiem) sniedzamas šo personu maksātnespējas procesa administratoram tā pienākumu izpildei, pamatojoties uz motivētu pieprasījumu.

Ņemot vērā minēto, izpildot administratora pienākumus, administratoram ir tiesības iegūt tam nepieciešamo informāciju (tajā skaitā parādnieka darījumu partnerus identificējošos datus) no Maksātnespējas likumā noteiktajiem subjektiem. Vienlaikus, administrators var pieprasīt informāciju par personām, kurām ir būtiska loma parādnieka darījuma izvērtēšanā no valsts iestādēm (PMLP, VID, UR). Savukārt, ja valsts iestāžu rīcībā nav nepieciešamā informācija, administrators ir tiesīgs šo informāciju pieprasīt arī no citām institūcijām, tajā skaitā arī no kredītiestādēm, to faktiski un tiesiski pamatojot konkrētā procesa norisē.

Informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Vai administratoram juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pienākums/tiesības sniegt kreditoram parādnieka bankas konta izrakstus, pilnīgi visu noslēgto līgumu kopijas, tai skaitā galvojuma, cesijas utt., rēķinus par pakalpojumiem, visu pavadzīmju kopijas?

Tajā pašā laikā izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā ir noteikts, ka administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Ņemot vērā minēto un, ievērojot atklātības principu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā informācija, kura nevar kaitēt juridiskās personas maksātnespējas procesam un tajā iesaistītajām personām, ir izsniedzama kreditoram.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, kā arī jāņem vērā atklātības princips. Papildus norādāms, ka administratoram, vērtējot pieprasījuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Vispārīgai datu aizsardzības regulai, vai komercnoslēpumu saskaņā ar Komerclikumu.

Pilnvarotais administrators atzīstams par tiesas ieceltā administratora aizvietotāju, nevis par viņa palīgu, un aizvietošana nozīmē to, ka tiesas ieceltā administratora pilnvaras veikt darbības maksātnespējas procesos tiek apturētas uz pilnvarojuma spēkā esamības laiku. Cita administratora pilnvarošana konkrētos maksātnespējas procesos neatbrīvo administratoru no pienākuma būt sasniedzamam.

Kāds ir pilnvarotā administratora statuss un pilnvaru apjoms?

Maksātnespējas likuma 28. panta pirmā daļa noteic, ka administratoram ir tiesības viena kalendārā gada ietvaros uz laiku, kas nepārsniedz 60 dienas, pilnvarot citu administratoru, ievērojot šā likuma 20. pantā noteiktos ierobežojumus, veikt administratora pienākumus. Ievērojot Maksātnespējas likuma 58. panta pirmās daļas 6. punktā un 132. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto, secināms, ka administrators var pilnvarot citu administratoru konkrētā maksātnespējas procesā.

Maksātnespējas likuma 28. panta pirmajā daļā ietvertā pilnvarojuma mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu maksātnespējas procesa norisi. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 28. panta pirmajā daļā noteiktajam pilnvarojumam ir divējāda daba. No vienas puses tas ir attiecināms uz maksātnespējas procesā iesaistītajām personām (parādnieku, kreditoru) un trešajām personām. Uz minēto norāda apstāklis, ka ziņas par pilnvarojumu ierakstāmas maksātnespējas reģistrā, nodrošinot tām publisko ticamību. No otras puses, Maksātnespējas kontroles dienests kā uzraugošā iestāde var pārbaudīt administratora rīcību konkrētā maksātnespējas procesā neatkarīgi no tā, vai administrators konkrētā maksātnespējas procesā veikt administratora pienākumus ir pilnvarojis citu administratoru. Maksātnespējas kontroles dienests ņem to vērā, īstenojot administratoru uzraudzību, piemēram, organizējot un veicot pārbaudes administratora prakses vietā.

Pilnvarotajam administratoram jānodrošina konkrēto maksātnespējas procesu nepārtrauktība, veicot administratora pienākumus un īstenojot administratoram normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Tāpat norādāms, ka pilnvarotais administrators atzīstams par tiesas ieceltā administratora aizvietotāju, nevis par viņa palīgu, un aizvietošana nozīmē to, ka tiesas ieceltā administratora pilnvaras veikt darbības maksātnespējas procesos tiek apturētas uz pilnvarojuma spēkā esamības laiku. [1]

Vienlaikus, lai arī administratora pilnvaras veikt administratora pienākumus konkrētos maksātnespējas procesos (kuros pilnvarots cits administrators) ir apturētas, administrators nezaudē administratora statusu kā tādu, tostarp saziņā ar Maksātnespējas kontroles dienestu. Laika posmā, kad administrators pilnvarojis citu administratoru veikt administratora pienākumus konkrētā maksātnespējas procesā, uz viņu pilnā apjomā attiecas tādas tiesības un pienākumi, kas izriet no administratora amata statusa un var nebūt tieši saistāmas ar konkrētu viņa lietvedībā esošu maksātnespējas procesu.

Līdz ar to secināms, ka cita administratora pilnvarošana konkrētos maksātnespējas procesos neatbrīvo administratoru no pienākuma būt sasniedzamam.

[1] Augstākās tiesas 2019. gada 2. aprīļa lēmums lietā Nr. SPC-2/2019; C29565117.

Normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā.

Maksātnespējas likuma 24. panta otrā daļa noteic, ja iepriekšējais administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹⁴panta 12. daļai, kas nosaka kārtību jautājumu izlemšanai pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, apelācijas instances kompetencē ietilpst tiesas lēmuma par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata pārskatīšana daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību piemērošanu. Minētās normas paredz, ka tiesas lēmums par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību.

Līdz ar to secināms, ka normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā. Ņemot vērā minēto, norādāms, ka spēkā esošais Civilprocesa likuma regulējums nosaka to, ka tiesai, apmierinot pieteikumu par administratora atcelšanu, uzreiz attiecīgajā procesā ir jāieceļ jauns administrators, kas turpina administrēt konkrēto maksātnespējas procesu. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, proti administratoram ir pienākums nodot parādnieka dokumentus un mantu jaunajam administratoram. Attiecībā uz lūgumu sniegt informāciju par tiesas nolēmumiem, norādāms, ka praksē ir sastopami šādi gadījumi.

Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo tiesu praksi (tostarp, judikatūru) maksātnespējas jomā.

Administrators, veicot darbības parādnieka mantas pārdošanai bez izsoles, var rīkoties savas rīcības brīvības ietvaros pie nosacījuma, ka administratora rīcība ir atbilstoša kreditoru kopuma interesēm.

Vai administratora rīcība atbilst tiesiskajam regulējumam saistībā ar cenu aptauju?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to tieši administratoram kā konkrētā maksātnespējas procesa vadītājam ir jāveic aktīvas darbības parādnieka mantas pārdošanai. Turklāt administratoram, uzsākot mantas pārdošanu, ir jābūt skaidram priekšstatam par pārdodamās mantas vērtību un to līdzekļu apmēru, kurus administrators plāno iegūt mantas pārdošanas rezultātā, jo Maksātnespējas likuma 111. panta otrā daļa noteic administratoram pienākumu parādnieka mantu pārdot par iespējami augstāko cenu, lai nodrošinātu pilnīgāku kreditoru prasījumu segšanu, kas ir būtiskākā kreditoru interese maksātnespējas procesā.

Atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam, parādnieka manta tiek pārdota izsolē. Savukārt gadījumā, ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi pārsniegs prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu var atsavināt, izmantojot arī citu pārdošanas veidu, tas ir, bez izsoles.

Norādāms, ka administrators, veicot darbības parādnieka mantas pārdošanai bez izsoles, var rīkoties savas rīcības brīvības ietvaros pie nosacījuma, ka administratora rīcība ir atbilstoša kreditoru kopuma interesēm. Savukārt gadījumā, ja administrators rīko cenu aptauju, tad tās mērķis ir apzināt pēc iespējas plašāku potenciālo pircēju loku, lai parādnieka mantu pārdotu par iespējami augstāko cenu un šis process nav pielīdzināms publiskās izsoles procedūrai, kura, savukārt, paredz dažādu procesuālu dokumentu sagatavošanu. Līdz ar to norādāms, ka tiesiskais regulējums nenoteic administratoram pienākumu sniegt informāciju visiem cenu aptaujas dalībniekiem par tās rezultātiem.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (TAP), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai TAP uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to norādītajā normā minētajiem subjektiem ir tiesības iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā, ja ar administratora rīcību ir aizskartas minēto subjektu tiesības.

Apstāklis, ka konkrētam kreditoram nav norēķinu konta, nevar tikt risināts, izmantojot depozītam izveidoto kontu.

Lūgts sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs deponēt naudas līdzekļus, kuri pienākas "X" Maksātnespējas kontroles dienesta Valsts kases kontā?

Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā ir noteikta sevišķa kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Proti, naudas līdzekļus, kas iegūti no tādas parādnieka mantas pārdošanas, kas kalpo par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, administrators deponē Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā Valsts kasē līdz brīdim, kad nodrošinātais kreditors iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos.

Norādāms, ka minētais regulējums tika izstrādāts (grozījumi Maksātnespējas likumā, kas stājās spēkā 2015. gada 1. martā), ar mērķi, lai paredzētu skaidru kārtību tikai attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 175. panta pirmās daļas 6. punktu Maksātnespējas kontroles dienests pieņem lēmumus par Maksātnespējas likuma 118.¹pantā noteikto naudas līdzekļu izmaksāšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā noteikto naudas līdzekļu deponēšanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumi Nr. 89 "Kārtība, kādā deponējami un izmaksājami naudas līdzekļi, ja maksātnespējas procesā pārdota parādnieka manta, kas kalpojusi par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās".

Tātad, Maksātnespējas kontroles dienests ir tiesīgs pieņemt attiecīgo lēmumu tikai ievērojot Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā un ar to saistītajā regulējumā noteikto.

No iesniegumā aprakstītā gadījuma secināms, ka uz to neattiecas Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā noteiktais tiesiskais regulējums, jo apstāklis, ka konkrētam kreditoram nav norēķinu konta, nevar tikt risināts Maksātnespējas likuma 118.¹panta kārtībā. Attiecīgi administratoram nav tiesiska pamata deponēt iesniegumā minētos naudas līdzekļus Maksātnespējas kontroles dienesta Valsts kases kontā.

Ja bankrota procedūras laikā no parādnieka mantas ir apmierināti visu kreditoru galvenie prasījumi (pamatparādi), administratoram ir jāiesniedz pieteikums tiesā par bankrota procedūras pabeigšanu, vienlaikus lūdzot tiesu izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu.

1) kā rīkoties situācijā, ja fiziskās personas bankrota procedūras ietvaros tika pilnībā segti kreditoru galvenie prasījumi, bet kreditoru blakus prasījumi pilnībā netika segti?

2) kā rīkoties situācijā, ja juridiskās personas maksātnespējas procesā atzītais ārvalstu kreditors ir norādījis nepareizu bankas kontu un uz administratora lūgumu precizēt to, ārvalstu kreditors nav sniedzis atbildi?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā ir definēts saistību izpildes princips, kurš nosaka, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā. Tas nozīmē, ka maksātnespējas procesā būtu īstenojamas tikai tādas darbības, kuru mērķis ir pēc iespējas lielākā apmērā apmierināt kreditoru prasījumus, kas izriet no parādnieka uzņemtajām saistībām.[2]

Savukārt Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ir definēts procesa efektivitātes princips, kurš nosaka, ka procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Minētā principa galvenais kritērijs ir vismazākais resursa patēriņš konkrētā pasākuma veikšanai. Maksātnespējas procesam ir jānotiek efektīvi un atbilstoši likumam. Neviena maksātnespējas procesā iesaistīta persona nav tiesīga apzināti novilcināt maksātnespējas procesa norisi.[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 128. panta trešajai daļai fiziskās personas maksātnespējas process secīgi sastāv no bankrota procedūras, kurā tiek apzināta un pārdota parādnieka manta (ja tāda ir) un no tās realizācijas iegūtie naudas līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un saistību dzēšanas procedūras, kuras laikā parādnieks veic maksājumus kreditoriem no saviem ienākumiem.

Maksātnespējas likuma 164. panta pirmajā daļā noteikts, ja parādnieks veicis fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, pēc šā plāna darbības beigām atlikušās minētajā plānā norādītās šīs personas saistības tiek dzēstas un apturētās izpildu lietvedības par dzēsto saistību piedziņu tiek izbeigtas, izņemot šā panta ceturtajā daļā minētās saistībās. No minētā izriet, ka standarta situācijās parādnieks saskaņā ar Maksātnespējas likumu var atbrīvoties no saistībām, ir saistību dzēšanas procedūras izpilde.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 155. pantā tiek lietots jēdziens "kopējās saistības pēc bankrota procedūras pabeigšanas". Līdz ar to kopējo saistību apmērs, kas paliek pēc bankrota procedūras pabeigšanas, ir būtisks, lai tiktu noteikts fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildes termiņš.

Savukārt Maksātnespējas likuma 155. panta piektā daļa paskaidro jēdzienu "kopējās saistības pēc bankrota procedūras pabeigšanas". Proti, saskaņā ar šo tiesību normu, nosakot saistību dzēšanas plāna termiņu, par parādnieka saistībām tiek uzskatīts pamatparāds, neskaitot soda naudas, līgumsodu vai nokavējuma procentus, tomēr pieskaitot nesamaksātos lietošanas procentus līdz maksātnespējas pasludināšanai, tomēr ne vairāk kā sešu procentu apmērā gadā. Attiecīgi saistību dzēšanas procedūras laikā kreditora prasījums apmierināms proporcionāli summai, ko veido galvenais prasījums un lietošanas procenti Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā norādītajā apmērā.

Šeit jānorāda, ka atbilstoši Maksātnespējas likumam blakus prasījumi tiek uzskatīti par mazāk prioritāriem, mazāk svarīgiem prasījumiem kā kreditoru galvenie prasījumi. Piemēram, atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta ceturtajai daļai likumdevējs ir atzinis par taisnīgu kārtību, ka no fiziskās personas maksātnespējas procesā pieejamajiem līdzekļiem galvenie prasījumi tiek segti prioritāri, un tikai pēc to pilnīgas segšanas tiek apmierināti kreditoru blakus prasījumi. Savukārt ar Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā ietverto tiesību normu likumdevējs noteic, ka saistību dzēšanas procedūras laikā fiziskajai personai ir pienākums segt tikai pamatparādu un lietošanas procentus atbilstoši fiziskās personas ienākumu apjomam. Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā tātad noteikts īpašs, tikai saistību dzēšanas procedūrai piemērojams regulējums, kas ir atšķirīgs no bankrota procedūrai paredzētās kārtības, saskaņā ar kuru visa parādnieka manta un iegūtie naudas līdzekļi tiek izmantoti arī blakus prasījumu (ja ticis segts galvenais prasījums) segšanai. Acīmredzot šāds regulējums, kas paredz, ka saistību dzēšanas procedūras laikā netiks segti bankrota procedūras laikā nesegtie kreditoru blakus prasījumi, bijis nepieciešams, lai tai skaitā piepildītu Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikto fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi, t.i., dot iespēju parādniekam tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, var secināt, ka blakus prasījumu summa netiek iekļauta kopējo saistību summā, kas paliek pēc bankrota procedūras pabeigšanas, izņemot līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai nesamaksātos lietošanas procentus, kuru apmērs turklāt nav lielāks par sešu procentu apmēru gadā.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un principiem kopumā secināms, ka kreditoru pieteiktie blakus prasījumi nav sedzami saistību dzēšanas procedūras laikā. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā gadījumā, ja bankrota procedūras laikā no parādnieka mantas ir apmierināti visu kreditoru galvenie prasījumi (pamatparādi), administratoram ir jāiesniedz pieteikums tiesā par bankrota procedūras pabeigšanu, vienlaikus lūdzot tiesu izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 363.³⁶ pantu.

Attiecībā uz iesniegumā otrajā jautājumā aprakstīto faktisko situāciju norādāms, ka ņemot vērā ārvalstu kreditora statusu un starp administratoru un ārvalstu kreditoru, iespējams, ierobežotākām komunikācijas iespējām, Maksātnespējas kontroles dienests aicina administratoru atkārtoti sazināties ar ārvalstu kreditoru, lai precizētu banka konta rekvizītus, kā arī iespēju robežās izvērtēt citus iespējamos norēķināšanas veidus kreditora prasījuma segšanai. Proti, vai minētajam kreditoram paredzētos naudas līdzekļus nav iespējams pārskaitīt kādā citā veidā, piemēram, ar pasta starpniecību.

[1] Bērziņš G. Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Turpat, 32. lpp.

[3] Turpat.

Administratoru darbību regulējošie normatīvie akti nepiešķir administratoram tiesības pieprasīt pašvaldības domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas, kuras saistītas ar personu maksātnespēju.

Vai un uz kāda pamata administrators ir tiesīgs pieprasīt pašvaldības domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas par personu maksātnespēju?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta otrās daļas 1. punktu fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas ir izmaksas, kas saistītas ar fiziskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu, tostarp izdevumi sludinājumu izvietošanai. Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas tiek segtas no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem atbilstoši Maksātnespējas likuma 172. panta trešajā daļā noteiktajam.

Norādāms, ka segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izdevumus no parādnieka mantas nozīmē to, ka izdevumi tiek segti no naudas līdzekļiem, kurus parādnieks iemaksā administratora atvērtajā kontā, kā arī līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot parādnieka mantu, tajā pat laikā neskarot līdzekļus, kurus likumdevējs atļāvis parādniekam paturēt savam uzturam.

Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tajā skaitā, izdevumi par sludinājumu izvietošanu, sedzamas no tiem parādnieka naudas līdzekļiem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likumu novirzāmi šim mērķim.

Administrators konkrētā maksātnespējas procesā patstāvīgi izvēlas veicamo pasākumu kopumu, lai sekmīgi īstenotu maksātnespējas mērķus, tostarp, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus. Minētā mērķa sasniegšanai viens no administratora galvenajiem uzdevumiem ir pārdot parādnieka mantu par visaugstāko cenu un ar vismazāko resursu patēriņu. Turklāt, ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi varētu pārsniegt prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu, ievērojot Maksātnespējas likumā noteiktos nosacījumus, var atsavināt arī izmantojot citas pārdošanas alternatīvas, tas ir, ar sludinājumu starpniecību. Tomēr arī izmantojot citu pārdošanas alternatīvu, administratoram ir jāizvērtē un jārēķinās ar konkrētām sludinājuma izvietošanas izmaksām, ja tādas ir paredzētas.

Maksātnespējas likuma normas noteic vispārīgās administratora tiesības un pienākumus maksātnespējas procesā, tostarp pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts). Minētās tiesību normas skaidri noteic pašvaldības pienākumu sniegt administratoram bez maksas administratora pieprasīto informāciju par parādnieku vai parādnieka pārstāvjiem, ja šāds pieprasījums tiek saņemts, nevis publicēt mājas lapā sludinājumu par maksātnespējīgās fiziskās personas prasījuma tiesību atsavināšanu.

Līdz ar to norādām, ka administratoru darbību regulējošie normatīvie akti nepiešķir administratoram tiesības pieprasīt Domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas, kuras saistītas ar personu maksātnespēju.

Administratoram, saņemot kreditora prasījumu, ir pienākums pārbaudīt kreditora prasījuma pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām.

1) vai maksātnespējas procesā administrators, izvērtējot kreditora prasījumu, ir tiesīgs vērtēt pieteiktā prasījuma noilgumu kā patstāvīgu pamatu prasījuma noraidīšanai?

2) vai pieteiktais prasījums jāanalizē (jāizvērtē) kopsakarā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu, ņemot vērā apstākli, ka no Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmās daļas 3. punkta izriet parādnieka pienākums norādīt visas saistības un Civilprocesa likuma 9.¹ pantu, kas noteic lietas dalībnieku pienākumu sniegt tiesai patiesu informāciju?

3) vai administratoram kreditora prasījuma vērtēšanas procesā ir pienākums noskaidrot parādnieka viedokli par pieteiktajiem prasījumiem pirms lēmuma pieņemšanas?

4) vai apstāklis, ka pats parādnieks kādas saistības tiesai nav norādījis kopsakarā ar noilgumu uzskatāms par apstākli, kas liecina par strīdu starp parādnieku un kreditoru?

Civillikuma 1895. pantā noteikts, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām.[1] Turklāt saskaņā ar Civillikuma 1910. pantu noilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistības tiesības izbeigšanās. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[2] Tātad noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis. Gadījumā, ja attiecībā uz prasījumu ir iestājies Civillikuma 1895. pantā noteiktais noilgums, tas ir patstāvīgs pamats kreditora prasījuma neatzīšanai.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka kreditora darbības, kas pauž vēlēšanos īstenot savas tiesības, kā arī parādnieka atzīstoši gribas izpaudumi pārtrauc noilgumu. Atšķirībā no noilguma apturēšanas noilguma pārtraukumam var sekot jauns noilguma skaitījums, neņemot vērā iepriekš notecējušo laiku.[3] Civillikumā ir noteikti trīs noilguma pārtraukšanas pamati: 1) prasības celšana (Civillikuma 1902.-1904. pants), 2) atgādinājums parādniekam (Civillikuma 1905. pants), 3) parāda atzīšana (Civillikuma 1906. pants). Vēršama uzmanība, ka kreditora prasījuma atzīšana pārtrauc noilgumu. Atzīšana var izpausties dažādās darbībās, kā parāda dzēšana uzsākšana, dokumentos vai parādnieka izteikumos, kā arī lūgumā pagarināt saistības izpildes termiņu.[4]

Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ja kreditora prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā kreditora prasījumā nav norādīts šā likuma 73. panta ceturtajā daļā noteiktais, administrators nekavējoties nosūta kreditoram lūgumu 10 dienu laikā no administratora pieprasījuma nosūtīšanas dienas novērst konstatētos trūkumus. Ja kreditors novērš trūkumus šajā termiņā, uzskatāms, ka kreditora prasījums iesniegts noteiktajā termiņā. Ja kreditors nenovērš trūkumus noteiktajā termiņā, administrators pieņem lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu 10 dienu laikā no trūkumu novēršanai dotā termiņa beigām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 75. panta pirmajai daļai pēc kreditoru prasījumu pārbaudes administrators pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Administrators pilnībā vai daļēji neatzīst kreditora prasījumu, par kuru pastāv strīds starp parādnieku un kreditoru. Gadījumā, ja saistību izpildes pienākums beidzies pirms maksātnespējas procesa, jo izpildei iestājies noilgums, maksātnespējas procesa pasludināšana neietekmē šīs saistības spēka neesamību. Administrators, saņemot šādu kreditora prasījumu, kas pamatots uz spēkā neesošu saistību, pieņem lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu.[5] No minētā izriet, ka neskatoties uz iespējamo prasījuma noilguma iestāšanos, administratoram saņemot kreditora prasījumu ir pienākums rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. un 75. pantā noteiktajam t.i., pārbaudīt kreditora prasījuma pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņemt pamatotu lēmumu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka iesniegto kreditora prasījumu administratoram ir pienākums pārbaudīt ievērojot Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā noteikto. Pārbaudot iesniegto kreditora prasījumu administratoram ir jāpieņem pamatots lēmums par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu (Maksātnespējas likuma 75. panta pirmā daļā). Gadījumā, ja kreditors nepiekrīt administratora lēmumam, tad tam ir tiesības iesniegt sūdzību saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. pantu. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā iepriekš minētā kārtībā ir attiecināma arī uz gadījumiem, kad parādnieks nav norādījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā, taču kreditors ir iesniedzis kreditora prasījumu. Vēršam uzmanību, ka situācija, kad starp parādnieku un kreditoru pastāv strīds par tiesībām, piemēram, prasījuma noilguma iestāšanās konstatēšana, tad tā izšķiršana ir tiesas ekskluzīvā kompetence.

Vienlaikus parādniekam maksātnespējas procesā ir pienākums norādīt visus savus parādus. Tas tieši izriet no Civilprocesa 363.²³ panta pirmās daļas 3. un 4. punkta, un netieši – no Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkta, kuru tulkojot labticīguma principa kontekstā (Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts) jānonāk pie secinājuma, ka parādniekam ir pienākums darīt zināmus administratoram visus kreditorus. Tikai tad, ja parādnieks godprātīgi izpilda šos pienākumus, administrators var pilnvērtīgi pārņemt viņa mantisko attiecību pārvaldīšanu. Tiesību normas iztulkojums un piemērošana nedrīkst notikt pretēji likuma mērķiem un principiem. Tādēļ parādnieks, kurš, pārkāpjot labticīguma principu, nepilda likuma noteikumus (nedara administratoram zināmus savus kreditorus u.c.), nevar baudīt likuma aizsardzību – atbrīvoties no nenorādītajām saistībām. Pat iebildumi, ka parādnieks ir aizmirsis kādu kreditoru, nevar būt attaisnojums. Tie norāda tikai uz parādnieka nenopietno un nolaidīgo attieksmi pret maksātnespējas procesu, caur kuru viņš tiesā meklē aizsardzību pret kreditoriem. Vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka parādnieks var nezināt visus kreditorus, taču viņam ir pienākums paziņot visus viņam zināmos kreditorus gan tiesai, gan administratoram.[6]

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236. lpp.

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[3] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 253. lpp.

[4] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 253. lpp.

[5] Maksātnespējas administrācijas skaidrojumi un atziņas. 2008 – 2014. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 96. lpp.

[6] Latvijas Republikas Augstākas tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Intara Bistera un Aigara Strupiša atsevišķās domas sakarā ar Civillietu departamenta 2016. ada 31. marta spriedumu civillietā Nr. SKC-3/2016.

Ieķīlātās mantas pārdošana bez izsoles var notikt tikai vienojoties ar nodrošināto kreditoru.

Vai administrators ir tiesīgs vienpersoniski, nesaskaņojot ar nodrošinātajiem kreditoriem, pieņemt lēmumu par rīcību ar ieķīlāto mantu (neattiecas uz ieķīlātās mantas pārdošanu izsolē), izslēgt to no mantas pārdošanas plāna un paziņot par to nodrošinātajiem kreditoriem Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā, ņemot vērā to, ka Maksātnespējas likuma 116. panta trīs prim daļā noteiktās administratora tiesības pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību ar ieķīlāto parādnieka mantu vēl nav iestājušās, jo ieķīlātās mantas izsole netika rīkota?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 95. panta otrajai daļai administrators ir tiesīgs rīkoties ar parādnieka mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros. Savukārt, papildus Maksātnespējas likuma 116. panta otrajā daļā noteiktajam pienākumam parādnieka ieķīlāto mantu pārdot izsolēs, ja ar nodrošināto kreditoru nav panākta vienošanās par mantas pārdošanu bez izsoles, 67. panta 8. punktā ir paredzētas administratora tiesības iznomāt (izīrēt) jebkuru parādnieka mantu, ja tas ir kreditoru kopuma interesēs. Turklāt Maksātnespējas likuma regulējums neprasa īpašu nodrošinātā kreditora saskaņojumu, ja tiek iznomāta ieķīlātā manta.

Līdz ar to secināms, ka administrators ir tiesīgs vienpersoniski, nesaskaņojot ar nodrošināto kreditoru pieņemt lēmumu par parādnieka ieķīlātās mantas iznomāšanu, savukārt ieķīlātās mantas pārdošana bez izsoles var notikt tikai vienojoties ar nodrošināto kreditoru.

Gadījumā, ja parādnieka mantas pārdošanas plānā ir paredzēta ieķīlātās mantas pārdošana izsolē, tā ir veicama Maksātnespējas likuma 116. pantā noteiktajā kārtībā. No minētā panta trešās prim daļas izriet, ka lēmumu par turpmāku rīcību ar parādnieka ieķīlāto mantu administrators var pieņemt vienpersoniski, paziņojot nodrošinātajam kreditoram Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā vienīgi gadījumā, ja vismaz divas izsoles uzskatāmas par nenotikušām un nodrošinātais kreditors nevēlas mantu paturēt sev.

Savukārt no Maksātnespējas likuma 116. panta otrās daļas izriet, ka nodrošinātais kreditors ar administratoru, ir tiesīgi vienoties ne tikai par ieķīlātās mantas pārdošanas veidu, bet arī kārtību un citiem ar ieķīlātās mantas pārdošanu saistītiem jautājumiem. Vienlaikus administratoram ir pienākums gādāt, lai ieķīlātā manta arī bez izsoles tiktu pārdota par iespējami augstāku cenu.

Lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama.

1) vai administrators var piemērot Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo un otro daļu, proti, vienpusēji atkāpties no līguma, un otra līgumslēdzēja puse iesniegt savu kreditora prasījumu apstākļos, kad ir pagājuši vairāk kā seši mēneši no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas, kā arī vai tādā gadījumā, ievērojot Maksātnespējas likuma 73. panta otro daļu, kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku?

2) vai administrators var piemērot Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo un otro daļu, proti, vienpusēji atkāpties no līguma, un otra līgumslēdzēja puse iesniegt savu kreditora prasījumu tādā situācijā, kad parādnieka pārstāvis administratoram nav nodevis trešajām personām piederošu mantu un tādas nav administratora rīcībā?

Maksātnespējas likumā ir noteikti īpaši gadījumi, kad kreditoram ir tiesības iesniegt kreditora prasījumu, reaģējot uz administratora rīcību maksātnespējas procesā. Piemēram, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 101. panta otro daļu, ja administrators vienpusēji atkāpjas no līguma izpildes, otram līgumslēdzējam ir tiesības iesniegt savu kreditora prasījumu.

Ievērojot, ka likumdevējs nav ierobežojis termiņu, kurā administratoram pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu, atzīstams, ka kreditoram objektīvi nav iespējams ievērot Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto termiņu kreditora prasījuma pieteikšanai pēc tam, kad administrators vienpusēji ir atkāpies no līguma, taču tiesības iesniegt kreditora prasījumu administratoram pastāv arī šādā gadījumā, uz ko tieši norādīts Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā.[1]

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa paredz izņēmumu no Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Tomēr Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma ir jāsaista ar Maksātnespējas likuma mērķi veicināt parādnieka saistību izpildi un maksātnespējas procesa būtību, tostarp Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas otrajā teikumā administratoram uzlikto pienākumu atturēties no tādas rīcības ar parādnieka noslēgtajiem līgumiem, kuras rezultātā tiktu samazināti parādnieka aktīvi. Tāpat administratoram jāņem vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā atklātie maksātnespējas principi, tostarp tiesību saglabāšanas princips, kreditoru vienlīdzības princips un saistību izpildes princips. Tādējādi, lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama. Tikai fakts, ka parādniekam pasludināts maksātnespējas process, pats par sevi nav pietiekams, lai administratora atkāpšanos no līguma varētu atzīt par tiesisku.[2]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajai daļai parādnieka pārstāvja pienākums ir ierasties uz visām kreditoru sapulcēm un tiesas sēdēm, uz kurām viņš uzaicināts, kā arī sniegt savā rīcībā esošās ziņas par parādnieku. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Minētajā tiesību normā noteiktais parādnieka pārstāvja pienākums nodot parādnieka mantu un dokumentus administratoram ir imperatīvs, t.i., tāds, kura izpilde ir obligāta.[3] Turklāt minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti un tajā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums mantu un dokumentus nodot administratora norādītajā termiņā.

Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā ir noteikta parādnieka valdes locekļa atbildība par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

No Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmās daļas normas satura nepārprotami izriet, ka parādnieka grāmatvedības dokumentu administratoram nenodošanas gadījumā valdes locekļa vaina zaudējumu nodarīšanā sabiedrībai ir prezumējama, un nav nepieciešams konstatēt cēlonisko sakaru starp valdes locekļa rīcību un zaudējumu nodarīšanu. Saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu par zaudējumiem uzskatāmi parādnieka maksātnespējas procesā atzītie kreditoru prasījumi pamatparāda apmērā.[4]

Maksātnespējīgā uzņēmuma labā no valdes locekļiem piedzenamo zaudējumu veido līdzekļi, kas nepieciešami atzīto kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tam, ka valdes locekļa rīcība nesatur ļaunprātīga tiesību aizskāruma pazīmes, nav tiesiskas nozīmes, jo viņš ir atbildīgs par katru, tostarp vieglu neuzmanību. Atbildība neiestājas tikai tad, ja attiecīgais subjekts pierāda, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks un nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.[5]

Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā noteikts, ka kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas (kreditoru vienlīdzības princips). Savukārt šā panta 8. punktā noteikts, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos (labticības princips).

Ņemot vērā minēto Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā apstāklis, ka parādnieka pārstāvis nepilda normatīvajos aktos uzliktos pienākumus, nevar būt šķērslis tam, lai kreditors nevarētu izlietot tam normatīvajos aktos noteiktās tiesības, t.sk., iesniegt kreditora prasījumu, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. panta 2. un 8. punktā noteikto. Vienlaikus kreditoram savas tiesības ir jārealizē, ievērojot maksātnespējas procesa mērķi un normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Jāņem vērā, ka par mantas nenodošanu valdes loceklim (parādnieka pārstāvis) var iestāties civiltiesiskā atbildība, administratīvā atbildība, kriminālatbildība.

Komerclikuma 169. panta pirmā daļa nosaka valdes locekļa pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Gadījumā, ja administrators, pārbaudot grāmatvedības dokumentus, konstatē, ka saskaņā ar grāmatvedības dokumentiem sabiedrībai ir jābūt mantai, bet valdes loceklis (parādnieka pārstāvis) šo mantu nav nodevis, un nevar arī izskaidrot, kur manta ir palikusi, tas nozīmē, ka valdes loceklis (parādnieka pārstāvis) nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, t.i., nav nodrošinājis mantas saglabāšanu, par ko pret valdes locekli var celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu.

Par maksātnespējas procesa vai TAP noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījusi maksātnespējas procesā vai TAP iesaistītā persona, iestājas administratīvā atbildība (LAPK 166.³⁶ pants). Savukārt atbildība par mantas nenodošanu ir noteikta Krimināllikuma 215. panta trešajā daļā, kas paredz kriminālatbildību par šķēršļu likšanu maksātnespējas procesa gaitā, kas parādnieka (juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta) pārstāvja vai fiziskās personas (fiziskās personas maksātnespējas procesā) rīcībā izpaužas kā apzināti nepatiesu ziņu sniegšana tiesai vai administratoram, darījumu nelikumīga veikšana, mantas vai darījumu slēpšana, dokumentu slēpšana, iznīcināšana vai viltošana.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC-91/2017 (C04263412), 6.4. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-160/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0629.C36054414.1.S), 13. punkts.

[3] Neimanis J., Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 4. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC-155/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0704.C30609515.1.S). 6.2. punkts.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

Administratoram ir saistošs Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš.

Vai Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš ir saistošs administratoram, ja pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas celta prasība pret valdes locekli par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktu?

Lai arī Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām, administratoram vienlaikus ir saistošs Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš.

Proti, noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām.[1] Turklāt saskaņā ar Civillikuma 1910. pantu noilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistības tiesības izbeigšanās. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[2] Tātad noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis. Komerclikuma 169. panta piektajā daļā, kas ir speciālā tiesību norma, izšķirot strīdu par valdes locekļu atbildību, nolikts sevišķs iesākuma termiņš – pieci gadi no zaudējumu nodarīšanas dienas.[3] Tātad, ja attiecībā uz prasījumu par zaudējumu piedziņu ir iestājies Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilgums, tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

Saistībā ar minēto norādāms, ka atbilstoši judikatūrā norādītajam, prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[4] Turklāt viens no instrumentiem, kā atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, ir zaudējumu piedziņa no valdes locekļiem. Administratoram, kurš cēlis prasību pret valdes locekli, ir jāpierāda, pirmkārt, sabiedrībai (tātad kreditoru kopumam) nodarīto zaudējumu fakts un apmērs, otrkārt, cēloniskais sakars starp zaudējumiem un valdes locekļa rīcību, treškārt, kā šie zaudējumi ir samazinājuši kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas maksātnespējas procesā, bet valdes loceklis var atbrīvoties no civiltiesiskās atbildības, pierādīdams savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka kritērijiem.[5]

Būtiski ņemt vērā, ka attīstoties tiesu praksei valdes locekļu atbildības jautājumos, ir vērā ņemams Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums, kurā tiesa vērtēja ne tikai valdes locekļu atbildības aspektus par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, bet arī īpaša uzmanība tika pievērsta zaudējumu nodarīšanas brīdim, vērtējot jautājumu par noilguma iestāšanos prasības celšanai.[7]

Proti, minētajā spriedumā, atsaucoties uz iepriekš pastāvošo tiesu praksi, norādīts, ka, ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu. Turklāt būtiski, ka atšķirībā no citām lietām par valdes locekļu atbildību, kur prasību kreditoru interesēs ceļ jau par maksātnespējīgu atzītās sabiedrības administrators, konkrētajā lietā iesaistītā sabiedrība strādāja sekmīgi. Proti, minētā lieta sniedz noderīgu vērtējumu un atziņu, ka arī bez zaudējumiem strādājošas sabiedrības valde var tikt saukta pie atbildības par to darījumu sekām, kas radījuši sabiedrībai zaudējumus un, vai valdes locekļa rīcība atbilst krietna un rūpīga saimnieka mērauklai.

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236. lpp

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[3] Zemgales rajona tiesas 2019. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. C73389919 motīvu daļas 4.2.2. punkts.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[5] Turpat.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. C39072411, SKC-7/2016.

[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019.

Pildot administratora pienākumus uz likuma pamata līdz jauna administratora iecelšanas brīdim, administratoram būtu jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras būtiski ietekmē maksātnespējas procesa norisi.

1) vai administratoram ir tiesības pārstāvēt juridisku personu, ja attiecībā uz administratoru maksātnespējas reģistrā ir veikts ieraksts par administratora atbrīvošanu, atcelšanu vai atstādināšanu no amata, ja pēc UR sniegtās informācijas, kamēr UR nav saņemts tiesas nolēmums par administratora atcelšanu no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa, administrators paliek kā aktuāla amatpersona maksātnespējas reģistra ierakstos pie attiecīgā maksātnespējas procesa. Līdz ar to UR nevar veikt atzīmi par administratora atcelšanu no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa bez tiesas nolēmuma?

2) kādos gadījumos Maksātnespējas kontroles dienests lūdz UR veikt ierakstu par administratora atbrīvošanu, atcelšanu vai atstādināšanu un kā šāds ieraksts ietekmē administratora tiesības pārstāvēt juridisku personu un rīkoties ar juridiskas personas mantu?

Maksātnespējas likuma 18. pants noteic administratora darbības publicitāti. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 7. punktam atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā ieraksta ziņas par datumu, no kura administrators saskaņā ar Maksātnespējas likumu vai citiem normatīvajiem aktiem ir ierobežots pildīt administratora amata pienākumus (tostarp atstādināts no amata), savukārt minētā panta pirmās daļas 7.¹ punkts noteic, ka atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā par administratoru ieraksta ziņas tostarp arī par datumu, no kura administrators atbrīvots vai atcelts no amata.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 17.¹, 17.² un 17.³ pantu administratoru no amata atbrīvo, atceļ vai atstādina Maksātnespējas kontroles dienesta direktors ar lēmumu, Maksātnespējas kontroles dienests nodrošina šo ziņu sniegšanu UR ierakstu veikšanai maksātnespējas reģistrā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 22. panta ceturtajai daļai, ja administrators ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts, Maksātnespējas kontroles dienests iesniedz tiesai pieteikumu par administratora atcelšanu no visiem juridiskās personas maksātnespējas procesiem vai fiziskās personas maksātnespējas procesiem, kuros viņš iecelts.

Savukārt, ja administrators tiek atcelts no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa, Maksātnespējas likuma 19. pantā noteiktajā kārtībā tiek iecelts cits administrators Līdz jauna administratora iecelšanai iepriekšējais administrators turpina pildīt savus pienākumus. Pēc jauna administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu (Maksātnespējas likuma 24. panta pirmā un trešā daļa).

Tas nozīmē, ka pēc administratora atbrīvošanas, atcelšanas vai atstādināšanas no amata, maksātnespējas reģistrā tiek veikts attiecīgs ieraksts. Tāpat arī tiesai tiek nosūtīti pieteikumi par administratora atcelšanu no fiziskās un juridiskās personas maksātnespējas procesiem, kuros viņš ir iecelts. Lai arī maksātnespējas reģistrā ir iekļauta atzīme, ka administrators ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts no amata, līdz jauna administratora iecelšanai administrators turpina pildīt savus pienākumus. Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, pildot administratora pienākumus uz likuma pamata, līdz jauna administratora iecelšanas brīdim, administratoram būtu jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras būtiski ietekmē maksātnespējas procesa norisi.

Administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana.

1) vai administrators ir tiesīgs pieprasīt informāciju pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punktu?

2) vai administratorei ir pienākums sniegt informāciju, kas saistīta ar parādnieka mantu, kreditoriem un finanšu stāvokli un kādā apjomā?

3) vai pamatojums informācijas nepieciešamībai, lai veiktu maksātnespējīgās kapitālsabiedrības kapitāldaļu novērtējumu ir pietiekams, lai sniegtu informāciju par parādnieka mantu, kreditoriem un finanšu stāvokli?

Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteikts, ka administratora pienākums ir sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām. Savukārt, Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, vai kādai citai personai. Administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana. Norādāms, ka pieprasot informāciju par parādnieka maksātnespējas procesu, ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Savukārt administratorei, lemjot par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē, vai ir likumiska interese (tiesisks pamats) iegūt šo informāciju. Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratorei, saņemot pieprasījumu par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, vienlaikus jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums, tostarp attiecībā uz parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošanu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktu administrators pēc fiziskās personas maksātnespēja procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas apzina parādnieka mantu. Kā arī administratoram ir jānodrošina parādnieka mantas novērtēšana. Savukārt Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka administratoram, cita starpā, ir tiesības pieprasīt un saņemt no kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi.

Papildus Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kāda apjoma informāciju administratorei konkrētajā situācijā būtu jāsniedz administratoram, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Normatīvie akti neparedz regulējumu administratora komunikācijai ar masu medijiem, bet administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai informācijas publicēšana varētu kaitēt kādas personas likumīgajām interesēm.

1) vai administratoram ir tiesības informēt sabiedrību par maksātnespējas procesa lietas virzību un konstatētajiem faktiem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm, izmantojot presi un citus masu informācijas līdzekļus?

2) kādu informāciju un kādā apmērā administrators var izpaust presei un citiem masu informācijas līdzekļiem par administrēto maksātnespējas procesu?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku TAP un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību TAP un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt Maksātnespējas likuma 174.¹ pantā un 174.² pantā noteikti Maksātnespējas kontroles dienesta uzdevumi un tiesības.

No minētajām tiesību normām izriet Maksātnespējas kontroles dienesta kompetence izvērtēt maksātnespējas procesa norises un administratora rīcības atbilstību maksātnespēju regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Norādāms, ka minētie normatīvie akti neparedz regulējumu administratora komunikācijai ar masu medijiem. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs sniegt administratoram viedokli vai ieteikumus attiecībā uz vēstulē uzdotajiem jautājumiem.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka administratoram savā amata darbībā ir jāievēro Maksātnespējas procesa administratoru un TAP uzraugošo personu profesionālās ētikas kodeksa normas, tostarp 2.11. punktā noteiktais, ka administratora rakstiskiem un mutiskiem paziņojumiem masu informācijas līdzekļos un publiskajās uzstāšanās jābūt lietišķiem un pārdomātiem.

Tāpat vēršama uzmanība, ka, īstenojot Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā nostiprināto atklātības principu un nodrošinot maksātnespējas procesa caurspīdīgumu un administratora rīcības atklātību, attiecībā uz administratoru pastāv Maksātnespējas likumā noteiktais ierobežojums izsniegt tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Tādējādi administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai informācijas publicēšana varētu kaitēt kādas personas likumīgajām interesēm.

Ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, administratoram ir jāsniedz informācija parādnieka kreditoram par parādnieka bankas konta izdrukām, ja šo dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

1) vai administratoram jāsniedz informācija kreditoram par parādnieka konta apgrozījumu no parādnieka maksātnespējas procesa uzsākšanas dienas?

2) vai administratoram ir jāmeklē un jāpieprasa no trešajām personām kreditora pieprasītā informācija uz sava, t.i., administratora rēķina, ņemot vērā to, ka parādnieka maksātnespējas procesa lieta ir pārņemta no cita administratora?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Maksātnespējas likuma 95. panta trešajā daļā noteikts, ka administrators pārvalda mantu kā krietns un rūpīgs saimnieks. Savukārt Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu, noguldāmi kredītiestādes parādnieka kontā. Maksātnespējas likuma 111. panta piektajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kas saistīti ar parādnieka mantas pārdošanu, ieskaitāmi parādnieka kontā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Maksātnespējas likums tieši noteic, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai administrators pārvalda parādnieka kontu, kurā noguldāmi naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros administrators veic visa veida darbības ar naudas līdzekļiem, izmantojot parādnieka norēķinu kontu. Tajā skaitā tikai parādnieka norēķinu kontā ir iemaksājami naudas līdzekļi, kas saņemti parādniekam piederošās mantas pārdošanas rezultātā. Norādāms, ka minēto tiesību normu mērķis ir nodrošināt kreditoru uzticību administratora veiktajām darbībām juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, kā arī kreditoriem sniegt papildu iespēju iegūt informāciju par administratora darbību, kas veiktas ar parādnieka naudas līdzekļiem, pamatotību.

Vienlaikus administratoram ir pienākums nodrošināt juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros veikto darbību, tajā skaitā arī to darbību, kas saistītas ar parādnieka naudas līdzekļu pārvaldību, caurskatāmību. Maksātnespējas likuma 24. panta otrajā daļā noteikts, ka ja iepriekšējais administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Ievērojot minēto secināms, ka administratoram pārņemot parādnieka dokumentus un mantu no iepriekšējā administratora bija jāpārņem arī parādnieka norēķinu konts.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1. panta un 26. panta otrās daļas prasībām, nodrošinot maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram ir pienākums nodrošināt kreditoru tiesību aizsardzību, tajā skaitā, nodrošināt kreditoriem iespēju patstāvīgi aizsargāt savas intereses, izmantojot Maksātnespējas likumā noteiktos tiesiskos līdzekļus. Šī mērķa sasniegšanai administratoram ir pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa caurspīdīgumu un kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamās informācijas par maksātnespējas procesu, kā arī konkrētu kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamo dokumentu pieejamību kreditoriem. Maksātnespējas likumā ir paredzēta noteikta kārtība, kas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ļauj īstenot savas likumiskās tiesības. Cita starpā, tā paredz, ka maksātnespējas procesā iesaistītās personas var vērsties pie administratora ar informācijas pieprasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteiktajam, norādot kādu informāciju vēlas saņemt. Turklāt norādāms, ka administratora nepamatots atteikums sniegt kreditoram pieprasīto informāciju vai nodrošināt kreditoram iespēju iepazīties ar pieprasīto informāciju vai dokumentiem, rada neuzticību maksātnespējas procesa norises atklātībai, likumībai un efektivitātei.

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts maksātnespējas procesa atklātības princips, kas nosaka, ka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm vai kādai citai personai. Lai veiktu minēto izvērtējumu, administratoram ir jāsamēro maksātnespējas procesa mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildi, kreditoru likumīgās intereses un parādnieka un citu personu tiesības.

Ievērojot minēto, norādāms, ka, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administrators var, un, ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, vajadzētu uzrādīt parādnieka kreditoram parādnieka bankas izdrukas, ja šo dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

Attiecībā uz informācijas sniegšanu kreditoram, kas var radīt administratoram papildu izmaksas norādāms turpmākais.

Kā jau iepriekš minēts, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta otro daļu, administrators pārņemot parādnieka mantu un dokumentāciju no iepriekšējā administratora, pārņem arī parādnieka norēķinu kontu, līdz ar to nav saprotams, kādas izmaksas administratoram varētu rasties sniedzot parādnieka kreditora pieprasīto informāciju. Tomēr gadījumā, ja kreditora pieprasītās informācijas sniegšana administratoram rada papildu izmaksas, norādāms, ka nav objektīvu pamatojuma, kādu apsvērumu dēļ kreditora vēlme iegūt informāciju būtu jāfinansē administratoram.

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram būtu attiecīgais kreditors jāinformē par iespējamajām izmaksām un jāvienojas ar kreditoru par šo izmaksu segšanas kārtību.

Administratoram ir jāspēj nošķirt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kuras ir būtiski nepieciešamas maksātnespējas procesa norises nodrošināšanai, un attiecīgi sedzamas nekavējoties.
Maksātnespējas likuma noteikumi par juridiskās personas maksātnespējas procesu neparedz tādu kārtību, ka tiek sagatavoti vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni un izmaksu saraksti.

Vai administratoram ir jāsedz Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētās izmaksas un prasījumi, pirms mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes, sagatavojot kreditoru prasījumu segšanas plānu un izmaksu sarakstu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi? Kā arī, vai viena juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros var būt vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni?

Priekšnoteikums maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sastādīšanai ir mantas pārdošanas plāna izpilde, tādējādi radot tiesisko noteiktību. Turklāt vienlaikus ar kreditoru prasījumu segšanas plānu, administratoram ir noteikts imperatīvs pienākums sagatavot un nosūtīt arī procesa izmaksu sarakstu. Attiecīgi, nosūtot kreditoru prasījumu segšanas plānu un galējo maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu, administrators apliecina, ka ir veicis visas bankrota procedūrā plānotās darbības un process pēc kreditoru prasījumu segšanas ir pabeidzams.

Minēto paredz arī Maksātnespējas likuma 119. panta pirmā daļa, kas noteic administratoram pienākumu 15 dienu laikā pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi (ja nav saņemti kreditoru iebildumi) iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pievienojot paziņojumu par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi.

Līdz ar to Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no konkrētās procedūras, kas būtu vērsti uz atsevišķu kreditoru prasījumu ārpuskārtas prioritāru segšanu. Minētais atbilst arī Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā nostiprinātajam kreditoru vienlīdzības principam atbilstoši kuram kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.

Turklāt arī no tiesu prakses izriet, ka administratora rīcība, sagatavojot un nosūtot kreditoriem prasījumu segšanas plānu, kurā paredzēts prioritāri segt divu kreditoru prasījumus, lai gan procesā vēl turpinās tiesvedības un naudas atgūšana, kā arī nav viennozīmīgi zināms visa maksātnespējas procesa izmaksu apmērs un to iespējamība segt no atgūtajiem līdzekļiem, atzīta par pretēju Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai un 117 panta pirmajai daļai.[2]

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka Maksātnespējas likuma 118. panta otrajā un trešajā daļā minēto prasījumu segšana pirms mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes, sagatavojot kreditoru prasījumu segšanas plānu un izmaksu sarakstu, nav atbilstoša Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai un ir pretēja Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai.

Savukārt attiecībā uz Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā minētajām izmaksām norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, administratoram ir jāspēj nošķirt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kuras ir būtiski nepieciešamas maksātnespējas procesa norises nodrošināšanai un attiecīgi sedzamas nekavējoties, no tām, kuras rodas un ir iespējams segt tikai pēc mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes un kreditoru prasījumu segšanas plāna un izmaksu saraksta sagatavošanas.

Proti, ir tikai saprātīgi, ka administratoram ir jāsedz tādas maksātnespējas procesa tekošās izmaksas, kuras nepieciešamas maksātnespējas procesa sekmīgai norisei un ir sedzamas nekavējoties (piemēram, vēstuļu nosūtīšana, ar mantas saglabāšanu saistītās izmaksas utt.) pretējā gadījumā tas var radīt šķēršļus maksātnespējas procesa sekmīgai norisei vai arī negatīvas sekas, kuru rezultātā maksātnespējas procesa izmaksu apmērs varētu būtiski palielināties. Tomēr jāņem vērā, ka tādu izmaksu nekavējošas segšanas nepieciešamība katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē administratoram patstāvīgi.

Turklāt minētais vienlaikus izslēdz tādu kārtību, ka viena juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek sagatavoti vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni un izmaksu saraksti.

[1] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2016. gada 1. aprīļa lēmums lietā Nr. C29352916.

[2] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 4. jūlija lēmums lietā Nr. C29335519, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 12. augusta lēmums lietā Nr. CA-2613-19/13.

Administratoram jāizvērtē, vai parādnieka dokumentu fotokopiju veikšana neaizskar parādnieka kreditoru vai citu personu intereses.

Kādā kārtībā vai/un kādā apmērā kreditoram ir tiesības iepazīties un/vai veikt parādnieka visu grāmatvedības dokumentu, tajā skaitā, norēķinu kontu fotokopijas, ja Maksātnespējas likums to tieši nenosaka?

Maksātnespējas likumā ir paredzēta noteikta kārtība, kas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ļauj īstenot savas likumiskās tiesības. Cita starpā, tā paredz, ka maksātnespējas procesā iesaistītās personas var vērsties pie administratora ar informācijas pieprasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteiktajam, norādot kādu informāciju vēlas saņemt.

Turklāt norādāms, ka administratora nepamatots atteikums sniegt kreditoram pieprasīto informāciju vai nodrošināt kreditoram iespēju iepazīties ar pieprasīto informāciju vai dokumentiem, rada neuzticību maksātnespējas procesa norises atklātībai, likumībai un efektivitātei. Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts maksātnespējas procesa atklātības princips, kas nosaka, ka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm vai kādai citai personai. Lai veiktu minēto izvērtējumu, administratoram ir jāsamēro maksātnespējas procesa mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildi, kreditoru likumīgās intereses un parādnieka un citu personu tiesības. Tāpat administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, kādā veidā kreditora pieprasīto informāciju kreditoram darīt zināmu.

Gadījumā, ja, administratores ieskatā, kreditora pieprasītie dokumenti satur informāciju, kas nav izpaužama (tāda kā, piemēram, fizisko personu dati) administratore var, piemēram, izsniegt pieprasīto informāciju, aizklājot personu identificējošos datus. Tāpat attiecībā uz fotokopiju veikšanu, norādāms, ka administratorei arī šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai tādā veidā tiek nodrošināta parādnieka kreditoru vai citu personu likumisko interešu aizsardzība.

Ievērojot minēto, norādāms, ka, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administrators var, un, ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, tam vajadzētu uzrādīt parādnieka kreditoriem grāmatvedības dokumentus un bankas izdrukas, kā arī ļaut veikt minēto dokumentu fotokopijas, ja minēto dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

Administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Kādā veidā ir iespējams izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, ja maksātnespējas pieteikumu iesniedzis parādnieka likvidators, un situācijā, kad parādniekam nav kreditoru, t.sk. kādas darbības veicamas ar iegūtajiem līdzekļiem piedziņas veiksmīgas realizācijas gadījumā?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā ir definēts juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis, nosakot, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek realizētas kreditoru intereses saņemt parādnieka nenokārtoto saistību izpildi. Priekšnoteikums parādnieka kreditoriem, lai realizētu savas tiesības maksātnespējas procesa ietvaros, ir Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā pieteikt kreditora prasījumu. Proti, maksātnespējas procesa ietvaros tiek segti tikai to parādnieka kreditoru prasījumi, kuri pieteikti noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73. panta pirmo daļu kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Savukārt, šī panta otrajā daļā noteikts, ja kreditors nokavējis šā panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Maksātnespējas likumā nav noteikta ne procedūra, ne sekas situācijai, kad juridiskās personas maksātnespējas procesā netiek pieteikts neviens kreditora prasījums. Vienlaikus, ja parādnieka maksātnespējas procesā noteiktajā termiņā nav pieteikti kreditora prasījumi, tad nepastāv arī prasījumi, kuri jāapmierina.

Ņemot vērā, ka parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedza parādnieka likvidators, no kā varētu izdarīt secinājumu, ka parādnieka nolūks vairs nav nodarboties ar saimniecisko darbību, kā arī to, ka maksātnespējas procesā nevar tikt realizētas kreditoru intereses, jo tajā nav kreditoru, tad, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram ir vērtējams jautājums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja vien administrators ir veicis visas citas procesā veicamās darbības.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹⁴panta pirmās daļas 6. punktu pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Līdz ar to norādāms, ka tiesas kompetencē ir vērtēt attiecīgos apstākļus parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai. Attiecībā uz tiesas nolēmumu iesniegšanu piespiedu izpildē vērtējams ir jautājums par šīs darbības nepieciešamības lietderību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ietverto maksātnespējas procesa efektivitātes principu, procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka parādnieka maksātnespējas procesā administratora rīcībai jābūt vērstai uz to, lai tiktu sasniegts Maksātnespējas likuma 1. pantā noteiktais likuma mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi. Ja parādnieka maksātnespējas procesā nav konstatētas saistības, tad nav nepieciešams veikt darbības, kas formāli paildzina maksātnespējas procesa norisi. Maksātnespējas likuma 6. panta 6. punktā ir definēts apgrozības ātruma princips, kas noteic, ka maksātnespējas procesa uzdevums ir uzturēt komerctiesiskās apgrozības ātrumu. Parādnieka mantas realizācija veicama, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu tās atgriešanos komerctiesiskajā apritē.

Līdz ar to atzīstams, ka juridiskas personas maksātnespējas procesa jēga ir ne tikai kreditoru prasījumu apmierināšana, bet arī tādu juridisko personu, kas sava finansiālā stāvokļa dēļ nav spējīgas piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā, izslēgšana no civiltiesiskās aprites. Savukārt, ja parādnieka maksātnespējas procesā tiek atgūti naudas līdzekļi, tad tie novirzāmi atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantam, kurā noteikta kreditoru prasījumu segšanas kārtība juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Savukārt pēc maksātnespējas procesa izmaksu segšanas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu, prasījumi būtu apmierināmi atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta 10. daļai, kas noteic, ka parādnieka naudas līdzekļi, kas paliek pāri pēc šajā pantā norādīto juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas, tiek sadalīti parādnieka dalībniekiem (akcionāriem) vai biedriem proporcionāli katra ieguldījuma lielumam.

Vēršama uzmanība, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Ja pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, viņš nedrīkst veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, jo tas var būtiski ietekmēt turpmāko maksātnespējas procesa gaitu.

1) vai administrators būs rīkojies tiesiski, ja uzskatīs, ka ir nonācis interešu konflikta situācijā, jo ir sniedzis juridisko palīdzību potenciālajam parādnieka nenodrošinātajam kreditoram, tas ir, secinās, ka minētais fakts, pieņemot lēmumu par kreditora aizstāšanu, kā arī citi lēmumi, kas skartu parādnieka kreditorus, varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti vai pat radīt priekšstatu par administratora ieinteresētību caur savu klientu parādnieka maksātnespējas procesa norisē, un, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 20. panta pirmās daļas septīto un astoto punktu, pieņems lēmumu par atkāpšanos no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā?

2) vai administrators būs rīkojies tiesiski gadījumā, ja iesniegs tiesā pieteikumu par atkāpšanos no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā un līdz tiesas lēmuma pieņemšanai atturēsies no jebkādu lēmumu pieņemšanas attiecībā pret parādnieka kreditoriem, tajā skaitā pret savu kā advokāta klientu par parādnieka kreditora aizstāšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 23. panta pirmajai un otrajai daļai vienīgi tiesa var izlemt jautājumu par administratora atkāpšanos no juridiskās personas maksātnespējas procesa, kā arī šādas atkāpšanās pamatotību.

Maksātnespējas likuma centrālais mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi. Šā mērķa sasniegšanai galvenā loma ir administratoram, jo tieši administrators, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto, nodrošina efektīvu un likumīgu TAP, kā arī maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Administrators ir likumdevēja izraudzītais tiesību subjekts, kuram piešķirtas tiesības un arī tiesiskie līdzekļi Maksātnespējas likuma mērķa īstenošanai, tas ir, galvenokārt privāto tiesību subjektu (parādnieka un kreditoru) tiesību un interešu aizsardzībai, veicinot parādnieka pēc iespējas pilnīgāku saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu. Administratoram jāīsteno starpnieka loma starp kreditoriem un parādniekiem, nodrošinot abu pušu interešu aizsardzību. Maksātnespējas procesa likumīga un efektīva norise ietver sevī tādu administratora rīcību, kas sabiedrībai un maksātnespējas procesā iesaistītajiem subjektiem neradītu nekādas šaubas par administratora objektivitāti un spēju likumīgi vadīt maksātnespējas procesu.[1] Arī starptautiskajā praksē ir atzīts, ka papildus administratora kvalifikācijai, zināšanām un pieredzei administratoram jābūt apveltītam ar tādām personīgajām kvalitātēm kā objektivitāte un neitralitāte, kurām jārada uzticība maksātnespējas procesā iesaistītajām personām, ka maksātnespējas process noris efektīvi un likumīgi. Turklāt šo administratora personisko īpašību būtisks elements ir administratora spēja demonstrēt neitralitāti attiecībā uz administratora interesēm maksātnespējas procesā, izslēdzot jebkādu interešu pastāvēšanu attiecībā uz parādnieku, sākot no likumīgajām, ekonomiskajām, līdz pat ģimenes un cita rakstura interesēm.[2]

Maksātnespējas likuma 23. panta trešā daļa noteic, ka administrators atkāpjas, ja attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā noteiktie ierobežojumi. Administrators iesniegumā ir atsaucies uz minētā panta 7. punktu, kurā noteikts, ka administratora pienākumus maksātnespējas procesā nevar pildīt administrators, kurš ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti. Ņemot vērā, ka administratoram kā parādnieka likumīgajam pārstāvim un maksātnespējas procesa virzītājam ir plašs pilnvaru apjoms, nav pieļaujama tādu apstākļu pastāvēšana, kas varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti un neitralitāti attiecībā pret visiem parādnieka kreditoriem. Šādu apstākļu pastāvēšana ne tikai apdraud attiecīgā procesa likumīgu un efektīvu norisi, bet arī grauj uzticību maksātnespējas procesiem kopumā.

Norādāms, ka Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā nostiprināts kreditoru vienlīdzības princips, proti, kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu. Vēršama uzmanība, ka jēdziena "apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par objektivitāti" novērtējums vienmēr ir subjektīvs, taču tam jābalstās uz objektīviem, proti, saskaņā ar pierādījumiem konstatētiem faktiem. Vērtējot, vai pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, tiesai jākonstatē nevis apstākļi, kas vienīgi maksātnespējas procesā iesaistītajām personām varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti, bet gan apstākļi, kas saprātīgam vērotājam no malas, ievērojot konkrētās lietas faktus un apstākļus, varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti.[3]

Līdz ar to gadījumā, ja maksātnespējas procesā par kreditoru ir atzīstama persona, ar kuru administratoram kā privātpersonai, kā arī profesionālās darbības ietvaros, ir tāda veida attiecības, kas varētu ietekmēt likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi vai neatkarīgam vērotājam no malas radīt pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, administrators nav tiesīgs uzņemties un pildīt administratora pienākumus konkrētajā procesā. Fakts, ka administratoram vēsturiski pastāvējušas profesionālās attiecības ar kādu no kreditoriem, t. i. administrators savā lietvedībā esošas juridiskās personas kreditoram pirms ievērojama laika sprīža ir sniedzis profesionālo palīdzību kā zvērināts advokāts, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nav pietiekams pamats, lai radītu šaubas par administratora objektivitāti vai interešu konflikta situāciju Maksātnespējas likuma izpratnē. Proti, ja kreditora un administratora savstarpējām interesēm nepiemīt pretējs raksturs, vai arī kopējas intereses attiecībā uz parādnieka maksātnespējas procesu, minētā kreditora saistība ar administratoru ir pastarpināta un pārāk attālināta, lai būtu konstatējami Maksātnespējas likuma 20. pantā norādītie ierobežojumi.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka gadījumā, ja administrators apzinās, ka nespēj ievērot absolūtu objektivitāti un neitralitāti attiecībā pret kādu no kreditoriem, ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā, vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti, viņam ir pienākums vērsties tiesā ar pieteikumu par atkāpšanos no konkrētā procesa administrēšanas, sniedzot attiecīgu pamatojumu.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu līdz jauna administratora iecelšanai iepriekšējais administrators turpina pildīt savus pienākumus. Norādāms, ka Maksātnespējas likumā nav noteikts, cik plašs tiesību loks maksātnespējas procesā ir personai, kura nevar pildīt administratora pienākumus, bet kura likumā noteiktajā kārtībā vēl nav atcelta no maksātnespējas procesa. Tomēr, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nav pamata pieņemt, ka personai, kura ir personiski ieinteresēta maksātnespējas procesā, ir tādas pašas tiesības un pienākumi maksātnespējas procesā kā personai, kura ir objektīva un neitrāla attiecībā pret konkrēto maksātnespējas procesu.

Lai noskaidrotu šādas personas kompetenci, būtiski ņemt vērā maksātnespējas procesa mērķi un administratora lomu maksātnespējas procesā. Juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi no parādnieka mantas (Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa). Konkrētajā gadījumā likumdevēja aizsargātā interese ir tiesisks un efektīvs maksātnespējas process, proti, parādnieku, kreditoru un trešo personu interešu taisnīga aizsardzība.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu tiesību subjekts, kura kompetencē ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un tā mērķa sasniegšanu, ir administrators. Administratoram ir centrālā loma maksātnespējas procesā, jo viņš īsteno starpnieka lomu starp kreditoriem un parādnieku, vienlaikus nodrošinot abu pušu interešu aizsardzību. Šim nolūkam likumdevējs administratoru ir apveltījis ar tādām ekskluzīvām tiesībām un pienākumiem, ko maksātnespējas procesā nav tiesīgi īstenot citi subjekti, piemēram, izlīgumu slēgšana, prasījumu cedēšana. Kā jau iepriekš minēts, ja pastāv šaubas par administratora objektivitāti konkrētajā maksātnespējas procesā, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, šāda persona ir tiesīga veikt tikai tādus pienākumus, kas būtiski nepieciešami, lai nodrošinātu likumīgu maksātnespējas procesa gaitu tiktāl, lai administratora atcelšanas gadījumā jaunais administrators varētu sekmīgi turpināt efektīvu un tiesisku maksātnespējas procesu, un varētu sasniegt tā mērķi. Atbilstoši Civillikuma 1793. un 1798. pantam prasījumi ar cesiju var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu, turklāt par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi. Tādēļ gan pirms maksātnespējas procesa, gan arī pēc tā pasludināšanas kreditoram kā privāttiesisko attiecību subjektam saglabājas tiesības savu kreditora prasījumu nodot citai personai.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators aizstāj agrāko kreditoru ar jauno, norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmēru utt. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzīta kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, viņš veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators par veiktajām izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā paziņo kreditoriem (tai skaitā arī jaunajam kreditoram). Tiesības veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā uzskatāmas par būtiskām administratora tiesībām, jo šāda izmaiņu veikšana var aizskart kreditoru kopuma intereses. Līdz ar to, ja pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, viņš nedrīkst izlietot tiesības veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, jo tas var būtiski ietekmēt turpmāko maksātnespējas procesa gaitu.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 23. panta otro daļu, atkāpjoties no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, administrators iesniedz tiesai pamatotu pieteikumu par atkāpšanos, kuram pievienots viņa darbības pārskats, kā arī dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas akta projekts, vienlaikus informējot par to Maksātnespējas kontroles dienestu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SPC-3-2016.

[2] UNICITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, 2004, 176. p. Pieejams: http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2016. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SPC-3/2016, C29392415, 10.1. punkts.

Administratoram ir jāievēro Maksātnespējas likuma normas, kuras regulē konkrēta tiesību institūta darbību, t.sk., darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

1) vai administratoram ir tiesības celt prasību par darījumu apstrīdēšanu, atsaucoties uz Civillikuma, nevis Maksātnespējas likuma tiesību normām, kā arī, par kādu periodu ir atprasāma dāvinātā manta Maksātnespējas likuma 97. panta pirmās daļas izpratnē?

2) par kādu periodu juridiskās personas maksātnespējas procesā administratoram jāvērtē dokumenti, lai vēlāk celtu prasību pret personām, kuras nodarījušas zaudējumus juridiskajai personai (Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts, 93. panta otrā daļa)?

Maksātnespējas likuma 1 pantā noteikts, ka likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātnespējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesisko regulējumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu. Minētā tiesību norma norāda, ka darījuma apstrīdēšanas termiņš ir trīs gadi pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Civillikuma 1415. pantā noteikts, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. Saskaņā ar Civillikuma 1895. pantu visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

No juridiskās tehnikas viedokļa Civillikuma 1415. pants un tam analogie panti, ir kā tiesību normā ietverts princips, kura piemērošana notiek tad, kad attiecīgajai tiesiskajai attiecībai nav likumā paredzēts speciāls regulējums. Līdz ar to Civillikuma 1415. pants ir vērtējams kā vispārējā tiesību norma, kas piemērojama tiktāl, ciktāl attiecību neregulē speciālā norma.[1]

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktā norādīts, ka vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.[2] Papildus juridiskajā literatūrā ir norādīts, ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Administratora pilnvaras (tiesības un pienākumus) juridiskās personas maksātnespējas procesā nosaka speciāls likums – Maksātnespējas likums.

No minētā izriet, ka administratoram ir jāievēro Maksātnespējas likuma normas tiktāl, ciktāl tās regulē kāda institūta darbību, t.sk., darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, vienlaikus neaprobežojot Civillikumā esošo regulējumu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto.

Savukārt Maksātnespējas likuma 97. panta pirmajā daļā noteikts, ka administratoram ir pienākums izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu atbilstoši Civillikuma 1927. panta noteikumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1927. pantu manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši.

Ņemot vērā Maksātnespējas likuma 97. pantā un Civillikuma 1927. pantā noteikto ir atzīstams, ka pamats dāvinājuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu ir tādu apstākļu konstatēšana, uz kuriem norādīts Civillikuma 1927. pantā kā uz apstākļiem, kas pieļauj dāvinātāja parādu atprasīšanu no dāvanas.[3]

Maksātnespējas likuma 97. panta trešajā daļā noteikts, ka darījumam, kurš noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kurā pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski izdarīts dāvinājums, piemērojami noteikumi par bezatlīdzības darījumu.

Administratoram ir pienākums izvērtēt un celt prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu, jo īpaši izvērtējot šo darījumu ietekmi uz maksātnespējas procesa iestāšanos, kā arī ņemot vērā Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto. Vēršama uzmanība, ka Civillikuma 1927. pantā aprakstītā prasība ir iespējama arī ārpus maksātnespējas procesa, kreditoram (prasītājam) ar savu prasījumu vēršoties pret dāvinātāju.[4]

Minētā tiesību norma nosaka administratoram pienākumu celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) u.c., par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram ir jāizvērtē tie dokumenti, attiecībā uz kuriem nav iestājies prasības iesniegšanas noilguma termiņš.

Civillikuma 1770. pantā noteikts, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Juridiskajā literatūrā ar jēdzienu "zaudējums" saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[5]

Ņemot vērā maksātnespējas procesa mērķi un principus, tostarp - maksimāli apmierināt kreditoru prasījumus, par zaudējumiem uzskatāmas jebkuras kaitīgās sekas, kas samazina parādnieka mantu vai palielina parādnieka saistības. Līdz ar to jebkurš civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā radies mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu Civillikuma 1770. panta izpratnē.[6]

Atbilstoši Civillikuma 1896. pantam noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzis izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Iztulkojot minētās tiesību normas saturu, Senāts 2016. gada 3. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-274/2016 (C28140908) norādījis, ka pēc vispārēja noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža un nav izšķirošas nozīmes, vai prasījuma tiesība izriet no saistībām, noziedzīga nodarījuma, vai jaukta pamatojuma. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. C04275908, SKC-20/2017. 34 1633., 1634. pantā), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[7] Tādējādi vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis.[8]

Vienlaikus Civillikuma 1902. pantā noteikts, ka tiesības izlietošana, ceļot prasību tiesā vai griežoties pie šķīrējtiesas, pārtrauc noilgumu, pie kam jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš. Noilguma pārtraukums, atšķirībā no noilguma apturēšanas (Civillikuma 1898. pants), nozīmē to, ka ar pārtraukuma brīdi sāk tecēt jauns noilguma termiņš.[9]

Saskaņā ar Civillikuma 1904. pantu prasības celšana pārtrauc visas saistību tiesības noilgumu, kaut arī tā būtu papriekš celta tikai par šās tiesības noteiktu daļu. Komerclikuma 170. panta pirmā daļa noteic, ka sabiedrības kreditors, kurš nevar panākt sava prasījuma apmierināšanu no sabiedrības, gada laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas var celt prasību sabiedrības labā pret šā likuma 166. - 169. pantā minētajām personām, kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos atlīdzinājušas. Senāts norādīja, ka īpaša nozīme Komerclikuma 170. pantam ir maksātnespējas procesā, kad maksātnespējīgās sabiedrības kreditori var celt prasību sabiedrības labā pat tad, ja administrators to neceļ.

Minētā tiesību norma piešķir tiesības sabiedrības kreditoram aizstāvēt savas intereses, pēc savas iniciatīvas ceļot prasību pret tiem subjektiem, kas tieši kreditora priekšā neatbild, taču likums tiem nosaka atbildību sabiedrības priekšā.[10] Turklāt zaudējumu apmēra izvērtēšana, noteikšana un prasības celšana tiesā ir administratora ekskluzīvā kompetence.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums 2008. gads "Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu". Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas.

[2] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv.adv. J. Neimanis, 2004, 167. lpp.

[3] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2013. gada 8. oktobra spriedums lietā Nr. C24167612.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. C31302315, SKC-179/2018.

[5] Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 208. lpp.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. C04275908, SKC-20/2017.

[7] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[8] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019.

[9] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 362. lpp.

[10] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 21. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-2020/2013.

Administratoram ir nepieciešams darīt visu iespējamo, lai kādā no kredītiestādēm atvērtu parādnieka norēķinu kontu.

1) vai, neskatoties uz to, ka juridiskās personas maksātnespējas process ierosināts pamatojoties uz parādnieka pieteikumu, administrators var iesniegt pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu uz administratora norēķinu kontu pēc parādnieka izslēgšanas no maksātnespējas reģistra un maksātnespējas procesa gaitā maksājumus parādnieka vārdā apmaksāt no sava personīgā norēķinu konta?

2) vai arī administrators var sniegt pieteikumu par depozīta izmaksu uz administratora norēķinu kontu līdz parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai?

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10. punktu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu, iesniegumu par depozīta izmaksu Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz administrators. Depozīts ieskaitāms parādnieka kontā, kuru administrators izmanto pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai.

Iesniegumā norādīts, ka parādniekam nav norēķinu konta, un administrators nevar atvērt parādnieka norēķinu kontu, jo atsevišķas kredītiestādes ir atteikušās tādu atvērt, pamatojoties uz identificēto augstā riska klienta statusu. Normatīvajos aktos par depozīta izmaksu nav noteikts regulējums gadījumam, kad juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts, pamatojoties uz parādnieka pieteikumu, bet parādniekam nav norēķinu konta, uz kuru Maksātnespējas kontroles dienests var pārskaitīt depozītu, un norēķinu kontu nav iespējams atvērt.

Ievērojot maksātnespējas procesa depozīta nozīmīgumu maksātnespējas procesa virzībā un tā mērķi, proti, segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram būtu nepieciešams darīt visu iespējamo, lai kādā no kredītiestādēm atvērtu parādnieka norēķinu kontu. Gadījumā, ja no administratora neatkarīgu iemeslu dēļ, visas kredītiestādes ir atteikušās parādniekam atvērt norēķinu kontu, administratoram jāvēršas Maksātnespējas kontroles dienestā, lai risinātu attiecīgo problēmsituāciju.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts administratora pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu, noguldāmi kredītiestādes parādnieka kontā. Maksātnespējas likuma 111. panta piektajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kas saistīti ar parādnieka mantas pārdošanu, ieskaitāmi parādnieka kontā. Kredītiestāžu noraidošas attieksmes rezultātā nevar tikt ierobežotas administratora tiesības atvērt norēķinu kontu, uz kuru saņemt iemaksātā depozīta izmaksu Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10. punkta kārtībā, Maksātnespējas likuma 62. pantā otrajā daļā noteiktā depozīta mērķa sasniegšanai.

Tikai konstatējot administratora aktīvu darbību ar mērķi atvērt parādnieka norēķina kontu kredītiestādē, Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros Maksātnespējas likuma 174.¹ panta piektajā punktā noteiktajā kārtībā varēs izvērtēt administratora iesniegumu un tam pievienotos pierādījumus un pieņemt lēmumu, par depozīta izmaksu.

Administratoram ir tiesības iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestā iesniegumu Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 IV nodaļā noteiktajā kārtībā, proti, ievērojot šo noteikumu 15. - 18. punktos noteikto, ar lūgumu izmaksāt depozītu pēc parādnieka izslēgšanas no publiskā reģistra, pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas.

Parādnieka pārstāvis var iepazīties ar citu parādnieka pārstāvju sastādītajiem pieņemšanas - nodošanas aktiem tikai pēc administratora izvērtējuma, vai konkrēto ziņu izpaušana nevarētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Administrators ir saņēmis parādnieka pārstāvja lūgumu izsniegt cita parādnieka pārstāvja iesniegto dokumentu pieņemšanas - nodošanas aktu. Juridiskās personas maksātnespējas procesā tika noteikti vairāki parādnieka pārstāvji. Administrators norāda, ka ievēro atklātības principu un labticības principu, līdz ar to viņam nav iebildumu izsniegt minēto aktu, tomēr Maksātnespējas likuma 69. pantā nav noteikts, ka parādnieka pārstāvim būtu tiesības iepazīties ar šādu dokumentu.

Vai administrators ir tiesīgs izsniegt minēto dokumentu pieņemšanas - nodošanas aktu parādnieka pārstāvim?

Viens no maksātnespējas tiesību avotiem ir maksātnespējas procesa principi, un tie kā tiesību avots ir piemērojami gan tieši, gan interpretējot tiesību normas.[1] Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts atklātības princips, ko likumdevējs ir definējis sekojoši - lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Atklātības principa ievērošana maksātnespējas procesā ir būtisks priekšnoteikums, lai procesā iesaistītās personas savlaicīgi un efektīvi varētu īstenot likumā paredzētās tiesības.[2] Līdz ar to administratora pienākums, pieņemot lēmumus maksātnespējas procesā, ir respektēt atklātības principu un interpretēt tiesību normas tā gaismā.

No Maksātnespējas likuma 68. panta izriet, ka viena no juridiskās personas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ir parādnieka pārstāvis, turklāt šīs personas dalība procesā ir obligāta, proti, šai personai nav tiesību izvēlēties, vai tā vēlas būt procesa dalībnieks. Maksātnespējas likuma 69. pantā noteikts, ka parādnieka pārstāvim maksātnespējas procesā ir šādas tiesības:

iepazīties ar iesniegtajiem kreditoru prasījumiem un izteikt administratoram iebildumus pret tiem;
pieprasīt un saņemt ziņas par parādnieka mantas pārdošanu;
piedalīties kreditoru sapulcē un iepazīties ar tās protokolu;
pieprasīt, lai administrators sasauc kreditoru sapulci šajā likumā noteiktajā kārtībā;
izstrādāt TAP pasākumu plānu;
šajā likumā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzību par kreditoru sapulces vai administratora lēmumu vai celt prasību tiesā.

Minētajā tiesību normā expressis verbis nav noteikts, ka parādniekam būtu tiesības iepazīties ar cita parādnieka pārstāvja nodoto parādnieka dokumentu un mantas pieņemšanas - nodošanas aktu. Tomēr administratoram būtu jāvērtē parādnieka pārstāvja lūgums, ievērojot atklātības principu un kontekstā ar citām parādnieka pārstāvja tiesībām un pienākumiem. Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā ir noteikts, ka parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti. Līdz ar to, ja maksātnespējas procesā ir iecelti vairāki parādnieka pārstāvji, lai nodrošinātu efektīvu procesa virzību, katram procesā ieceltajam parādnieka pārstāvim var rasties nepieciešamība iepazīties ar citu parādnieku pārstāvju nodoto dokumentu sarakstu. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā parādnieka pārstāvis var iepazīties ar citu parādnieka pārstāvju sastādītajiem pieņemšanas - nodošanas aktiem. Vienlaikus jānorāda, ka, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā noteikto, kā izņēmums, piemērojot atklātības principu, ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditora likumīgajām interesēm. Līdz ar to administratora pienākums ir izvērtēt, vai konkrēto ziņu izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm - šāda lēmuma pieņemšana ir ekskluzīvā administratora kompetencē, jo administrators ir tā maksātnespējas procesā iesaistītā persona, kurai ir vispilnīgākā informācija par konkrēto procesu, un tās pienākums saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi.

[1] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: aut.izd., 2004., 68.lpp.

[2] International Monetary Fund. Orderly and Effective Insolvency Procedures. Key Issues. 1999, p.7.

Darījums ir atzīstams par noslēgtu tajā brīdī, kad noslēgts nekustamā īpašuma pirkuma līgums, un Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktais triju gadu termiņš sākas konkrētā darījuma noslēgšanas dienā.

Parādnieks martā ir noslēdzis nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Tāpat arī martā veikta apmaksa un nekustamais īpašums nodots ieguvējam. Īpašuma tiesības ieguvējam uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā koroborētas tikai septembrī. Septembris iekļaujas triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, bet marts attiecas jau uz vēlāku laika periodu.

Kā piemērojams Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punkts? Kurš mēnesis - marts vai septembris uzskatāms par darījuma noslēgšanas laiku konkrētajā situācijā?

Vispārējos gadījumus, kad darījumus var apstrīdēt vai atzīt par spēkā neesošiem, regulē Civillikuma normas. Ievērojot maksātnespēja procesa īpatnības, Maksātnespējas likuma XVII nodaļā ir nostiprināti papildu gadījumi, kuriem iestājoties, parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami. Pienākums izvērtēt parādnieka darījumus, apstrīdēt tos un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu saskaņā ar Maksātnespējas likumu gulstas uz administratoru.

Darījumu apstrīdēšanas vispārējais regulējums paredz tā saucamo "aizdomu" periodu. Tas ir periods, kura laikā slēgts apstrīdamais darījums. Darījumu apstrīdēšanas kritērijus pieņemts dalīt divās kategorijās, tas ir, objektīvajos kritērijos un subjektīvajos kritērijos. Objektīvie kritēriji balstās uz samērā vienkārši konstatējamiem un pierādāmiem objektīviem faktiem. Piemēram, vai darījums ir noticis noteiktu laika periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Konkrētajā situācijā objektīvais kritērijs, kas administratoram būtu konstatējams un pierādāms, ir fakts, ka darījums, kuru noslēdzis parādnieks, ir noslēgts triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieks pirkuma līgumu noslēdzis, pirkuma maksu saņēmis un nekustamo īpašumu nodevis martā, bet ieguvēja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā koroborētas tikai septembrī. Norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 1478. pantu darījums, kas nav koroborēts, tādēļ vien savu spēku nezaudē. Likumdevējs nav noteicis termiņu, kādā nekustamā īpašuma ieguvējam jānostiprina lietu tiesību, piemēram, uz darījuma pamata, un šāda jautājuma izlemšana atstāta nekustamā īpašuma ieguvēja ziņā, pieņemot, ka pienākumi tiks pildīti savlaicīgi, pēc labas ticības un godprātīgi. Tajā pašā laikā ieguvēja bezdarbība, kurš iespējams rīkojas negodprātīgi un ar savu rīcību novilcina laiku, lai saprātīgā termiņā nostiprinātu zemesgrāmatā ar nekustamo īpašumu saistītās tiesības, nemaina darījuma noslēgšanas laiku.

Minētais nozīmē, ka darījums ir atzīstams par noslēgtu tajā brīdī, kad noslēgts nekustamā īpašuma pirkuma līgums, un Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktais triju gadu termiņš sākas konkrētā darījuma noslēgšanas dienā.

Minētās Maksātnespējas likuma normas mērķis ir garantēt administratora izvērtējamu tiem darījumiem, kas noslēgti trīs gadu laikā pirms maksātnespējas pasludināšanas un kas tādējādi varētu būt bijuši par iemeslu parādnieka maksātnespējai vai kas tikuši vērsti uz parādnieka mantas nobēdzināšanu vai izšķērdēšanu, vai atsavināšanu par nepamatoti zemu cenu, lai izvairītos no parādsaistību samaksas, vai citām parādnieka darbībām, kas radījušas kaitējumu trešo personu interesēm. Vienlaikus likumdevējs noteicis arī pienākumu administratoram kreditoru kopuma interesēs celt prasību tiesā par šādu parādnieka slēgto darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

Tomēr apstāklis, ka likumdevējs atzinis par nepieciešamu izvērtēt parādnieka slēgtos darījumus, kas noslēgti trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, nav ierobežojums ilgākā laika posmā slēgtu darījumu izvērtēšanai un to atzīšanai par spēkā neesošiem, ja tie radījuši zaudējumus parādniekam. Būtu neloģiski pieņemt, ka gadījumā, ja parādnieka slēgtais darījums vērsts, piemēram, uz savas mantas nobēdzināšanu, bet slēgts trīs gadus un dažus mēnešus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, šāds darījums būtu atzīstams par tiesisku, lai arī līgumslēdzējpuses darījumu slēgušas ļaunā ticībā.

Vērā ņemams, ka Maksātnespējas likuma 65. pantā ir nostiprināts administratora pienākums pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas veikt visas nepieciešamās darbības parādnieka mantas atgūšanai. Tādēļ Maksātnespējas likuma 96. pantā neminētajos gadījumos, tai skaitā arī attiecībā uz darījumiem, kuri slēgti agrāk kā trīs gadus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators parādnieka noslēgtos darījumus var apstrīdēt Civillikumā noteiktajos gadījumos. Piemēram, ja parādnieks ir noslēdzis darījumu ar ieinteresēto personu, tomēr ir pagājis garāks laika posms par Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto termiņu, un administrators, izvērtējot darījumu secina, ka tam piemīt Civillikumā noteiktie defekti, kas ir par pamatu darījuma apstrīdēšanai, tad administrators ir tiesīgs Civillikumā noteiktajos gadījumos šo darījumu apstrīdēt. Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 30. jūnija spriedumā lietā Nr. C31379412, SKC-608/2016 ir atzinis, ka Civillikuma vispārīgie noteikumi var tikt izmantoti, apstrīdot darījumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā, ciktāl tas nav pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķiem, principiem un speciālajām normām.

Vienlaikus norādāms, ka tiesu prakse minētajā jautājumā nav vienota. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2013. gada 16. decembra spriedumā lietā Nr. PAC-1979-13 atzīst, ka administratora pienākums celt prasību tiesā par darījumu apstrīdēšanu ir aprobežots ar Maksātnespējas likumā (speciālajā likumā) noteikto prekluzīvo termiņu (darījums noslēgts triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas). Tiesas ieskatā Maksātnespējas likumā noteiktā termiņa darījumu apstrīdēšanai pārkāpums ir pastāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

Administratoram, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otro daļu, ir tiesības iesniegt kriminālprocesa virzītājam pieteikumu par atļaujas izsniegšanu realizēt arestēto mantu Parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Kā administratoram rīkoties situācijā, kad administratoram nav nodoti Parādnieka grāmatvedības dokumenti, kas šobrīd atrodas Valsts policijā, un administrators nevarat uzsākt Parādnieka mantas pārdošanu, jo zemesgrāmatā, pamatojoties uz uzsākto kriminālprocesu, ir reģistrēta aizlieguma atzīme?

Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 4. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 111. panta sestajā daļā noteiktajam visa parādnieka manta ir pārdodama sešu mēnešu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Administrators var pagarināt neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas termiņu līdz sešiem mēnešiem, par to šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā paziņojot kreditoriem un norādot termiņa pagarināšanas pamatojumu. Ja kreditori nepiekrīt neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas termiņa pagarināšanai, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

Tā paša likuma 111. panta ceturtajā daļā noteikts, ka lēmumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu (ar izsoli vai bez tās) pieņem administrators.

No Vēstulē sniegtās informācijas izriet, ka Parādniekam piederošo nekustamo īpašumu pārdošanai plānojat rīkot izsoli.

Maksātnespējas likuma 115. panta pirmā un trešā daļa noteic, ja parādnieka manta tiek pārdota izsolē, tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators.

Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā daļā teikts, ja zvērinātam tiesu izpildītājam Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, veicot nolēmuma izpildi, ir nepieciešams vērst piedziņu uz arestēto mantu, viņš ar pieteikumu vēršas pie procesa virzītāja. Procesa virzītājs, izvērtējot kriminālprocesa apstākļus un tā prasījuma būtību, kura apmierināšanai reģistrēta atzīme par piedziņas vēršanu, pieņem lēmumu par atļauju vai aizliegumu tiesu izpildītājam vērst piedziņu uz šo mantu. Ja procesa virzītājs ir tiesnesis vai tiesa, pieteikumu izskata un lēmumu pieņem rakstveida procesā. Lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu norāda summu, kas saglabājama mantisko jautājumu nodrošināšanai kriminālprocesā. Procesa virzītāja pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

No minētā izriet, ka Jums, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otro daļu, ir tiesības iesniegt kriminālprocesa virzītājam pieteikumu par atļaujas izsniegšanu realizēt arestēto mantu Parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Vienlaikus norādāms, ka Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta ceturtajā daļā teikts, ka pēc arestētās mantas realizācijas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vai pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām gadījumā, kad noslēgts līgums par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu vai stājies spēkā likums par konkrētā īpašuma atsavināšanu, bet pirms atlīdzības izmaksāšanas attiecīgi zvērināts tiesu izpildītājs vai institūcija par to paziņo procesa virzītājam, lūdzot atcelt arestu realizētajai mantai, un procesa virzītāja norādīto summu ieskaita viņa norādītajā deponēto līdzekļu kontā. Procesa virzītājs lemj par aresta uzlikšanu šiem finanšu līdzekļiem. Šim lēmumam izmeklēšanas tiesneša apstiprinājums nav nepieciešams.

No Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā un ceturtajā daļā minētā izriet, ka gadījumā, ja procesa virzītājs sniedz administratoram atļauju pārdot parādnieka nekustamos īpašumus izsolē, tad pēc arestētās mantas (parādnieka nekustamo īpašumu) realizācijas, bet pirms atlīdzības izmaksāšanas, administratoram jāziņo procesa virzītājam par notikušo izsoli un jāpārskaita uz procesa virzītāja norādīto deponēto līdzekļu kontu summa, kuru procesa virzītājs būs norādījis lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu. Pēc tam administratoram ir jāvēršas pie procesa virzītāja ar lūgumu atcelt arestu realizētajai mantai. Savukārt no atlikušās naudas summas sedzamas administratora sagatavotā aprēķina izmaksas, kurā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta ceturto daļu norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, PVN, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo nekustamo īpašumu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta nekustamā īpašuma izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu.

Jaunais administrators nevar iepriekšējā administratora vietā iesniegt EMUS pārskatu par periodu, kad SIA maksātnespējas procesu administrēja iepriekšējais administrators.

Jaunajam administratoram EMUS ir jāiesniedz savas darbības kārtējais pārskats par periodu no 2018. gada 3. jūlija līdz 2018. gada 2. oktobrim jaunais administrators lūdz Maksātnespējas kontroles dienestam sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) kā jaunajam administratoram darbības pārskatā par periodu no 2018. gada 3. jūlija līdz 2018. gada 2. oktobrim ir jāatspoguļo informācija par iepriekšējā administratora izmaksām iepriekšējā periodā?

2) vai jaunais administrators var iesniegt atsevišķu pārskatu par periodu no 2018. gada 2. maija līdz 2018. gada 2. jūlijam SIA maksātnespējas procesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 85. panta otro daļu administratora darbības pārskata veidlapu un tās aizpildīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets, proti, administratoru darbības pārskatu aizpildīšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 247.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 247 15. punktā noteikts, ja administrators tiek atcelts no administratora pienākumu pildīšanas juridiskās personas maksātnespējas procesā, viņš septiņu dienu laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par viņa atcelšanu no konkrētā maksātnespējas procesa, iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un nosūta kreditoriem noslēguma darbības pārskatu. Šādā gadījumā, iesniedzot Maksātnespējas kontroles dienestā noslēguma darbības pārskatu, administrators pievieno grozījumus parādnieka mantas pārdošanas plānā vai ziņojumā par parādnieka mantas neesību, ja tādi ir veikti pārskata periodā. Savukārt saskaņā ar Ministra kabineta noteikumu Nr. 247 17. punktu administrators, kas sāk pildīt administratora pienākumus atceltā administratora vietā, septiņu dienu laikā pēc pārskata perioda beigām, ievērojot šajos noteikumos noteikto kārtību, iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un nosūta kreditoriem kārtējo darbības pārskatu. Pārskata periods ir trīs mēneši no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par jaunā administratora iecelšanu.

Ievērojot minēto norādāms, ka jaunais administrators EMUS var iesniegt savas darbības kārtējo pārskatu vienīgi par trīs mēnešu periodu no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par jaunā administratora iecelšanu SIA maksātnespējas procesā. Proti, jaunais administrators nevar iepriekšējā administratora vietā EMUS iesniegt pārskatu par periodu, kad SIA maksātnespējas procesu administrēja iepriekšējais administrators.

Tomēr norādāms, ka administratora darbības pārskati un tiem pievienojamie dokumenti ir vienīgie informācijas avoti par maksātnespējas procesa norisi, kas administratoram saskaņā ar normatīvajiem aktiem sistemātiski jāiesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un kreditoriem, tādējādi nepārtraukti un pilnvērtīgi nodrošinot atklātības principa ievērošanu maksātnespējas procesā. Administratora darbības pārskatos ir jābūt atspoguļotai pilnīgai un precīzai informācijai, lai Maksātnespējas kontroles dienests un parādnieka kreditori gūtu patiesu informāciju par parādnieka maksātnespējas procesa norisi. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, neskatoties uz to, ka SIA iepriekšējais administrators nav izpildījis normatīvajos aktos noteikto pienākumu un nav iesniedzis EMUS savas darbības noslēguma pārskatu, jaunajam administratoram, gatavojot kārtējo savas darbības pārskatu, ir jānorāda arī SIA iepriekšējā administratora darbības laikā radušās izmaksas, tādejādi nodrošinot pilnīgas informācijas pieejamību par SIA maksātnespējas procesu. Papildus norādāms, ka jaunajam administratoram kārtējā darbības pārskatā ir iespējams komentāra veidā norādīt, kāda daļa no SIA maksātnespējas procesa izmaksām ir radušās iepriekšējā administratora darbības laikā, un kāds izmaksu apmērs ir radies jaunā administratora darbību rezultātā.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Maksātnespējas likuma 24. panta otrajā daļā noteikts, ka, ja administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktam pievienojams iepriekšējā administratora darbības pārskats. Savukārt minētā panta trešajā daļā noteikts, ka pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu. No tiesas 2018. gada 28. jūnija lēmuma izriet, ka iepriekšējam administratoram noteikts termiņš līdz 2018. gada 6. jūlijam sastādīt SIA maksātnespējas procesa dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, pievienojot tam administratora darbības pārskatu, un nodot dokumentus un mantu jaunajam tiesas ieceltajam administratoram. No jaunā administratora iesnieguma secināms, ka iepriekšējais administrators nav izpildījis tiesas lēmumu, proti, jaunajam administratoram nav nodoti SIA grāmatvedības dokumenti.

Norādāms, ka Krimināllikuma 296. panta pirmajā daļā ir paredzēta kriminālatbildība par tiesas nolēmuma neizpildīšanu, ja to ir izdarījusi persona, kurai tas pēc likuma vai uzlikta uzdevuma bija jāizpilda. Savukārt Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.³⁶ pantā ir noteikta atbildība par maksātnespējas procesa noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījusi maksātnespējas procesā iesaistītā persona. Papildus norādāms, ka saskaņā ar Administratīvā pārkāpuma kodeksa 9. pantu administratīvā atbildība par šajā kodeksā norādītajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šie m pārkāpumiem pēc to rakstura saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem nav paredzēta kriminālatbildība.

Ievērojot minēto Maksātnespējas kontroles dienests aicina jauno administratoru izvērtēt, vai, jaunajam administratoram būtu jāvēršas policijā ar iesniegumu par SIA iepriekšējā administratora saukšanu pie atbildības ņemot vērā to, ka iepriekšējais administrators nepilda tiesas lēmumu.

Administrators nedrīkst atteikties pieņemt Parādnieka dokumentus no Parādnieka pārstāvja, ja tos nodod administratora prakses vietā.

1) vai Maksātnespējas likumā noteiktās tiesību normas attiecībā uz dokumentu nodošanu administratoram ir tulkojamas paplašināti, proti, vai parādnieka pārstāvis var brīvi izvēlēties, kad nodot dokumentus administratoram, pat ja no Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pagājuši vairāk nekā 19 mēneši?

2) vai administratoram savā prakses vietā būtu jāpieņem Parādnieka dokumenti no Parādnieka pārstāvja?

3) ja administratoram Parādnieka dokumenti jāpieņem, vai ir iespējams pie dokumentu pieņemšanas - nodošanas pieaicināt Maksātnespējas kontroles dienesta pārstāvjus?

Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajā daļā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodot administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka minētajā tiesību normā noteiktais parādnieka pārstāvja pienākums nodot parādnieka mantu un dokumentus administratoram ir imperatīvs, t.i., tāds, kura izpilde ir obligāta (J. Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.). Turklāt likumdevējs nav paredzējis parādnieka pārstāvja tiesības izvēlēties mantas un dokumentu nodošanas laiku. Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajā daļā ir noteiktas skaidras un nepārprotamas mantas un dokumentu nodošanas termiņa robežas. Vienlaikus konkrēta mantas un dokumentu nodošanas brīža noteikšanu (termiņa robežu ietvaros) likumdevējs ir atstājis administratora ziņā. Turklāt parādniekam ir pienākums arī sastādīt nododamās mantas un atbilstoši lietvedības noteikumiem sakārtotu dokumentu sarakstu. Tādējādi secināms, ka minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti un tajā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums mantu un dokumentus nodot administratora norādītajā termiņā. Savukārt Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā ir noteikta parādnieka valdes locekļa atbildība par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka administratīvā atbildība par maksātnespējas procesa un tiesiskās aizsardzības procesa noteikumu pārkāpšanu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.³⁶ pantā, savukārt kriminālatbildību par maksātnespējas procesa kavēšanu nosaka atbilstoši Krimināllikuma 215. pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm.

Attiecībā uz dokumentu pieņemšanu no Parādnieka pārstāvja norādāms, ka maksātnespējas jomu regulējošie normatīvie akti neparedz administratora tiesības atteikties pieņemt parādnieka mantu un dokumentus no parādnieka pārstāvja neatkarīgi no tā, vai viņš ir, vai nav ievērojis administratora noteikto nodošanas termiņu (Maksātnespējas likuma 70. panta pirmā daļa).

Turklāt, iztrūkstot parādnieka dokumentiem, administrators nevar īstenot administratoram piešķirtās tiesības un pildīt noteiktos pienākumus, tostarp, bet ne tikai, veikt parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju, atgūt debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai, izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un dalībniekiem, izvērtēt parādnieka darījumus un, nepieciešamības gadījumā, apstrīdēt tos. Tādējādi dokumentu neesamība būtiski ierobežo Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto administratora pienākumu nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas kontroles dienests nesaskata tiesisku pamatu nepieņemt Parādnieka dokumentus no Parādnieka pārstāvja administratora prakses vietā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienestam noteiktās kompetences ietvaros veicamās darbības noteiktas 174.¹ un 174.² pantā.

Atbilstoši minētajām tiesību normām Maksātnespējas kontroles dienesta funkcijās neietilpst piedalīšanās parādnieka mantas un dokumentu pārņemšanas procesā. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta klātbūtne Parādnieka dokumentu pieņemšanā no Parādnieka pārstāvja administratora prakses vietā nerada juridiskas sekas.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktu zvērināts tiesu izpildītājs pēc ieinteresēto personu lūguma veic faktu fiksēšanu. Tādējādi administrators ir tiesīga vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu fiksēt Parādnieka dokumentu pieņemšanas - nodošanas un ar to saistītus faktus.

Gadījumos, kad nav iespējams noskaidrot Parādnieka patieso labuma guvēju, par Parādnieka patieso labuma guvēju var tikt uzskatīts Parādnieka administrators.

Vai kredītiestādē (bankā), kurā maksātnespējīgajai kapitālsabiedrībai ir atvērts konts, kā patieso labuma guvēju var norādīt administratoru, ja nav iespējams sniegt pilnu informāciju par maksātnespējīgās kapitālsabiedrības īpašniekiem (patiesajiem labuma guvējiem). Šajā gadījumā, vai par SIA patieso labuma guvēju var norādīt administratoru.

Lai noskaidroju jautājumu par patiesā labuma guvēja norādīšanu, Maksātnespējas kontroles dienests vērsās Finanšu un kapitāla tirgus komisijā. Maksātnespējas kontroles dienestā saņemta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas atbildes vēstule Nr. 2378, kurā norādīts turpmākais.

Nodibinot darījuma attiecības ar parādnieku un noskaidrojot parādnieka patieso labuma guvēju, var piemērot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk šajā skaidrojumā - Likums) 18. panta septītajā daļā noteikto, proti, likuma subjekts, atbilstoši pamatojot un dokumentējot darbības, kas veiktas, lai noskaidrotu klienta patieso labuma guvēju, par juridiskās personas patieso labuma guvēju var uzskatīt personu, kura ieņem augstākās pārvaldības institūcijā amatu šajā juridiskajā personā, ja ir izmantoti visi iespējamie noskaidrošanas līdzekļi un nav iespējams noskaidrot nevienu fizisko personu - patieso labuma guvēju Likuma 1. panta 5. punkta izpratnē, kā arī ir izslēgtas šaubas, ka juridiskajai personai vai juridiskajam veidojumam ir cits patiesā labuma guvējs. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.

Ņemot vērā minēto, gadījumos, kad nav iespējams noskaidrot parādnieka patieso labuma guvēju atbilstoši Likuma 1. panta 5. punktā noteiktajam un iegūt Likumā noteikto informāciju par patieso labuma guvēju, par parādnieka patieso labuma guvēju var tikt uzskatīts parādnieka administrators.

Maksātnespējīgās juridiskās personas pārvalde tiek nodota administratoram, tādējādi notiek dabasgāzes lietotāja maiņa, savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesā nenotiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

No Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punkta, 64. panta pirmās daļas 1. punkta un 134. panta otrās daļas 2. punkta izriet, ka administrators, uzsākot pildīt pienākumus juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā, kļūst par gazificētā objekta tiesisko valdītāju, kuram, tostarp jāievēro dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas reglamentējošo normatīvo aktu prasības, tostarp tās, kas noteiktas Ministru kabineta noteikumu Nr. 78 97. punktā un 99. punktā un Kārtības 15. punktā un 18. punktā.

Konkrētajā gadījumā AS norādījusi, ka maksātnespējas procesa ietvaros nevienā no gazificētajiem objektiem, kurā parādnieka valdījuma tiesības (par lietotāju kļuvis) ieguvis administrators, nav saņemts Kārtības 2. pielikumā norādītais akts.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka vēstulē nav norādīts nedz konkrēts maksātnespējas process, nedz tā administrators, Maksātnespējas kontroles dienests norāda turpmāko.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punktu un 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators, tāpat parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators. Atbilstoši Komerclikuma 209. pantam sabiedrības pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un valde, kā arī padome (ja tāda ir izveidota). Savukārt atbilstoši Komerclikuma 221. panta pirmajai daļai valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Līdz ar to, valde ir tā sabiedrības pārvaldes institūcija, kura nepieciešamības gadījumā slēdz līgumu par dabasgāzes lietošanu un tai ir pienākums pildīt normatīvajos aktos noteiktos pienākumus attiecībā uz dabasgāzes lietošanu. Pasludinot juridiskās personas maksātnespējas procesu, tiesības un pienākumus, kuri paredzēti normatīvajos aktos juridiskās personas pārvaldes institūcijām, pārņem administrators. Būtībā visa maksātnespējīgās juridiskās personas pārvalde tiek nodota administratoram. Šādā gadījumā notiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2.punktam pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Atšķirībā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā parādnieks (fiziskā persona) nezaudē savu rīcībspēju, tas ir, administrators fiziskās personas maksātnespējas procesā neiestājas tās vietā, kā tas ir, pārņemot juridiskās personas izpildinstitūciju funkcijas pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā nenotiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

Secināms, ka administratora pienākumi maksātnespējas procesā atšķiras atkarībā no tā, vai konkrētais maksātnespējas process ir juridiskās personas vai fiziskās personas maksātnespējas process.

Cesijas līgums juridiskās personas maksātnespējas procesā nav jāapstiprina tiesā.

Juridiskās personas (parādnieka) administrators pieprasa no cesionāra (kreditora prasījuma tiesību pārņēmēja) veikt cesijas līguma apstiprināšanu tiesā atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajai kārtībai, norādot uz analoģiju par cesijas līguma noslēgšanu izpildu lietvedības laikā.

Vai administrators pamatoti pieprasījis veikt cesijas līguma apstiprināšanu tiesā, ņemot vērā, ka maksātnespējas process nav uzskatāms par izpildu lietvedību.

Maksātnespējas procesā nošķirams publisko un privāto tiesību regulējums. Maksātnespējas procesa ietvaros iesaistītās personas darbojas privāto tiesību jomā kā privāto tiesību subjekti - personas saskaņo savu gribu, brīvi izvēlas tiesisko darījumu saturu, formu, realizācijas veidus. Privāto tiesību pamatprincips ir - atļauts viss, kas nav aizliegts likumos.

Savukārt atbilstoši Civillikuma 1793. un 1798. pantam prasījumi ar cesiju var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu, turklāt par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi. Maksātnespējas likums konkrēti neparedz, ka kreditoram ir tiesības savas prasījuma tiesības nodot citai personai, tomēr to nevar uzskatīt par likuma nepilnību, jo šādu iespēju pieļauj citi normatīvie akti, un kreditoru noslēgtie tiesiskie darījumi ir respektējami arī maksātnespējas procesā. No iesnieguma izriet, ka prasījuma pāreja ir notikusi pēc tiesiskā darījuma (cesijas līguma), līdz ar to, prasījuma pāreja atbilst Civillikuma 1793. pantam.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators aizstāj agrāko kreditoru ar jauno norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmērā utt. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzītā kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Jāatzīmē, ka Civilprocesa likums un Maksātnespējas likums neparedz kādu sevišķu cesijas līguma apstiprināšanas kārtību maksātnespējas procesā, izņemot gadījumus, kad cesijas līgums ir noslēgts lietas izskatīšanas procesa gaitā. Civilprocesa likuma 77. panta pirmā daļa noteic, ja viena no pusēm lietā izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskā persona beidz pastāvēt, prasījuma cesija, parāda pārvede un citi apstākļi), tiesa pieļauj aizstāt šo pusi tās tiesību pārņēmējam. Juridiskajā literatūrā ir skaidri norādīts, ka iepriekš minētā tiesību norma attiecas tikai uz lietas izskatīšanas procesa gaitu.[1] Minēto apliecina arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-220/2011 kurā norādīts, ka Civilprocesa likuma 77. panta tiesību normas mērķis ir dot iespēju turpināt lietas izskatīšanu tajos gadījumos, kad viena no pusēm lietā izstājas.[2]

Līdz ar to Civilprocesa likuma 77. panta pirmā daļa ir piemērojama tikai lietas izskatīšanas procesa gaitā tiesā, savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesā šī tiesību norma nav piemērojama. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā cesijas līgums juridiskās personas maksātnespējas procesā nav jāapstiprina tiesā.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 279. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2011. gada 31. augusta spriedums lietā Nr. SKC 220/2011, 12. 1p.

Gadījumā, kad advokāts saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina juridiskās personas tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, viņam nekavējoties būtu jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma esamību, lai administrators varētu to izvērtēt atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajām prasībām.

Vai administrators ir atbrīvots no zvērināta advokāta (turpmāk šajā skaidrojumā - advokāts) pieprasījumu izpildīšanas? Tāpat lūgts sniegt skaidrojumu, vai advokātam gadījumos, kad viņš saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina uzņēmuma tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms maksātnespējas pasludināšanas, ir nepieciešams pieprasīt un saņemt no administratora jaunu pilnvaru vai viedokli par pārstāvības turpināšanu.

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmumus ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. No minētājām tiesību normās izriet, ka administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana.

Advokātam, sniedzot klientam juridisko palīdzību, ir tiesības vākt informāciju no klienta, valsts un pašvaldību iestādēm, trešajām personām u.c., taču tas jādara, ievērojot Advokatūras likuma 48. un 48.¹ panta nosacījumus. Advokatūras likuma 48.¹ pantā noteikts, ka advokāta pilnvarojumu un tā apjomu, kā arī tiesības izpildīt Advokatūras likuma 48. pantā noteiktos uzdevumus apliecina orderis, kura paraugu apstiprina Latvijas Zvērinātu advokātu padome. Līdz ar to, ja advokāts pieprasa izsniegt informāciju uz pilnvaras, nevis ordera pamata, secināms, ka viņš nedarbojas Advokatūras likuma ietvaros. Advokātam, realizējot Advokatūras likumā noteiktās tiesības, ir jābūt orderim.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka advokāta orderis ir publisks akts, kas apliecina advokāta juridiskās palīdzības sniegšanu (sk. 2014. gada 7. februāra Satversmes tiesas sprieduma 21. secinājumu lietā Nr. 2013-04-01). Vienlaikus advokāta orderis nepaplašina sniedzamās informācijas apjomu. Uzrādot orderi, advokāts klienta vārdā var prasīt tikai tādu informāciju, kas nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanai klientam.

Advokātam, pieprasot informāciju no administratora par juridiskās personas maksātnespējas procesu, ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Savukārt administratoram, lemjot par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē, vai advokātam ir likumiska interese (tiesisks pamats) iegūt šo informāciju. Vienlaikus administratoram jāņem vērā, ka advokāta orderis apliecina arī tiesu sistēmai piederīgas personas - advokāta - īpašo statusu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram, saņemot pieprasījumu no advokāta par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, vienlaikus jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums, tostarp attiecībā uz parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošanu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Vēršam uzmanību, ka informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Civillikuma 2289. pantā noteikts, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Pilnvarojuma līgumu nodibina ar līdzēju vienošanos, kas var notikt arī klusējot (Civillikuma 2290. pants). Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums, un, ja par pilnvarojuma līguma izpildi ir paredzēta atlīdzība, līgums ir divpusējs.

Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņā valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators. Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 67. pantā ir norādīts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators papildus Maksātnespējas likumā vispārīgajām tiesībām ir tiesīgs nodot tiesai izskatīšanai jebkuru parādnieka prasījumu; bez īpaša pilnvarojuma sastādīt un parādnieka vārdā parakstīt jebkuru dokumentu; atteikties no jebkura prasījuma vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām, kā arī veikt citas Maksātnespējas likuma 67. pantā minētās darbības.

Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteikts, ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, administrators ir tiesīgs pieprasīt izpildi no otra līgumslēdzēja vai arī vienpusēji atkāpties no līguma. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 102. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādnieka dots uzdevums pilnvarniekam (arī prokūristam un komercpilnvarniekam) attiecībā uz savu mantu, uz kuru vēršami kreditoru prasījumi, zaudē spēku no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Savukārt minētā panta otrās daļas pirmajā teikumā noteikts, ja uzdevuma izpilde ir saistīta ar zaudējuma risku, pilnvarnieks (arī prokūrists un komercpilnvarnieks) var to izpildīt līdz dienai, kad administrators pārņem parādniek a mantu.

No minētajām tiesību normām izriet, ka pilnvarojuma līgums, kurš ir saistīts ar parādnieka mantu, zaudē spēku ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ja uzdevuma izpilde ir saistīta ar zaudējuma risku, tad līdz dienai, kad administrators pārņem parādnieka mantu. Savukārt, ja pilnvarojuma līgums nav saistīts ar parādnieka mantu, tas automātiski spēku nezaudē, tādā gadījumā administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu ir tiesības pārvērtēt noslēgto līgumu un pieņemt lēmumu par pārstāvības turpināšanu vai izbeigšanu. Pieņemot lēmumu, administratoram, galvenokārt, jāvadās no efektivitātes principa (Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punkts un 26. panta otrā daļa).

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Civillikuma 1. pantā noteikts, ka tiesības izlietojams un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Līdz ar to, lai administrators varētu ātrāk izvērtēt pilnvarojuma līguma nepieciešamību un tā efektivitāti, pilnvarniekam, uzzinot par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, būtu nekavējoties jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma spēkā esamību.

Līdz ar to gadījumā, kad advokāts saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina juridiskās personas tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, viņam nekavējoties būtu jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma esamību, lai administrators varētu to izvērtēt atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajām prasībām.

1) vai no kreditora saņemtā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā izmaksu segšanai, EMUS jāievada arī pie iegūtajiem līdzekļiem, vai tikai pie izmaksām, kur attiecīgais kreditors tiek norādīts kā izmaksu finansētājs?

2) ja izmaksu sadaļā pie katras izmaksu pozīcijas tiek norādīts finansētājs, vai informācija par finansētāju ir jānorāda arī sadaļā "Finansētājs"? Gadījumā, ja nav jānorāda, tad kādos gadījumos šī sadaļa ir jāaizpilda?

3) vai naudas līdzekļi, kas no Valsts kases marta mēnesī ieskaitīti parādnieka kontā ar maksājuma mērķi "COVID-19 likuma 6. pants", ir jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi?

4) vai un kā EMUS jāatspoguļo darbības ar parādnieka kontā iemaksāto izsoles nodrošinājumu – iemaksāšana, naudas līdzekļu atgriešana izsoles dalībniekiem?

5) vai sadaļā "Parādnieka manta" no parādnieka mantas pārdošanas iegūto līdzekļu summa jānorāda ar vai bez PVN?

6) vai sadaļā "Parādnieka manta" jāatspoguļo nosolītāja ieskaitītā nosolītā izsoles maksa un arī ieskaitītās valsts un kancelejas un nodevas. Gadījumā, ja jāatspoguļo tikai nosolītā izsoles maksa (pirkuma maksa), tad kā EMUS jāatspoguļo no nosolītāja saņemtos valsts un kancelejas nodevu maksājumus?

7) vai valsts nodevu (valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā un par īpašumtiesību nostiprināšanu) un kancelejas nodevas maksājumus jāatspoguļo izmaksu sadaļā? Gadījumā, ja ir jāatspoguļo, tad kas ir jānorāda kā finansētājs?

8) vai parādnieka kontā saņemtais maksātnespējas procesa depozīts, no kā segta administratora atlīdzība, EMUS ir norādāms kā iegūtie līdzekļi no neieķīlātās mantas, vai arī tikai kā izmaksas, kas segtas no maksātnespējas procesa depozīta?

9) ja naudas līdzekļi, kas iegūti pārdodot mantu vai atgūstot debitora parādus, norādīti sadaļā "Parādnieka manta", vai tie ir jānorāda arī sadaļā "Iegūtie līdzekļi"? Gadījumā, ja sadaļā "Iegūtie līdzekļi" nav jāatspoguļo minētie iegūtie līdzekļi, tad kas ir jāatspoguļo sadaļā "Iegūtie līdzekļi"?

10) ja pēc kreditora prasījuma apmierināšanas informācija par kreditoram izmaksāto summu norādīta EMUS konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa", vai minētā summa jāatspoguļo vēl kādā EMUS sadaļā?

11) vai EMUS turpmāk visu informāciju (kas tiks iekļauta administratora darbības pārskatā) par iepriekšējo mēnesi var ievadīt līdz tekošā mēneša 5. datumam (pārskata ģenerēšanas datumam), ņemot vērā, ka EMUS ieviestas jaunas funkcionalitātes, tai skaitā ieviesti jauni lauki "Pārskata periods, uz kuru summa attiecināma" un "Pārskata periods, uz kuru informācija attiecināma"?

12) kas ir jānorāda sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai e-pakalpojumā)", vai tā ir jāizpilda arī tad, ja kreditora prasījumu iesniegusi valsts vai pašvaldību institūcija, un vai kreditors EMUS e-pakalpojumā redz visu nepieciešamo informāciju, ja tā kreditora prasījuma sadaļā nav aizpildīta minētā sadaļa par pilnvaroto pārstāvi?

Attiecībā uz jautājumu, vai no kreditora saņemtā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā izmaksu segšanai, EMUS jāievada arī pie iegūtajiem līdzekļiem, vai tikai pie izmaksām, kur attiecīgais kreditors tiek norādīts kā izmaksu finansētājs, norādāms, ka minētā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā, lai segtu maksātnespējas procesa izmaksas, ir jānorāda tikai izmaksu sadaļā (jānorāda, ka attiecīgo izmaksu summa segtas no konkrētā kreditora līdzekļiem). Kā iegūtie līdzekļi EMUS jānorāda tādas summas, ka iegūtas, piemēram, no parādnieka mantas pārdošanas, debitoru parādu piedziņas, vai kas iegūtas VID kā nodokļu pārmaksa.

Attiecībā uz jautājumu, vai informācija par finansētāju ir arī jānorāda sadaļā "Finansētājs", ja izmaksu sadaļā pie katras izmaksu pozīcijas tiek norādīts finansētājs, norādāms, ja EMUS sadaļā "Izmaksas" ir pievienota informācija par konkrētās segtās izmaksas finansētāju, tad atsevišķi sadaļā "Finansētājs" šī informācija nav jānorāda. Pretējā gadījumā šī informācija administratora darbības pārskatā atspoguļosies dubultā.

Būtiski ir saprast, ka ir jānodala dati, kas radušies līdz 2018. gada 31. decembrim, un dati, kas radušies sākot no 2019. gada 1. janvāra. EMUS sadaļā "Finansētājs" nav nepieciešams ievadīt informāciju par maksātnespējas procesu, ja tas pasludināts sākot ar 2019. gada 1. janvāri. Tāpat šī sadaļa nav jāpilda, ja dati par maksātnespējas procesu (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) radušies no 2019. gada 1. janvāra, jo tai jābūt ievadītai sadaļā "Izmaksas" – pie katras izmaksu pozīcijas jābūt norādītam finansētājam.

Attiecībā uz jautājumu, kādā gadījumā ir jāaizpilda EMUS sadaļa "Finansētājs", norādāms, ka minētā sadaļa ir jāaizpilda gadījumos, kad maksātnespējas procesā (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) izmaksām, kas radušās līdz 2018. gada 31. decembrim ir mainījies finansētājs. Piemēram, maksātnespējas procesā, kas pasludināts 2018. gadā, izmaksām, kas radušās un sākotnēji segtas 2018. gadā no administratora līdzekļiem, ir mainījies finansēšanas avots. Tādā gadījumā izmaksu sadaļā ir jābūt ievadītai izmaksu pozīcijai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247, kurai nav norādīts finansētājs (jo saskaņā ar minētajiem noteikumiem izmaksu sadaļā nebija iespējams norādīt finansētāju), bet tas ir jānorāda finansētāja sadaļā.

Attiecībā uz jautājumu, vai naudas līdzekļi, kas no Valsts kases marta mēnesī ieskaitīti parādnieka kontā ar maksājuma mērķi "COVID-19 likuma 6. pants", ir jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi, norādām, ka šajā gadījumā administratoram sākotnēji ir jāizvērtē, vai attiecīgie naudas līdzekļi ir uzskatāmi par līdzekļiem, kas iegūti attiecīgā maksātnespējas procesa ietvaros, piemēram, pārdodot vai atgūstot parādnieka mantu, vai no tiem tiks segtas maksātnespējas procesa izmaksas un no atlikušās summas tiks segti kreditoru prasījumi. Ja attiecīgie iegūtie līdzekļi atbilst minētajām pazīmēm, tad tie ir jānorāda EMUS kā iegūtie līdzekļi. Pirmšķietami var secināt, ka minētos naudas līdzekļus, ko parādnieka kontā ieskaitījusi Valsts kase varētu uzskatīt par maksātnespējas procesā iegūtajiem līdzekļiem un līdz ar to tie būtu jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi.

Attiecībā uz jautājumu, vai un kā EMUS jāatspoguļo darbības ar parādnieka kontā iemaksāto izsoles nodrošinājumu – iemaksāšana, naudas līdzekļu atgriešana izsoles dalībniekiem, norādāms, ka šādi naudas līdzekļi (izsoles nodrošinājuma maksa, kas tiek iemaksāta un pēc tam atgriezta izsoles dalībniekam) nebūtu uzskatāmi par maksātnespējas procesā iegūtajiem līdzekļiem, līdz ar to tie nebūtu jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumi Nr. 346 12.⁹ punktu ģenerējot darbības pārskatu, tajā par parādnieka mantu iekļauj informāciju par naudas plūsma parādnieka kontā darbības pārskata perioda sākumā un beigās. No minētā izriet, ka EMUS ir jāievada naudas summa, kas atrodas parādnieka kontā administratora darbības pārskata perioda sākumā un administratora darbības pārskata perioda beigās. Līdz ar to šajā sadaļā arī jāatspoguļo informācija par parādnieka kontā ieskaitītajiem naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kā izsoles nodrošinājums.

Attiecībā uz jautājumu, vai sadaļā "Parādnieka manta" no parādnieka mantas pārdošanas iegūto līdzekļu summa jānorāda ar vai bez PVN, norādāms, ka administratora darbības pārskatā ir jānorāda summas ar PVN, respektīvi ir jānorāda visa iegūtā summa. Ja no iegūtās summas tiek maksāti nodokļi, tad attiecīgā summa ir jānorāda izmaksu sadaļā, kā nodokļu maksājums. Šādā veidā administratora darbības pārskatā tiktu atspoguļota visa informācija par maksātnespējas procesa norisi – pilnīgs atspoguļojums par ienākošajiem un izejošajiem maksājumiem.

Attiecībā uz jautājumu, vai sadaļā "Parādnieka manta" jāatspoguļo nosolītāja ieskaitītā nosolītā izsoles maksa un arī ieskaitītās valsts un kancelejas un nodevas, norādāms, ka sadaļā "Parādnieka manta" ir jāatspoguļo visa parādnieka manta un naudas līdzekļi, kas iegūti maksātnespējas procesa laikā, piemēram, pārdodot vai atgūstot parādnieka mantu. Savukārt naudas līdzekļi, ko kreditors, cita juridiska vai fiziska persona ieskaita parādnieka kontā maksātnespējas procesa izmaksu segšanai EMUS nav jānorāda kā iegūtie līdzekļi, bet jānorāda attiecīgajai izmaksu pozīcijai kā finansētājs par konkrēto summu.

Līdz ar to administratoram pašam ir jāizvērtē, vai attiecīgie naudas līdzekļi ir uzskatāmi kā iegūtie līdzekļi, kas tieši vai netieši iegūti no parādnieka mantas (piemēram, piespiedu izpildes ceļā iegūti naudas līdzekļi no parādnieka valdes locekļiem vai naudas līdzekļi, kas ieskaitīti parādnieka kontā kā nodokļu pārmaksa), vai arī tie nav uzskatāmi kā iegūtie līdzekļi maksātnespējas procesa ietvaros, bet gan tikai ir kā naudas līdzekļi, ko kāda persona ieskaita parādnieka kontā ar mērķi segt maksātnespējas procesa izmaksas.

Attiecībā uz jautājumu, vai valsts nodevu (valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā un par īpašumtiesību nostiprināšanu) un kancelejas nodevas maksājumus jāatspoguļo izmaksu sadaļā, norādāms, ka visi maksājumi, kas veicami maksātnespējas procesa ievaros un atbilst Maksātnespējas likumā definētajām izmaksu pozīcijām (piemēram, kārtējo nodokļu un nodevu maksājumi par laikposmu no dienas, kad pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process), ir uzskatāmi par maksātnespējas procesa izmaksām. Līdz ar to šādi maksājumi ir jāatspoguļo EMUS sadaļā "Izmaksas".

Attiecībā uz jautājumu, kas jānorāda kā finansētājs, ja minētie maksājumi jāatspoguļo izmaksu sadaļā, norādāms, ka kā finansētājs jānorāda tā persona, kas sedz attiecīgās izmaksas, piemēram, kreditors, cita juridiska persona, cita fiziska persona, administrators u.c. Attiecībā uz jautājumu, vai parādnieka kontā ieskaitītais maksātnespējas procesa depozīts, no kā segta administratora atlīdzība, EMUS ir norādāms kā iegūtie līdzekļi no neieķīlātās mantas, vai arī tikai kā izmaksas, kas segtas no maksātnespējas procesa depozīta, norādāms, ka saņemtais maksātnespējas procesa depozīts ir jānorāda mantas sadaļā kā mantas pozīcija un arī kā iegūtie līdzekļi, kas radušies no šīs mantas pozīcijas. Tāpat nepieciešams izmaksu sadaļā norādīt izmaksas (izdevumi un administratora atlīdzība) un to finansēšanas avotu – maksātnespējas procesa depozītu. Ja visa minētā informācija tiks norādīta, tad EMUS tiktu atspoguļota pilnīga informācija par maksātnespējas procesā norisi. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka maksātnespējas procesā, kurā nav mantas un nav iegūto līdzekļu ir segtas izmaksas vairāku simtu euro apmērā, bet nav informācijas par iegūtajiem līdzekļiem, no kuriem bija iespējams segt izmaksas.

Attiecībā uz jautājumu, vai naudas līdzekļi, kas iegūti pārdodot mantu vai atgūstot debitora parādus un ir norādīti sadaļā "Parādnieka manta", ir jānorāda arī sadaļā "Iegūtie līdzekļi", norādāms, ja EMUS sadaļā "Parādnieka manta" ir pievienota informācija par naudas līdzekļiem, kas iegūti, piemēram, no mantas pārdošanas vai debitoru parādu atgūšanas, tad atsevišķi sadaļā "Iegūtie līdzekļi" šī informācija nav jānorāda. Pretējā gadījumā šī informācija administratora darbības pārskatā atspoguļosies dubultā.

Būtiski ir saprast, ka ir jānodala dati, kas radušies līdz 2018. gada 31. decembrim, un dati, kas radušies sākot no 2019. gada 1. janvāra. EMUS sadaļā "Iegūtie līdzekļi" nav nepieciešams ievadīt informāciju par maksātnespējas procesu, ja tas pasludināts sākot ar 2019. gada 1. janvāri. Tāpat šī sadaļa nav jāpilda, ja dati par maksātnespējas procesu (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) radušies no 2019. gada 1. janvāra, jo tai jābūt ievadītai sadaļā "Parādnieka manta" – pie katras mantas pozīcijas jābūt norādītai iegūto līdzekļu summai.

Attiecībā uz jautājumu, kādā gadījumā ir jāaizpilda EMUS sadaļa "Iegūtie līdzekļi", norādāms, ka minētā sadaļa ir jāaizpilda gadījumos, kad maksātnespējas procesā (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) sadaļā "Parādnieka manta" mantas pozīcija ievadīta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247 un pie tās nav norādīti iegūtie līdzekļi, jo saskaņā ar minētajiem noteikumiem mantas sadaļā nebija iespējams norādīt iegūtos līdzekļus (tie bija jānorāda atsevišķā sadaļā). Piemēram, ja maksātnespējas procesā (kas pasludināts 2018. gadā) no mantas, kas EMUS ievadīta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247, 2020. gadā ir iegūti naudas līdzekļi, tad sadaļā "Iegūtie līdzekļi" ir jānorāda maksātnespējas procesa laikā iegūtie līdzekļi.

Attiecībā uz jautājumu, vai kreditoriem izmaksātā summa jāatspoguļo vēl kādā EMUS sadaļā, ja tā pēc kreditora prasījuma apmierināšanas norādīta EMUS konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa", norādāms, ka pēc kreditora prasījuma apmierināšanas izmaksātā summa ir jānorāda konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa". Citās EMUS sadaļās minētā informācija nav jāatspoguļo.

Attiecībā uz jautājumu, vai EMUS turpmāk visu informāciju (kas tiks iekļauta administratora darbības pārskatā) par iepriekšējo mēnesi var ievadīt līdz tekošā mēneša 5. datumam (pārskata ģenerēšanas datumam), ņemot vērā, ka EMUS ieviestas jaunas funkcionalitātes, tai skaitā ieviesti jauni lauki "Pārskata periods, uz kuru summa attiecināma" vai "Pārskata periods, uz kuru informācija attiecināma", norādāms, ka ieviešot minētos laukus tiek nodrošināts, ka visu administratora darbības pārskatā atspoguļojamo informāciju, kas attiecināma uz tekošo kalendāro mēnesi, administrators var ievadīt EMUS līdz nākamā mēneša 5. datumam.

Attiecībā uz jautājumu, kas ir jānorāda sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai epakalpojumā)", vai tā ir jāizpilda arī tad, ja kreditora prasījumu iesniegusi valsts vai pašvaldību institūcija, un vai kreditors EMUS e-pakalpojumā redz visu nepieciešamo informāciju, ja tā kreditora prasījuma sadaļā nav aizpildīta minētā sadaļa par pilnvaroto pārstāvi, norādāms turpmākais.

EMUS kreditoru prasījumu sarakstā konkrētā kreditora kartiņā sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai e-pakalpojumā)" ir jānorāda personas, kuras kreditora vārdā iesniegušas kreditora prasījumu, proti, jānorāda personas vārds, uzvārds/nosaukums, personas kods (ja nav personas koda, – ārvalstī piešķirtais personas identifikācijas numurs vai dzimšanas datums)/reģistrācijas numurs un pārstāvības sākuma un beigu datums. Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 4. decembra noteikumu Nr. 761 "Elektroniskās maksātnespējas uzskaites sistēmas noteikumi" 54. punktu administratoram minētā informācija ir jāievada EMUS, lai kreditori varētu īstenot savas tiesības iepazīties ar maksātnespējas procesā pieejamo informāciju EMUS e-pakalpojuma sadaļā. Līdz ar to sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai epakalpojumā)" ir jānorāda katra kreditora pārstāvji, neatkarīgi no tā vai tie pārstāv juridisko personu, valsts vai pašvaldību institūciju. Savukārt, ja pārstāvju informācija nav norādīta, tad šie pārstāvji EMUS e-pakalpojumā netiek piesaistīti pie konkrētā maksātnespējas procesa un neredz uz tiem attiecināto informāciju par maksātnespējas procesu.

Minētajā sadaļā nav jānorāda paši kreditori – fiziskās personas. Gadījumā, ja kreditors ir fiziska persona, tad viņš e-pakalpojumu sadaļā varēs aplūkot uz konkrēto maksātnespējas procesu attiecināmo informāciju.

Administratora atlīdzība

Jaunieceltais administrators ir tiesīgs aprēķināt sev atlīdzību 10 procentus no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem, ja tiek atgūti naudas līdzekļi no atceltā administratora, kurš atcelts no konkrētā procesa par tiesību normu pārkāpumiem.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par administratora tiesībām aprēķināt administratora atlīdzību no atgūtajiem naudas līdzekļiem SIA "/Nosaukums/" maksātnespējas procesā, ņemot vērā šā maksātnespējas procesa specifiku un iesniegumā norādītos aspektus.

Maksātnespējas likumā ir uzskaitīts kādā apmērā un par kādu darbību veikšanu administratoram tiek noteikta vai tieši pretēji netiek noteikta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā.[1] Tātad, ja administrators juridiskās personas maksātnespējas procesā ir veicis darbības, par kurām atbilstoši Maksātnespējas likumam viņam pienākas atlīdzība, tad administratoram ir tiesības atlīdzību saņemt neatkarīgi no tā vai administrators jau sākotnēji iecelts juridiskās personas maksātnespējas procesā, vai arī iecelts pēc iepriekšējā administratora atcelšanas.

Saistībā ar minēto īpaši jāuzsver, ka Maksātnespējas likumā nav noteikta atlīdzība par atsevišķu administratora pienākumu izpildi, piemēram, dokumentu sastādīšanu (neatkarīgi no šo dokumentu skaita vai apjoma), prasību celšanu tiesā, piedalīšanos tiesas sēdēs, kā arī darbību veikšanu maksātnespējas procesa izbeigšanai u.tml.

Līdz ar to, ja no maksātnespējas procesa atceltais administrators ir veicis visas darbības, par kurām Maksātnespējas likumā ir paredzēta atlīdzība, tad jaunieceltajam administratoram vien veicot darbības šā maksātnespējas procesa izbeigšanai, atlīdzība netiek noteikta. Vienlaikus būtisks šādā gadījumā ir iepriekšējā administratora atcelšanas pamats, jo likumdevējs ir skaidri izteicis gribu administratoram nenoteikt Maksātnespējas likumā paredzēto atlīdzību, ja administratora rīcība ir bijusi tik lielā mērā prettiesiska, tas ticis atcelts no pienākumu pildīšanas konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesā.^{^[2]}

Tomēr, ja atlīdzība ir aprēķināta un jau izmaksāta iepriekšējam administratoram pirms konstatēti Maksātnespējas likumā uzskaitītie pārkāpumi^{^[3]}, atceltajam administratoram ir pienākums saņemto atlīdzību atmaksāt parādniekam. Atceltajam administratoram nav tiesību paturēt sev izmaksāto atlīdzību un šiem naudas līdzekļiem būtu jāiekļaujas atpakaļ parādnieka mantā, lai tos varētu izlietot Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā.

Tā kā par parādnieka mantas atgūšanu un novirzīšanu kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai atbild administrators, tad jaunieceltajam administratoram ir jāveic darbības, lai minētos naudas līdzekļus atgūtu. Savukārt gadījumā, ja atceltais administrators labprātīgi atsakās atdot saņemtos naudas līdzekļus, tad jaunieceltajam administratoram ir jāvēršas tiesā par šo naudas līdzekļu piedziņu, jo atceltā administratora rīcība, neatmaksājot saņemto administratora atlīdzību pēc viņa atcelšanas no administratora pienākumu pildīšanas par pārkāpumiem, ir pretlikumīga un ir cēloniskā sakarā ar zaudējumu nodarīšanu.^{^[4]}

Attiecīgi naudas līdzekļi, kurus jaunieceltais administrators atgūst, veicot aktīvas darbības, lai šos naudas līdzekļus atgūtu no atceltā administratora, atbilst Maksātnespējas likumā definētajam atgūtās mantas jēdzienam.^{^[5]}

Savukārt administratora atlīdzība šādā gadījumā ir aprēķināma atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam, proti, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.[6] Tas savukārt nozīmē to, ka jaunieceltais administrators ir tiesīgs aprēķināt sev atlīdzību 10 procentus no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem^{^[7]}, ja tiek atgūti naudas līdzekļi no atceltā administratora, kurš atcelts no konkrētā procesa par tiesību normu pārkāpumiem.

[1] Maksātnespējas likuma 169. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 169. panta sestā daļa un 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., un 7. punkts.

[3] Turpat.

[4] Civillikuma 2389. pants.

[5] Maksātnespējas likuma 93. pants.

[6] Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punkts.

[7] Turpat.

Naudas līdzekļi, kas saņemti, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu un pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus un izsoles izdevumus[1], ir parādnieka manta, tas ir, naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot ieķīlāto parādnieka mantu un no šiem naudas līdzekļiem tiek apmierināti nenodrošināto kreditoru prasījumi, bet administratora atlīdzība no šiem līdzekļiem netiek aprēķināta.

Iesniegumā norādīts, ka maksātnespējas procesā tika atsavināta par labu nodrošinātajam kreditoram ieķīlātā manta un saņemtie naudas līdzekļi pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījuma apmēru.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt skaidrojumu, vai administratora atlīdzība un izdevumi, kas saistīti ar mantas uzturēšanu, jāietur no nodrošinātajam kreditoram izmaksājamās naudas summas, vai nodrošinātajam kreditoram ir izmaksājama nodrošinātā prasījuma summa pilnā apmērā, bet papildu izmaksas[2] ieturamas no naudas summas, kura paliek pāri pēc nodrošinātā kreditora prasījuma segšanas?

Maksātnespējas likumā^{^[3]} ir noteikta administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, kura ir atkarīga no summas, kas iegūta, pārdodot parādnieka ieķīlāto mantu, savukārt atlīdzības apmērs tiek noteikts no kreditoriem izmaksājamās summas.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ieķīlātās mantas pārdošanas rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir izlietojami tādu maksātnespējas procesa izmaksu segšanai, kas saistīti ar mantas realizēšanu un uzturēšanu.[4] Respektīvi, nodrošinātais kreditors maksātnespējas procesā atrodas priviliģētā situācijā, jo tā prasījums ir nodrošināts ar ķīlu. Tādēļ pārdodot ieķīlāto mantu, ar izsoles rīkošanu saistīto izmaksu segšanu likumdevējs ir noteicis par nodrošinātā kreditora pienākumu.[5] Savukārt šādu izmaksu segšana ir prioritāra iepretim kreditora prasījumam.

Administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu ir atkarīga no to naudas līdzekļu apmēra, kas iegūti, pārdodot ieķīlāto mantu, nevis no nodrošinātā kreditora prasījuma apmēra. Nosakot administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, būtu jāņem vērā kritērijs, ka tā tiek aprēķināta no nenodrošinātajam kreditoram pienākošās summas, kas paliek pāri pēc izsoles izdevumu segšanas.

Savukārt naudas līdzekļi, kas saņemti, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, un pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus un izsoles izdevumus[6], ir parādnieka manta, tas ir, naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot ieķīlāto parādnieka mantu un no šiem naudas līdzekļiem tiek apmierināti nenodrošināto kreditoru prasījumi, bet administratora atlīdzība no šiem līdzekļiem netiek aprēķināta.

[1] Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtā daļa.

[2] Mantas uzturēšanas izmaksas un administratora atlīdzība.

[3] Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtā daļa.

Ja naudas apmērs, kuru plānots iegūt, izpildot pirkuma līgumu, ir norādīts mantas pārdošanas plānā un administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu šī līguma izpildei, tad administrators ir tiesīgs norādīt arī paredzamo administratora atlīdzību, par kuru kreditori ir tiesīgi izteikt iebildumus.

Iesniegumā lūgts sniegts viedokli par šādiem jautājumiem:

1. Vai administratoram no naudas līdzekļiem, kuri iegūti, veicot darbības pirms maksātnespējas procesa noslēgto parādnieka aktīvu atsavināšanas līgumu (pirkuma līgumu) izpildei, ir aprēķināma atlīdzība?

2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, atbilstoši kurām Maksātnespējas likuma normām atlīdzība ir aprēķināma?

Administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.[1]

Maksātnespējas likumā ir uzskaitīts, kādā apmērā un par kādu darbību veikšanu administratoram tiek noteikta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā.[2] Vienlaikus Maksātnespējas likumā nav noteikta atlīdzība par atsevišķu administratora pienākumu izpildi, piemēram, dokumentu sastādīšanu (neatkarīgi no šo dokumentu skaita vai apjoma), prasību celšanu tiesā, piedalīšanos tiesas sēdēs, kā arī darbību veikšanu maksātnespējas procesa izbeigšanai u.tml.

Juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek realizēta Maksātnespējas likuma 92. pantā norādītā parādnieka manta, izņemot naudas līdzekļus.[3] Administratoram ir tiesības aprēķināt sev atlīdzību no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas ar izsoli vai bez tās. Proti, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.[4]

Administratora atlīdzības par mantas pārdošanu kontekstā ir būtiski, vai šī manta, par kuras pārdošanu administrators var saņemt atlīdzību, ir norādīta mantas pārdošanas plānā. Proti, mantas pārdošanas plānā administrators iekļauj, tostarp, ziņas par:

1) neieķīlātās parādnieka mantas sarakstu;

2) prognozējamo līdzekļu apmēru, kurus plānots iegūt, pārdodot neieķīlāto parādnieka mantu, atsevišķi norādot to līdzekļu apmēru, kurus plānots iegūt izsolē un bez tās, papildus norādot līdzekļu apmēru, kurus plānots iegūt parādnieka mantas kā lietu kopības pārdošanā izsolē un bez tās;

3) plānotās juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas – administratora atlīdzību un procesa izdevumus.[5]

Kreditoriem ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām.[6] Proti, administrators mantas pārdošanas plānā norāda prognozējamo līdzekļu apmēru, kurus plānots iegūt, pārdodot neieķīlāto parādnieka mantu. Tas nozīmē, ja naudas apmērs, kuru plānots iegūt, izpildot pirkuma līgumu, ir norādīts mantas pārdošanas plānā un administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu šī līguma izpildei, tad administrators ir tiesīgs norādīt arī paredzamo administratora atlīdzību, par kuru kreditori ir tiesīgi izteikt iebildumus. Šos iebildumus administrators var atzīst par pamatotiem vai neatzīst, sniedzot motivētu atbildi iesniedzējam.[7]

Vienlaikus katrs konkrēts gadījums jāvērtē individuāli. Proti, katrā gadījumā ir jāvērtē, vai administratora darbības ir vērstas uz maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu.

[1] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 169. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 110. pants.

[4] Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punkts.

[5] Maksātnespējas likuma 113. panta pirmā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 113. panta trešā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 113. panta ceturtā daļa.

Izsole ir vairāku darbību kopums, kura ietvaros tiek pārdota parādnieka manta. Aprēķins kā procesuāls dokuments atspoguļo izsoles rezultātu, tas ir, iegūto naudas līdzekļu apjomu un jau detalizētāku pozīciju uzskaitījumu kādām izmaksām šie līdzekļi tiks novirzīti. Ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, tad viņš ir tiesīgs administratora atlīdzībai papildus piemērot PVN, kas tiek segts no parādnieka mantas.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs sastādīt Parādnieka nekustamā īpašuma[1] izsoles aprēķinu atbilstoši Maksātnespējas likumam[2]?

2) vai administrators ir tiesīgs administratora atlīdzībai piemērot PVN?

3) ņemot vērā, ka administratorei uzlikts tiesiskais pienākums sagatavot nekustamā īpašuma[3] izsoles akta aprēķinu, lūgts sniegt viedokli vai pagarināt tiesiskā pienākuma izpildes termiņu.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumus par administratora rīcību maksātnespējas procesā vai pildot tam šajā likumā noteiktos vispārējos pienākumus, kā arī par tiesiskā pienākuma uzlikšanu pārkāpuma konstatēšanas gadījumā, var pārsūdzēt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā [..].[4] Attiecīgi Maksātnespējas kontroles dienesta lēmuma atbilstības normatīvo aktu prasībām izvērtēšana ietilpst tiesas kompetencē.[5] Līdz ar to, viedoklis tiks sniegts par iesniegumā norādītajiem jautājumiem, nevērtējot konkrētus ar Lēmumu saistītos tiesiskos un faktiskos apstākļus.

[2] Attiecībā uz aprēķina sastādīšanu norādām, ka atbilstoši Maksātnespējas likumā[6] noteiktajam, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, PVN, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu.[7]

Aprēķins tiek sastādīts, kad jau ir veiktas nepieciešamās darbības parādnieka mantas realizācijai. Līdz ar to aprēķinu kā procesuālu dokumentu, kura pārsūdzība ir paredzēta tiesā, administratoram ir jāsagatavo, ja maksātnespējas procesā tiek pārdots nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā vai tas ir ieķīlātais, vai neieķīlātais nekustamais īpašums, pēc tam, kad ir stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Savukārt aprēķinā ietvertajām pozīcijām jāatbilst Maksātnespējas likumā norādītajām.[8]

Izsole ir vairāku darbību kopums, kura ietvaros tiek pārdota parādnieka manta. Aprēķins kā procesuāls dokuments atspoguļo izsoles rezultātu, tas ir, iegūto naudas līdzekļu apjomu un jau detalizētāku pozīciju uzskaitījumu kādām izmaksām šie līdzekļi tiks novirzīti. Līdz ar to uz aprēķina pamata, kas sagatavots par izsolē pārdoto neieķīlāto mantu, tiek sastādīts gala maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sagatavošanas, jo naudas līdzekļu izmaksa juridiskās personas maksātnespējas procesā notiek saskaņā ar maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas plānu.[9]

[3] Attiecībā uz PVN piemērošanu administratora atlīdzībai norādāms turpmākais. Saskaņā ar PVN likumu personām, uzsākot ar nodokli apliekamo darījumu veikšanu, ir pienākums reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja apliekamo darījumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā pārsniedz 40 000 euro.[10] Līdz ar to, ja administrators, iestājoties PVN likumā noteiktajiem priekšnosacījumiem vai pēc savas iniciatīvas, ir reģistrējies VID PVN maksātāju reģistrā, administrators kļūst par ar PVN apliekamo personu – PVN maksātāju, kuram jāveic attiecīgās iemaksas valsts budžetā. Maksātnespējas likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā.[11] Juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.[12] Savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas.[13] Līdz ar to, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, tad viņš ir tiesīgs administratora atlīdzībai papildus piemērot PVN, kas tiek segts no parādnieka mantas.

[1] Baznīcas ielā 11, Kuldīgā, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62010060077 un nekustamā īpašuma Baznīcas ielā 7A, Kuldīga, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62015060017.

[2] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[3] Baznīcas ielā 11, Kuldīgā, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62010060077.

[4] Maksātnespējas likuma 175. panta ceturtā daļa.

[5] Civilprocesa likuma 363.19 pants.

[6] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Maksātnespējas likuma 117. panta trešā daļa.

[10] Pievienotās vērtības nodokļa 59. panta pirmā daļa un 34. panta desmitā daļa.

[11] Maksātnespējas likuma 169. panta septītā daļa.

[12] Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa.

[13] Maksātnespējas likuma 168. panta pirmā daļa.

Ja nodrošinātais kreditors ir paziņojis administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu, tad nemainās Maksātnespējas likumā paredzētais kritērijs, ka administratora atlīdzība tiek aprēķināta no kreditoram pienākošās summas, kas paliek pāri pēc izsoles izdevumu segšanas.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieka nodrošinātais kreditors[1] paziņoja maksātnespējas procesa administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu un lūdza administratoru sagatavot aprēķinu.

Norādot uz tiesisko regulējumu, kas noteic administratora atlīdzības aprēķināšanas kārtību minētajam gadījumam[2], lūgts sniegt viedokli, vai Maksātnespējas likumā23 noteiktie 3 procenti ir jāaprēķina no nenotikušās izsoles sākumcenas atņemot euro vai no tās ir jāatņem arī izsoles izdevumi.

Maksātnespējas likumā[3] noteikta administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu atkarībā no summas, kas iegūta, pārdodot ieķīlāto mantu, kā arī administratora atlīdzība gadījumos, kad ieķīlātās mantas izsole uzskatāma par nenotikušu un nodrošinātais kreditors vēlas mantu paturēt sev.[4] Tātad administratora atlīdzība par ieķīlātās mantas pārdošanu un nenotikušu ieķīlātās mantas izsoli ir noteikta likumā.

Savukārt nenodrošinātajam kreditoram ir pienākums[5] segt visus izsoles izdevumus, tostarp par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) parādnieka mantas vērtēšanas izmaksas, atlīdzību par izsoles rīkošanu un citus ar izsoles rīkošanu saistītos izdevumus, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus, kas veicami par šo nekustamo īpašumu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz nekustamā īpašuma izsoles dienai, ja saskaņā ar Civilprocesa likuma[6] noteikumiem izsole uzskatāma par nenotikušu un nodrošinātais kreditors vēlas mantu paturēt sev.

Ņemot vērā minēto, secināms, ja nodrošinātais kreditors ir paziņojis administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu, tad nemainās Maksātnespējas likumā paredzētais kritērijs, ka administratora atlīdzība tiek aprēķināta no kreditoram pienākošās summas, kas paliek pāri pēc izsoles izdevumu segšanas.[7]

[1] Civilprocesa likuma 614. panta pirmās daļas 1. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 116. panta trešā daļa, 169. panta trešās daļas 4. punkts un ceturtā daļa, 169. panta trešā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 169. panta ceturtā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 116. panta trešā daļa.

[6] Civilprocesa likuma 615. un 616. pants.

[7] Maksātnespējas likuma 169. panta trešās daļas 4. punkts un ceturtā daļa.

Administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību par veiktajām darbībām maksātnespējas procesā par kurām Maksātnespējas likumā ir noteikta atlīdzība.

Iesniegumā Administrators sniedz informāciju par SIA maksātnespējas procesu, lūdzot sniegt viedokli, vai iepriekšējā administratore ir saņēmusi atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma nosacījumiem, kā arī, uz kādu atlīdzību patreiz ieceltais administrators SIA maksātnespējas procesā var pretendēt, ja sastādīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību un vienīgais potenciālais aktīvs varētu būt 2000 euro piedziņa no parādnieka pārstāvja.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā cita starpā noteikts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai.

Savukārt Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Administrators ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju var vienoties arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetencē. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētajā situācijā, tajā skaitā arī par atlīdzības noteikšanas pareizību, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikts kādā apmērā un par kādu darbību veikšanu administratoram tiek noteikta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā, kā arī norādīti gadījumi kādos administratoram atlīdzība netiek noteikta.

Tādējādi gadījumos, kad administrators juridiskās personas maksātnespējas procesā ir veicis darbības, par kurām Maksātnespējas likumā ir noteikta atlīdzība, administratoram ir tiesības to saņemt neatkarīgi no tā vai administrators jau sākotnēji iecelts juridiskās personas maksātnespējas procesā vai arī iecelts pēc iepriekšējā administratora atcelšanas.

Administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu ir atkarīga no to naudas līdzekļu apmēra, kas iegūti, pārdodot ieķīlāto mantu, nevis no nodrošinātā kreditora prasījuma apmēra.

Vai aprēķins ir sagatavots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, proti, vai aprēķinā ir pareizi/likumīgi aprēķināta administratora atlīdzība par ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē.

Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot šajā likumā minētos gadījumus. Savukārt šā panta trešā daļa nosaka administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, ja to veicis administrators, turklāt nenosakot konkrētu ieķīlātās mantas pārdošanas veidu. Tādējādi, lai administrators varētu izmaksāt sev atlīdzību, parādnieka ieķīlātajai mantai ir jābūt pārdotai un ir jābūt veiktām visām normatīvajos aktos noteiktajām darbībām, kas saistītas ar parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanu.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā no Maksātnespējas likuma 169. panta trešās daļas izriet, ka administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu ir atkarīga no to naudas līdzekļu apmēra, kas iegūti pārdodot ieķīlāto mantu, nevis no nodrošinātā kreditora prasījuma apmēra.

Zaudējumi, kas piedzīti par labu parādniekam no iepriekšējā administratora par viņa darbību vai bezdarbību, uzskatāmi par atgūto mantu atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktam un administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

Vai administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 % apmērā no zaudējumiem, kas piedzīti no iepriekšējā administratora par labu Parādniekam?

Administrators saņem atlīdzību no atgūtās mantas, ja ir veicis darbības ar mērķi atgūt parādniekam pienākošos naudas līdzekļus, un šīs administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu tam, ka parādnieka mantā tikuši ieskaitīti no debitoriem pienākošies naudas līdzekļi. Saskaņā ar iesniegumā norādīto Administrators ir vērsies tiesā pret iepriekšējo administratoru ar pieteikumu par zaudējumu atlīdzību, un tiesa šo Administratora pieteikumu ir apmierinājusi.

Vienlaikus, lai atbildētu uz Administratora jautājumu, vispirms jānoskaidro, vai zaudējumi, kas piedzīti no iepriekšējā administratora par labu Parādniekam, ir atzīstami par atgūto mantu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienestam pieejamo informāciju Administrators, pārstāvot Parādnieku, vērsās tiesā ar pieteikumu par zaudējumu piedziņu no iepriekšējā administratora, jo iepriekšējais administrators prettiesiski no Parādnieka līdzekļiem apmaksāja maksātnespējas procesa izdevumus, tādējādi radot Parādniekam zaudējumus. Atbilstoši iesniegumā minētajam Administratora pieteikums ar tiesas spriedumu ir apmierināts. Kad spriedums stāsies spēkā un tiks izpildīts, Parādnieka mantā tiks ieskaitīti naudas līdzekļi no iepriekšējā administratora, pamatojoties uz Parādnieka prasījuma tiesībām, kas izriet no Maksātnespējas likuma 29. panta pirmās daļas.

Ņemot vērā minēto, var secināt, ka zaudējumi, kas piedzīti par labu Parādniekam no iepriekšējā administratora par viņa darbību vai bezdarbību, īstenojot administratora pilnvaras juridiskās personas maksātnespējas procesā, uzskatāmi par atgūto mantu atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktam. Attiecīgi pēc sprieduma spēkā stāšanās un tā izpildes Administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

Naudas līdzekļi, kas iegūti, pārdodot prasījuma tiesības pret ieķīlātajiem debitoru parādiem, nezaudē ieķīlātās mantas statusu un ir izmaksājami nodrošinātajam kreditoram. Savukārt administratora atlīdzība šādā gadījumā aprēķināma tādā pašā kārtībā, kāda tā pienākas administratoram par darbībām ar ieķīlāto mantu.

Uz maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi parādniekam tika konstatētas prasījuma tiesības pret vairākiem debitoriem. Administrators veica virkni parādu atgūšanas darbības, kā rezultātā debitori ir pārskaitījuši naudas līdzekļus sava parāda segšanai uz juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērto norēķinu kontu.

1. vai summas, kas saņemtas, realizējot prasījuma tiesības (atgūtas) pret ieķīlātajiem debitoru parādiem, ir izmaksājamas nodrošinātajam kreditoram vai nenodrošinātajiem kreditoriem, ja procesā netiek pārdotas (cedētas) prasījuma tiesības kā tādas?

2. vai kreditoru sapulce atbilstoši Maksātnespējas likuma 89. panta 1. punktam ir tiesīga noteikt administratoram atlīdzību par atgūtajiem debitoru parādiem, ņemot vērā to, ka prasījuma tiesības pret sabiedrības debitoriem kā lietu kopības sastāvdaļa ir ieķīlātas par labu nodrošinātajam kreditoram?

3. ja saistībā ar otro jautājumu kreditoru sapulcē netiek panākta vienošanās vai tā nevar tikt panākta, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka kreditoru sapulcei nav šādu tiesību, tad atbilstoši kurai tiesību normai administratoram ir jāaprēķina atlīdzība par ieķīlāto debitoru parādu atgūšanu?

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta; parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā nostiprināto mērķi un principiem kreditoru kopuma likumisko interešu aizsardzībai ir jābūt tādai, kas nodrošina reālu naudas līdzekļu atgūšanu kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, nevis tikai formālu prasījuma tiesību iegūšanu pret personām, no kurām nav iespējams piedzīt prasījumu. Iesniegumā norādīts, ka administrators veica virkni parādu atgūšanas pasākumu, kā rezultātā debitori ir pārskaitījuši naudas līdzekļus sava parāda segšanai uz juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērto norēķinu kontu. Tādējādi secināms, ka administratora aktīvo darbību rezultātā parādnieka prasījuma tiesības pret debitoriem ir pārvērtušās naudas līdzekļos.

Ņemot vērā minēto un iesniegumā norādīto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā naudas līdzekļi, kas iegūti parādu atgūšanas procesā, nezaudē ieķīlātās mantas statusu, līdz ar to tie ir uzskatāmi par nodrošinājumu kalpojošo (ieķīlāto) parādnieka mantu un izmaksājami nodrošinātajam kreditoram, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Attiecībā uz administratora atlīdzību norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā tā ir aprēķināma tādā pašā kārtībā, kāda tā pienākas administratoram par darbībām ar ieķīlāto mantu.

Attiecībā uz kreditoru sapulces kompetenci jautājumā par administratora atlīdzību juridiskās personas maksātnespējas procesā norādām turpmāko. Administratora atlīdzību juridiskās personas maksātnespējas procesā regulē Maksātnespējas likuma 169. pants. Minētajā pantā ir skaidri noteikti tie gadījumi, kad administrators ar kreditoru sapulci var vienoties par atlīdzības apmēru (piemēram, skat. Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu). Tādējādi administratoram ir tiesības vienoties ar kreditoru sapulci par atlīdzības apmēru tikai Maksātnespējas likumā paredzētajos gadījumos.

Administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, papildus nav pieskaitāms PVN.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, ir tiesības lūgt administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, pieskaitīt PVN.

Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 7. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti administratora atlīdzības samaksai par darbinieku prasījumu iesniegšanu, savukārt 10. panta otrajā daļā noteikts, ka darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas un administratora atlīdzības izmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 15. punktā noteikts, ka administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību 6,40 euro apmērā par katru darbinieku, kura prasījumi saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumu ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda.

Maksātnespējas likuma 169. panta septītajā daļā noteikts, ka likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts pievienotās vērtības nodoklis, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā.

Maksātnespējas likuma 169. panta septītā daļa attiecināma uz to administratora atlīdzību par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā, kura noteikta Maksātnespējas likumā, savukārt administratora atlīdzības segšana par darbiniekiem, kuru prasījumi saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumiem ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, notiek pamatojoties uz likumu "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995.

Tādējādi administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, papildus nav pieskaitāms PVN.

Administratoram atlīdzība par prasības celšanu pret maksātnespējīgās juridiskās personas valdes locekļiem u.c., proti, par atsevišķu pienākumu izpildi, nepienākas, jo administratora atlīdzība ir noteikta par juridiskās personas administrēšanu kopumā, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto atlīdzības izmaksas kārtību.

1) vai Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punktā norādītais administratora pienākums ir veicams bez atlīdzības vai arī administrators ir tiesīgs lūgt finansējumu no kreditoriem, trešajām personām?

2) vai Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktā norādītās administratora darbības ir veicamas bez atlīdzības vai arī administrators ir tiesīgs lūgt finansējumu?

3) vai Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešajā daļā norādītās administratora darbības ir veicamas bez atlīdzības vai arī administrators, paziņojot kreditoriem, ka ir pamats celt prasību pret valdi par dokumentu nenodošanu vai par neskaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli, ir tiesīgs lūgt finansējumu no kreditoriem, trešajām personām?

4) situācijā, kad ir sagatavots mantas pārdošanas plāns, iekļaujot tajā, ka ir ieķīlātā manta un neieķīlātā manta, un pārdodot to, tiek iegūta nauda, no kuras attiecīgi tiek segti izdevumi no ieķīlātās un neieķīlātās mantas pārdošanas un administratora atlīdzība par ieķīlātās un neieķīlātās mantas pārdošanu, no kādiem līdzekļiem tiek finansēta prasības celšana zaudējumu piedziņu?

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators ir fiziskā persona, kura ir iecelta administratora amatā un kurai ir Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Amata darbībā administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus administratoram ir jāievēro maksātnespējas procesa regulējošās tiesību normas, tostarp Maksātnespējas likuma 6. pantā minētie principi.

Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punktā noteikts, ka administratora pienākums ir sniegt tiesībaizsardzības institūcijām ziņojumus un materiālus par juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesā atklātajiem faktiem, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram maksātnespējas procesa laikā atklājot faktus, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai, ir pienākums ziņot tiesībaizsardzības institūcijām, un par šādu pienākumu veikšanu administratoram atlīdzība nepienākas, ievērojot Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā, 26. panta otrajā daļā, 6. panta 8. punktā un 26. panta trešās daļas 8. punktā noteikto. Papildus norādām, ka par maksātnespējas procesa laikā atklāto faktu neziņošanu, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai, administratoram var iestāties kriminālatbildība, ņemot vērā administratoram noteikto valsts amatpersonas statusu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1., 4., un 6. pantam administratoram ir pienākums administrēt maksātnespējas procesu tā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu ievērotas kreditoru kopuma intereses. Tajā pašā laikā administratora darbībām ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām. Papildus Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka maksātnespējas procesā prasību pret valdes locekli parādnieka vārdā ceļ administrators.

No minētajām tiesību normām izriet, ka likumdevējs ir uzlicis administratoram pienākumu izvērtēt un celt prasību pret valdes locekļiem u.c., tiklīdz administrators konstatē priekšnoteikumus prasības celšanai. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētais izriet gan no likumdevēja uzliktā pienākuma administratoram celt prasību pret valdes locekļiem u.c., gan no administratora pienākuma rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Latvijas Republikas Senāts norādījis, ka administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un maksātnespējas procesa likumīgu norisi. Administrators nedrīkst likt savas intereses pāri likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm.[2]

Papildus Satversmes tiesa 2010. gada 20. aprīļa lēmumā lietā Nr. 2009-100-03 norādīja, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā, ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros atlīdzība ir neliela. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav konstatējusi aizskārumu, ja kādas profesijas pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības.[3]

Tādēļ no minētajām tiesību normām un judikatūras kopumā secināms, ka administratoram atlīdzība par prasības celšanu pret maksātnespējīgās juridiskās personas valdes locekļiem u.c., proti, par atsevišķu pienākumu izpildi, nepienākas, jo administratora atlīdzība ir noteikta par juridiskās personas administrēšanu kopumā, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto atlīdzības izmaksas kārtību. Savukārt izdevumi, kas administratoram radušies saskaņā ar prasības celšanu pret valdes locekļiem, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā ir uzskatāmi par izdevumiem, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu (Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punkts).

Vienlaikus norādāms, ka kreditoru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana par administratora atlīdzības noteikšanu (Maksātnespējas likuma 89. panta 1. punkts).

Attiecībā uz iesniegumā uzdoto 4. jautājumu norādām turpmāko. Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā noteikts, ka no parādnieka naudas līdzekļiem, tajā skaitā līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, vai no citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem (kreditoru, citu fizisko vai juridisko personu līdzekļiem), izņemot līdzekļus, kas iegūti šā likuma 116. pantā noteiktajā gadījumā, vispirms pilnībā tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 11. pantam, [..] juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir maksātnespējas procesa administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu [..] juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi. Maksātnespējas procesa izmaksas tātad ir izmaksas, kas ir visu kreditoru (kreditoru kopuma) interesēs, jo nodrošina procesu, kas padara iespējamu kreditoru prasījumu segšanu.

Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtajā daļā noteikts, ja, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, saņemta naudas summa, kas pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus un izsoles izdevumus, šie naudas līdzekļi ieskaitāmi parādnieka mantā, ar kuru apmierināmi citu kreditoru prasījumi. Savukārt šā panta piektā daļa noteic, ja, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, saņemta naudas summa, kas nesedz nodrošināto kreditoru prasījumus, attiecīgie kreditori pēc administratora lēmuma pieņemšanas prasījumu nesegtajā daļā iegūst nenodrošinātā kreditora tiesības.

Maksātnespējas likums skaidri nosaka kreditoru prasījumu segšanas kārtību, proti, vispirms tiek segtas maksātnespējas procesa izmaksas un tad kreditoru prasījumi. Gadījumā, ja pēc parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanas saņemtā naudas summa pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus, šie naudas līdzekļi ir ieskaitāmi parādnieka mantā (Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtā daļā), savukārt, ja naudas līdzekļu nepietiek pilnīgai nodrošinātā kreditora prasījumu segšanai, tad nesegtajā daļā nodrošinātais kreditors iegūst nenodrošinātā kreditora tiesības (Maksātnespējas likuma 116. panta piektā daļa).

Attiecībā uz finansēšanas avotu prasības celšanai pret valdes locekļiem par zaudējuma piedziņu norādām, ka par iespējamo finansēšanas avotu varētu būt tie naudas līdzekļi, kas ir pieejami maksātnespējas procesā, proti, iegūti no ieķīlātās vai neieķīlās mantas pārdošanas u.c. Minētie naudas līdzekļi ir uzskatāmi par maksātnespējas procesā esošajiem naudas līdzekļiem, kuri ir jāizlieto, stingri ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Vienlaikus prasības celšana pret valdes locekļiem par zaudējumu piedziņu atbilst kreditoru kopuma interesēm, tādējādi administratoram ir jāizvērtē visi apstākļi, un jāizlemj par prasības celšanas lietderību, kā arī finansēšanas avotu, ievērojot Maksātnespējas likuma 6. panta 2., 4., 5., un 8. punktā noteikto.

Attiecībā uz maksātnespējas procesa izbeigšanu norādāms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšana ir pieļaujama tikai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un gadījumos, tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā finansēšanas nepietiekamība prasības celšanai pret valdes locekļiem nevar būt pamats juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai

[1] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. C32312414; sk. arī: Torgāns K. Civiltiesību, komerctiesību un civilprocesa aktualitātes. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2009, 209.-210. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 24. maija lēmums lietā Nr. C04268909, SKC-618/2018.

[3] Rēzeknes tiesas 2019. gada 6. februāra lēmums Nr. C-0069-18/8.

Rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, no kopējā iegūtā parādnieka mantas apmēra (kurā tiek ieskaitīts juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts) matemātiski tiek atņemta administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā. Savukārt gadījumā, ja administrators atsevišķi norāda, ka administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā tika segta no saņemtā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, administrators var nenorādīt kopējā parādnieka mantā saņemto depozītu. Tādā gadījumā aprēķinā neiekļauj administratora atlīdzību Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā.

Kā aprēķina administratora atlīdzības aprēķins juridiskās personas maksātnespējas procesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 11. pantu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta otro prim daļu administratoram ir pienākums nekavējoties pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet ne vēlāk kā līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 6. punktu Maksātnespējas kontroles dienests, pamatojoties uz maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzēja vai depozīta iemaksātāja tiesiskās aizsardzības procesā iesniegumu, Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos pieņem lēmumu par depozīta izmaksu.

Savukārt Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10.¹. punktā noteikts, ka administrators šo noteikumu 6. punktā minēto iesniegumu (2. pielikums) Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts, pamatojoties uz parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu. Turklāt Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10.¹ punktā noteikts, ka šo noteikumu 10. punktā minētajos gadījumos depozītu ieskaita parādnieka kontā, kuru administrators izmanto pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā.

No iepriekš minētajām normām secināms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts tiek ieskaitīts parādnieka mantā pamatojoties uz Maksātnespējas likumā noteikto kārtību rīcībai ar naudas līdzekļiem, ko iemaksājis pats parādnieks juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanai, un juridiskās personas depozīts tiek izmantots atbilstoši Maksātnespējas likumā paredzētajam mērķim – segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kas sevī ietver maksātnespējas procesa izdevumus un administratora atlīdzību.

Norādot juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstā un kreditoru prasījumu segšanas plānā kopējo parādnieka mantas apmēru, kas tika iegūts juridiskās personas maksātnespējas procesā, administrators var norādīt, ka kopējā parādnieka mantā tiek ieskaitīts arī saņemtais juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts. Tādā gadījumā, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, no kopējā iegūtā parādnieka mantas apmēra (kurā tiek ieskaitīts juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts) tiek atņemta administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā.

Savukārt gadījumā, ja administrators atsevišķi norāda, ka administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā tika segta no saņemtā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, administrators var nenorādīt kopējā parādnieka mantā saņemto depozītu. Tādā gadījumā aprēķinā neiekļauj administratora atlīdzību Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā, kā tas ir norādīts Vēstulē pie administratora aprēķina.

Ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kāds/-i no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

1) vai administratoram pienākas atlīdzība par ieķīlātās mantas pārdošanu, ja administrators tika atcelts no amata un juridiskās personas maksātnespējas procesa?

2) vai administratoram pienākas atlīdzība par ieķīlātās kustamās mantas pārdošanu, ja mantas pārdošana notika, nesastādot parādnieka mantas pārdošanas plānu vai tā grozījumus, vienīgi saskaņojot mantas pārdošanu ar nodrošināto kreditoru, arīdzan aprēķins par administratora atlīdzību iesniegts tikai nodrošinātajam kreditoram?

3) vai Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktais interpretējams tādā veidā, ka administrators nesaņem atlīdzību par pienākumu veikšanu tikai attiecībā uz šā panta otrajā daļā paredzēto administratora atlīdzību?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. Papildus Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš noteic, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Labticības (labas ticības) princips nozīmē to, ka katram savas subjektīvas tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses (Civillikuma 1. pants).[1]

No minētajām tiesību normām izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu (godprātīgu) maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa nosaka administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, ja to veicis administrators, turklāt nenosakot konkrētu ieķīlātās mantas pārdošanas veidu.

Lai administrators varētu izmaksāt sev atlīdzību, parādnieka ieķīlātajai mantai ir jābūt pārdotai un ir jābūt veiktām visām normatīvajos aktos noteiktajām darbībām, kas saistītas ar parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanu.

No iepriekš minētajām tiesību normām secināms, ka likumdevējs Maksātnespējas likumā tieši nav noteicis, kurā brīdī administrators var izmaksāt sev atlīdzību, tomēr jāņem vērā, ka administratora atlīdzība sedzama tikai pēc tam, kad iestājušies priekšnoteikumi atlīdzības saņemšanai un ir iespējams noteikt administratora atlīdzības apmēru.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram netiek noteikta atlīdzība gadījumā, ja viņš tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., un 7. punktā minēto iemeslu dēļ. Proti, administrators tiek atcelts, jo attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā minētie ierobežojumi, administrators neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības, administrators nepilda tiesas nolēmumu, administrators nepilda Maksātnespējas kontroles dienesta uzlikto tiesisko pienākumu, vai administrators ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras. Līdz ar to secināms, ka apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir vērsti uz to, lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nepilda savus pienākumus labā ticībā.

Likumdevēja mērķis nav bijis liegt saņemt atlīdzību tādam administratoram, kuru tiesa ir atcēlusi no maksātnespējas procesa pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 8.¹punktu, saskaņā ar kuru administratoru atceļ, ja administrators nav kārtojis administratora kvalifikācijas eksāmenu (Maksātnespējas likuma 16.² panta pirmā daļa), jo minētais atcelšanas pamats nav iekļauts Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā, pamatojoties uz kuru tiek liegta administratora atlīdzības saņemšana. Savukārt, kā izriet no Vidzemes rajona tiesas 2020 gada 8. janvāra lēmuma, tiesa ir apmierinājusi Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikumu par administratora atcelšanu no SIA "X" maksātnespējas procesa, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 8.¹ punktu un šā panta ceturto daļu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā uzskaitītie apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir izsmeļoši. Tādēļ, ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kāds/-i no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktas attiecas gan uz šā panta otrajā daļā, gan trešajā daļā minēto atlīdzību. Proti, administrators ir tiesīgs saņemt Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā un trešajā daļa noteikto atlīdzību tikai tad, ja administrators ir nodrošinājis likumīgu, godprātīgu, un efektīvu juridiskās personas maksātnespējas procesu (Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts un 26. panta otrā daļa). Vienlaikus, ja administrators nav nodrošinājis atbilstoši normatīvajiem aktiem noteikto (likumīgu un efektīvu) ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas procedūru, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētā atlīdzība administratoram nepienākas un tā tiek novirzīta kreditoru prasījumu segšanai.

[1] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 34. lpp.

Ja bijušais administrators ir atcelts par pieļautajiem pārkāpumiem maksātnespējas procesā un labprātīgi atsakās atdot saņemtos naudas līdzekļus, tad jaunieceltajam administratoram ir jāvēršas tiesā par šo naudas līdzekļu piedziņu.

1) kāds tiesisks pamatojums būtu prasības celšanai pret iepriekšējo administratoru par saņemtās atlīdzības atmaksāšanu?

2) kādā veidā var celt prasību pret administratoru par saņemtās atlīdzības atmaksāšanu gadījumam, kad atlīdzība bija izmaksāta par nodrošinātā kreditora mantas pārdošanu un atlīdzības summa bija saskaņota ar nodrošināto kreditoru?

Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā līdz ceturtajā daļā norādīts par kādu pienākumu pildīšanu un kādā apmērā administratoram tiek noteikta un aprēķināta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā. Tomēr, kā jau minēts Iesniegumā, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram atlīdzība netiek noteikta, ja viņš tiek atcelts no administratora pienākumu pildīšanas konkrētā maksātnespējas procesā šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., vai 7. punktā minēto iemeslu dēļ. Visi šajā normā minētie administratora atcelšanas pamati ir saistīti ar administratora pieļautiem pārkāpumiem maksātnespējas procesā. No minētā secināms, ka likumdevējs ir skaidri izteicis gribu administratoram nenoteikt Maksātnespējas likuma 169. pantā paredzēto atlīdzību, ja administratora rīcība ir bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka tas atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Savukārt, ja atlīdzība ir aprēķināta un izmaksāta pirms konstatēti Maksātnespējas likuma 22. pantā uzskaitītie pārkāpumi, atceltajam administratoram ir pienākums to atmaksāt parādniekam. Administratoram, vadot maksātnespējas procesu, ir jāievēro normatīvo aktu prasības, līdz ar to ir jārēķinās, ka būtisku normatīvo aktu pārkāpumu gadījumā, kā rezultātā viņam tiek liegts turpināt administrēt konkrētu maksātnespējas procesu, administratoram nepienākas sev aprēķinātā un/vai izmaksātā atlīdzība.

Maksātnespējas likums neparedz, ka, pastāvot minētajiem apstākļiem, administrators var paturēt sev jau izmaksāto atlīdzību par kādu konkrētu administrēšanas periodu vai par kādu atsevišķu pienākumu veikšanu, tajā skaitā, ieķīlātās mantas pārdošanu. Līdz ar to secināms, ka atceltajam administratoram nav tiesību paturēt sev izmaksāto atlīdzību un šiem naudas līdzekļiem būtu jāiekļaujas atpakaļ parādnieka mantā, lai tos varētu izlietot Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. Ievērojot, ka par parādnieka mantas atgūšanu un novirzīšanu kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai atbild administrators, tad esošajam administratoram ir jāveic darbības, lai minētos naudas līdzekļus atgūtu. Proti, ja bijušais administrators labprātīgi atsakās atdot saņemtos naudas līdzekļus, tad jaunieceltajam administratoram ir jāvēršas tiesā par šo naudas līdzekļu piedziņu.

Likumdevējs Maksātnespējas likumā tieši nav noteicis, kurā brīdī administrators var izmaksāt sev atlīdzību, tomēr jāņem vērā, ka administratora atlīdzība sedzama tikai pēc tam, kad iestājušies priekšnoteikumi atlīdzības saņemšanai un ir iespējams noteikt administratora atlīdzības apmēru.

Kādā termiņā un uz kāda tiesiskā pamata administratoram ir tiesības izmaksāt atlīdzību par pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā?

Maksātnespējas likuma 168. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai un 10 procenti no naudas līdzekļiem no atgūtās mantas (93. pants), kuri atgūti līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanai, savukārt 169. panta otrās daļas 1.¹ punktā noteikts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta divu minimālo mēnešalgu apmērā, ko sedz no parādnieka mantas, papildus šā panta otrās daļas 1. punktā noteiktajai atlīdzībai, ja parādnieks pēc pēdējā noslēgtā finanšu gada datiem ir nodarbinājis vairāk nekā 250 darbiniekus un parādnieka gada apgrozījums ir pārsniedzis 50 miljonus euro vai gada bilances kopsumma ir pārsniegusi 43 miljonus euro.

Ņemot vērā, ka administratora atlīdzība ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem, lai administrators varētu aprēķināt sev pienākošos atlīdzību, nepieciešams noskaidrot kreditoriem izmaksājamo summu. Lai noskaidrotu šo summu, no maksātnespējas procesā atgūtās neieķīlātās mantas apmēra jāatņem maksātnespējas procesa laikā radušies izdevumi (Maksātnespējas likuma 170. pants) un administratora atlīdzība saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. un 1.¹ punktu.

Šis jautājums skatāms kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 117. panta pirmo daļu, kurā noteikts, ka administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai. Tādējādi precīzu kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc mantas pārdošanas plāna izpildes, sastādot juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu. Turklāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 117. pantam kreditori 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas var izteikt iebildumus attiecībā uz kreditoru prasījumu segšanas plānu un juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām (tajā skaitā administratora atlīdzību). Ja 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas ir saņemti iebildumi attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām, lēmumu par faktisko juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu apstiprināšanu pieņem kreditoru sapulce.

Par administratora un trešās personas vienošanos par parādnieka mantas lietošanu par atlīdzību administratoram nepienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība.

Vai administratoram pienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība, ja administrators ierosinātās tiesvedības ietvaros vienojies ar atbildētāju (trešo personu) par parādnieka mantas lietošanu par atlīdzību, ņemot vērā, ka iepriekš tā atradās atbildētāja bezatlīdzības lietošanā?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmajai daļai atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas: 1) iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām; 2) atgūta, atzīstot darījumus par spēkā neesošiem; 3) atgūta, atprasot segtos parādus; 4) atgūta, atprasot rokas ķīlas priekšmetu. Saskaņā ar šā panta otro daļu atgūtajai mantai ir pielīdzināmi: naudas līdzekļi un manta, kas iegūta no juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem, pamatojoties uz viņu pienākumu atbildēt par nodarītajiem zaudējumiem; naudas līdzekļi un manta, kas iegūta no personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem, pamatojoties uz viņu pienākumu atbildēt par personālsabiedrības saistībām; naudas līdzekļi, kas iegūti no dalībniekiem (akcionāriem) un citu pārvaldes institūciju locekļiem kriminālsodāma juridiskās personas maksātnespējas procesa gadījumā un citos likumā paredzētajos gadījumos. Attiecīgi vērtējot minētajā pantā norādīto, secināms, ka tas attiecas uz gadījumiem, kad parādnieka manta tiek atgūta no citām personām.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Tādējādi administratoram ir tiesības aprēķināt sev atlīdzību no mantas, kas ir atgūtā manta Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē. Proti, šīs atlīdzības apmērs ir tieši atkarīgs no administratora darba rezultātiem jeb spējas izmantot savas profesionālās zināšanas, tas ir, jo vairāk naudas līdzekļu tas spēj atgūt, veicot aktīvas darbības Maksātnespējas likuma 93. pantā norādītās mantas atgūšanai, un novirzīt saņemtos naudas līdzekļus kreditoru prasījumu apmierināšanai, jo lielāku atlīdzību tam ir iespējams nopelnīt. Proti, administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību, ja ir veicis kādas darbības ar mērķi atgūt parādniekam tiesiski pienākošos naudas līdzekļus vai mantu, un tieši administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu tam, ka parādniekam tiek atmaksāti viņam piederošie naudas līdzekļi vai atgriezta cita manta, kura bez tiesiska pamata bijusi atsavināta no parādnieka mantas.

Ņemot vērā minēto var secināt, ka ar atgūto mantu, no kuras administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību, būtu jāsaprot tāda manta vai naudas līdzekļi, kuru saņemšanai administrators ir veicis piespiedu darbības pret parādnieka debitoriem. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Iesniegumā norādīts, ka pēc prasības celšanas (un līdz prasības izskatīšanai pēc būtības) ar nodrošinātā kreditora piekrišanu administrators noslēdza ar mantas lietotāju vienošanos, saskaņā ar kuru lietotājs līdz mantas realizācijai maksā parādniekam saskaņotu maksu par lietošanā saņemtās parādnieka mantas lietošanu. No minētā izriet, ka administrators ar trešo personu noslēdza vienošanos, kuras mērķis ir bezatlīdzības lietošanu pārvērst par lietošanu par atlīdzību. Vienlaikus minētā vienošanās neparedz naudas līdzekļu atguvi par iepriekšējo lietošanas periodu t.i., no parādnieka vienošanās noslēgšanas brīža ar trešo personu (bezatlīdzības lietošana) līdz administratora un trešās personas vienošanās noslēgšanai (lietošana par atlīdzību).

Ņemot vērā minēto Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratora un trešās personas vienošanās nav uzskatāma par atgūto parādnieka mantu, līdz ar to administratoram nepienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība. Iesniegumā minētās administratora darbības (vienošanās noslēgšana par lietošanu par atlīdzību) ir vērtējamas kā atbilstošas Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktam un 26. panta otrajai daļai.

Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā ir noteikti tie gadījumi, kuros administratoram atlīdzība netiek noteikta. Savukārt nekustamā īpašuma izsoles akta tiesiskumu vērtē tiesa, tādējādi izsoles akts ir atzīstams par tiesisku brīdī, kad to apstiprina tiesa (tiesas ekskluzīvā kompetence).

1) vai no amata atceltajam administratoram pienākas Maksātnespējas likuma 169. panta trešajā daļā noteiktā atlīdzība, ja tiesas lēmums par izsoles akta apstiprināšanu stājas spēkā pēc administratora atcelšanas no amata?

2) ar kuru brīdi tiek uzskatīts, ka ieķīlātās mantas izsoles pārdošanas process ir pabeigts?

Viens no pasākumiem, kas veicina parādnieka saistību izpildi, ir izsole. Izsole ir publiska preču pārdošana, kurā preci var nopirkt tas, kurš solījis maksāt visvairāk.[1] Maksātnespējas likuma 115. panta trešajā daļā noteikts, ka Civilprocesa likuma noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators. Izsoles procedūras sākuma posmu pēc tam, kad veikti sagatavošanas darbi, raksturo Civillikuma 2073. pants, kurā norādīts, ka pārdošana izsolē ir priekšlikums tam, kas par atklāti pārdodamo lietu sola dot visaugstāko cenu, noslēgt par to pirkuma līgumu.

Pirkuma līgums ir konsensuāls līgums, kas vērsts uz īpašuma tiesību radīšanu pircējam. Tas pats par sevi nerada īpašuma tiesību pāreju, bet satur tikai divus pretēji vērstus apsolījumus: dot lietu un pretī – norunāto naudas summu. Tikai līguma izpildes rezultātā pircējs kļūst par lietas īpašnieku, bet pārdevējs par naudas īpašnieku.[2] Izsoles procedūrā līgums skaitās noslēgts ar piesitumu vai paziņojuma par augstākās nosolītās cenas pieņemšanu izteikšanas brīdi.[3]

Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot Maksātnespējas likumā minētos gadījumus. Savukārt šā panta trešajā daļā noteikts, ka administratoram pienākas noteikta apmēra atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 115. panta pirmajai daļai, ja parādnieka manta tiek pārdota izsolē, tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi. Civilprocesa likuma 363.¹⁵ panta pirmajā daļā noteikts, ja administrators pārdevis nekustamo īpašumu vai uzņēmumu izsoles ceļā, izsoles aktu iesniedz tiesā apstiprināšanai pēc tam, kad nosolītājs samaksājis visu no viņa pienākošos summu.

Administrators pieteikumā norāda ziņas par lietā veiktajām darbībām, kas saistītas ar īpašuma pārdošanu, pievienojot to apliecinošus dokumentus, kā arī dokumentus, kas apstiprina, ka tiesas izdevumi par minētā pieteikuma iesniegšanu tiesā ir samaksāti. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka tiesa apstiprina izsoles aktu saskaņā ar šā likuma noteikumiem par nekustamā īpašuma izsoli (izņemot šā likuma 613. panta trešajā un devītajā daļā noteikto).

Pieteikumu par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu (611. un 613. pants) un pārdotā nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda tiesa izskata rakstveida procesā 15 dienu laikā no administratora pieteikuma iesniegšanas tiesā. Apmierinot pieteikumu, tiesa vienlaikus pieņem šā likuma 613. panta piektajā daļā paredzētos lēmumus. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹⁵ panta trešo daļu noteiktās darbības veic tā tiesa, kuras tiesvedībā atrodas juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta. Minētā tiesību norma ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Civilprocesa likuma 611. panta trešo daļu.[4]

No minētajām tiesību normām izriet, ka nekustamā īpašuma izsoles akta tiesiskumu vērtē tiesa, tādējādi izsoles akts ir atzīstams par tiesisku brīdī, kad to apstiprina tiesa (tiesas ekskluzīvā kompetence).

Vienlaikus, Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā ir noteikti tie gadījumi, kuros administratoram atlīdzība netiek noteikta. Proti, tie noteikti Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., un 7. punktā (administrators tiek atcelts, jo attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā minētie ierobežojumi, administrators neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības, administrators nepilda tiesas nolēmumu, administrators nepilda Maksātnespējas kontroles dienesta uzlikto tiesisko pienākumu, vai administrators ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras). Līdz ar to secināms, ka apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir vērsti uz to, lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nepilda savus pienākumus labā ticībā. Savukārt strīdu izšķiršana par administratora atlīdzības noteikšanu nav Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=izsole.

[2]Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 258. – 259. lpp.

[3] Turpat, 285. lpp.

[4] Jauja H. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29. - 60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 473. lpp.

Administrators, kurš savus pienākumus maksātnespējas procesā sāk pildīt pēc iepriekšējā administratora atcelšanas, nevar saņemt atlīdzību, kura ar kreditoru sapulci tika noteikta iepriekšējam parādnieka administratoram.

1) vai administratoram ir tiesības un/vai pienākums no līdzekļiem, kas tika atgūti parādnieka maksātnespējas procesā pēc administratora iecelšanas, izmaksāt ar kreditoru sapulces lēmumu noteikto, bet neizmaksāto atlīdzību parādnieka iepriekšējam administratoram?

2) vai administratoram ir tiesības no līdzekļiem, kas tika atgūti parādnieka maksātnespējas procesā, izmaksāt sev atlīdzību, kura bija noteikta ar kreditora sapulces lēmumu?

Saskaņā ar Maksātnespējas procesa 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Minētā norma, proti, efektīva un likumīga maksātnespējas procesa vadīšana, ietver ne tikai administratora pienākumu ievērot normatīvo aktu prasības, bet arī pienākumu administratoram rīkoties tā, lai maksātnespējas procesa ietvaros netiktu veiktas darbības, kas formāli var atbilst normatīvo aktu prasībām, bet pēc būtības ir pretējas ne tikai maksātnespējas procesa mērķim, bet arī tiesību normām un principiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 11. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajai daļai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas. Administratora atlīdzības apmērs noteikts Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā daļā, šīs pašas daļas 2. punktā paredzot administratora tiesības vienoties ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību. Kreditoru sapulces kompetence Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos pieņemt lēmumu par administratora atlīdzības noteikšanu paredzēta arī šī likuma 89. panta 1. punktā. Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā noteikts, ka no parādnieka naudas līdzekļiem, tajā skaitā līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, vai no citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem (kreditoru, citu fizisko vai juridisko personu līdzekļiem), izņemot līdzekļus, kas iegūti šā likuma 116. pantā noteiktajā gadījumā, vispirms pilnībā tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

No minētajām tiesību normām izriet, ka atlīdzība administratoram tiek paredzēta par maksātnespēju regulējošajos normatīvajos aktos noteikto pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā, likumā noteiktajā vai ar kreditoru sapulces lēmumu pielemtajā apmērā. Administratora atlīdzība ir iekļaujama parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās, un izmaksājama no parādnieka mantas, tostarp, no līdzekļiem, kurus konkrētais administrators ir atguvis, veicot attiecīgas darbības konkrētā maksātnespējas procesā tam uzlikto pienākumu ietvaros.

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā ir definēts juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis, nosakot, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Tādējādi secināms, ka maksātnespējas procesā administratoram ir pienākums atgūt iespējami lielāku līdzekļu apmēru kreditoru prasījumu segšanai, par ko administratoram tiek noteikta atlīdzība par šo līdzekļu atgūšanu, kas ir sedzama no šiem pašiem, konkrētā administratora atgūtajiem līdzekļiem.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, likumā noteiktajā kārtībā un kreditoru sapulces kompetences ietvaros pieņemti kreditoru sapulču lēmumi ir respektējami un izpildāmi. Attiecībā uz administratora jautājumu par atlīdzības izmaksu iepriekšējam administratoram norādāms, ka administratora kā maksātnespējas procesa īstenotāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem. Vienlaikus, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram būtu jāizvērtē iemesli, kādēļ iepriekšējam administratoram no viņa administrēšanas laikā atgūtajiem līdzekļiem atlīdzība netika izmaksāta pilnā apmērā. Gadījumā, ja iepriekšējam administratoram nav izdevies atgūt pat tik daudz līdzekļu, lai izmaksātu sev kreditoru sapulces noteikto atlīdzību par šo līdzekļu atgūšanu, secināms, ka, acīmredzot, nav attaisnojušās kreditoru sapulces cerības, ka administratoram noteiktā atlīdzība būs pietiekams stimuls efektīva parādnieka maksātnespējas procesa nodrošināšanai no iepriekšējā administratora puses, lai atgūtu pietiekami daudz līdzekļus gan parādnieka maksātnespējas procesa izdevumu, tai skaitā iepriekšējā administratora atlīdzības, gan parādnieka kreditoru prasījumu segšanai. Tādējādi, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nebūtu saskatāms loģisks pamatojums iepriekšējam administratoram neizmaksāto atlīdzības daļu uzskatīt par parādnieka parādu pret iepriekšējo administratoru. Pieņemot lēmumu attiecībā uz parādnieka iepriekšējam administratoram neizmaksāto atlīdzību, administratoram būtu jāizvērtē, kādā veidā tas ietekmēs parādnieka kreditoru kopuma intereses saņemt saistību izpildi.

Papildus norādāms, ka par maksātnespējas procesa mērķi likumdevējs ir noteicis kreditoru prasījumu segšanu, nevis administratora finansēšanu.

Kā jau iepriekš norādīts, atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajai un otrajai daļai iepriekšējam administratoram ar kreditoru sapulces lēmumu noteikta atlīdzība no parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz procesa izbeigšanai. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 30. aprīļa lēmumā lietā Nr. SPC-9/2015 norādīts, ka Maksātnespējas likumā paredzētā atlīdzība apmērā, par kādu viņš vienojies ar kreditoru sapulci, ir uzskatāma par privāttiesisku darījumu starp administratoru kā maksātnespējīgā uzņēmuma pārvaldes institūciju un kreditoru sapulci kā organizētu kreditoru kopīgas darbības formu, nosakot administratoram tādu atlīdzību, kāda pēc kreditoru sapulces ieskatiem ir atbilstoša administratora veicamajam vai jau paveiktajam darbam konkrētā maksātnespējas procesa ietvaros. Minētajā lēmumā arī norādīts, ka kreditoru sapulces pieņemtajam lēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam un samērīgam, jo nesamērīga un objektīvi nepamatota administratora atlīdzības palielināšana samazina kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas, kas ir pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi.

No minētā izriet, ka atlīdzības noteikšana ir konkrēta administratora vienošanās ar kreditoru sapulci. Līdz ar to administrators, kurš savus pienākumus maksātnespējas procesā sāk pildīt pēc iepriekšējā administratora atcelšanas, nevar saņemt atlīdzību, kura ar kreditoru sapulci tika noteikta iepriekšējam parādnieka administratoram.

Kreditoram ir tiesības vienoties ar administratoru par papildu atlīdzības noteikšanu, bet nav pieļaujams uzlikt par pienākumu kreditoriem noslēgt šādu vienošanos, jo tas nonāktu pretrunā ar privātautonomijas principu.

1) vai administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību papildus administratora atlīdzībai divu minimālo mēnešalgu apmērā pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas dienas, ja parādnieka maksātnespējas process faktiski turpinās arī pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas?

2) vai kreditoriem ir pienākums vienoties ar administratoru par samērīgas atlīdzības noteikšanu par papildu veikto darbu pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai un 10 procenti no naudas līdzekļiem no atgūtās mantas (93. pants), kuri atgūti līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanai.

Ja pēc tam, kad ir sastādīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību, maksātnespējas process tiek turpināts, jo ir panākta vienošanās par šā procesa izmaksu finansēšanu atbilstoši šā likuma 168. panta trešajai daļai, par administratora atlīdzības apmēru un segšanas kārtību administrators vienojas ar maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju. No iesniegumā norādītā secinām, ka administrators pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas nav vienojies par attiecīgā maksātnespējas procesa finansēšanu. Gluži pretēji, administrators iesniegumā norāda, ka kreditori nav izteikuši vēlmi finansēt maksātnespējas procesu, tādējādi piekrītot ziņojumā par parādnieka mantas neesamību norādītajam priekšlikumam par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāku risinājumu - izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta ceturto daļu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators 15 dienu laikā pēc Maksātnespējas likuma 112. panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa beigām iesniedz tiesai pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. Attiecīgi atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁰ panta otrās daļas 3. punktam tiesa pieņem lēmumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību izteikts priekšlikums izbeigt maksātnespējas procesu un nav panākta vienošanās par maksātnespējas procesa finansēšanas avotu.

No minētā izriet, ka administrators faktiski iesniegumā lūdz Maksātnespējas kontroles dienestam sniegt atbildi uz jautājumu, vai administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību papildus administratora atlīdzībai divu minimālo mēnešalgu apmērā pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas dienas par pieteikuma iesniegšanu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu (jo maksātnespējas procesa ietvaros netiek veiktas nekādas citas darbības, piemēram, netiek atgūti debitoru parādi u.tml.).

Ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas un juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts atbilstoši Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajai daļai, juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no šā likuma 62. pantā norādītā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, ko izmaksā administratoram kā juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, no kuras viņš sedz juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus un atlīdzību (Maksātnespējas likuma 168. panta otrā daļa). Minēto apliecina arī Maksātnespējas likuma 62. panta trešā daļa, kurā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts, pamatojoties uz to, ka kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Lai izprastu likumdevēja patieso gribu, nevar aprobežoties vienīgi ar minētās normas gramatisko iztulkošanas metodi. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts. Līdz ar to, kaut arī Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā noteikts, ka administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai, skatot minēto tiesību normu sistēmiski, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 62. panta trešo daļu, 119. panta ceturto daļu un 168. panta otro daļu, secināms, ka administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta arī par pieteikuma iesniegšanu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi.

Jāņem vērā, ka tikai administratoram atbilstoši Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajai daļai ir tiesības iesniegt tiesā minēto pieteikumu. Vēl vairāk, iestājoties Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajā daļā minētajiem apstākļiem, administratoram ir pienākums iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. Līdz ar to nav pamata turpināt juridiskās personas maksātnespējas procesu pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas, ja kreditori atteikušies finansēt procesu.

Tādējādi administrators jau ir saņēmis atlīdzību no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta arī par pieteikuma iesniegšanu tiesā par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajā daļā noteiktajā gadījumā. Situācija, ka administrators par vienu un to pašu darbību veikšanu saņem atlīdzību vairākkārt, nonāktu pretrunā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 6. un 8. punktā nostiprināto procesa efektivitātes un labticības principu.

Jāvērš uzmanība, ka papildu Maksātnespējas likumā noteikta atlīdzība, piemēram 10 procenti no atgūtas mantas, maksātnespējas procesam turpinoties pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību, ir iespējama tad, ja administrators maksātnespējas procesā veic aktīvas darbības mantas atgūšanai - piedzen debitoru parādus, ceļ prasības pret parādnieka valdes locekļiem utt.

Galvenais civiltiesību jeb privāttiesību princips ir privātautonomija. Saskaņā ar privātautonomijas principu tiesību subjekti var brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot savstarpējās tiesiskās attiecības. Proti, civiltiesību subjekts patstāvīgi izlemj, vai izlietot savas tiesības vai tās neizmantot.[1] Līdz ar to Maksātnespējas likumā ir noteikts, ka kreditoram ir tiesības vienoties ar administratoru par papildu atlīdzības noteikšanu, bet nav pieļaujams kreditoriem uzlikt par pienākumu noslēgt šādu vienošanos, jo tas nonāktu pretrunā ar privātautonomijas principu. Ja administrators vēlas iegūt lielāku atlīdzību, par tās apmēru un segšanas kārtību būtu jāvienojas ar kreditoriem.

[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 200425-03 6. punkts.

Naudas līdzekļu neesamība konkrētā maksātnespējas procesa lietā nevar būt šķērslis likumīga un efektīva maksātnespējas procesa norisei un pabeigšanai.

1) iepriekšējais administrators SIA maksātnespējas procesā pārskaitījis visus Parādnieka naudas līdzekļus savas atlīdzības segšanai uz savu kontu, un SIA nav un nebūs līdzekļu. No kādiem līdzekļiem tiks segtas nepieciešamās izmaksas (pasta pakalpojumi, bankas pakalpojumi, arhīva pakalpojumi utt.), īpaši, ņemot vērā to, ka, nesedzot minētās izmaksas nav iespējams izslēgt SIA no komercreģistra (izslēgšanas priekšnosacījums - Valsts arhīva izziņa, kura izsniedzama tikai par maksu)?

2) gadījumā, ja Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka jaunajam administratoram ir pienākums segt minētās izmaksas no saviem personīgiem līdzekļiem, lūdzu paziņot, kurš normatīvais akts šādu pienākumu paredz.

3) vai jaunajam administratoram pienākas atlīdzība par administratora pienākumu pildīšanu SIA maksātnespējas procesā, vai arī ir pienākums bez atlīdzības veikt darbības SIA maksātnespējas procesa turpināšanai un pabeigšanai? Ja ir pienākums pildīt administratora pienākumus SIA maksātnespējas procesā bez tiesībām uz atlīdzību, lūdzu paziņot, kurš normatīvais akts šādu pienākumu paredz.

Maksātnespējas kontroles dienesta norāda, ka iepriekš atbildes vēstulē norādīta informācija par administratora atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumiem, tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav lietderīgi vēlreiz uzskaitīt minētās tiesību normas.

Viedoklis par jautājumu par maksātnespējas procesa izmaksu segšanas avotu ir skatāms kopsakarā ar viedokli par jautājumu par administratora atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumiem.

Ņemot vērā, ka SIA iepriekšējais administrators saņēmis atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz SIA mantas pārdošanas sagatavošanas dienai, tātad administrators ir izpildījis priekšnoteikumu atlīdzības saņemšanai, jaunajam administratoram nav likumiska pamata pieprasīt un saņemt atlīdzību par pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu. Situācija, ka administrators par pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā saņemtu minēto atlīdzību vairākkārt, radītu nevienlīdzību starp kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējām dažādos maksātnespējas procesos.

Savukārt Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 % no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Administrators ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju var vienoties arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību.

Situācijā, kad SIA nav naudas līdzekļu izmaksu segšanai, var izmantot iespēju sasaukt kreditoru sapulci, lai lemtu jautājumus, kas ir kreditoru sapulces kompetencē, proti, par maksātnespējas procesa izdevumu apstiprināšanu un administratora atlīdzības noteikšanu. Vienlaikus var informēt kreditorus par radušos situāciju un izteikt priekšlikumu par maksātnespējas procesa finansēšanu no kreditoru līdzekļiem.

Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa noteic, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tās var finansēt no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.

Papildus jau iepriekšējā vēstulē norādītajai informācijai Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību uz Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmumā Nr. 2009-100-03 norādīto, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā, ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros atlīdzība ir neliela. Tāpat minētajā tiesas lēmumā norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav saskatījusi tiesību uz īpašumu aizskārumu arī tad, ja kādas profesijas pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības.

Atbilstoši minētajai Satversmes tiesas atziņai naudas līdzekļu neesamība konkrētajā maksātnespējas procesa lietā nevar būt šķērslis likumīga un efektīva maksātnespējas procesa norisei un pabeigšanai.

Vispārīgi jautājumi

Nav pieļaujama situācija, ka maksātnespējas procesa ietvaros kreditoru prasījumi tiek segti ārpus maksātnespējas procesa, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likumā noteiktās maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas kārtību.

No iesnieguma izriet, ka VID juridiskās personas maksātnespējas procesā pieteica savu kreditora prasījumu, kas atzīts pilnā apmērā. Maksātnespējas procesā bija pieteikti arī citi kreditoru prasījumi – darbinieku un SIA "A".

Parādnieka pārstāvis juridiskās personas maksātnespējas procesā pats no saviem līdzekļiem veica samaksu darbiniekiem, noslēdzot vienošanos, kā rezultātā darbinieki, kuri bija iesnieguši kreditoru prasījumu un tos atsauca. Tāpat parādnieka pārstāvis no saviem līdzekļiem apmaksāja mazākā kreditora SIA "A" kreditora prasījumu, līdz ar to maksātnespējas procesā vienīgais kreditors ir VID.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai un kādā veidā juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pieļaujams parādnieka pārstāvim segt maksātnespējas procesa ietvaros pieteiktos kreditora prasījumus.

Gadījumos, ja parādnieks nespēj atmaksāt savus parādus un nokārtot citas saistības, kad pienāk termiņš, Maksātnespējas likumā ir paredzēts tiesiska rakstura pasākumu kopums, lai no parādnieka mantas kolektīvi apmierinātu nesegtos prasījumus – juridiskās personas maksātnespējas process. Līdz ar to maksātnespējas gadījumā parādnieka mantas pārvaldīšanas, pārdošanas un iegūto līdzekļu sadali starp kreditoriem regulē Maksātnespējas likums.

Maksātnespējas kā kolektīvās procedūras nolūks ir nodrošināt taisnīgu attieksmi pret kreditoriem, pret vienādā situācijā esošiem kreditoriem attiecoties līdzīgi, un maksimāli palielināt parādnieka aktīvu vērtību visu kreditoru labā. To parasti panāk, nosakot apturējumu kreditoru spējai realizēt savas individuālās tiesības attiecībā pret parādnieku un ieceļot neatkarīgu personu, kuras galvenais uzdevums ir maksimāli palielināt parādnieka aktīvu vērtību, lai to sadalītu kreditoru starpā.[1]

Vienlīdzīgas attieksmes mērķa pamatā ir uzskats, ka kolektīvajos procesos pret kreditoriem ar līdzīgām juridiskajām tiesībām būtu jāizturas taisnīgi un tiem jāsaņem savam prasījumam atbilstoša daļa saskaņā ar savu attiecīgo rangu un interesēm.[2]

Jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā visi atzītie kreditori veido kreditoru kopumu. Līdz ar to visiem kreditoriem tiek piešķirtas vienādas iespējas piedalīties maksātnespējas procesā un ietekmēt maksātnespējas procesa norisi, kā arī vienādas iespējas saņemt kreditoriem pienākošās naudas summas.[3] Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no konkrētās procedūras, kas būtu vērsti uz atsevišķu kreditoru prasījumu ārpuskārtas prioritāru segšanu, neatkarīgi no prasījuma apmēra.

Maksātnespējas procesā kreditoru prasījumi tiek apmierināti no parādnieka naudas līdzekļiem, tajā skaitā līdzekļiem, kas iegūti atsavinot parādnieka mantu, vai no citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem.[4]

Gadījumos, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tās var finansēt no parādnieka pārstāvja vai citu personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.[5]

Ņemot vērā iesniegumā norādīto informāciju, secināms, ka konkrētajā gadījumā starp parādnieka pārstāvi un administratoru netika noslēgta vienošanās par juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanu. Tomēr arī tad, ja šāda vienošanās tika noslēgta, tas neattaisno atkāpšanos no Maksātnespējas likumā noteiktā kreditoru prasījumu segšanas kārtības.

Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujama situācija, ka maksātnespējas procesa ietvaros kreditoru prasījumi tiek segti ārpus maksātnespējas procesa, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likumā noteiktās maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas kārtību.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka atbilstoši šā brīža regulējumam nepastāv tiesiskie instrumenti, kas ļautu administratoram un Maksātnespējas kontroles dienestam novērst iesniegumā norādīto situāciju, jo Maksātnespējas likums regulē parādnieka mantas sadali un kreditoru prasījumu segšanas kārtību maksātnespējas procesa ietvaros, savukārt parādnieka pārstāvja kā fiziskas personas ārpus maksātnespējas procesa noslēgtās privāttiesiskās vienošanās nav pakļautas administratora un Maksātnespējas kontroles dienesta kontrolei. Turklāt Maksātnespējas likums neierobežo kreditoru jebkurā brīdī atsaukt savu kreditoru prasījumu, kas atbilstoši iesniegumā sniegtajai informācijai tika izdarīts, tādējādi novēršot netaisnas iedzīvošanas risku. Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta šāda parādnieka pārstāvja rīcība ir uzskatāma par labas ticības principa pārkāpumu.

[1] UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law.

[2] UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law.

[3] Senāta 2022. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. C30853118, SKC–19/2022. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/471656.pdf

[4] Maksātnespējas likuma 118. panta pirmā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 73 un 170. pantam visi prasījumi, kas radušies pirms maksātnespējas procesa ir piesakāmi kā kreditoru prasījumi, savukārt tie, kas radušies pēc procesa un ir saistīti ar maksātnespējas procesa norisi, iekļaujami izmaksās.
Ja stājas spēkā parādniekam nelabvēlīgs tiesas nolēmums, kurā par labu parādnieka pārstāvim piedzīta nauda un likumiskie nokavējuma procenti par laika periodu pēc maksātnespējas procesa apstiprināšanas, piespriestā naudas summa būtu uzskatāma par maksātnespējas procesa izmaksām, kuras sedzamas no juridiskās personas līdzekļiem kā procesa izdevumi Maksātnespējas likuma 170. panta izpratnē.

Iesniegumā norādīts, ka juridiskās personas pārstāvis cēla tiesā prasību pret parādnieku par naudas un likumisko procentu piedziņu. Tiesa prasību daļēji apmierināja. Spriedums tiks pārsūdzēts.

Lūgts sniegt viedokli, vai parādniekam civillietā nelabvēlīga tiesas nolēmuma gadījumā parādnieka pārstāvis būtu atzīstams par parādnieka kreditoru (ja pieteiks prasījumu) un iekļaujams kreditoru prasījumu reģistrā, vai piespriestā naudas summa atzīstama par maksātnespējas procesa izmaksām Maksātnespējas likuma 170. panta izpratnē.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. un 170. pantam visi prasījumi, kas radušies pirms maksātnespējas procesa ir piesakāmi kā kreditoru prasījumi, savukārt tie, kas radušies pēc procesa un ir saistīti ar maksātnespējas procesa norisi, iekļaujami izmaksās.

Konkrētajā gadījumā juridiskās personas maksātnespējas process tika pasludināts 2017. gada 30. martā. Juridiskai personai piederošā manta – nekustamais īpašums tika nosolīts izsolē pirms tika pasludināta maksātnespēja – 2017. gada 23. martā. Juridiskās personas pārstāvis piedalījās izsolē kā vienīgais pretendents, izmantojot vienīgā pretendenta tiesības, paturējis nekustamo īpašumu sev par rīkotās izsoles sākumcenu, zvērinātam tiesu izpildītājam izdarot piesitienu un paziņojot, ka izsolītais nekustamais īpašums ir pārdots.

Tiesu praksē Senāts ir atzinis, ka Civillikuma 2086. pantā likumdevējs ir izteicies nepārprotami – tieši piesitums (izsolītāja paziņojums par vairāksolījuma pieņemšanu) noslēdz pārdevuma līgumu pat gadījumos, kad pēc vispārējās procesa kārtības būtu nepieciešams sevišķs tiesas lēmums.[1]

Tiesības saņemt augļus ir saistāms nevis ar valdījuma vai īpašuma tiesību iegūšanas brīdi, bet gan ar izsoles piesituma brīdi. Piesitumus izdarīts 2017. gada 23. martā. Līdz ar to, juridiskās personas pārstāvim ir tiesības celt prasību par Civillikuma 2086. pantā paredzēto augļu izprasīšanu par laika periodu no izsoles piesituma brīža.

Ņemot vērā iepriekš minēto, norādām, ka gadījumā, ja pēc sprieduma pārsūdzēšanas stāsies spēkā parādniekam nelabvēlīgs tiesas nolēmums, kurā par labu parādnieka pārstāvim piedzīta naudas summa no 2017. gada 24. marta līdz 2017. gada 30. martam – par periodu līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai, juridiskās personas pārstāvim ir tiesības iesniegt kreditora prasījumu.

Attiecībā uz laika periodu pēc maksātnespējas pasludināšanas, norādāms turpmākais:

Maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.[2]

Ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumus, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem.[3] Maksātnespējas procesa izdevumos iekļauj izdevumus, kas ir radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Pilsētas tiesa ar 2024. gada 29. maija spriedumu no juridiskās personas par labu tās pārstāvim piedzina likumiskos nokavējuma procentus par laika posmu no 2023. gada 14. februāra līdz 2024. gada 29. aprīlim.[4]

Tādējādi secināms, ka gadījumā, ja pēc sprieduma pārsūdzēšanas stāsies spēkā parādniekam nelabvēlīgs tiesas nolēmums, kurā par labu parādnieka pārstāvim piedzīta nauda un likumiskie nokavējuma procenti par laika periodu pēc maksātnespējas procesa apstiprināšanas, piespriestā naudas summa būtu uzskatāma par maksātnespējas procesa izmaksām, kuras sedzamas no juridiskās personas līdzekļiem kā procesa izdevumi Maksātnespējas likuma 170. panta izpratnē.

[1] Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 16. marta spriedums lietā SKC-95/2020 (Lietas Nr. C68547917) 7.4. punkts

[2] Maksātnespējas likuma 11. pants

[3] Maksātnespējas likuma 170. panta pirmā daļa.

[4] Rīgas pilsētas tiesas 2024. gada 29. maija spriedums lietā Nr. C771115923 (Lietas arhīva Nr. C-02373-24/103) 11.4. punkts.

Maksātnespēja un likvidācija ir divi atšķirīgi procesi, kurus regulē atšķirīgi normatīvie akti.
Ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidējamās sabiedrības mantas nepietiek, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kā rīkoties, ja darba devējs nepilda tiesas spriedumu un neizmaksā darbiniekam pienākošos darba algu, un pašlaik darba devējam ir uzsākts likvidācijas process.

Maksātnespēja un likvidācija ir divi atšķirīgi procesi, kurus regulē atšķirīgi normatīvie akti. Maksātnespējīgā darba devēja darbinieku prasījumu apmierināšanas kārtību no darbinieku prasījumu garantijas fonda līdzekļiem regulē Maksātnespējas likums, likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumi Nr. 995 "Maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasījumu apmierināšanas un administratora atlīdzības izmaksas kārtība". Savukārt likvidācijas procesu regulē Komerclikums.

Atbilstoši Komerclikuma normām sabiedrības likvidācijas gadījumā tiek iecelts likvidators, un kreditori noteiktā termiņā piesaka likvidatoram savus prasījumus pret sabiedrību. Likvidatoram ir visas valdes un padomes tiesības un pienākumi, kas nav pretrunā ar likvidācijas mērķi; likvidators piedzen parādus, ieskaitot summas, kas sabiedrībai pienākas par neapmaksātajām kapitāla daļām, pārdod sabiedrības mantu un apmierina kreditoru prasījumus.

Ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidējamās sabiedrības mantas nepietiek, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu likumā noteiktajā kārtībā.^{^[1]}

Ievērojot normatīvajos aktos noteikto, secināms, ja uzņēmumam notiek likvidācijas process, kreditors, piesakot savu prasījumu likvidatoram, var saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Ja uzņēmumam nav mantas, likvidatoram ir pienākums iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Ja neviena sabiedrības likvidācijā ieinteresētā persona neiesniedz komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu un sabiedrībai nav pasludināts maksātnespējas process, Uzņēmumu reģistrs pieņem lēmumu par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra.

Informējam, ka uzņēmuma likvidācijas jautājumi ir Uzņēmumu reģistra kompetencē. Līdz ar to neskaidrību gadījumā par uzņēmumu likvidāciju aicinām vērsties pie Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra.

Vēršam uzmanību, ka likvidācijas process nesniedz darbiniekam tādu interešu aizsardzības līmeni kā maksātnespējas process. Proti, no darbinieku prasījumu garantiju fonda naudas līdzekļus ir tiesīgs saņemt tikai tas darbinieks, kura darba devējam ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.^{^[2]}

Maksātnespējas kontroles dienests informē, ka juridiskās personas (darba devēja) maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku,^{^[3]} ja darba devējs divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas nav pilnībā izmaksājis darba algu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.^{^[4]}

Jāņem vērā, ka par maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu tiesā jāmaksā tiesas izdevumi^{^[5]} (valsts nodeva) 355 euro apmērā un juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa^{^[6]} divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd 1240 euro). Pieteikumu var iesniegt arī vairāki darbinieki kopā, sadalot izmaksas savā starpā.

Maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas kārtību regulē Civilprocesa likums^{^[9]}. Iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, pieteikumā norāda, par kādu laikposmu nav izmaksāta darba samaksa un kaitējuma atlīdzība, un tam pievieno darba devēja izsniegtu izziņu par darba samaksas un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru, bet, ja darba devējs minēto izziņu nav izsniedzis, šo faktu norāda pieteikumā.^{^[10]}

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kurš veic Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus.^{^[11]}

Ar plašāku informāciju par juridiskās personas (darba devēja) maksātnespējas procesa norisi var iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta mājas lapā, sadaļās "Juridiskas personas maksātnespējas process" un "Darbinieku prasījumi".

[1] Komerclikuma 323. pants.

[2] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 3. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 60. panta otrā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punkts.

[5] Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts.

[6] Maksātnespējas likuma 62. panta pirmā daļa.

[7] Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.² punkts.

[8] Maksātnespējas likuma 62. panta septītā prim daļa.

[9] Civilprocesa likuma 46.¹ nodaļa.

[10] Civilprocesa likuma 363.² panta piektā daļa.

[11] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punkts.

[12] Maksātnespējas likuma 65. panta 3. punkts.

Gadījumā, ja par parādnieka pārstāvi tiktu iecelta juridiskā persona, parādnieka pārstāvja funkciju realizēšanai šai personai vajadzētu nozīmēt fizisko personu, kas darbotos šīs juridiskās personas vārdā. Savukārt Maksātnespējas likuma normas neparedz tādu institūtu kā "parādnieka pārstāvja pārstāvis", turklāt šāda situācija būtu pretrunā ar parādnieka pārstāvja kā personīga institūta būtību.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai juridiskās personas maksātnespējas procesā par parādnieka pārstāvi, ja tas ir parādnieka dalībnieks, var būt juridiskā persona.

Administrators nekavējoties pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nosaka parādnieka pārstāvi vai pārstāvjus[1], kuru piedalīšanās maksātnespējas procesā ir obligāta.[2] Nosakot parādnieka pārstāvi, administratoram jāievēro Maksātnespējas likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktā secība:

1) izpildinstitūcijas loceklis, kurš ir tiesīgs pārstāvēt parādnieku atsevišķi;

2) citi izpildinstitūcijas locekļi;

3) pārraudzības institūcijas vadītājs;

4) citi pārraudzības institūcijas locekļi;

5) dalībnieks (akcionārs), kuram ir lielākais balsu skaits.

Šāda secība veidota, pamatojoties uz apsvērumu, kādu personu rīcībā varētu būt visplašākā informācija par parādnieku. Minētajā pantā nav noteikts ierobežojums par parādnieka pārstāvi noteikt juridisku personu, ja tā var sniegt Maksātnespējas likumā noteiktās ziņas par parādnieku un viņa darbību.

Vienlaikus norādāms, ka, analizējot Maksātnespējas likumā noteiktos parādnieka pārstāvja pienākumus un tiesības, var secināt, ka parādnieka pārstāvja institūts ir veidots kā personisks institūts. Piemēram, Maksātnespējas likuma 69. pantā noteiktās parādnieka pārstāvja tiesības (piem., iepazīties ar iesniegtajiem kreditoru prasījumiem un izteikt par tiem iebildumus, piedalīties kreditoru sapulcē, pieprasīt, lai administrators sasauc kreditoru sapulci utt.) var realizēt tikai fiziska persona. Tāpat arī parādnieka pārstāvja pienākumus, kas noteikti Maksātnespējas likuma 70. pantā, piemēram – ierasties uz visām kreditoru sapulcēm un tiesas sēdēm, uz kurām viņš uzaicināts, vai nekavējoties paziņot administratoram par jaunās dzīvesvietas adresi, ja maksātnespējas procesa laikā parādnieka pārstāvis mainījis dzīvesvietu, var realizēt tikai fiziska persona.

Gadījumā, ja par parādnieka pārstāvi tiktu iecelta juridiskā persona, parādnieka pārstāvja funkciju realizēšanai šai personai vajadzētu nozīmēt fizisko personu, kas darbotos šīs juridiskās personas vārdā. Savukārt Maksātnespējas likuma normas neparedz tādu institūtu kā "parādnieka pārstāvja pārstāvis", turklāt šāda situācija būtu pretrunā ar parādnieka pārstāvja kā personīga institūta būtību.[3]

Tādējādi jāatzīst, ka lēmums, ar kuru par parādnieka pārstāvi tiktu noteikts parādnieka dalībnieks (akcionārs) – juridiska persona, būtu pretrunā Maksātnespējas likuma 69., 70. un 71. pantā ietverto tiesību normu jēgai un parādnieka pārstāvja institūta būtībai.

Tādējādi, nosakot parādnieka pārstāvi, administratoram pārstāvis ir jāpersonificē, jo Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumus parādnieka pārstāvim ir iespējams pildīt tikai tajā gadījumā, ja par pārstāvi noteikta konkrēta persona, kurai, kā to paredz Maksātnespējas likuma normas, piemēram, var nosūtīt pieprasījumu vai kādu dokumentu uz dzīvesvietu.[4] Turklāt būtiski, ka administratora noteiktajam parādnieka pārstāvim kā subjektam ir paredzēta kriminālatbildība par maksātnespējas procesa kavēšanu Krimināllikuma 215. panta trešajā daļā norādītajos gadījumos.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, administrators par parādnieka pārstāvi nevar noteikt juridisko personu, bet gan konkrētu personu (kas, piemēram, ir amatpersona juridiskajā personā), ja tā var sniegt Maksātnespējas likumā noteiktās ziņas par parādnieku un viņa darbību.

[1] Maksātnespējas likuma 65. panta pirmās daļas 1. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 68. panta pirmā daļa.

[3] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2013. gada 26. aprīļa lēmums lietā Nr. C30464113.

[4] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2013. gada 26. aprīļa lēmums lietā Nr. C30464113.

Administrators kā maksātnespējīgās juridiskās personas pārstāvis var pieteikt personālsabiedrības izslēgšanu no komercreģistra, kurā kā vienīgais biedrs ir palikusi maksātnespējīgā juridiskā persona, ja otrs biedrs ir izstājies saskaņā ar Komerclikuma 99., 101. un 102. pantu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs pabeigt parādnieka maksātnespējas procesu bez parādniekam piederošo pilnsabiedrību likvidācijas, informējot Uzņēmumu reģistru par nepieciešamību veikt minēto pilnsabiedrību likvidāciju vienkāršotā kārtībā.

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.[1] Secināms, ka administrators pārņem arī parādnieka pienākumu atbilstoši Komerclikumam izstāties no pilnsabiedrības, uzsākt pilnsabiedrības likvidācijas procesu vai pieteikt sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra.

Komerclikumā nav ietverts tiesiskais regulējums, pamatojoties uz kuru Uzņēmumu reģistrs uz savas iniciatīvas pamata būtu tiesīgs uzsākt personālsabiedrības vienkāršotās likvidācijas procesu un izslēgt to no komercreģistra. Proti, Uzņēmumu reģistram normatīvajos aktos nav deleģētas tiesības izslēgt personālsabiedrību no komercreģistra bez likvidācijas procesa.

Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Komerclikuma 103. pantam, ja sabiedrībā ir divi biedri un viens no tiem izstājas saskaņā ar Komerclikuma 99., 101. un 102. panta noteikumiem, sabiedrība izbeidzas bez likvidācijas un sabiedrības uzņēmums pāriet otram sabiedrības biedram, kuram ir pienākums pieteikt sevi ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu, attiecīgi piesakot sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra. Ņemot vērā minēto normu administrators kā maksātnespējīgās juridiskās personas pārstāvis var pieteikt personālsabiedrības izslēgšanu no komercreģistra, kurā kā vienīgais biedrs ir palikusi maksātnespējīgā juridiskā persona, ja otrs biedrs ir izstājies saskaņā ar Komerclikuma 99., 101. un 102. pantu.

[1] Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punkts.

Izņemtie dokumenti būtu nododami atpakaļ konkrētajā procesā ieceltajam administratoram.

Iesniegumā norādīts, ka VID lietvedībā atrodas kriminālprocess, kurā notiek pirmstiesas izmeklēšana pret uzņēmumu.

Kriminālprocesā veikto procesuālo darbību ietvaros uzņēmuma juridiskajā adresē tika izņemti tā grāmatvedības dokumenti un citi ar uzņēmumu saistīti dokumenti.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1. Vai izņemtos dokumentus, kuriem nav pierādījumu nozīme kriminālprocesā, var nodot (nosūtīt) tālākas glabāšanas nodrošināšanai uzņēmuma administratoram?

2. Gadījumā, ja administrators nenodrošina likvidētā uzņēmuma dokumentu, kuri nav iegūti maksātnespējas procesa laikā, glabāšanu, kāds tiesisks regulējums nosaka šādu dokumentu glabāšanas vai nodošanas kārtību?

No iesnieguma secināms, ka uzņēmumam bija pasludināts maksātnespējas process. Līdz ar to dokumentu glabāšanas un nodošanas kārtība jāanalizē juridiskās personas maksātnespējas procesa kontekstā.

Administrators savā prakses vai parādnieka atrašanās vietā kārto juridiskās personas maksātnespējas procesa lietu, kurā iekļauj visu ar juridiskās personas maksātnespējas procesu saistīto informāciju un dokumentus, kā arī sastāda attiecīgā procesa lietā esošo dokumentu sarakstu.[1] Savukārt pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nodod glabāšanā valsts arhīvam parādnieka dokumentus, tajā skaitā:

a) parādnieka rīkojumus par personālsastāvu (par personu pieņemšanu darbā, pārcelšanu citā darbā, atbrīvošanu no darba),

b) parādnieka personālsastāva rīkojumu reģistrācijas žurnālu (reģistru),

c) parādnieka darbinieku darba līgumus, ar kuriem izbeigtas darba tiesiskās attiecības (ja tie neatrodas attiecīgajās personas lietās), un darba grāmatiņas (ja tās neatrodas pie attiecīgajiem darbiniekiem),

d) parādnieka dokumentus par sociālā nodokļa maksājumiem līdz 1997. gada 1. janvārim,

e) darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas aktus vai atzinumus un izmeklēšanas materiālus.[2]

Aministratoram ir pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa lietvedībā esošo dokumentu glabāšanu.[3] Tātad administratoram ir pienākums glabāt tā lietvedībā esošos dokumentus, kurus viņš ir pārņēmis no parādnieka pārstāvja atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Elektroniskās maksātnespējas uzskaites sistēmā pieejamās administratora lietvedībā esošās dokumentu datnes glabā 10 gadus no dienas, kad izbeigts maksātnespējas process attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar attiecīgo maksātnespējas procesa lietu. Administratora lietvedībā esošos papīra formas dokumentus administrators arī glabā 10 gadus pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas. Pēc šā termiņa notecējuma administrators sagatavo papīra formas dokumentu iznīcināšanas aktu un lietvedībā esošos papīra formas dokumentus iznīcina.[4]

No minētā izriet, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir jānodod valsts arhīvam tikai Maksātnespējas likuma 65. panta 13. punktā uzskaitītos parādnieka dokumentus, savukārt pārējos maksātnespējas procesa lietā esošos dokumentus administrators glabā 10 gadus no dienas, kad izbeigts attiecīgais maksātnespējas process.

Līdz ar to secināms, ka izņemtie dokumenti būtu nododami atpakaļ konkrētajā procesā ieceltajam administratoram.

[1] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta sestajai daļai.

[2] Maksātnespējas likuma 65. panta 13. punkts.

[3] Atbilstoši Ministru kabineta 2019. gada 11. jūnija noteikumiem Nr. 246 "Kārtība, kādā maksātnespējas procesa administratori un tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas kārto lietvedību".

[4] Sk. Turpat 30. un 31. punktu.

Pirms parādnieka maksātnespējas procesa veikts ieskaits pats par sevi (nepastāvot papildu apstākļiem, kas to ļautu atzīt par spēkā neesošu) nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir radījis zaudējumus kreditoru kopumam.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par ieskaitu juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Ar ieskaitu Civillikuma[2] izpratnē saprot prasījuma dzēšanu ar pretprasījumu. Tas ir patstāvīgs saistību izbeigšanās veids. Ieskaita veikšanai prasījumiem jābūt abpusīgiem, tas ir pretēji vērstiem un šim priekšnosacījumiem ir jāpastāv jau ieskaita gribas izteikuma brīdī.^{^[3]}

Ieskaits juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pieļaujams, ja parādnieka un kreditora savstarpējie prasījumi radušies vismaz sešus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.[4] Šīs normas mērķis ir sakārtot uzņēmējdarbības vidi, pieļaujot ieskaitu tikai tādu savstarpēju saistību dzēšanai, kas radušās pušu parastās komercdarbības rezultātā, bet ne stratēģisku apsvērumu dēļ.[5] Attiecīgi likumdevējs ir prezumējis, ka "aizdomīgi" varētu būt jebkādi notikumi, kas ir radījuši ieskaita tiesību īsi pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas.[6]

Administratoram juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, tā rezultātā parādniekam ir nodarīti zaudējumi un darījuma puses ir zinājušas vai tām bija jāzina par zaudējumu nodarīšanu.[7]^,[8]

Attiecīgi attiecībā uz ieskaitu norādāms, ka Maksātnespējas likuma 104. pants neierobežo administratora tiesības celt prasību tiesā arī par tāda ieskaita atzīšanu par spēkā neesošu, kas noslēgts vairāk kā sešus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, ja administrators konstatē darbības, kuras pēc būtības vērstas uz parādnieka mantas samazinājumu.[9] Tāpat pirms parādnieka maksātnespējas procesa veikts ieskaits pats par sevi (nepastāvot papildu apstākļiem, kas to ļautu atzīt par spēkā neesošu) nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir radījis zaudējumus kreditoru kopumam.[10]^,[11] Līdz ar to katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, jo tikai viņam ir zināmi konkrētā maksātnespējas procesa faktiskie un tiesiskie apstākļi.

[1] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa.

[2] Civillikuma 1846. pants.

[3] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zin. red. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 331. lpp.

[4] Maksātnespējas likuma 104. pants.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 4. novembra lēmums lietā SKA-100/2021. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/8440.

[6] Jauja H. Ieskaita apstrīdēšana juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Jurista Vārds, 5.01.2016., Nr. 1 (904). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/267841-ieskaita-apstridesana-juridiskas-personas-maksatnespejas-procesa-ietvaros/.

[7] Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punkts.

[8] Maksātnespējas kontroles dienesta izstrādātais informatīvais materiāls par darījumu apstrīdēšanu. Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/media/2236/download?attachment.

[9] Maksātnespējas likuma 96. pants.

[10] Jauja H. Ieskaita apstrīdēšana juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Jurista Vārds, 5.01.2016., Nr. 1 (904).

[11] Piemēram, puses saista ilgtermiņa sadarbības līgums, uz kura pamata periodiski rodas savstarpējas prasījuma tiesības, un tās periodiski tiek dzēstas ar ieskaitu. Divus gadus pēc līguma noslēgšanas viena no pusēm tiek pasludināta par maksātnespējīgu. Maksātnespējas pasludināšanas brīdī pusēm ir savstarpēji vērsti prasījumi, kuru termiņš ir iestājies mēnesi pirms maksātnespējas pasludināšanas. Šādā gadījumā būtu jāņem vērā, ka saistību rašanās pamats ir pirms diviem gadiem noslēgtais līgums, kuru puses ir konsekventi pildījušas, neskatoties uz to, ka termiņš saistības izpildei ir iestājies vēlāk. Skatīt: Jauja H. Ieskaita apstrīdēšana juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

1) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir Nekustamā īpašuma blakus lietas?

2) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir iekļaujami par labu Valsts ieņēmumu dienestam ieķīlātās mantas sastāvā?

3) ja Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti nav uzskatāmi par Nekustamā īpašuma blakus lietām, lūgts skaidrot, kā būtu sadalāmi naudas līdzekļi, pārdodot Nekustamo īpašumu un bilancē norādītos dokumentus kopumā, starp VID kā nodrošināto kreditoru un nenodrošinātajiem kreditoriem?

Saskaņā ar Civillikuma 850. pantu galvenās lietas ir tās, kas ir patstāvīgi tiesību priekšmeti. Bet viss tas, kas pastāv tikai ar galveno lietu, vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts (851. pants), ir blakus lieta. Civillikuma 852. pants noteic, kamēr blakus lieta nav atdalīta no galvenās, uz abām attiecas vieni un tie paši tiesību noteikumi; tādēļ nekustamas lietas kustamie piederumi nav uzskatāmi par kustamām lietām, bet ir pakļauti noteikumiem, kādi pastāv nekustamām lietām. Civillikuma 853. pantā paredzēts, ka visas tiesiskās attiecības, kas zīmējas uz galveno lietu, pašas par sevi attiecas arī uz tās blakus lietām, kādēļ, atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais. Savukārt blakus lieta iegūst piederumu raksturu, ja atbilstoši Civillikuma 857. panta pirmajai daļai viņas uzdevums ir kalpot galvenai un viņa ir pastāvīgi ar to saistīta un atbilst šim uzdevumam ar savām dabiskām īpašībām. Savukārt panta otrajā daļā paredzēts, ka blakus lietu nevar atzīt par piederumu pretēji skaidri izteiktai īpašnieka gribai.

No minētajām Civillikuma normām izriet – ja kustama manta atbilst piederumiem paredzētajām īpašībām, tā vairs nav uzskatāma par atsevišķu kustamu mantu, bet gan par nekustamas lietas jeb galvenās lietas piederumiem. Vienlaikus piederumi par tādiem uzskatāmi tiktāl, ciktāl nav konstatējama skaidra īpašnieka griba tos nošķirt no galvenās lietas. Attiecīgi parasti nekustamais īpašums tiek pārdots kopā ar tajā ietilpstošajiem piederumiem, nosakot vienu pirkuma maksu.[1] Tas nozīmē, ka tad nekustamā īpašuma pirkuma maksas vedojošie elementi citstarp ir arī tā sastāvā ietilpstošie kustamie piederumi, kuri par tādiem atzīstami atbilstoši minētajām Civillikuma normām.[2]

Savukārt Civillikuma 862. pants skaidri noteic, ka dokumenti, kartes un plāni, kuri attiecas uz nekustama īpašuma iegūšanu vai valdījumu, kā arī uz ēku [..] celšanu, ir šā īpašuma [..] piederumi. Tā kā Civillikuma 853.pants noteic, ka atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais, tad jaunajam īpašniekam, iegādājoties nekustamo īpašumu, būtu jāpāriet tiesībām uz dokumentiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī tiesībām izmantot šos dokumentus. Iepriekš minētais jāņem vērā, pārdodot nekustamo īpašumus gan izsolē vai arī bez tās, tas ir, atkarībā no konkrētā maksātnespējas procesā izvēlētā un saskaņotā mantas pārdošanas veida. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistītie dokumenti ir nekustamā īpašuma piederumi, tad atsavinot nekustamo īpašumu, tiek vienlaikus atsavināti un nodoti šīs galvenās lietas piederumi, ieskaitot šādus dokumentus un tiesības tos izmantot.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka Iesniegumā minētie ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

Vienlaikus norādāms, ka visefektīvāko maksātnespējas procesa norisi var garantēt tad, ja administrators, pielietojot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, spēj nodrošināt pēc iespējas izdevīgāku parādnieka mantas pārdošanas veidu, jo būtiskākais priekšnoteikums, kas administratoram ir jāievēro, atsavinot parādnieka mantu, ir apstāklis, ka šāds parādnieka mantas atsavināšanas veids ir izdevīgākais parādnieka kreditoriem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. A420305814, SKA-217/2018.

[2] Turpat.

Par dokumentu statusu, kuri attiecināmi uz ieķīlāto nekustamo īpašumu(Maksātnespējas kontroles dienesta 2021. gada 24. novembra vēstule Nr. 1-57n/2021/1088.)

Ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

1) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir Nekustamā īpašuma blakus lietas?

Tiesiskais regulējums tieši nesatur aizliegumu parādnieka pārstāvim piedalīties parādniekam piederošo mantu izsolē, tomēr šī jautājuma gala vērtējumu sniedz tiesa.

1) vai Iesniedzējs ir tiesīgs piedalīties Parādnieka kustamās mantas izsolē?

2) vai Iesniedzējam ir tiesības paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu Parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu?

3) vai gadījumā, pat ja šāda persona veic samaksu par kustamo mantu, kas varētu būt atbilstoša Parādnieka kreditoru kopuma interesēm, šāda samaksa būtu pieņemama?

4) vai no šīs personas, ņemot vērā to, ka nav gūstama pārliecība par sākotnējo naudas līdzekļu legālu izcelsmi, kā arī to, ka persona ilgstoši negūst ienākumus saskaņā ar savu skaidrojumu, samaksa būtu pieņemama arī NILLTPFNL izpratnē?

5) vai Civilprocesa likuma 586. pantā minētā persona ‑ parādnieks, kas nav tiesīgs piedalīties izsolē, ir attiecināma uz pašu maksātnespējīgo juridisko personu vai uz parādnieka pārstāvi?

6) vai un kā nosakāma konkrētajā gadījumā prioritāte (parādnieka pārstāvis, kreditors, ieinteresētā persona), tostarp, šo subjektu tiesību realizācijā un pienākumu izpildē?

Par Iesniedzēja tiesībām piedalīties Parādnieka kustamās mantas izsolē un, saistībā ar jautājumu, vai Civilprocesa likuma 586. pantā minētā persona ‑ parādnieks, kas nav tiesīgs piedalīties izsolē, ir attiecināma uz pašu maksātnespējīgo juridisko personu vai uz parādnieka pārstāvi, norādāms turpmāk minētais.

Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators (Maksātnespējas likuma 115. panta trešā daļa).

Civilprocesa likuma 584.¹ panta pirmajā daļā ir noteikts, ka persona, kura vēlas piedalīties kustamās mantas izsolē, izmantojot elektronisko izsoļu vietni, 10 dienu laikā no kustamās mantas izsoles sludinājumā norādītā izsoles sākuma datuma nosūta tiesu izpildītājam lūgumu autorizēt to dalībai izsolē un ieskaita izsoles sludinājumā norādītajā tiesu izpildītāja depozīta kontā nodrošinājumu 10 procentu apmērā no pārdodamās lietas novērtējuma.

Atbilstoši minēta panta trešajai daļai tiesu izpildītājs autorizē personu dalībai izsolē triju, bet šā panta otrajā daļā minētajā gadījumā — piecu darbdienu laikā no nodrošinājuma un personas lūguma saņemšanas dienas, ja nepastāv šā likuma 586. pantā minētie ierobežojumi. Ja nodrošinājums vai autorizācijas lūgums nav saņemts šā panta pirmajā vai otrajā daļā norādītajā termiņā vai personai nav tiesību piedalīties izsolē saskaņā ar šā likuma 586. pantu, tiesu izpildītājs atsaka personas autorizāciju dalībai izsolē.

Civilprocesa likuma 586. pants paredz, ka solīšanā nav tiesību piedalīties parādniekam, viņa aizbildnim vai aizgādnim, personai, kas veikusi šā likuma 578. pantā minēto novērtēšanu, kā arī tiesu izpildītājam, kas rīko izsoli. Piedzinējam ir tiesības piedalīties izsolē vispārējā kārtībā. Par citos normatīvajos aktos noteikto ierobežojumu ievērošanu attiecībā uz izsolāmās lietas iegādi ir atbildīgi paši izsoles dalībnieki (piemēram, izsolīto lietu ir tiesīgas iegādāties un lietot tikai personas, kurām izsniegta speciāla atļauja (licence)).

Savukārt Civillikuma 2077. pants paplašina minēto personu loku, nosakot, ka izsolītāji, kā arī personas, kas pēc sava amata ir klāt pie pārdošanas izsolē, nevar būt pircēji, ne sev, ne citu uzdevumā.

Maksātnespējas likuma 68. pantā ir noteiktas personas, kuras administrators nosaka par parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesā. Parādnieka pārstāvim maksātnespējas procesā ir būtiska loma, jo viņam ir jānodrošina informācijas pār parādnieku pieejamība administratoram.

Lai gan maksātnespējas procesa ietvaros, ievērojot atklātības principu un Maksātnespējas likuma 69. panta 2. punktā parādnieka pārstāvim noteiktās tiesības pierasīt un saņemt ziņas par parādnieka mantas pārdošanu, parādnieka pārstāvim saistībā ar mantas pārdošanu tiek sniegtas ziņas, kas būtu sniedzamas parādniekam, tomēr parādnieks un parādnieka pārstāvis juridiskās personas maksātnespējas procesā nav uzskatāms par vienu un to pašu personu. Proti, parādnieka pārstāvis nav parādnieka mantas īpašnieks, kā arī juridiskās personas maksātnespējas procesā (izņemot, iespējams, individuālā komersanta, personālsabiedrības un zemnieku vai zvejnieku saimniecības maksātnespējas procesa gadījumā) parādnieka pārstāvis neatbild par parādnieka saistībām ar visu savu mantu.

Maksātnespējas likuma 111. panta otrajā daļā norādīts, ka parādnieka mantas pārdošana notiek par iespējami augstāko cenu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu segšanu.

Maksātnespējas likumā nav noteikts ierobežojums ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku iegādāties parādnieka mantu. Līdzīgi arī kreditors var būt atzīts par ieinteresēto personu atbilstoši Maksātnespējas likuma 72. pantam, un, kaut arī šādam kreditoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 87. panta piekto daļu nav balsstiesību kreditoru sapulcē, tas, piemēram, neliedz viņam iegādāties parādnieka mantu Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā noteiktajā gadījumā, kā arī piedalīties parādnieka mantas izsolē.

Līdz ar to pirmšķietami Maksātnespējas kontroles dienests nesaskata apstākļus, kas liegtu parādnieka pārstāvim piedalīties parādniekam piederošo mantu izsolē.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 591. panta pirmās daļas 1., 2. punktu tiesa atzīst izsoli par spēkā neesošu, ja kādam nepamatoti nav atļauts piedalīties izsolē vai nepareizi atraidīts kāds pārsolījums un ja mantu nopirkusi tāda persona, kura nav bijusi tiesīga piedalīties izsolē.

No minētā izriet, ka gala vērtējumu, vai persona bija tiesīga piedalīties izsolē, sniedz tiesa.

Par Iesniedzēja tiesībām paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu Parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu, norādāms sekojošs.

Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā norādītais kreditoru vienlīdzības princips paredz, ka kreditoriem ir vienlīdzīgas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kas nodibinātas pirms maksātnespējas iestāšanās. Kreditoriem ir tiesības piedalīties mantas pirkšanā ar vienādiem nosacījumiem, ievērojot Maksātnespējas likumā un Civilprocesa likumā noteikto kārtību.

Administrators pārvalda parādnieka mantu un veic tās atsavināšanu kā krietns un rūpīgs saimnieks, vadoties no kreditoru kopuma ekonomiskajām interesēm, nevis konkrēta kreditora mantiskajām vai savām personiskajām interesēm, un nepieļauj interešu konfliktu un šaubas par objektivitāti savā darbībā.

Maksātnespējas likuma 6. panta 3. punkts paredz, ka maksātnespējas procesos ir piemērojams patvaļas aizlieguma princips, proti, kreditors un parādnieks nedrīkst veikt individuālas darbības, kas nodara kaitējumu kreditoru kopuma interesēm.

Atbilstoši minētajam principam un maksātnespējas procesu reglamentējošām tiesību normām (piemēram, Maksātnespējas likuma 118. panta piektā daļa) nenodrošināto kreditoru prasījumi, ja pilnībā nevar tos nosegt, tiek segti proporcionāli summai, kas pienākas katram kreditoram.

Arī atbilstoši Civilprocesa likuma 588.² panta otrajai daļai, ja ar pārdošanā ieņemto summu nepietiek visu piedziņu un komercķīlas ņēmēju prasījumu apmierināšanai, nosolītājs var ieskaitīt pirkuma cenā savus prasījumus tikai tās summas apmērā, kāda viņam saskaņā ar aprēķinu pienākas pēc tam, kad segti tie prasījumi, kuriem salīdzinājumā ar viņa prasījumu ir priekšrocība.

Savukārt Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā ir noteikts, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

No minētā izriet, ka tikai gadījumos, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot, nenodrošinātais kreditors var paturēt mantu par tās sākumcenu, samazinot kreditora prasījuma apmēru.

Līdz ar to nenodrošinātajam kreditoram nav tiesību paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu, jo tādējādi tiktu piešķirtas nepamatotas priekšrocības, neievērojot kreditoru vienlīdzības un proporcionālitātes principu.

Par jautājumu, vai gadījumā, pat ja šāda persona veic samaksu par kustamo mantu, kas varētu būt atbilstoša Parādnieka kreditoru kopuma interesēm, šāda samaksa būtu pieņemama un vai no šīs personas, ņemot vērā to, ka nav gūstama pārliecība par sākotnējo naudas līdzekļu legālu izcelsmi, kā arī to, ka persona ilgstoši negūst ienākumus saskaņā ar savu skaidrojumu, samaksa būtu pieņemama arī NILLTPFNL izpratnē, norādāms turpmāk minētais.

Saskaņā ar NILLTPFNL noteikto, administratoram ir pienākums pirms darījuma veikšanas veikt klienta izpēti (NILLTPFNL 11. panta pirmā daļa).

Lai izpildītu minētā likuma prasību veikt klienta izpēti vēl pirms konkrētā darījuma veikšanas, administratoram ir tiesības pieprasīt no saviem klientiem, un klientiem ir pienākums sniegt klienta izpētei nepieciešamo patieso informāciju un dokumentus, tostarp par patiesajiem labuma guvējiem, klientu veiktajiem darījumiem, klientu un patieso labuma guvēju saimniecisko, personisko darbību, finansiālo stāvokli, naudas vai citu līdzekļu avotiem (NILLTPFNL 28. panta pirmā daļa).

No minētā izriet administratora tiesības pieprasīt viņa ieskatā objektīvi nepieciešamos pierādījumus, lai varētu izpildīt NILLTPFNL prasības un gūtu pārliecību, ka administrators ir tiesīgs slēgt konkrēto darījumu ar konkrēto personu, nepārkāpjot NILLTPFNL prasības. Konstatējot NILLTPFNL noteiktos ierobežojumus, administratoram ir tiesības atteikties no darījuma slēgšanas.

Saistībā ar jautājumu, vai un kā nosakāma konkrētajā gadījumā prioritāte (parādnieka pārstāvis, kreditors, ieinteresētā persona), tostarp, šo subjektu tiesību realizācijā un pienākumu izpildē, norādāms, ka šo subjektu starpā nav nosakāma prioritāte.

Maksātnespējas procesu reglamentējošajās tiesību normās parādnieka pārstāvim, kreditoram un ieinteresētajai personai ir noteiktas tiesības un pienākumi, kas ir izpildāmi labā ticībā, neatkarīgi no tā, vai parādnieka pārstāvis, kreditors un ieinteresētā persona sakrīt vienā personā.

Lai gan tieši parādnieka pārstāvja (kā bijušās parādnieka pārvaldes institūcijas locekļa) rīcībā ir visaptveroša informācija par parādnieku, kuras saņemšana ir nepieciešama, lai administrators varētu pilnvērtīgi veikt maksātnespējas procesa administrēšanu, administratoram parādnieka pārstāvja pienākumu neizpildes gadījumā nav pamata parādnieka pārstāvim, tostarp kā kreditoram, liegt Maksātnespējas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Administratoram normatīvajos aktos (piemēram, Maksātnespējas likuma 72.¹ pants) ir noteikti tiesiskie līdzekļi gadījumiem, kad parādnieka pārstāvis nesadarbojas.

Proti, personu prettiesiska rīcība nevar kalpot par attaisnojumu administratora maksātnespējas procesa reglamentējošo tiesību normu pārkāpumiem, kas saistīti ar minēto personu tiesību ierobežošanu.

Maksātnespējas likuma 72. pantā ir noteiktas personas, kuras ir uzskatāmas par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 87. panta piektajai daļai kreditoru sapulcē nav balsstiesību tiem kreditoriem, kuri ir atzīstami par ieinteresētajām personām atbilstoši šā likuma 72. pantam, kā arī personām, kuras ieguvušas prasījuma tiesības pret parādnieku no ieinteresētajām personām gada laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to kreditora, kurš atzīts par ieinteresēto personu attiecībā pret parādnieku, tiesību ierobežojums ir balsstiesību neesamība kreditoru sapulcē, tādējādi liedzot tam lemt par maksātnespējas procesā būtiskiem jautājumiem.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta otro daļu, ja darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam, ir noslēgts ar ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku vai šo personu labā, uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu, ja tās nepierāda pretējo.

No minētā izriet, ka darījumi, kas noslēgti ar ieinteresētajām personām, ir izvērtējami ar īpašu rūpību, jo var radīt papildu šaubas par darījuma noslēgšanas patieso mērķi. Tāpat arī, ievērojot ieinteresēto personu ietekmi uz parādnieku pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas un ieinteresētajām personām Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus, administratoram ar īpašu rūpību jāpārliecinās par personas, kura vienlaikus ir kreditors, parādnieka pārstāvis un ieinteresētā persona, labticību pirms kādas vienošanās ar šādu personu slēgšanas.

Minētais attiecināms arī uz informācijas sniegšanu, proti, ja administratora ieskatā noteikta informācija nav sniedzama parādnieka pārstāvim, jo tās izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, šāda informācija nav izsniedzama minētai personai, lai gan tā vienlaikus ir arī kreditors.

Augstākās tiesas 2018. gada 24. maija spriedumā lietā Nr. SKC‑618/2018 ir secināts, ka "Maksātnespējas likumā noteikts, ka administratora pamatuzdevums ir maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas norises nodrošināšana (Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa). Šī norma nav tukša deklarācija. Tā uzliek administratoram pienākumu stādīt maksātnespējas procesa likumību un efektivitāti pirmajā vietā, respektīvi, būt lojālam primāri pret likumu. Lai arī administratoram ir arī lojalitātes pienākums pret kreditoriem un arī parādnieku, tomēr šī lojalitāte nevar būt pārāka pār lojalitāti pret procesa likumību".

No minētā izriet, ka administratoram savā profesionālajā darbībā primāri ir jābūt lojālam pret likumu, nepakļaujoties jebkādai ietekmei un spiedienam. Līdz ar to arī situācijā, kad persona kavē maksātnespējas procesa norisi, administratoram jāspēj pieņemt patstāvīgi un tiesiski pamatoti lēmumi to pienākumu izpildē, kas skar minētās personas.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. A420305814, SKA-217/2018.

[2] Turpat.

Jautājums, vai Parādnieka pārstāvis konkrētajā gadījumā ir vainojams Parādnieka dokumentu nenodošanā administratoram maksātnespējas procesā un tādējādi radījis zaudējumus, ir risināms, Administratoram vēršoties tiesā ar attiecīgu prasību, savukārt Maksātnespējas kontroles dienests šādu atzinumu sniegt nevar.

Vai Parādnieka pārstāvis būtu vainojams (Civillikuma zaudējumu kritērijs, nevis kriminālatbildības sastāvdaļa) Parādnieka dokumentu nenodošanā maksātnespējas procesā.

Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.

Zaudējumu atlīdzināšanas prasības mērķis ir atgūt līdzekļus, no kuriem apmierināt kreditoru pieteiktos prasījumus.^{^[1]} Valdes locekļa atbildības kontekstā tam, vai viņa rīcība ir tiesiska vai prettiesiska, nav izšķirošas nozīmes un tiesai jāvērtē nevis tas, vai valdes locekļa rīcība ir tiesiska vai prettiesiska, bet gan tas, vai mantas samazinājumu nesusī rīcība atbilst krietna un rūpīga saimnieka sagaidāmajai.^{^[2]}

Komerclikuma 169. pants noteic, ka valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Tādējādi, lai sāktu darboties Komerclikuma 169. pantā paredzētā valdes locekļa vainojamības prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja uz atbildētāju (valdes locekli), prasītājam atbilstoši sacīkstes principam un citiem Civilprocesa likuma vispārējiem noteikumiem, kuri reglamentē pierādījumu iesniegšanas kārtību, nepieciešams primāri pierādīt zaudējumu esību un to konkrētu apmēru.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka, lai gan dokumentu nenodošana administratoram ir uzskatāma par prettiesisku darbību, tā pati par sevi nerada zaudējumus un informācijas nesniegšana administratoram nepierāda zaudējumu esību. Tikai pēc tam, kad ir konstatēti zaudējumi, sāk darboties prezumpcija par valdes locekļa atbildību.^{^[3]}

Maksātnespējas likuma 72.¹ pantu nedrīkst piemērot formāli, neņemot vērā tā jēgu. Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 70. panta otro daļu dokumentu un mantas nodošana ir parādnieka pārstāvja pienākums un saskaņā ar šo pantu tieši parādnieka pārstāvim (bijušajam valdes loceklim) ir pienākums gan sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu, gan nodot dokumentus administratoram, sakārtotus atbilstoši lietvedības noteikumiem. Savukārt, parādnieka pārstāvim neizpildot Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteikto pienākumu, iestājas Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmajā daļā noteiktā atbildība un sabiedrībai nodarīto zaudējumu apmērs aprēķināms atbilstoši minētā panta otrajai daļai, kura noteic, ka par parādniekam nodarīto zaudējumu apmēru tiek uzskatīti parādnieka maksātnespējas procesā atzītie kreditoru prasījumi pamatparāda apmērā, kurus nav iespējams segt parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Judikatūrā atzīts, ka atbilstoši maksātnespējas procesa mērķim un principiem (Maksātnespējas likuma 1. un 6. pants) valdes locekļa atbildības kritērijs dokumentu daļējas nodošanas gadījumā (Maksātnespējas likuma 72.¹ pants) ir tas, vai gadījumā, ja attiecīgie dokumenti būtu nodoti, tiktu uzlabots kreditoru stāvoklis (piemēram, administratoram būtu dota iespēja atgūt mantu) vai tiktu pierādīta aizdevumu vai zaudējumu pamatotība. Līdz ar to administratoram, ceļot šādu prasību, ir konkrēti jānorāda, kādas ziņas viņš vēlas iegūt un kā šīs ziņas ietekmēs kreditoru stāvokli.^{^[4]}

Turklāt vainojamības prezumpcija savā būtībā ir uzskatāma par stingrāku atbildību nekā klasiskais vainas atbildības modelis. Proti, piemērojot Komerclikuma 169. panta trešajā daļā noteikto vainojamības prezumpciju, prezumpcijas gadījumā tiesa piedzen zaudējumus nevis tāpēc, ka persona patiesi ir bijusi vainīga zaudējumu nodarīšanā, bet gan tāpēc, ka tā nav bijusi spējīga pierādīt, ka tās rīcībā nav vainas. Tas ir pieļaujams attiecībā uz valdes locekli, kurš, stājoties amatā, rēķinās ar savas atbildības augsto līmeni un tādēļ var nodrošināt sabiedrības grāmatvedības kārtošanu veidā, kas vajadzības gadījumā ļauj atspēkot jebkurus pārmetumus^{.^[5]}

Ievērojot minēto secināms, ka jautājums, vai Parādnieka pārstāvis konkrētajā gadījumā ir vainojams Parādnieka dokumentu nenodošanā administratoram maksātnespējas procesā un tādējādi radījis zaudējumus, ir risināms, Administratoram vēršoties tiesā ar attiecīgu prasību. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst atzinumu sniegšana par Parādnieka pārstāvja vainu dokumentu nenodošanā.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2015. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. SKC-20/2015 9. punkts, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-195/2017 8. punkts.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada 15. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-101/2014 (C23039311) 9. punkts.

[4] Senāta 2019. gada 12. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-154/2019 (C10092716), Augstākās tiesas 2018. gada 20. februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-554 (C33439016).

[5] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 29. janvāra lēmuma lietā Nr. C08042717, SKC-426/2020 9.2. punkts.

Maksātnespējas likums neparedz parādnieka pārstāvim iespēju prasīt no administratora segt izdevumus par parādnieka pārstāvja pienākumu pildīšanu.
Ja parādniekam ir ievērojams dokumentācijas apjoms, tad administratoram jāizvērtē, vai dokumentu nogādāšana administratora prakses vietā vispār ir lietderīga un iespējama, ņemot vērā to, ka administratoram inventarizācijas akta sastādīšana ir jāveic parādnieka galvenajā darbības vietā (vai juridiskajā adresē).

1) vai administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas pašam pēc savas iniciatīvas ir jāpārņem visi uzņēmuma dokumenti, aktīvi piedaloties to inventarizācijā un pašam ierodoties uzņēmuma atrašanās vietā?

2) vai administratora rīcība, ierodoties parādnieka juridiskajā adresē (atrašanās vietā) un veicot mantas inventarizāciju, bet pēc mantas inventarizācijas veikšanas atsakoties klātienē pieņemt no parādnieka pārstāvja uzņēmuma dokumentāciju, ko administrators iepriekš ar savu rīkojumu ir pieprasījis parādnieka pārstāvim, ir tiesiska?

3) parādnieka pārstāvis vai administrators ir atbildīgs par parādnieka visas dokumentācijas turpmāko saglabāšanu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas pie apstākļiem, kad parādnieka pārstāvis ir aicinājis administratoru to pārņemt, administrators to ir atteicies darīt, kā arī administrators uzņēmuma dokumentāciju nav nodevis ar aktu atpakaļ parādnieka pārstāvja glabāšanā un atbildībā? No kādiem līdzekļiem tiek segti šādi, parādnieka dokumentācijas glabāšanas izdevumi?

4) cik ilgi parādnieka pārstāvis ir atbildīgs par parādnieka dokumentu (kuru apjoms ir ievērojams) saglabāšanu, ja administrators savas vizītes laikā parādnieka atrašanās vietā tos vispār ir atteicies pārņemt? Kurš būs atbildīgs par parādnieka dokumentu, ko administrators ir atteicies pārņemt no parādnieka pārstāvja, glabāšanu gadījumā, ja telpas, kurās pašlaik atrodas parādnieka visa dokumentācija, izies no parādnieka pārstāvja kontroles (beidzas telpu nomas līgums un/vai telpām mainās īpašnieks)?

5) vai parādnieka pārstāvim ir pienākums saviem spēkiem un uz sava rēķina vest uzņēmuma dokumentāciju uz administratora prakses vietu (vairāk kā 300 km no parādnieka atrašanās vietas), kas dokumentu ievērojamā apjoma dēļ nav tik viegli izdarāms bez papildu izdevumiem?

No Maksātnespējas likuma 65. panta 1. punkta izriet, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties pieņem lēmumu par parādnieka pārstāvja vai pārstāvju noteikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesa lietā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 70. panta otro daļu parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Ne pilnībā visi dokumenti, kas varētu atrasties parādnieka adresē būtu uzskatāmi par organizatoriskiem, personāla un grāmatvedības dokumentiem, rīkojumiem, izziņām, pārskatiem un saraksti, līdz ar to varētu būt situācija, ka administrators prakses vietā lūdz nogādāt tikai dokumentus, kas attiecināmi uz Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā minēto. Ņemot vērā, ka normatīvie akti noteic konkrētu kārtību, kā jābūt sistematizētiem nododamajiem dokumentiem un dokumentu nodošana tiek fiksēta ar pieņemšanas un nodošanas aktu, tad administrators kļūst atbildīgs par dokumentu saglabāšanu pēc dokumentu pieņemšanas. Līdz ar to parādnieka pārstāvim jānodrošina dokumentu uzglabāšana līdz to nodošanai administratoram.

Maksātnespējas likuma 71. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādnieka pārstāvim ir pienākums tiesas vai administratora pieprasītās ziņas par parādnieku sniegt nekavējoties, bet ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pieprasījuma nosūtīšanas dienas. Minētā panta trešajā daļā noteikts, ka parādnieka pārstāvis iesniedz pieprasītās ziņas vai attiecīgu paziņojumu par to, ka viņš nevar sniegt pieprasītās ziņas, apliecinot to ar parakstu. Ja administrators ar ierakstītu pasta sūtījumu uz parādnieka pārstāvja dzīvesvietas adresi nosūtījis pieprasījumu sniegt ziņas, uzskatāms, ka parādnieka pārstāvis šo pieprasījumu ir saņēmis septītajā dienā pēc nosūtīšanas un tā saturs viņam ir zināms (Maksātnespējas likuma 71. panta ceturtā daļa).

Turklāt Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā un 71. panta pirmajā daļā noteiktie termiņi attiecībā uz parādnieka pārstāvja pienākumiem, ņemot vērā minētajās normās ietverto formulējumu ("nodod administratoram", nevis "var nodot" un "ir pienākums", nevis "ir tiesības"), ir imperatīvi, t.i., tādi, kuru izpilde ir obligāta[1] Līdz ar to secināms, ka parādnieka pārstāvim ir obligāti jāievēro likumdevēja noteiktie pienākumi.

Maksātnespējas likuma 26.¹ panta pirmā daļa noteic, ka administrators savā prakses vietā kārto savu lietvedību (…). Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta ceturtajai daļai, administrators nodrošina to, ka viņš ir sasniedzams prakses vietas adresē, izmantojot norādīto kontaktinformāciju, kā arī viņam adresētās korespondences (tajā skaitā ar drošu elektronisko parakstu parakstīto dokumentu) saņemšanu.

Līdz ar to var secināt, ka administratoram jānodrošina iespēja maksātnespējas procesā iesaistītajām personām administratora prakses vietā iepazīties ar parādnieka maksātnespējas procesa lietas materiāliem. Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka ir pamatota administratora prasība nogādāt Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteiktos dokumentus administratora prakses vietā, lai administrators varētu pildīt Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Dokumentu nogādāšana līdz administratora prakses vietai izriet no Maksātnespējas likuma 70. pantā noteiktajiem parādnieka pārstāvja pienākumiem. Jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta 13. punktam administratora pienākumos ietilpst nodot valsts arhīvam glabāšanā maksātnespējīgā uzņēmuma dokumentāciju, līdz ar to administrators ir atbildīgs par maksātnespējīgā uzņēmuma dokumentācijas glabāšanu pēc to pārņemšanas.

Savukārt Maksātnespējas likuma 26. panta sestā daļa noteic, ka administrators savā prakses vai parādnieka atrašanās vietā kārto juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu, kurā iekļauj visu ar juridiskās personas maksātnespējas procesu un fiziskās personas maksātnespējas procesu saistīto informāciju un dokumentus, kā arī sastāda attiecīgā procesa lietā esošo dokumentu sarakstu.

Attiecībā uz izmaksām, kas varētu rasties parādnieka pārstāvim saistībā ar dokumentu nogādi administratoram, norādāms, ka Maksātnespējas likums neparedz parādnieka pārstāvim iespēju prasīt no administratora segt izdevumus par parādnieka pārstāvja pienākumu pildīšanu, jo atbilstoši Maksātnespējas likuma 62. panta otrajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu. Savukārt Maksātnespējas likuma 170. panta otrajā daļā ir uzskaitīts, kādus izdevumus iekļauj juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos.

Tajā pašā laikā nebūtu samērīgi pieprasīt no parādnieka pārstāvja segt nesamērīgi lielus naudas līdzekļus par Iesniegumā minētā pienākuma izpildi.

Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju un sastāda parādnieka bilanci.

Atbilstoši likuma "Par grāmatvedību" 11. pantam inventarizācija sastāv no uzņēmuma īpašumā un lietojumā esošo līdzekļu apsekošanas dabā, prasību un saistību summu saskaņošanas ar debitoriem un kreditoriem, kā arī inventarizācijas rezultātu reģistrācijas inventarizācijas sarakstos un salīdzināšanas ar grāmatvedības datiem. Sastādītos inventarizācijas sarakstus pievieno inventarizācijas aktam.

Ministru kabineta 2003. gada 21. oktobra noteikumu Nr. 585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju" 51. punktā noteikts, ka uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par inventarizācijām uzņēmumā. Tā kā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, tad attiecīgi pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir atbildīgs par inventarizāciju maksātnespējīgā uzņēmumā, kas, kā iepriekš secināts, ietver arī inventarizācijas akta sastādīšanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam un 65. panta 2. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas maksātnespējīgās juridiskās personas mantas inventarizācijas aktu sastāda administrators.

Tātad, ja parādniekam ir ievērojams dokumentācijas apjoms, tad katrā konkrētā gadījumā administratoram būtu jāizvērtē, vai dokumentu nogādāšana administratora prakses vietā vispār ir lietderīga un iespējama, ņemot vērā to, ka administratoram inventarizācijas akta sastādīšana ir jāveic parādnieka galvenajā darbības vietā (vai juridiskajā adresē).

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka katru konkrēto situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kuru dēļ parādnieka dokumentus nav lietderīgi nogādāt ārpus parādnieka galvenās darbības vietas, kā arī Maksātnespējas likums neaizliedz parādnieka pārstāvim vienoties ar administratoru par lietderīgāko risinājumu.

Tajā pašā laikā norādāms, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to, atbilstoši administratora norādījumiem, parādnieka dokumentāciju būtu pieļaujams glabāt arī maksātnespējīgā uzņēmuma teritorijā, bet ja administrators nevar nodrošināt dokumentācijas drošu uzglabāšanu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi, tad minētās darbības nav pieļaujamas. Atbildība par pieņemtajiem lēmumiem izriet no administratora pienākumiem.

[1] J. Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.

Jautājuma par ieinteresētās personas statusa atzīšanu ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

Lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 72. panta piemērošanu jautājumā par ieinteresētās personas statusa atzīšanu.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā ir noteikts, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratoram maksātnespējas procesā jārīkojas normatīvajos aktos piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot savas darbības atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un tiesību sistēmai kopumā. Turklāt administratora veiktajām darbībām un pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt vērstiem uz maksātnespējas procesā iesaistīto personu tiesisko interešu ievērošanu un procesa mērķa sasniegšanu.

No Maksātnespējas likuma izrietošie pienākumi gulstas uz katru maksātnespējas procesā ieceltu administratoru, neatkarīgi no tā, vai administrators jau sākotnēji tiek iecelts par procesa administratoru vai pēc tam, kad iepriekšējais administrators atcelts. Tādējādi jaunieceltajam administratoram ir pienākums veikt darbības, ko iepriekšējais administrators nav veicis, un pārvērtēt pieņemtos lēmumus, ja ir noskaidroti jauni apstākļi, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

Turklāt Maksātnespējas likuma 72. panta otrā daļa noteic, ka par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku šajā pantā minētās personas ir atzīstamas, ja tās šajā statusā bijušas pēdējo piecu gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Skatot Maksātnespējas likuma 72. pantā ietverto tiesību normu gramatiski, varētu secināt, ka tajā nosaukto ieinteresēto personu pret parādnieku loks ir izsmeļošs, kas savukārt nozīmētu, ka par ieinteresētajām personām pret parādnieku var tikt atzītas tikai fiziskās personas, izņemot 72. panta pirmās daļas 4. punktā minēto gadījumu, kad kreditors – juridiskā persona, atrodas vienā koncernā ar parādnieku.

Tomēr interpretējot Maksātnespējas likuma 72. panta pirmo daļu sistēmiski un teleoloģiski, var nonākt pie cita secinājuma. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 87. panta piektajai daļai, tiem kreditoriem, kuri ir atzīstami par ieinteresētajām personām pret parādnieku, nav balsstiesību kreditoru sapulcē. Acīmredzami likumdevēja mērķis, nosakot šādu ierobežojumu, ir bijis novērst situācijas, kad kreditors emocionālo vai ekonomisko saišu ar parādnieku dēļ pieņem lēmumus (nobalso), kas ir par labu parādniekam, bet kaitē kreditoru kopuma interesēm. Šāds risks var pastāvēt arī gadījumā, ja kreditors ir juridiska persona, bet persona, kurai ir tiesības rīkoties un pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, tas ir, darboties kā pārvaldes institūcijai, ir fiziska persona, uz kuru attiecināms Maksātnespējas likuma 72. pantā minētais.

Minēto apliecina arī tas, ka tiesas savā praksē atsevišķos gadījumos ir paplašinājušas ieinteresētās personas izpratni, atzīstot, ka ieinteresēto personu esamība var tikt konstatēta arī gadījumos, ja fiziskās personas, kas pārstāv vai citādi ir saistītas ar attiecīgajām juridiskajām personām, ir savstarpēji saistītas atbilstoši ieinteresēto personu definīcijai (skat. "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros", pieejams tīmekļa adresē http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas/).[1]

Tiesu praksē ir atzīts, ka ir pieļaujama Maksātnespējas likumā norādītā termina "ieinteresētās personas" paplašināta interpretācija gadījumā, ja darījums slēgts nevis tieši ar kādu no personām, kas atbilst ieinteresētās personas definīcijai, bet gan ar juridisko personu, ar kuru ir saistīta ieinteresētā persona, jo atbilstoši Civillikuma 1410. pantam juridiskās personas darījumus slēdz caur saviem likumiskajiem pārstāvjiem un bez likumisko pārstāvju līdzdalības juridiskā persona savu darījumspēju nevar īstenot.[2] Līdz ar to juridiska persona nepastāv pati par sevi, bet tās darbību realizē konkrētas fiziskas personas.

Juridiskā persona ir juridiska fikcija, aiz kuras katrā gadījumā atrodas fiziskas personas, kuras to organizē, vada vai kontrolē. Līdz ar to, darījumi, kas slēgti starp juridiskajām personām, ir uzskatāmi par slēgtiem ar ieinteresētajām personām vai šo personu labā, ja fiziskās personas, kas pārstāv vai citādi ir saistītas ar attiecīgajām juridiskajām personām, ir savstarpēji saistītas atbilstoši ieinteresēto personu definīcijai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pastāv risks, ka kreditors varētu darboties pretēji parādnieka un kreditoru interesēm. Līdz ar to, arī šāds kreditors būtu pakļaujams ierobežojumiem, ko rada ieinteresētās personas statuss, tai skaitā, aizliegums balsot kreditoru sapulcē. Arī Augstākā tiesa, interpretējot ieinteresētās personas atzīšanu norāda, ka riska faktors var īstenoties caur fizisko personu.[3] Līdz ar to, lai izslēgtu riska faktoru, pastāvot likumdevēja noteiktajām pazīmēm arī gadījumā, kad pret parādnieku pastāv ieinteresētās fiziskās personas ietekme uz kreditoru, tas būtu atzīstams par ieinteresēto personu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī saskaņā ar Maksātnespējas likuma 87. panta pirmo daļu, katra kreditora balsu skaitu kreditoru sapulcē nosaka administrators.

Līdz ar to jautājuma par ieinteresētās personas statusa atzīšanu ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta 2020. gada 3. novembra vēstule Nr. 1-49n/2020/75

[2] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC – 34.

[3] Augstākās tiesas Civillietu palātas 2013. gada 19. novembra spriedums Nr.C06067710.

Ja maksātnespējas reģistrā nav datu par konkrētu juridisko personu, tad juridiskajai personai nav pasludināts maksātnespējas process. Turklāt jebkura persona var iepazīties ar tās interesējošiem datiem par tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi maksātnespējas reģistrā.

Kā pierādīt, ka firmai konkrētā laika posmā nav uzsākts maksātnespējas process?

Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka maksātnespējas reģistra mērķis ir nodrošināt tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa publiskumu, veicināt tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa virzību, šajos procesos iesaistīto personu un citu personu tiesisko interešu aizsardzību, Maksātnespējas kontroles dienesta funkciju izpildi, kā arī sekmēt personu sadarbību maksātnespējas jautājumos. Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 2.¹⁶ pants noteic, ka maksātnespējas reģistru saskaņā ar šo likumu, Maksātnespējas likumu un citiem normatīvajiem aktiem ved UR.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹³ panta astotajai daļai, pasludinot juridiskās personas maksātnespējas procesu, tiesa sprieduma norakstu tostarp nosūta atbildīgajai iestādei, kas veic ierakstus maksātnespējas reģistrā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 58. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā par juridiskās personas maksātnespējas procesa lietu tostarp ieraksta datumu, kad tiesā pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.

Līdz ar to, lai pārliecinātos par to, vai konkrētai juridiskai personai ir vai nav pasludināts maksātnespējas process, ir jāvadās pēc maksātnespējas reģistrā pieejamajiem datiem. Citiem vārdiem, ja maksātnespējas reģistrs nesatur datus par konkrētu juridisko personu, tad juridiskajai personai nav pasludināts maksātnespējas process.

Papildus norādāms, ka jebkura persona var iepazīties ar tās interesējošiem datiem par tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi maksātnespējas reģistrā.

Pirms vienpusēja ieskaita realizācijas (Civillikuma 1847. pants) iesniedzējam ir jāiesniedz kreditora prasījums par visu kreditora prasījuma summu, neveicot maksājumu (parāda atmaksu) maksātnespējīgai personai.

1) vai, vadoties no Maksātnespējas likuma 104. panta, Iesniedzēja piederošajai Sabiedrībai ir tiesības veikt vienpusēju ieskaitu, ņemot vērā, ka pušu savstarpējie prasījumi ir radušies vismaz sešus mēnešus pirms tiesa taisīja spriedumu par otrās sabiedrības maksātnespēju?

2) vai Sabiedrībai ir jāpiesaka savs kreditora prasījums maksātnespējīgās sabiedrības administratoram par to naudas summu, kuru tā ir parādā Iesniedzēja piederošajai Sabiedrībai, savukārt naudas summa, kuru ir parādā Iesniedzēja piederošā Sabiedrība, jāpārskaita uz administratora atvērto maksātnespējīgās sabiedrības norēķinu kontu?

Ar ieskaitu Civillikuma 1846. panta izpratnē saprot prasījuma dzēšanu ar pretprasījumu. Tas ir patstāvīgs saistību izbeigšanās veids. Ieskaita veikšanai prasījumiem jābūt abpusīgiem, tas ir pretēji vērstiem un šim priekšnosacījumiem ir jāpastāv jau ieskaita gribas izteikuma brīdī.[1]

Tiesību doktrīnā atzīts, ka minētā tiesību norma uzsver sasniedzamo rezultātu – viena prasījuma dzēšanu ar citu, pretēji vērstu prasījumu. Ieskaita būtības izpratnei ir svarīgi paturēt vērā, ka ieskaita rezultāts var būt arī prasījuma noteiktas daļas dzēšana, ka ne visi prasījumi var tikt dzēsti ieskaitā.[2]

Ieskaita veikšanai ir vajadzīgs parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt viņa parādu ar konkrēti norādītu pretprasījumu un Civillikuma 1852. pantā tas norādīts šādi: "Parādnieka pretprasījums nedzēš viņa parādu pats no sevis, bet tikai tad, kad viņš to tieši licis priekšā šim nolūkam". Papildus tiesību doktrīnā norādīts, ka gadījumos, kad atļauts vienpusējs ieskaits (Civillikuma 1847. pants), ar paziņojumu ("priekšā likšanu") pietiek, lai ieskaitu atzītu par notikušu, savukārt citos gadījumos nepieciešams, lai pretējā puse ieskaitu atzītu.[3]

Ieskaits var notikt gan pusēm vienojoties (līgumiski), gan Civillikuma 1847. pantā norādītajos gadījumos ar vienpusēju gribas izpaudumu.

Civillikuma 1847. pants noteic, ka parādnieks var, pret kreditora gribu, izlietot savu pretprasījumu tikai tad: 1) ja abu prasījumu priekšmeti ir vienādas šķiras; 2) ja abiem prasījumiem jau iestājies termiņš. Tas nozīmē, ka, pastāvot minētajā tiesību normā norādītajiem priekšnoteikumiem (vienādas šķiras izpildījuma priekšmets un iestājies prasījuma termiņš), parādnieks var izdarīt ieskaitu vienpusēji, neprasot otras puses piekrišanu un nerēķinoties ar tās gribu.[4]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 104. pantam ieskaits juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pieļaujams, ja parādnieka un kreditora savstarpējie prasījumi radušies vismaz sešus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Šādu nosacījumu likumdevējs ir ietvēris ar mērķi novērst iespēju piemērot ieskaitu gadījumos, kad savstarpēji vērstās saistības ir radušās nevis pušu parastās komercdarbības rezultātā, bet gan stratēģisku apsvērumu dēļ.[5] Vienlaikus pieļaujot ieskaita izmantošanu, likumdevējs ir devis priekšroku tiesiskajai drošībai un noteiktībai pār kreditoru vienlīdzības apsvērumiem.[6]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. pantam kreditoram ir tiesības iesniegt administratoram kreditora prasījumu pret parādnieku tiklīdz maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, ievērojot šajā pantā minētos kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņus.

Tādēļ no minētajām tiesību normām, judikatūras un tiesību doktrīnas kopumā secināms, ka ieskaits juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pieļaujams, ievērojot Maksātnespējas likuma 104. pantā noteikto. Atbilstoši iesniegumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā pirms vienpusēja ieskaita realizācijas (Civillikuma 1847. pants) Iesniedzējam ir jāiesniedz kreditora prasījums par visu kreditora prasījuma summu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73. pantu, neveicot maksājumu (parāda atmaksu) maksātnespējīgai personai. Ja administrators atzīst kreditora prasījumu, tad Iesniedzējam ir tiesības realizēt Civillikuma 1847. pantā noteiktās tiesības par to vispirms informējot administratoru, savukārt, ja administrators neatzīst vai daļēji atzīst kreditora prasījumu, tad kreditoram ir tiesības pārsūdzēt tiesā administratora lēmumu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 80. pantu.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmo daļu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks (maksātnespējīga juridiskā persona) zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošu mantu, un šīs tiesības iegūst administrators. Līdz ar to aicinām Jūs informēt administratoru par Jūsu vēlmi veikt ieskaitu.

Vienlaikus norādāms, ka ieskaita pārbaude un tā atbilstība normatīvajiem aktiem ir tiesas ekskluzīvā kompetence.

[1] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zin. red. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 331. lpp.

[2] Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga. Mans Īpašums, 1998, 331. lpp.

[3] Torgāns K., Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata.-Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 270. lpp.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. \ gada 31. marta spriedums lietā Nr. C04407310; SKC-144/2017.

[5] Jauja H., Ieskaita apstrīdēšana juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Jurista Vārds, 05.01.2016., Nr. 1(904).

[6] Turpat.

Strīds par parādu izslēdz maksātnespējas prezumpcijas piemērošanu un parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu.

1) vai atbilstoši Maksātnespējas likuma 60. panta trešajai daļai parādniekam ir pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, kamēr par šīm saistībām tiek risināts strīds tiesā, kā arī, vai šāds pienākums parādniekam ir gadījumā, ja prasība ir nodrošināta?

2) cik ilgā laikā pēc strīda atrisināšanas tiesā parādniekam ir pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, atbilstoši Maksātnespējas likuma 60. panta trešajai daļai?

Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu tiesa pasludina juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja tā pieteikuma izskatīšanas dienā konstatē kādu no Maksātnespējas likuma 57. pantā noteiktajām maksātnespējas procesa pazīmēm (maksāšanas tests). Proti, ja juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanas gaitā konstatēts fakts, ka parādnieks nenorēķinās ar vienu vai vairākiem kreditoriem, kalpo par pamatu prezumpcijai, ka nenorēķināšanās iemesls ir parādnieka nespēja to izdarīt finanšu līdzekļu trūkuma dēļ.[1]

Maksātnespējas likuma 60. panta trešajā daļā noteikts, ka parādniekam ir pienākums nekavējoties iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no šā likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm. Ja pastāv šā likuma 57. panta pirmās daļas 5. punktā minētā pazīme, parādniekam ir pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu gadījumos, kad nav noslēgta vienošanās ar kreditoriem vai nav ierosināta TAP lieta.

Norādāms, ka Maksātnespējas likuma 60. panta trešās daļas izpratnē ar terminu "nekavējoties" saprot pieteikuma iesniegšanu tiesā saprātīgi īsā termiņā. Tādējādi, ka savlaicīga parādnieka maksātnespējas procesa uzsākšana ir priekšnoteikums tam, lai parādnieka maksātnespēja radītu pēc iespējas mazāk nelabvēlīgu seku parādnieka kreditoriem.[2]

No minētajām tiesību normām var secināt, ka parādniekam ir pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, ja ir kaut viena no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm, uz kuru tad arī ir tieši jāatsaucas maksātnespējas procesa pieteikumā.[3]

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka maksāšanas tests ir objektīvs un efektīvs veids, kā noteikt parādnieka maksātnespēju, taču tas ir jāpiemēro kopsakarā ar maksātnespējas procesa lietas izskatīšanas mērķi. Strīds par parādu izslēdz maksātnespējas prezumpcijas piemērošanu un parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Ja juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz nevis pats parādnieks, bet, piemēram, kreditors, tad parādnieks var iesniegt tiesai iebildumus. Par strīdu liecina parādnieka pamatoti iebildumi un par tādiem atzīstami tādi iebildumi, kas nav formāli un acīmredzami vērsti uz izvairīšanos no maksātnespējas procesa pasludināšanas. Par pamatotiem iebildumiem atzīstami arī tādi, kas kopsakarā ar citiem pierādījumiem liecina par parādnieka faktisku maksātspēju. Parādnieka iebildumu vērtēšanā šaubas ir tulkojamas par labu parādniekam, dodot iespēju parādniekam aizstāvēt savas tiesības prasības tiesvedībā.[4] Parādnieks ir uzskatāms par maksātnespējīgu tikai tad, ja nepilda saistības, par kurām nav strīda.[5]

[1] Jauja H. Maksāšanas testa izpratne juridiskās personas maksātnespējas procesā. Jurista Vārds, 2012. gada 7. februāris, Nr. 6, 18.-20. lpp.

[2] Jauja H., Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 429. lpp.

[3] Jauja H., Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 429. lpp

[4] Jauja H., Maksāšanas testa izpratne juridiskās personas maksātnespējas procesā. Jurista Vārds, 2012. gada 7. februāris, Nr. 6 (705), 18.-20. lpp.

[5] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 7. marta spriedums lietā Nr. SPC-25/2012, 8.4. punkts.

Juridiskās personas maksātnespējas procesā tiesības uzteikt darba līgumu ir administratoram un darba tiesiskās attiecības ar darbinieku var tikt izbeigtas nekavējoties, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. vai 10. punktu. Šādā gadījumā nav jāievēro viena mēneša darba līguma uzteikuma termiņš, kā to vispārīgi noteic Darba likums.

Līdz kuram datumam nodarbinātajam ir jāturpina strādāt, ja uzņēmums ir iesniedzis pieteikumu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kurš veic šajā likumā noteiktos pienākumus (65. pants). Maksātnespējas procesā ieceltajam administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības un pienākumi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 103. panta pirmajā daļā noteikto, pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir tiesības uzteikt darba līgumu ar parādnieka darbinieku. Šajā gadījumā par darba līguma uzteikuma tiesisko pamatu uzskatāmi Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. un 10. punkta noteikumi un netiek piemēroti Darba likuma 103. panta pirmās daļas 3. punkta noteikumi par darba līguma uzteikšanas termiņu.

Ievērojot iepriekš minēto, administratoram ir tiesības uzteikt darba līgumu, saskaņā ar kuru darba tiesiskās attiecības ar darbinieku var tikt izbeigtas nekavējoties, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. vai 10. punktu. Šādā gadījumā nav jāievēro viena mēneša darba līguma uzteikuma termiņš, kā to vispārīgi noteic Darba likums.

Atbilstoši Darba likuma 112. panta noteikumiem darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu, ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas, pamatojoties uz Darba likuma 100. panta piekto daļu un 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punktu.

Gadījumā, ja darba devējs nodarbinātajam neizmaksā darba samaksu un citus ar darba tiesiskajām attiecībām saistītus maksājumus, personai ir tiesības saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto iesniegt administratoram savu kreditora prasījumu pret parādnieku mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka – darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanu. Informējam, ka par uzņēmuma maksātnespējas procesu un tā norises gaitu var uzzināt maksātnespējas reģistrā, kas ir visiem pieejams bez maksas un tā ierakstiem ir publiska ticamība.[1]

Vienlaikus norādām, ka jautājumi, kas saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām starp darbinieku un darba devēju, risināmi, vēršoties pie administratora.

[1] Maksātnespējas reģistrs. Skatīt: https://maksatnespeja.ur.gov.lv/insolvency/practitioner/lv.

Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Kur ir iespējams iegūt datus par administratoru un tā administrējamo juridiskās personas maksātnespējas procesu?

Norādāms, ka no iesnieguma nav iespējams identificēt, par kuru juridiskās personas maksātnespējas procesu lūgts sniegt informāciju, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests sniegs skaidrojumu, kā kreditors (darbinieks) var atrast interesējošos datus par juridiskās personas maksātnespējas procesu un tajā iecelto administratoru.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumu pēc TAP ierosināšanas, juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas atbildīgai iestādei ir pienākums maksātnespējas reģistrā ierakstīt Maksātnespējas likumā noteiktās ziņas.

Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 2.¹⁶ pants nosaka, ka maksātnespējas reģistru saskaņā ar šo likumu, Maksātnespējas likumu un citiem normatīvajiem aktiem ved UR. Maksātnespējas likuma 12. panta pirmajā daļā noteikts, ka maksātnespējas reģistra mērķis ir nodrošināt TAP, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa publiskumu, veicināt TAP, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa virzību, šajos procesos iesaistīto personu un citu personu tiesisko interešu aizsardzību, Maksātnespējas kontroles dienesta funkciju izpildi, kā arī sekmēt personu sadarbību maksātnespējas jautājumos. Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Parādnieka pārstāvim ir pienākums sniegt ziņas administratoram un tiesai neatkarīgi no tā, vai, viņaprāt, ir izpildīts Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteiktais pienākums, t.i. ar pieņemšanas – nodošanas aktu administratoram ir nodota parādnieka pārstāvja rīcībā esošā parādnieka manta, organizatoriskie, personāla, grāmatvedības dokumenti un citi Maksātnespējas likumā norādītie dokumenti.

1) vai parādnieka pārstāvim visu maksātnespējas procesa gaitu ir jābūt sasniedzamam e-pasta adresē? Vai viņam ir saistošs administratora pieprasījums par papildu dokumentu vai ziņu sniegšanu pēc mantas un dokumentu nodošanas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteikto?

2) vai administratora kompetencē ietilpst vērtējuma izdarīšana par to, vai parādnieka grāmatvedības dokumenti sniedz skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli 2017. gada jūlijā pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process un par parādnieka pārstāvi iecelts tā vienīgais valdes loceklis?

Parādnieka pārstāvim dalība juridiskās personas maksātnespējas procesā ir obligāta. Parādnieka pārstāvja pienākumi ir noteikti Maksātnespējas likuma 70. pantā. Šā panta pirmā daļa noteic, ka parādnieka pārstāvja pienākums ir ierasties uz visām kreditoru sapulcēm un tiesas sēdēm, uz kurām viņš uzaicināts, kā arī sniegt savā rīcībā esošās ziņas par parādnieku. Savukārt šā panta otrā daļa noteic parādnieka pārstāvja pienākumu sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 71. pantu parādnieka pārstāvim ir pienākums sniegt ziņas administratoram un tiesai, pie tam ziņas par parādnieku jāsniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pieprasījuma nosūtīšanas dienas. Ja parādnieka pārstāvja rīcībā nav pieprasīto ziņu, viņam nekavējoties par to jāinformē administrators vai tiesa, norādot iemeslus, kāpēc šādu ziņu viņa rīcībā nav. Parādnieka pārstāvis iesniedz pieprasītās ziņas vai attiecīgu paziņojumu par to, ka viņš nevar rakstveidā sniegt pieprasītās ziņas, apliecinot to ar parakstu. Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka parādnieka pārstāvim ir jābūt sasniedzamam visā maksātnespējas procesa norises laikā.

Nepieciešamība parādnieka pārstāvim tāpat kā administratoram būt sasniedzamam ir saistīta ar Maksātnespējas likumā noteiktiem pienākumiem pret maksātnespējas procesā iesaistītajām personām. Sasniedzamības tiesiskās sekas izpaužas tā, ka administratoram nav jāveic parādnieka pārstāvja meklēšana. Paziņošanas likuma 9. panta otrā daļa cita starpā nosaka, ka dokumentu paziņo ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Dokumentu var paziņot ar elektroniskā pasta starpniecību, neizmantojot drošu elektronisko parakstu, ja adresāts rakstveidā izteicis vēlmi saņemt dokumentu attiecīgajā veidā vai šāda iespēja paredzēta normatīvajā aktā. Dokumentu paziņo uz personas norādīto elektroniskā pasta adresi. Dokuments, kas sūtīts pa elektronisko pastu, uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Ministru kabineta noteikumu Nr. 286 13. punktā noteikts, ka administrators dokumentus var nosūtīt vai saņemt pa pastu vai elektroniskā veidā, vai izsniegt vai saņemt klātienē, tos reģistrējot normatīvajā aktā noteiktajā kārtībā.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā ir iespējams, ka maksātnespējas procesā iesaistītie dalībnieki sazinās telefoniski un vienojas par atbilstoši normatīvo aktu prasībām noformētu dokumentu nosūtīšanu elektroniskā veidā. Taču, ja šāds saziņas veids nav iespējams, administratoram nav citas iespējas, kā nosūtīt pieprasījumu, izmantojot pasta pakalpojumus Paziņošanas likuma noteiktajā kārtībā.

Parādnieka grāmatvedības dokumentu iegūšana uzskatāma par priekšnoteikumu, lai administrators varētu pildīt Maksātnespējas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Jāatzīmē, ka, neiegūstot parādnieka grāmatvedības dokumentus, administrators nevar pilnvērtīgi izpildīt savu pienākumu attiecībā uz parādnieka mantas un saistību apzināšanu un parādnieka pārstāvju rīcības izvērtēšanu, tādējādi neiegūstot pilnīgu priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas. No kā izriet, ka parādnieka dokumentu nenodošana vai tādu dokumentu nodošana, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, būtiski kavē administratora pienākumu izpildi un ietekmē maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi.

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka un tā pārvaldes institūciju pienākumu izpildes un veikto darījumu izvērtēšana ietilpst administratora kompetencē, bet administratora celtās prasības izvērtējums ietilpst tiesas kompetencē. Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros nav tiesīgs vērtēt administratora celtās prasības pamatojumu pēc būtības, jo Maksātnespējas kontroles dienests saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta trešo daļu nevar izšķirt lietā pastāvošo strīdu, kas tiek risināts tiesā vispārējā kārtībā.

Par to, vai parādnieka pārstāvis ir ievērojis Maksātnespējas likumā noteikto ziņu sniegšanas pienākumu, var lemt tikai tiesa, vērtējot objektīvos apstākļus, kas bijuši par šķēršļiem pieprasījuma par papildu dokumentu vai informācijas sniegšanu saņemšanai, kā arī tiesas kompetencē ir vērtēt, kādu dokumentu iztrūkuma dēļ administrators ir secinājis, ka viņam nodotie dokumenti neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Administratoram konstatējot, ka kreditora prasījuma izvērtēšanai nepieciešama tāda informācija, kas nav tā rīcībā, bet var ietekmēt lēmumu par kreditora prasījumu, ir jāveic patstāvīgas darbības, pieprasot informāciju tām personām, kuru rīcībā nepieciešamā informācija ir, piemēram, parādnieka pārstāvim.

Ņemot vērā iepriekš minēto, parādnieka pārstāvim ir saistošs Maksātnespējas likuma 71. pantā noteiktais pienākums sniegt ziņas administratoram un tiesai neatkarīgi no tā, vai, viņaprāt, ir izpildīts Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteiktais pienākums, t.i. ar pieņemšanas – nodošanas aktu administratoram ir nodota parādnieka pārstāvja rīcībā esošā parādnieka manta, organizatoriskie, personāla, grāmatvedības dokumenti un citi Maksātnespējas likumā norādītie dokumenti.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktu administrators pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību. Lai arī Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā ietvertais regulējums pieļauj iespēju administratoram necelt prasību visos gadījumos un, saskaņā ar šā panta otro daļu tikai administratora kompetencē ir izvērtēt nepieciešamību celt tiesā prasību par zaudējumu piedziņu, tomēr Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punkts paredz no administratora konkrētu rīcību. Rīgas rajona tiesa 2017. gada 2. marta spriedumā lietā Nr. C33590916 norādījusi, ka "atbilstoši Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmajai daļai grāmatvedības dokumentu nenodošana vai tādu dokumentu nodošana, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir atzīstama par neatļautu darbību, vainojamu rīcību".

Norādāms, ka administratora, kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Administratoram ar savām profesionālajām zināšanām, ievērojot Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā noteikto tiesisko regulējumu, ir tiesības un pienākums lemt par prasības par zaudējumu piedziņu celšanu tiesā, jo tikai un vienīgi administratora rīcībā ir pilnīga un visaptveroša informācija, kuras izvērtēšana ir par pamatu konkrētā lēmuma pieņemšanai.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punktu speciālista pieaicināšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Iepriekšminētā tiesību norma noteic administratoram tiesības pieaicināt speciālistus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesu, un ar kreditoru sapulces piekrišanu segt ar to saistītās izmaksas no parādnieka vai citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa līdzekļiem. Vienlaikus jānorāda, ka administrators, kā maksātnespējas procesa vadītājs, atbild par visiem maksātnespējas procesā pieņemtajiem lēmumiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu var iesniegt arī darbinieks.

Vai juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu var lūgt uzņēmuma darbinieks?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktu un 60. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku, ja parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.² panta otrajai daļai, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, darbiniekam jāpievieno dokumenti, kas apliecina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu, kā arī maksātnespējas procesa depozīta samaksu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktu par kreditora iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama valsts nodeva 355 euro apmērā. Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.² punktā noteikts, ka no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti pieteikuma iesniedzēji – par juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu, ja tiesas nolēmuma par darba samaksas piedziņu izpilde šajā likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu.

Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā. Maksātnespējas likuma 62. panta 7.¹ daļā noteikts, ka tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot darbinieku no maksātnespējas procesa depozīta samaksas, ja viņš maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no parādnieka un darbinieks, ievērojot viņa mantisko stāvokli, nevar iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu.

Ievērojot minēto, darbiniekam, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, jārēķinās ar būtiskām izmaksām. Tomēr no maksātnespējas procesa depozīta samaksas un tiesas izdevumu (tai skaitā valsts nodevas) samaksas darbiniekus tiesa var atbrīvot gadījumā, ja darbinieks maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedzis pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no darba devēja.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests informē, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta 11. daļu maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī vairāki darbinieki kopā. Pēc darba devēja juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas darbiniekam, kurš vēlas lūgt aprēķināt un izmaksāt naudas līdzekļus no darbinieku prasījumu garantiju fonda darbinieka prasījumu apmierināšanai, ir jāpiesaka kreditora prasījums administratoram.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta otrajai daļai, ja sprieduma izpildes lietvedība uzsākta pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, tā ir izbeidzama Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditori piesaka prasījumus administratoram šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 10. panta pirmās daļas 1. punktu darbinieku prasījumus pieņem, pārbauda un apkopo administrators, kas tos iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestam. Administrators iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumu par to darbinieku prasījumu apmierināšanu, kuru darba devējam pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process un kuri pieteikuši administratoram kreditora prasījumu un administrators pieņēmis lēmumu par katra kreditora prasījuma atzīšanu un iekļāvis to kreditoru prasījumu reģistrā.

Maksātnespējas kontroles dienests nepārņem darba devēja parādus darbiniekiem un darba devēja aprēķinātās summas ne vienmēr pilnā apmērā tiek segtas no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, jo darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem tiek segti ierobežotā apmērā un par noteiktu periodu saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. un 5. pantu. Piemēram, atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus saistībā ar darba samaksu par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās. Savukārt atbilstoši minētā likuma 5. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus saistībā ar atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru tiesības iegūtas 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Līdz ar to secināms, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda apmierināmiem darbinieku prasījumiem saistībā ar darba samaksu un atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu jāiekļaujas darba tiesisko attiecību periodā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 2. panta pirmo daļu darba devēja maksātnespējas gadījums iestājas dienā, kad tiesa darba devējam pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu. Atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta 21 . daļai, ja darbinieks ir cēlis tiesā prasību pret darba devēju par tādu maksājumu piedziņu, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tad šā panta 1., 2., 3. un 4. punktā minētais 12 mēnešu periods aizstājams ar 12 mēnešu periodu pirms darbinieka prasības celšanas tiesā, ja vienlaikus pastāv šādi priekšnosacījumi – tiesas nolēmums, ar kuru darbinieka prasība ir apmierināta, stājies spēkā pēc maksātnespējas gadījuma iestāšanās vai ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās, un darba tiesiskās attiecības ar darbinieku izbeigtas agrāk nekā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka darbinieku prasījumus pieņem, pārbauda un apkopo administrators, kurš Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz informāciju par tiem darbinieku prasījumiem, kurus ir atzinis. Maksātnespējas kontroles dienests, pamatojoties uz administratora sniegto informāciju un dokumentiem saistībā ar darbinieku prasījumiem, lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda. Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem var segt darbinieku prasījumus par ierobežotu periodu – 12 mēnešiem pirms tiesa darba devējam pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu.

Savukārt gadījumā, ja darbinieks ir cēlis tiesā prasību pret darba devēju par tādu maksājumu piedziņu, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām – par 12 mēnešu periodu pirms darbinieka prasības celšanas tiesā. Darbinieku prasījumi atlikušajā daļā (daļā, kas netiek vai nevar tikt segta no darbinieku prasījumu garantiju fonda) apmierināmi Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajā kreditoru prasījumu segšanas kārtībā no parādnieka mantas.

Likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidējamās sabiedrības mantas nepietiek. Likvidācijas process ir vērsts uz pilnīgu kreditoru prasījumu apmierināšanu, savukārt juridiskās personas maksātnespējas process – uz proporcionālu.

1) vai situācijā, kad likvidējamās SIA likvidācijas gaitā likvidators vēl nav konstatējis SIA mantas apjomu, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoram ir pienākums iesniegt likvidējamās SIA maksātnespējas procesa pieteikumu?

2) vai Komerclikuma 323. pants, kas regulē SIA likvidācijas procesu un tā gaitā paredzēto gadījumu, kad iesniedzams maksātnespējas procesa pieteikums, ir uzskatāms par speciālo tiesību normu attiecībā pret Maksātnespējas likuma 60. panta trešo daļu un 57. panta pirmās daļas 5. punktu?

Saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem SIA likvidācijas procesu reglamentē Komerclikuma tiesību normas. Komerclikuma 317. panta pirmajā daļā noteikts, ka sabiedrības darbības izbeigšanas gadījumā notiek tās likvidācija, ja likumā nav noteikts citādi. SIA likvidācijas process ir nākamais loģiskais solis pēc SIA darbības izbeigšanas.

Saskaņā ar Komerclikuma 317. pantu likvidācija nozīmē, ka uzņēmums ir pieņēmis lēmumu par turpmākās darbības izbeigšanu, un tādam lēmumam var būt dažādi iemesli, ne tikai finansiāla rakstura.

Atbilstoši Komerclikuma 318.¹ panta pirmajai daļai likvidatoru, pamatojoties uz sabiedrības likvidācijā ieinteresētās personas pieteikumu, var iecelt tiesa vai komercreģistra iestāde. Komerclikuma 322. panta pirmajā daļā noteikts, ka likvidatoram ir visas valdes un padomes tiesības un pienākumi, kas nav pretrunā ar likvidācijas mērķi. Likvidators ir tiesīgs piedzīt parādus, pārdot SIA mantu, apmierināt kreditoru prasījumu, slēgt darījumus, pārstāvēt SIA (Komerclikuma 322. pants), kā arī veikt citas Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 19.⁵ pantā minētās darbības.

Komerclikuma 323. pants nosaka, ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidējamās sabiedrības mantas nepietiek, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.

SIA likvidācijas gadījumā kreditoriem noteiktā termiņā jāpiesaka savi prasījumi. Kreditoru prasījumu apmierināšanu likvidācijas gadījumā veic likvidators, kura pienākums ir atgūt uzņēmuma līdzekļus un tos sadalīt kreditoriem. Ja visiem kreditoriem nevar samaksāt, jāiesniedz juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikums. Maksātnespējas procesa ietvaros uzņēmuma manta tiek pārdota un iegūtā nauda tiek sadalīta kreditoru starpā proporcionāli kreditoru prasījumu apmēram un kreditoru prioritātei, kuru nosaka Maksātnespējas likums.

Norādāms, ka gan likvidācijas process, gan juridiskās personas maksātnespējas process ir vērsti uz juridiskās personas kreditoru prasījumu apmierināšanu. Tomēr uzņēmuma likvidācijas process ir labvēlīgāks kreditoru prasījumu apmierināšanas institūts nekā juridiskās personas maksātnespējas process. Likvidācijas process ir vērsts uz pilnīgu kreditoru prasījumu apmierināšanu, savukārt juridiskās personas maksātnespējas process – uz proporcionālu.

No minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 57. un 60. pantu, tikai pēc SIA mantas sastāva noskaidrošanas un konstatēšanas, ka SIA mantas nepietiek. Savukārt, ja likvidators vēl nav konstatējis, kāds ir SIA mantas apmērs, lai secinātu tās nepietiekamību kreditoru prasījumu apmierināšanai, tad viņam nav pienākums iesniegt pieteikumu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesu.

Papildus norādāms, ka likvidācijas procesā likvidatoram ir jāievēro labas ticības princips (Civillikuma 1. pants), t.i., jāveic visas nepieciešamās likumīgās darbības, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk likvidētu uzņēmumu, vai arī jāiesniedz maksātnespējas procesa pieteikums.

Maksātnespējas likums neaizliedz kreditoriem kopīgi sadarboties un izsniegt vai nosūtīt parādniekam brīdinājumu par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Vai no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punkta izriet, ka vairāki kreditori var nosūtīt kopīgu brīdinājumu parādniekam par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu?

Maksātnespējas likums paredz divas kreditoru grupas: nodrošinātais kreditors un nenodrošinātais kreditors. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 7. pantā pirmo daļu nodrošinātais kreditors ir kreditors, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu. Savukārt Maksātnespējas likuma 8. pantā noteikts, ka nenodrošinātais kreditors ir kreditors, kura prasījuma tiesības nav nodrošinātas ar Maksātnespējas likuma 7. panta pirmajā daļā minētajiem nodrošinājuma līdzekļiem.

Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka parādniekam piemēro juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks – sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrība – nav nokārtojis vienu vai vairākas parādsaistības, no kurām pamatparāda summa atsevišķi vai kopā pārsniedz 4268 euro un kurām ir iestājies izpildes termiņš, un kreditors vai kreditori ir izsnieguši vai nosūtījuši uz parādnieka juridisko adresi sūtītāja apmaksātu brīdinājumu par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, un parādnieks triju nedēļu laikā pēc brīdinājuma nodošanas pastā komersantam nav samaksājis parādu vai nav cēlis pamatotus iebildumus pret prasījumu. Minētā tiesību norma satur terminus "kreditors" un "kreditori", tas nozīmē, ka likumdevējs ir apzināti norādījis, ka Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto brīdinājumu parādniekam var izsniegt vai nosūtīt gan viens, gan vairāki kreditori.

Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 60. panta pirmās daļas 1. un 1.1 punktā noteikts, ka arī juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu Maksātnespējas likumā paredzētajos gadījumos tiesai var iesniegt gan viens kreditors, gan vairāki kreditori kopīgi. Kopīgs pieteikums ir labs risinājums, kā samazināt katra atsevišķa kreditora sākotnējās izmaksas, kas kreditoram rodas, iesniedzot pieteikumu, jo gan valsts nodeva, gan arī juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts ir maksājams par katru pieteikumu, nevis par katru pieteicēju. Kopīgs pieteikums sniedz tiesai arī objektīvāku informāciju par parādnieka finansiālo stāvokli.[1]

Papildus vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 61. pantā noteikti ierobežojumi juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nedrīkst iesniegt nodrošinātais kreditors. Savukārt atbilstoši šī panta otrajai daļai, ja prasījums nav nodrošināts pilnībā, nodrošinātais kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt tikai nenodrošinātās prasījuma daļas apmērā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka Maksātnespējas likums neaizliedz kreditoriem kopīgi sadarboties un izsniegt vai nosūtīt parādniekam brīdinājumu par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu. Arī juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu kreditori ir tiesīgi iesniegt kopīgi, ievērojot Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.

[1] Jauja H. Civilprocesa likuma 363.panta komentārs. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.¹ nodaļa). Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 419. lpp.

Normatīvie akti neliedz tiesai pasludināt juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja uzņēmumam juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanas brīdī nav valdes.

Vai tiesa var pasludināt juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja uzņēmumam juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanas brīdī nav valdes?

Pamatojoties uz iesniegumā izklāstītajiem apstākļiem, pieņemam, ka konkrētajā gadījumā juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu iesniegtu kreditors (maksātnespējīgā darba devēja darbinieks), pamatojoties uz to, ka iestājusies Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktā norādītā juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīme. Proti, parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.² pantam kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā norāda ziņas par sevi, parādnieku (firma (nosaukums), reģistrācijas numurs un juridiskā adrese, kā arī parādnieka juridiskā adrese, kas parādniekam bija reģistrēta trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā) un maksātnespējas procesa pazīmi. Iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, kreditors pievieno dokumentus, kas apliecina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu, kā arī maksātnespējas procesa depozīta samaksu. Papildus, ja maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktā minēto pazīmi, pieteikumā arī norāda, par kādu laikposmu nav izmaksāta darba samaksa un kaitējuma atlīdzība, un tam pievieno darba devēja izsniegtu izziņu par darba samaksas un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru, bet, ja darba devējs minēto izziņu nav izsniedzis, šo faktu norāda pieteikumā. Tātad kreditoram, iesniedzot juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nav jānorāda ziņas par parādnieka pārvaldes institūciju locekļiem. Līdz ar to secinām, ka apstāklis, ka uzņēmumam nav valdes, nav šķērslis juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai, un tas neliedz tiesai pieņemt izskatīšanai attiecīgo maksātnespējas procesa pieteikumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹³ panta otro daļu, lai ierosinātu SIA maksātnespējas procesu, tiesai konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams konstatēt Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktā minēto pazīmi. Tiesa, izskatot juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nevērtē, vai uzņēmumam pieteikuma izskatīšanas brīdī ir valde. Līdz ar to normatīvie akti neliedz tiesai pasludināt juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja uzņēmumam juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanas brīdī nav valdes. Pretējā gadījumā valdes locekļi šādi varētu apzināti izvairīties no maksātnespējas pasludināšanas, kas bez šaubām liktu šķēršļus juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķim - segt kreditoru prasījumus, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.

Papildus vēršam uzmanību, ka apstāklis, ka uzņēmumam juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšanas brīdī nav valdes, neatbrīvo arī uzņēmuma jau bijušos valdes locekļus no Komerclikuma 168. panta trešajā daļā nostiprinātā pienākuma rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Administrators izvērtēs arī bijušo valdes locekļu rīcību un iespējamību vērsties tiesā ar zaudējumu piedziņu.

Kreditoru tiesības un pienākumi

Apstāklis, ka kreditors ir iesniedzis juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nenozīmē, ka automātiski iesniegts arī kreditora prasījums. Lai saņemtu sava prasījuma apmierinājumu, kreditoram jāiesniedz kreditora prasījums administratoram Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā.

Vēstule, kurā lūgts sniegt skaidrojumu, vai kreditoram, pēc kura pieteikuma tiesa ir pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu, mēneša laikā ir pienākums iesniegt maksātnespējas procesa administratoram savu kreditora prasījumu.

Apstāklis, ka kreditors ir iesniedzis juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nenozīmē, ka automātiski iesniegts arī kreditora prasījums. Lai saņemtu sava prasījuma apmierinājumu, kreditoram jāiesniedz kreditora prasījums administratoram Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā.

Kreditoru prasījums iesniedzams administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Savukārt, ja kreditors nokavējis prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šī termiņa kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.[1]

Kreditora prasījumu ir iespējams iesniegt:

1) personīgi;

2) ar pasta vai e-pasta starpniecību;

3) izmantojot Sistēmas e-pakalpojumu. Administratora kontaktinformāciju ir atrodama maksātnespējas reģistra sadaļā "Administratori".

Papildu informācija par kreditoru prasījumu iesniegšanu ir pieejama Maksātnespējas kontroles dienesta mājaslapā sadaļā "Juridiskās personas maksātnespējas process", kā arī ir pieejami informatīvie video materiāli par kreditoru prasījumu iesniegšanu plašsaziņas tīmekļvietnē "Youtube" (skat. Kreditoru tiesības maksātnespējas procesā, . Kreditors un Elektroniskā maksātnespējas uzskaites sistēma EMUS).

[1] Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa.

Ja kreditors neiesniedz kreditora prasījumu Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā, tad iestājas noilgums un kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Kā Valsts policijai jārīkojas, ja ir nokavēts kreditora prasījuma iesniegšanas termiņš.

Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā noteikts, ka kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami maksātnespējas procesa administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Šā panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ja kreditors ir nokavējis Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

No Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā ietvertajām normām nepārprotami izriet, ka likumdevējs noteicis: 1) maksimālo termiņu, kādā maksātnespējīgā parādnieka kreditoram jāpiesaka savs prasījums; 2) personu, kura pieteikto prasījumu sākotnēji izvērtē; 3) kreditora prasījuma neiesniegšanas termiņā tiesiskās sekas. Iztulkojot minētās tiesību normas sistēmiski, secināms, ka gadījumā, ja kreditora prasījums maksātnespējīgā parādnieka administratoram nav pieteikts mēneša termiņā, bet iekļaujoties likumā paredzētajā sešu mēnešu laika posmā, tad kreditors zaudē tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Savukārt, nepiesakot savu prasījumu sešu mēnešu termiņā, kreditors zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku.[1] Papildus vēršama uzmanība, ka kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu), iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot.[2]

Vienlaikus attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtās daļas 4. punktā noteikts, ka pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti prasījumi par administratīvo pārkāpumu procesā piemērotajiem un Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, kā arī kompensācija par radīto kaitējumu. Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā nostiprinātais vispārējais princips, ka fiziskās persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā ir t.sk. LAPK (administratīvo pārkāpumu procesā) piemēroto sodu maksāšanas pienākums, ir attiecināms arī uz šā likuma 73. panta pirmās un otrās daļas tvērumu fiziskās personas maksātnespējas procesā, un šādas saistības, kas zināmas parādniekam, nevar tikt dzēstas kā nepieteiktas.[3]

Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais izņēmums attiecas tikai uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Minēto apliecina arī Maksātnespējas likuma 10. pantā noteiktais, proti, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Vienlaikus minētā norma neparedz, ka uz juridiskajām personām būtu attiecināmi fiziskajām personām piemērojamie noteikumi.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un judikatūras kopumā secināms, ka kreditors, nepiesakot savu prasījumu sešu mēnešu termiņā, zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku. Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ja kreditors nav iesniedzis kreditora prasījumu noteiktajā termiņā, tad administratoram ir tiesības lūgt dzēst reģistrēto/-s aizlieguma zīmi/-es parādnieka kustamajai mantai, t.sk. transportlīdzeklim/-em, lai varētu īstenot normatīvajos aktos noteiktās tiesības un pienākumus maksātnespējas procesa ietvaros. Papildus uzsverams, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais nav attiecināms uz juridisko personu maksātnespējas procesiem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.1. punkts; sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-3/2016 (C15244511) 6.2. punktu.

[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.3. punkts.

[3] Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr. C35074713, SPC–5/2018.

Administratoram ir jāsniedz kreditoriem vispārēja informācija par mediācijas procesa gaitu, piemēram, kas īsteno mediāciju, ar kādām izmaksām jārēķinās parādniekam utt., tādējādi kreditoriem sniedzot iespēju gūt priekšstatu par mediācijas procesa norises gaitu.

Ja Atbildētājs civillietā nav piekritis informācijas par mediācija procesu izpaušanai, vai Administratorei ir tiesības sniegt informāciju (tajā skaitā informēt kreditorus) par mediācijas procesa norisi, ja nav saskatāms šādas rīcības leģitīmais mērķis un ziņu izpaušanas nepieciešamība saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, ņemot vērā, ka ziņu izpaušana par mediācijas procesa gaitu var negatīvi ietekmēt iespēju noslēgt izlīgumu uz Parādniekam izdevīgiem nosacījumiem.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā ir noteikts, ka administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem šā panta pirmajā daļā noteiktās ziņas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Tas nozīmē, ka minētā tiesību norma paplašina šī panta pirmajā daļā ietverto jautājumu loku, proti, kreditoram ir tiesības iepazīties arī ar cita veida informāciju.

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka administratoram ir jāsniedz kreditoriem detalizēta informācija par parādnieka maksātnespējas procesa norisi un vienīgais izņēmums ir informācija, kuras izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, vai arī ierobežotas informācijas izpaušanas aizliegums ir ietverts citā normatīvajā aktā.

Konkrētajā gadījumā Parādnieks un Atbildētājs ir noslēguši līgumu par mediācijas izmantošanu un mediācijas process turpinās. Atbildētājs nav piekritis informācijas par mediācijas procesu izpaušanai. Savukārt Parādnieka kreditors ir lūdzis izsniegt līguma ar mediatoru apliecinātas kopijas un sniegt informāciju par mediācijas procesa gaitu.

Tā kā administrators ir maksātnespējīgā komersanta vienīgais likumīgais pārstāvis, tad neapšaubāmi arī tiesvedībās vai jebkurā civiltiesiskā darījumā administrators rīkojas uz likumīgās pārstāvniecības pamata. Turklāt administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumā piešķirto pilnvaru apjomu ir saistoši arī citos normatīvajos aktos paredzētie noteikumi. Tā kā Mediācijas likuma 4. panta pirmā daļa noteic, ka informācija, kas iegūta mediācijā vai ir ar to saistīta, ir konfidenciāla, ja vien puses nav vienojušās citādi, tad secināms, ka administratoram kā tiesvedības dalībniekam šī norma ir jāievēro un viņam ir saistoši noslēgtā līguma nosacījumi.

Tajā pašā laikā atzīstams, ka mediācijas līguma noslēgšana nenozīmē, ka kreditoriem vispār nav tiesību saņemt informāciju par mediācijas procesa gaitu. Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka ir iespējams nošķirt informāciju, kuru nav jāizsniedz kreditoriem sakarā ar konfidencialitātes principu, ievērojot Mediācijas likuma noteikumus, no tās informācijas, kura ir būtiska tieši kreditoru informēšanas pienākuma aspektā. Proti, administratoram ir jāsniedz kreditoriem vispārēja informācija par mediācijas procesa gaitu, piemēram, kas īsteno mediāciju, ar kādām izmaksām jārēķinās parādniekam utt., tādējādi kreditoriem sniedzot iespēju gūt priekšstatu par mediācijas procesa norises gaitu.

Vienlaikus uzsverams, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 29. pantam administrators uzņemas atbildību par iespējamiem nodarītajiem zaudējumiem parādniekam, kas radušies, nerīkojoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam, jo piekrītot mediācijas procesam, administratoram ir jāvadās tikai un vienīgi no apsvērumiem, ka mediācijas process nodrošinās izdevīgākos nosacījumus parādniekam.

Savukārt attiecībā uz izlīguma noslēgšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā, papildus norādāms sekojošais.

Maksātnespējas likuma 1. pantā noteikts maksātnespējas procesa mērķis, proti, veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus. Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Tātad prioritāte piešķirta kreditoru prasījumu segšanai. Jo lielākā apmērā kreditoru prasījumi tiek segti, jo vairāk tas atbilst maksātnespējas procesa mērķim.

Līdz ar to administratoram jāsniedz kreditoriem izvērsta informācija par visiem izlīguma nosacījumiem un pamatojums attiecībā uz izlīguma noslēgšanas izdevīgumu, kas rada iespēju kreditoriem izteikties par plānoto izlīgumu.[1]

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punktu administratoram ir tiesības atteikties no jebkura prasījuma vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām. Izlīguma slēgšana nav administratora pienākums, jo izlīguma noslēgšana bez parādnieka pārstāvja gribas nav iespējama. Šādu piedāvājumu parādnieka pārstāvis var izteikt un likums principā neaizliedz piedāvāt izlīgumu ar nosacījumiem. Tomēr jāņem vērā, ka parādnieka pārstāvja kompetencē nav noteikt, ka kāda no piedāvātā izlīguma summas daļām tiks novirzīta administratora atlīdzības segšanai vai kādam citam mērķim.

Izlīgumam maksātnespējas procesā jākalpo maksātnespējas procesa mērķiem. Ar izlīguma slēgšanu saistīto administratora darbību kopumam jāatbilst tiesiskuma un objektivitātes standartiem. Administrators izlīguma slēgšanas procesā nedrīkst vienoties ar otru pusi vai pieprasīt kādu labumu savās interesēs.

Parādnieka pārstāvja interesēs varētu būt izlīguma noslēgšana, lai izvairītos no iespējamas tiesvedības. Līdz ar to administratoram ir jāsniedz visa viņa rīcībā pieejamā informācija kreditoriem, lai kreditoru kopums varētu pieņemt lēmumu, tostarp par plānotā izlīguma nosacījumiem. Minētais ir saistāms arī ar atklātības principu un labticības principu.

Ja plānotie izlīguma nosacījumi aptver arī noteikumus par administratora atlīdzību, tad atbilstoši Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 3. un 7. punkta prasībām par to ir jābūt informētiem kreditoriem, lai tie varētu izteikt iespējamos iebildumus saistībā ar nosacījuma par administratora atlīdzību paredzēšanu izlīgumā. Savukārt, ja administrators ir vienojies ar atbildētāju par atlīdzības no izlīguma summas segšanas nosacījumu un paredzējis to vēlāk apstiprināt kreditoru sapulcē, tad, sniedzot kreditoriem informāciju par izlīguma slēgšanas nodomu, ir jāinformē arī par šādu nodomu, lai kreditori varētu objektīvi izvērtēt piekrist vai iebilst pret šādu izlīgumu.

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis to informācijas apjomu, kas maksātnespējas procesā iesaistītajiem subjektiem ir nepieciešams, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, kā arī noteicis informācijas sniegšanas termiņus, kādos minētajiem subjektiem ir nepieciešams saņemt normatīvajos aktos noteikto informāciju, lai tie savlaicīgi varētu īstenot savu likumisko tiesību aizsardzību, tostarp paredzot konkrētu kārtību un termiņu iebildumu sniegšanai. Minēto informācijas sniegšanas un iebildumu celšanas kārtību nevar aizstāt attiecīgo jautājumu izskatīšana kreditoru sapulcē, jo tādā gadījumā tiek liegta minētajās tiesību normās kreditoriem paredzētā tiesisko interešu aizsardzības īstenošana.

Nedrīkst pastāvēt situācija, ka, neizsakot iebildumus par atsevišķiem izlīguma nosacījumiem, kreditors it kā piekrīt arī tam nezināmiem nosacījumiem.

Nodrošinot maksātnespējas procesa likumīgu norisi, administratoram jāievēro kreditoru sapulces un administratora kompetences sadalījums. Administratoram, ņemot vērā administratora kvalifikāciju un tam uzticētos tiesiskos uzdevumus, pašam ir jāspēj pieņemt administratora ekskluzīvā kompetencē nodotos lēmumus procesā un uzņemties normatīvajos aktos paredzēto atbildību.

[1] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2020. gada 2. aprīļa lēmums lietā Nr. C29246520.

Nosacījums kreditoru prasījumu segšanas plāna sastādīšanai ir mantas pārdošanas plāna izpilde. Kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas atgūšana un pārdošana un tikai pēc minēto darbību veikšanas administrators var aprēķināt izdevumu kopējo apmēru, kas savukārt ļauj precīzi aprēķināt kreditoriem izmaksājamo naudas līdzekļu apmēru.

Pamatojoties uz Administratora iesniegtajiem darbības pārskatiem, SIA ir lielākais Parādnieka kreditors, tomēr vēl aizvien nav segts SIA kreditora prasījums, lai gan Parādniekam ir debitori. Lūgts sniegt skaidrojumu, kāpēc Parādnieka lielākajam kreditoram SIA nav rasta iespēja dzēst parādu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Maksātnespējas likuma 113. panta pirmajā daļā ir norādīts, kādas ziņas administratoram ir jānorāda mantas pārdošanas plānā. Savukārt Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par parādnieka mantas pārdošanas plānu.

No minētajām normām secināms, ka administratoram ir nepieciešams sniegt kreditoriem informāciju par aktuālu un faktiskajiem apstākļiem atbilstošu mantas pārdošanas plānu. Gadījumā, ja mantas pārdošanas plānā tiek veikti grozījumi, administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. pantu par šiem grozījumiem ir jāinformē kreditori. Savukārt, ja kreditoriem ir iebildumi par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi. Tātad, administrators var sākt izpildīt mantas pārdošanas plānu, kurā ir veikti grozījumi, tikai pēc tam, kad ir iztecējis kreditoru iebildumu iesniegšanas termiņš.

Savukārt mantas pārdošanas plāna izpilde nozīmē to, ka administrators uzsāk parādnieka mantas pārdošanu saskaņā ar mantas pārdošanas plānu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 117. panta pirmajai daļai administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai. Maksātnespējas likuma 117. panta trešā daļa noteic, ka administrators uzsāk kreditoru prasījumu apmierināšanu saskaņā ar juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu, ja 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas nav saņemti kreditoru iebildumi.

Tātad priekšnoteikums maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sastādīšanai ir mantas pārdošanas plāna izpilde. Turklāt kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas atgūšana un pārdošana, jo tikai pēc minēto darbību veikšanas administrators var aprēķināt izdevumu kopējo apmēru, kas savukārt ļauj precīzi aprēķināt tostarp kreditoriem izmaksājamo naudas līdzekļu apmēru.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas kontroles dienests ir saņēmis Administratora Parādnieka mantas pārdošanas plāna trešo redakciju, kurš tostarp adresēts SIA, un saskaņā ar minētā plāna 12. punktu Parādnieka mantas pārdošanas termiņš tika pagarināts līdz 2020. gada 31. maijam, sniedzot detalizētu informāciju par mantas pārdošanas termiņa pagarināšanas iemesliem. Tāpat Maksātnespējas kontroles dienests ir saņēmis Administratora paziņojumu par neieķīlātās mantas pārdošanas termiņa pagarināšanu, kurš tostarp adresēts SIA, kurā Administrators informējis, ka Parādniekam piederošās neieķīlātās mantas pārdošanas termiņš tiek pagarināts līdz 2020. gada 31. jūlijam, sniedzot detalizētu informāciju par mantas pārdošanas pagarināšanas iemesliem. Savukārt no Administratora darbības pārskata par periodu no 2021. gada 21. februāra līdz 2021. gada 28. februārim redzams, ka Administrators ir sniedzis izvērstu informāciju par aktuālajām tiesvedībām prasībās par Parādnieka darījumiem, kas noslēgti pirms maksātnespējas procesa, apstrīdēšanu, kā arī izpildu raksta izsniegšanu zvērinātam tiesu izpildītājam.

No iepriekš minētā secināms, ka Parādnieka maksātnespējas procesā turpinās Parādnieka mantas atgūšana, kuru atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. pantam ir pienākums veikt administratoram un nekāda kreditoru prasījumu segšana pirms pilnīgas parādnieka mantas atgūšanas nav ne iespējama, ne pieļaujama.

Jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā visi atzītie kreditori veido kreditoru kopumu. Līdz ar to visiem kreditoriem tiek piešķirtas vienādas iespējas piedalīties maksātnespējas procesā un ietekmēt maksātnespējas procesa norisi, kā arī vienādas iespējas saņemt kreditoriem pienākošās naudas summas.^{^[1]} Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no konkrētās procedūras, kas būtu vērsti uz atsevišķu kreditoru prasījumu ārpuskārtas prioritāru segšanu, neatkarīgi no prasījuma apmēra.

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests aicina SIA kā Parādnieka kreditoru rūpīgi sekot līdzi Parādnieka maksātnespējas procesa norisei un nepieciešamības gadījumā vērsties pie Administratora atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (tiesiskās aizsardzības procesā), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to, ja SIA uzskata, ka ar Administratora rīcību ir aizskartas SIA tiesības, tad SIA var iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā.

[1] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2016. gada 1. aprīļa lēmums lietā Nr. C29352916.

Ja administrators ir pieņēmis lēmumu daļēji atzīt kreditora prasījumu, balsis kreditoram piešķir atbilstoši atzītajai galvenā prasījuma summai. Savukārt Maksātnespējas likuma 87. panta trešā daļa noteic, ka balsu skaitu kreditoru sapulcē nosaka atbilstoši kreditora galvenā prasījuma summai, par katru veselu euro piešķirot vienu balsi.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par to, vai balsošanā par administratora atcelšanas ierosināšanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 90. pantu nodrošinātā kreditora balsis tiek piešķirtas tā nodrošinātā prasījuma pamatparāda apmērā.

Maksātnespējas likuma 78. panta otrās daļas 6. punktā noteikts, ka kreditoru prasījumu reģistrā administrators ieraksta kreditora prasījuma apmēru (galvenā prasījuma un blakusprasījuma apmēru). No minētā izriet, ka administratoram kreditoru prasījumu reģistrā ir pienākums katra kreditora prasījuma apmēru sadalīt divās daļās: galvenā prasījuma un blakusprasījuma apmērā.

Maksātnespējas likuma 155. panta piektā daļa noteic, ka par parādnieka saistībām uzskatāms tikai pamatparāds, neskaitot soda naudas, līgumsodu vai nokavējuma procentus. Ievērojot sistēmisko interpretācijas metodi secināms, ka ar pamatparādu saprot to kreditora prasījuma apmēru, kurā neietilpst blakusprasījumi t.i. soda nauda, līgumsods u.c.

Ņemot vērā minēto secināms, ka Maksātnespējas likuma izpratnē ar terminu "pamatparāds" saprot galveno prasījuma summu (apmēru), kurā neietilpst blakusprasījumu summa. Savukārt ar terminu "galvenā prasījuma summa (apmērs)" saprot kreditora pamatparāda summu (apmēru), kurā neietilpst blakusprasījumu summa.

Maksātnespējas likuma 90. panta otrajā daļā noteikts, ka balsošanā par administratora atcelšanas ierosināšanu piedalās arī nodrošinātie kreditori. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 87. panta otro daļu balsis kreditoru sapulcē tiek piešķirtas tādam nenodrošinātajam kreditoram, kā arī nodrošinātajam kreditoram prasījuma nenodrošinātajā daļā un nodrošinātajā daļā šā likuma 90. pantā minētajā gadījumā, kura prasījums ir iesniegts šā likuma 73. panta pirmajā daļā minētajā kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņā un kura prasījumu ir atzinis administrators. Ja administrators ir pieņēmis lēmumu daļēji atzīt kreditora prasījumu, balsis kreditoram piešķir atbilstoši atzītajai galvenā prasījuma summai. Savukārt Maksātnespējas likuma 87. panta trešā daļa noteic, ka balsu skaitu kreditoru sapulcē nosaka atbilstoši kreditora galvenā prasījuma summai, par katru veselu euro piešķirot vienu balsi.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka balsošanā par administratora atcelšanas ierosināšanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 90. pantu nodrošinātajam kreditoram balsu skaitu kreditoru sapulcē nosaka atbilstoši kreditora galvenā prasījuma (pamatparāda) summai, par katru veselu euro piešķirot vienu balsi.

Kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš ir nosakāms atbilstoši Civilprocesa likuma 47. un 48. pantā noteiktajam (procesuālo termiņu skaitījuma sākums un izbeigšanās).

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par kreditora prasījuma iesniegšanas termiņa ievērošanu. Proti, vai tas vērtējams pēc analoģijas ar Civilprocesa likuma 48. pantu un uzskatāms, ka kreditora prasījums ir nodots, ja tas ir nosūtīts pēdējā dienā pa pastu. Papildus lūgts sniegt informāciju par to, kur vēl var atrast kādu citu Maksātnespējas kontroles dienesta sniegtu skaidrojumu par šo aspektu.

Ņemot vērā iesnieguma saturu, jautājums ir par to, vai Civilprocesa likuma 48. pantā noteiktais ir piemērojams attiecībā uz kreditora prasījuma iesniegšanu (Maksātnespējas likuma 73. pants).

No minētā izriet, ka kreditoram, uzzinot par maksātnespējas procesa pasludināšanu, ir jāiesniedz administratoram kreditora prasījums Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā vai otrajā daļā noteiktajā termiņā. Papildus norādams, ka Maksātnespējas likuma 73. panta otrajā daļā likumdevējs skaidri un nepārprotami noteicis, ka gadījumā, ja netiek ievērots šajā pantā noteiktais kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš, tad pēc šā termiņa kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Ievērojot to, ka Maksātnespējas likumā nav noteikta termiņu aprēķināšana maksātnespējas procesā, pēc analoģijas ir piemērojamas attiecīgās Civilprocesa likuma normas. Līdz ar to, kreditoru prasījumu iesniegšanai maksātnespējas procesā ir piemērojams Civilprocesa likuma 47. pants attiecībā uz procesuālo termiņu skaitījuma sākumu un 48. pants attiecībā un procesuālo termiņu izbeigšanu.

Ņemot vērā minēto secināms, ka kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš ir nosakāms atbilstoši Civilprocesa likuma 47. un 48. pantā noteiktajam.

Maksātnespējas jautājumus regulējošie normatīvie akti neparedz iespēju juridiskās personas maksātnespējas procesā risināt strīdu par APK lietu. APK lietas izskatīšanas process ir nošķirams no maksātnespējas procesa un tas ir risināms attiecīgos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

1) vai administratoram ir tiesības pieprasīt APK lietas materiālus, lai lemtu par kreditora prasījuma atzīšanu, ja lēmums par SIA piemēroto administratīvo naudas sodu vēl ir pārsūdzams?

2) vai gadījumā, ja administrators noraida kreditora prasījuma pieteikumu, pamatojoties ar to, ka ir strīds par tiesībām, kādā procesuālajā kārtībā risināt strīdu par APK lietā pieņemtā soda atzīšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas pirmajam punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Savukārt Komerclikuma 209. pantā ir noteikts, ka sabiedrības pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un valde, kā arī padome (ja tāda ir izveidota). No minētajām tiesību normām secināms, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pilda sabiedrības pārvaldes institūcijas pienākumus. Proti, administratoram ir visas dalībnieku sapulces, valdes un padomes (ja tāda ir izveidota) tiesības, pienākumi, pilnvaras un atbildība.

Maksātnespējas likuma 73. pantā ir noteikta kreditoru prasījumu iesniegšanas kārtība un termiņš. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka, ja kreditora prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā kreditora prasījumā nav norādīts šā likuma 73. panta ceturtajā daļā noteiktais, administrators nekavējoties nosūta kreditoram lūgumu 10 dienu laikā no administratora pieprasījuma nosūtīšanas dienas novērst konstatētos trūkumus. Ja kreditora prasījumā nav norādīts šā likuma 73. panta ceturtās daļas 6. punktā noteiktais, administrators nekavējoties nosūta kreditoram lūgumu 10 dienu laikā no dienas, kad sūtījums nodots pasta komersantam, novērst konstatētos trūkumus. Ja kreditors novērš trūkumus šajā termiņā, uzskatāms, ka kreditora prasījums iesniegts noteiktajā termiņā. Ja kreditors nenovērš trūkumus noteiktajā termiņā, administrators pieņem lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu 10 dienu laikā no trūkumu novēršanai dotā termiņa beigām.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 75. panta pirmo daļu pēc kreditoru prasījumu pārbaudes administrators pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Administrators pilnībā vai daļēji neatzīst kreditora prasījumu, par kuru pastāv strīds starp parādnieku un kreditoru.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta pirmo daļu kreditors administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma saņemšanas dienas vai ir tiesīgs viena mēneša laikā no administratora lēmuma saņemšanas dienas iesniegt prasību par strīda izskatīšanu par tiesībām.

Vēršama uzmanība, ka maksātnespējas jautājumu regulējošie normatīvie akti neparedz iespēju juridiskās personas maksātnespējas procesā risināt strīdu par APK lietu. Proti, APK lietas izskatīšanas process ir nošķirams no maksātnespējas procesa un tas ir risināms attiecīgos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Līdz ar to, ja administrators nepiekrīt iestādes lēmumam, administrators ir tiesīgs to pārsūdzēt tiesā, ievērojot LAPK noteikto kārtību.

Attiecībā uz administratora tiesībām iepazīties ar APK lietas materiāliem lemjot par kreditora prasījuma atzīšanu, norādāms, ka normatīvie akti neparedz administratoram tiesības pārvērtēt iestādes lēmumu. Vienlaikus vēršama uzmanība, ka saskaņā ar LAPK 260. panta otro daļu personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir tiesības kā personiski, tā ar aizstāvja palīdzību (juridiskajai personai — ar pārstāvja starpniecību) iepazīties ar visiem lietas materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus, norakstus un izgatavot kopijas, piedalīties lietas izskatīšanā, sniegt paskaidrojumus, izteikt lūgumus, kā arī pārsūdzēt lietā pieņemto lēmumu.

Ņemot vērā minēto secināms, ka administratoram kā maksātnespējīgās juridiskās personas pārstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem kā APK lietas dalībniekam, pamatojoties uz LAPK 260. panta otro daļu un Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas pirmo punktu.

Administratora lēmuma par kreditora prasījuma atzīšanu, daļēju atzīšanu vai neatzīšanu tiesiskuma pārbaude ir tiesas kompetencē.

1) vai kreditors administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma saņemšanas dienas vai ir tiesīgs viena mēneša laikā no administratora lēmuma saņemšanas dienas iesniegt prasību par strīda izskatīšanu par tiesībām? Vai šajā gadījumā administrators turpina procesu – sūta ziņojumu/vai mantas pārdošanas plānu, izmaksu sarakstu procesa utt. dalībniekiem vai tomēr nogaida līdz termiņš pārsūdzībai paies un tad no šī termiņa, sāk sūtīt ziņojumu/vai plānu, izmaksu sarakstu utt.?

2) vai kreditors un parādnieka pārstāvis administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā triju nedēļu laikā pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām?

3) ja attiecīgais kreditora prasījums iesniegts pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām, kreditors un parādnieka pārstāvis ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā administratora?

4) vai kreditors un parādnieka pārstāvis administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta pirmo daļu kreditors administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma saņemšanas dienas vai ir tiesīgs viena mēneša laikā no administratora lēmuma saņemšanas dienas iesniegt prasību par strīda izskatīšanu par tiesībām. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 80. panta otrā daļa noteic, ka kreditors administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā triju nedēļu laikā pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām. (..) Savukārt, ja kreditora prasījums iesniegts pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām, kreditors ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā šādu administratora lēmumu mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas dienas.

Pārsūdzības termiņa noteikšanā jāņem vērā Maksātnespējas likuma 80. panta normas mērķis. Minētas normas mērķis ir dot kreditoram iespēju pārsūdzēt administratora lēmumu. Jebkurai ar likumu piešķirtai tiesībai ir jābūt nevis formāli piešķirtai, bet gan reāli izmantojamai. Tādēļ attiecīgās tiesību normas iztulkojumam ir jābūt orientētam nevis uz tiesības formālo aspektu, bet gan uz tās esību un reālas izmantošanas iespējamību pēc būtības. Ievērojot Maksātnespējas likuma 80. panta otrās daļas nosacījumus par to, ka kreditors ir tiesīgs pārsūdzēt administratora lēmumu, secināms, ka attiecībā uz pārējiem maksātnespējas procesa dalībniekiem iespējamā procesuālo termiņu atskaite par administratora lēmumu, ar kuru atzīts kāds cits kreditora prasījums, var sākties tikai lēmuma pieņemšanas brīdī. Tādēļ par pieteikuma iesniegšanas dienu Maksātnespējas likuma 80. panta piemērošanas kontekstā uzskatāma diena, kad novērsti sākotnējā pieteikuma trūkumi.[1] Ņemot vērā minēto var secināt, ka termiņš prasības iesniegšanai tiesai par administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu tiek skaitīts no dienas, kad novērsti sākotnējā pieteikuma trūkumi.

Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā ir definēts kreditoru vienlīdzības princips, kurš noteic, ka kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas. Ikvienam kreditoram ir piešķirtas vienādas tiesības un reizē arī pienākums iesniegt savu prasījumu kopā ar to pamatojošiem dokumentiem administratoram. Tikai pēc tam, kad kreditora prasījums izturējis administratora vai strīdus gadījumā arī tiesas pārbaudi, kreditors iegūst tiesības uz lēmuma pieņemšanu maksātnespējas procesā un sava prasījuma apmierināšanu Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā. Kreditoru vienlīdzības princips nav absolūts, Maksātnespējas likumā likumdevējs ir paredzējis atsevišķu kreditoru grupu prioritāti saņemt savu prasījuma apmierinājumu (sk. Maksātnespējas likuma 118. un 147. pantu).[2] Vienlīdzības princips pats par sevi pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats.[3]

Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ir definēts maksātnespējas procesa efektivitātes princips, kurš noteic, ka procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Procesa efektivitātes principa galvenais kritērijs ir vismazākais resursa patēriņš konkrētā pasākuma veikšanai. Pat kreditoru vairākuma griba nevar nonākt pretrunā ar procesa efektivitātes principu. Maksātnespējas procesam ir jānotiek efektīvi un atbilstoši likumam. Neviena maksātnespējas procesā iesaistītā persona nav tiesīga apzināti novilcināt maksātnespējas procesa norisi.[4]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Attiecībā uz administratora lēmuma pārsūdzēšanas tiesiskajām sekām norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratora lēmuma par kreditoru prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēšana nav šķērslis tam, lai administrators nevarētu turpināt realizēt Maksātnespējas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Pretējā gadījumā, administratora bezdarbība var novest pie maksātnespējas procesa nepamatotas novilcināšanas, kreditoru kopuma interešu aizskāruma, normatīvajos aktos noteikto prekluzīvo termiņu neievērošanas utt., tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu. Vienlaikus vēršama uzmanība, ka administratoram ir jāņem vērā, ka ar tiesas nolēmumu var tikt apmierināta kreditora sūdzība, tādējādi ir iespējamas izmaiņas kreditoru kopumā. Šādā situācijā administrators var virzīt maksātnespējas procesu, nodrošinot to, ka netiek aizskartas iespējamā kreditora intereses, proti, tā, lai iespējamā kreditora prasījumu varētu apmierināt gadījumā, ja ar galīgo tiesas nolēmumu, tiks nolemts, ka kreditora prasījums ir atzīstams. Maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma nodrošinājuma veidiem. Īpaši šādā gadījumā iespējamam kreditoram vajadzētu būt vismaz iespējai sagaidīt galīgo tiesas nolēmumu, kurā noteikts, vai prasījums ir atzīstams.[5]

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹⁷ panta otrajai un trešajai daļai gadījumā, ja tiesa atzīst, ka pārsūdzētais administratora lēmums neatbilst normatīvo aktu prasībām, tā apmierina sūdzību un uzdod administratoram novērst pieļauto pārkāpumu, bet, ja tiesa konstatē, ka pārsūdzētais administratora lēmums atbilst normatīvo aktu prasībām, tā sūdzību noraida. No minētajām tiesību normām izriet, ka administratora lēmuma par kreditora prasījuma atzīšanu, daļēju atzīšanu vai neatzīšanu tiesiskuma pārbaude ir tiesas kompetencē.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 59. punktu grozījumi šā likuma 80. pantā attiecībā uz kārtību, kādā pārsūdzams administratora lēmums par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu, vienlaikus izsakot lūgumu izskatīt strīdu par tiesībām un noteikt pagaidu aizsardzības līdzekli, piemērojami tām juridiskās personas maksātnespējas procesa lietām, kuras uzsāktas pēc šo grozījumu spēkā stāšanās.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 4. jūnija lēmums lietā Nr. C33414918, SPC-9/2019.

[2] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 30.-31. lpp.

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. 2000-07-0409, secinājumu daļa 1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 04.04.2001., Nr. 54

[4] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 33. lpp.

[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25- 01, 19. punkts.

Kreditoram ir tiesības iepazīties ar juridiskās personas norēķinu konta pārskatu par maksātnespējas procesa laika periodu, tomēr šāda pieprasījuma pamatotību izvērtē administrators.

1) vai kreditoram juridiskās personas maksātnespējas procesā ir tiesības iepazīties ar juridiskās personas norēķinu konta pārskatu par maksātnespējas procesa laika periodu?

2) vai administratoram juridiskās personas maksātnespējas procesā pēc kreditora pieprasījuma ir jāizsniedz parādnieka norēķinu konta izdrukas?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmo daļu parādnieka manta Maksātnespējas likuma izpratnē ir arī naudas līdzekļi. Tas nozīmē, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pārvalda arī naudas līdzekļus, kurus iepriekš pārvaldīja juridiskās personas atbildīgās amatpersonas. Ar terminu "norēķinu konts" saprot bankas kontu, kas paredzēts naudas uzglabāšanai, noguldīšanai, kā arī, lai veiktu bezskaidrās naudas norēķinus.[1] Ar norēķinu konta palīdzību var veikt maksājumus, sekot līdzi un iegūt pārskatu pār naudas plūsmu, izņemt skaidru naudu, ieguldīt brīvos naudas līdzekļus, kā arī veikt citas darbības.[2]

No minētā izriet, ka norēķinu konts satur informāciju, kas atspoguļo ar finanšu līdzekļiem veikto darbību pārskatus un juridiskās personas finansiālo stāvokli. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā kreditoram ir tiesības iepazīties ar juridiskās personas norēķinu konta pārskatu par maksātnespējas procesa laika periodu. Pirmkārt, pieprasītās ziņas attiecas tikai un vienīgi uz juridiskās personas maksātnespējas procesa periodu un šāda informācija nevar kaitēt parādnieka likumīgajām interesēm. Otrkārt, kreditors ir procesā iesaistīta persona. Treškārt, atbilstoši normatīvajiem aktiem, kreditoram ir tiesības kontrolēt administratora darbību, līdz ar to šādas informācijas saņemšana ir viens no veidiem, kā to realizēt. Minēto apsvērumu dēļ un ievērojot atklātības principu, ziņas, kuras nevar kaitēt juridiskās personas maksātnespējas procesam un tajā iesaistītajām personām, ir izsniedzamas kreditoram.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, kā arī jāņem vērā atklātības princips. Papildus norādāms, ka administratoram vērtējot pieprasījuma pamatotību ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Vispārīgai datu aizsardzības regulai.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=nor%C4%93%C4%B7inu%20konts&list=nor%C4%93%C4%B7inu%20kon ts&lang=LV [aplūkots 2019. gada 1. februārī].

[2] Norēķinu konts. Pieejams: https://www.seb.lv/ikdienas-pakalpojumi/konti/norekinu-konts [aplūkots 2019. gada 1. februārī].

Nodrošinātais kreditors, nepiesakot Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā kreditora prasījumu, zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Nodrošinātajam kreditoram ir saistošs kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš.

Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā noteikts, ka kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Vienlaikus, šā panta otrā daļa noteic, ja kreditors nokavējis šā panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Maksātnespējas likums neparedz, ka šā likuma 73. pantā noteiktais prasījuma iesniegšanas termiņš un sekas tā nokavējuma gadījumā nav attiecināmas uz kreditoru, kura prasījuma tiesības nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku. Ja kreditors nav ievērojis Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto prasījumu iesniegšanas termiņu, kreditors, tostarp nodrošinātais kreditors, zaudē savas kreditora tiesības.[1]

No minētā izriet, ka nodrošinātais kreditors, nepiesakot Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā termiņā kreditora prasījumu, ir zaudējis kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku, izbeidzoties saistībai uz noilguma pamata.

Vēršama uzmanība, ka Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu), iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot.[2]

Papildus norādāms, ka atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu veikšanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas ir pienākums naudas līdzekļu atlikumu izmaksāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta noteikumiem, vienlaikus turpinot veikt normatīvajos aktos noteiktās darbības, ievērojot Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-76/2017 (C19053511), 8.6.–8.7. punkts, 2016. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. SKC-111/2016 (C27204111), 7.1. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811), 9.3. punkts.

Ja administratoram Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā netiek iesniegts attiecīgais kreditora prasījums, parādnieka saistības ar šo kreditoru izbeidzas uz likuma pamata un atzīstams, ka jautājums par kreditora prasījuma tiesībām ir galīgi atrisināts, tas ir, kreditors no prasījuma tiesībām pret parādnieku faktiski ir atteicies.

Vai kreditors, kura prasījums nav atzīts (nav iekļauts kreditoru prasījumu reģistrā un tiesas noteiktajā termiņā nav cēlis prasību tiesā), zaudē tiesības vēlāk izvirzīt iebildumus pēc būtības par līguma izpildi pret maksātnespējīgo parādnieku?

Maksātnespējas likuma viens no galvenajiem mērķiem ir radīt skaidrību par kreditora un parādnieka attiecībām, proti, likumdevējs ir paredzējis maksātnespējas pasludināšanas brīdi fiksēt kreditoru saistību apmēru pret parādnieku, iesniedzot administratoram kreditora prasījumu, tādējādi nodrošinot kreditoriem vienādas iespējas piedalīties maksātnespējas procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu.[1] Līdz ar to brīdī, kad juridiskai vai fiziskai personai tiek pasludināts maksātnespējas process, tiek nodibināts īpašs tiesiskais statuss, kurš paredz saistību dzēšanu tikai šī procesa ietvaros un izslēdz jebkādu individuālās piedziņas instrumentu izmantošanu. Turklāt kreditors var gūt sava prasījuma apmierinājumu vienīgi maksātnespējas procesa ietvaros, pamatojoties uz kreditora iesniegto un administratora atzīto prasījumu. Proti, lai kreditors varētu pretendēt uz sava prasījuma apmierināšanu maksātnespējas procesa ietvaros, tam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. pantā noteikto ir jāiesniedz kreditora prasījums. Kreditoru prasījumu pieteikšanas maksimālais termiņš ir seši mēneši no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, proti, ja kreditors likumā noteiktajā termiņā nav iesniedzis kreditora prasījumu, viņš zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku. Minētais noteikts Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā kopsakarā ar XIII nodaļas 73. panta regulējumu.

Līdz ar to, ja kreditors neizmanto savas tiesības iesniegt prasījumu, saistība izbeidzas ar noilguma iestāšanos. Šāda jau izbeigusies saistība nav pakļaujama dzēšanai. Tādējādi, ja administratoram minētajā termiņā netiek iesniegts attiecīgais kreditora prasījums, parādnieka saistības ar šo kreditoru izbeidzas uz likuma pamata un atzīstams, ka jautājums par kreditora prasījuma tiesībām ir galīgi atrisināts, tas ir, kreditors no prasījuma tiesībām pret parādnieku faktiski ir atteicies.

Būtiski norādīt, ka jautājumā par kreditora prasījuma iesniegšanas kārtību pret maksātnespējīgu parādnieku un tās neievērošanas sekām ir izveidojusies judikatūra. Proti, kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu) iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot. Strīdos par kreditora prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku piemērojamas Maksātnespējas likuma normas, kas noteic speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un kuru neievērojot kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām. Tas nozīmē, ka, nevērīgi attiecoties pret savām tiesībām saņemt nodibināto saistību izpildījumu un nesekojot parādnieka tiesiskā statusa iespējamām izmaiņām (publiski pieejamā maksātnespējas reģistra datiem), kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām - noilguma iestāšanos. Minēto negroza apstāklis, ka kreditors, apejot Maksātnespējas likumā noteikto prasījumu pieteikšanas kārtību, pirms vai pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas, cēlis prasību tiesā.[2]

Turklāt strīds par tiesībām, kas radies starp iespējamo kreditoru un parādnieku, paralēli maksātnespējas procesam vispārīgā prasības tiesvedības kārtībā izšķirams vienīgi tad, ja tiesa, izskatīdama sūdzību par administratora lēmumu, nodibina šāda strīda esamību.[3]

No iepriekš minētā izriet, ja kreditors nav izmantojis tam ar likumu piešķirtās tiesības, konkrētajā gadījumā, kreditors tiesas noteiktajā termiņā nav cēlis prasību tiesā, lai atrisinātu jautājumu par prasījuma tiesībām, tad kreditora saistība ir izbeigta ar noilguma iestāšanos un nav pakļaujama dzēšanai.

Savukārt attiecībā uz apstākli, ka parādnieks ir cēlis prasību tiesā par naudas summas piedziņu no neatzītā kreditora, kurš vienlaikus ir arī parādnieka debitors norādāms, ka maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk segt kreditoru prasījumus, līdz ar to debitoru parādu atgūšana maksātnespējas procesā, vistiešākajā veidā kalpo minētā mērķa sasniegšanai. Turklāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta 6. punktam administratora pienākumos ietilpst atgūst debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai. Savukārt konkrētas prasības pamatotības izskatīšana ietilpst tiesas kompetencē.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. C15244511, SKC-3/2016, 6.5. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa sprieduma lieta Nr. SKC- 117/2014, 1. tēze.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC- 117/2014, 2. tēze.

Maksājumi par valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi var tikt segti maksātnespējas procesa ietvaros, bet lēmums par to atzīšanu un segšanas kārtību ir jāpieņem administratoram atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Vai tiesai piedzītās valsts nodevas un ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu apmērā būtu piesakāms kreditora prasījums?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma tiesisko regulējumu prasījumi par saistībām, kuras radušās pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, piesakāmi kā kreditoru prasījumi, savukārt maksājumi, kuri radušies maksātnespējas procesa laikā, iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos. Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa noteic, ka kreditoru prasījumi ir iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai un 75. panta pirmajai daļai administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņem lēmumu par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajā daļā paredzētas kreditora tiesības administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā.

Maksātnespējas likuma 173. panta pirmajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku TAP un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību TAP un maksātnespējas procesa jautājumos.

No minētajām tiesību normām izriet, ka kreditoru prasījumu pārbaude ir administratora ekskluzīvā kompetence, ar iespēju kreditoram to nodot pārvērtēšanai tiesā. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs vērtēt kreditoru prasījumus.

Vienlaikus norādāms, ja personas, kurām ir prasījuma tiesības pret parādnieku, vēlas iegūt kreditora statusu parādnieka maksātnespējas procesā, tām ir jāiesniedz kreditora prasījums Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktajā kārtībā, jo kreditors var pretendēt uz sava prasījuma apmierinājumu vienīgi atzītā kreditora prasījuma apmērā. Turklāt atbilstoši kreditoru vienlīdzības principam, maksātnespējas procesa ietvaros visiem kreditoriem savas tiesības jāīsteno patstāvīgi.

Līdz ar to secināms, ka konkrētajā gadījumā maksājumi par valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi var tikt segti maksātnespējas procesa ietvaros, bet lēmums par to atzīšanu un segšanas kārtību ir jāpieņem administratoram atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Administratora kompetencē ietilpt izvērtēt, vai VID kreditora prasījums daļā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas prasījums ir apmierināms prioritāri attiecībā pret pārējiem VID nodokļa prasījumiem saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas nosacījumiem.

Vai VID kreditora prasījuma apmierināšanā pamatsummas apmērā ir ievērojams proporcionalitātes princips?

Maksātnespējas likuma 118. pants noteic kreditoru prasījumu segšanas kārtību juridiskās personas maksātnespējas procesā. Minētā tiesību norma noteic kreditora prasījuma apmierināšanas kārtas secību, tai skaitā imperatīvi noteic, ka katras nākošās kārtas prasījums apmierināms tikai pēc tam, ja pilnībā nosegts augstākas kārtas prasījums.

Maksātnespējas likuma 118. panta ceturtā daļa noteic, ka nodokļu administrācijas (kreditora) nodokļu prasījumi, kas iesniegti šā likuma 73. panta pirmajā daļā minētajā kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņā, tiek apmierināti pamatparāda apmērā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu un šā panta otrajā un trešajā daļā noteikto kreditoru prasījumu apmierināšanas. Vadoties no minētā panta sestajā, devītajā un desmitajā daļā ietvertā proporcionalitātes principa, kas pēc būtības noteic, ja pilnībā nevar nosegt kreditora prasījumu, tad prasījumi sedzami proporcionāli summai, kas pienākas katram kreditoram, interpretējot Maksātnespējas likuma 118. panta ceturto daļu, atzīstams, ka vienas kārtas vairāki prasījumi apmierināmi proporcionāli galvenā prasījuma apmēram.

Savukārt Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas sestais punkts paredz, ka pēc šā panta otrajā daļā noteikto prasījumu segšanas pilnībā tiek apmierināti valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi, kas saistīti ar apmierinātajiem darbinieku prasījumiem.

Līdz ar to konkrētajā situācijā administratoram būtu jāvērtē, vai VID kreditora prasījums daļā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas prasījumu, ir apmierināms prioritāri attiecībā pret pārējiem VID nodokļa prasījumiem, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas nosacījumiem.

Savukārt administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Prasījuma rašanās laika formulējumam nav izšķirošas nozīmes, jo svarīgākais ir no tā gūt patiesu informāciju par prasījumu, kā arī pārliecināties, ka prasījuma rašanās laiks var būt viens no pamatojumiem attiecīgā kreditora prasījuma atzīšanai.

1) vai kreditors, iesniedzot savu kreditora prasījumu, var nenorādīt prasījuma rašanās laiku?

2) vai jānorāda atsevišķs kreditora prasījuma rašanās laiks galvenajam prasījumam un blakus prasījumiem, savukārt, ja blakus prasījumus veido vairāki atsevišķi prasījumi, piemēram, likumiskie procenti, lietošanas procenti u. tml., vai katram procentu veidam jānorāda savs prasījuma rašanās laiks? Ja no līguma izriet parādnieka pienākums veikt terminētus (ikmēneša) maksājumus, vai katram no līgumā noteiktajiem maksājumiem ir norādāms atšķirīgs prasījuma rašanās laiks?

3) ja kreditors norādījis prasījuma rašanās laiku, norādot arī tos prasījumus, kuri radušies pēc norādītā prasījuma rašanās laika, vai administratoram ir pamats atzīt arī pēc prasījuma rašanās laika norādītos prasījumus?

Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtajā daļā ir uzskaitīta informācija, kas ir norādāma, iesniedzot administratoram kreditoru prasījumus, tostarp, minētās tiesību normas 4. punktā nosakot, ka norādāms kreditora prasījuma rašanās laiks. Turklāt Maksātnespējas likuma 78. panta otrās daļas ceturtajā punktā noteikts, ka kreditora prasījuma rašanās laiks administratoram jāieraksta kreditoru prasījumu reģistrā. Līdz ar to secināms, ka kreditoram, iesniedzot savu prasījumu, ir jānorāda prasījuma rašanās laiks. Pretējā gadījumā netiktu ievērotas minēto tiesību normu prasības.

Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtajā daļā nav noteiktas detalizētas prasības prasījuma rašanās laika noteikšanai un tā formulēšanai, atstājot šo jautājumu minētās tiesību normas piemērotāja ziņā. Vienlaikus norādāms, ka minētā tiesību norma neliedz kreditoram norādīt atsevišķus prasījuma rašanās laikus dažādiem, no viena darījuma izrietošiem, prasījumiem. Tāpat šī norma neliedz prasījuma rašanās laiku formulēt kā prasījuma rašanās periodu. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā prasījuma rašanās laika formulējumam nav izšķirošas nozīmes. Svarīgākais ir no tā gūt patiesu informāciju par prasījumu, kā arī pārliecināties, ka prasījuma rašanās laiks var būt viens no pamatojumiem attiecīgā kreditora prasījuma atzīšanai, un ar to netiek aizskartas pārējo kreditoru intereses.

Attiecībā uz atsevišķu prasījumu rašanās laika norādīšanu no viena darījuma izrietošiem terminētiem (ikmēneša) maksājumiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtajā daļā šāda prasība nav izvirzīta. Kreditoram prasījuma tiesības pret parādnieku rodas ar brīdi, kad parādniekam, atbilstoši attiecīgā darījuma nosacījumiem, iestājas pienākums izpildīt kādu saistību. Līdz ar to secināms, ka pienākums izpildīt saistību, veicot ikmēneša maksājumus, iestājas brīdī, kad ir veicams pirmais no ikmēneša maksājumiem. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, pārējie neveiktie ikmēneša maksājumi būtu ņemami vērā, nosakot prasījuma apmēru. Turklāt šāda, no viena darījuma izrietoša viena veida prasījuma mākslīga sadalīšana nesaskan arī ar lietderības apsvērumiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 74. panta pirmo daļu un 75. panta pirmo daļu administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, un pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajai daļai administratora lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu attiecīgais kreditors ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā. Tādējādi kreditoru prasījumu pārbaude un lēmumi par to atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu ir nodoti administratora ekskluzīvā kompetencē ar iespēju administratora lēmumu pārvērtēt tiesā. Savukārt Maksātnespējas likuma 174.¹ pantā, kurā uzskaitīti Maksātnespējas kontroles dienesta uzdevumi, šāda kompetence nav noteikta. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nevar sniegt vērtējumu, vai iesniedzēja norādītie apstākļi var, vai nevar būt par pamatu kreditora prasījuma atzīšanai.

Tiesa, izskatot strīdu par administratora lēmumu, konstatēja, ka lietā pastāv strīds par tiesībām, tādēļ noteica termiņu prasības celšanai. Kreditors cēla prasību tiesā par parāda piedziņu no parādnieka. Prasības iztiesāšanas laikā parādniekam tiek pasludināta saistību dzēšanas procedūra.

1. vai kreditora prasījums ir iekļaujams parādnieka saistību dzēšanas plānā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 1. un 7. punktu, un vai kreditoram ir jāsaņem maksājumi no parādnieka?

2) gadījumā, ja kreditora prasījums nav jau sākotnēji jāiekļauj parādnieka saistību dzēšanas plānā, vai un no kura brīža tas ir iekļaujams parādnieka saistību dzēšanas plānā, un vai un no kura brīža kreditoram ir jāsāk saņemt sava prasījuma apmierinājums?

3) gadījumā, ja kreditora prasījums nav jau sākotnēji jāiekļauj parādnieka saistību dzēšanas plānā, un parādnieka saistību dzēšanas procedūras laikā kreditora celtā prasība par parāda piedziņu nav iztiesāta, vai kreditora prasījums pret parādnieku tiek dzēsts ar tiesas lēmumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, atbrīvojot no saistībām? Vai arī parādniekam ir jāpagarina saistību dzēšanas plāna termiņš līdz lietas iztiesāšanai?

4) gadījumā, ja kreditora prasījums nav jau sākotnēji jāiekļauj parādnieka saistību dzēšanas plānā, un lieta tiek iztiesāta parādnieka saistību dzēšanas procedūras laikā, vai kreditoram savs prasījuma apmierinājums ir jāsaņem tikai par atlikušo saistību dzēšanas procedūras laiku?

5) vai parādniekam jau sākotnēji, aprēķinot katram kreditoram izmaksājamās summas apmēru, bija jāņem vērā kreditora iespējamais prasījums (kurš varētu tikt apmierināts ar tiesas nolēmumu), un jāparedz, ka saistību dzēšanas procedūras laikā kreditora prasījums būs jāiekļauj saistību dzēšanas plānā un tam jāizmaksā paredzētā naudas summa arī par iepriekšējo periodu?

6) vai, ņemot vērā, ka kreditors nav saņēmis sava prasījuma apmierinājumu par daļu no parādnieka saistību dzēšanas procedūras termiņu administratora lēmuma dēļ, no parādnieka nesaņemtos maksājumus jāsedz administratoram?

7) vai arī kreditora prasījums pret parādnieku netiek dzēsts ar tiesas lēmumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atbildības par saistību izpildi pret kreditoru?

[1] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Tātad fiziskās personas maksātnespējas procesam pēc būtības ir divi mērķi - pirmkārt, no parādnieka mantas pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, otrkārt - atjaunot parādnieka maksātspēju, lai persona spētu atkal sekmīgi piedalīties ekonomiskajā apritē.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajai daļai pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditori piesaka prasījumus administratoram Maksātnespējas likuma XIII nodaļā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 75. panta ceturto daļu, ja administrators nav atzinis kreditora prasījumu, attiecīgais prasījums pēc pārsūdzības termiņa beigām tiek izslēgts no kreditoru prasījumu reģistra. Kreditora prasījums netiek izslēgts no kreditoru prasījumu reģistra, ja administratora lēmums ir pārsūdzēts. Līdz brīdim, kad tiesa ir izskatījusi sūdzību, attiecīgā kreditora prasījumu iekļauj kreditoru prasījumu reģistrā, bet šim kreditoram balsstiesības nepiešķir. Savukārt Maksātnespējas likuma 75. panta 4.¹ daļā noteikts, ka gadījumā, ja tiesa, izskatot strīdu par administratora lēmumu, ir noteikusi termiņu prasības celšanai, un ja pastāv strīds par tiesībām, tad līdz brīdim, kad ar tiesas nolēmumu attiecīgais kreditora prasījums ir atzīts, tas ir iekļaujams kreditoru prasījumu reģistrā.

Maksātnespējas likuma 78. panta otrā daļa regulē kreditoru prasījumu reģistrā ierakstāmās ziņas, tostarp tajā izdarāma atzīme par kreditora prasījuma atzīšanu vai neatzīšanu, kā arī kreditora prasījuma apmēru.

Līdz ar to līdz brīdim, kamēr konkrētais strīds nebūs atrisināts, attiecīgais kreditors nav uzskatāms par pilntiesīgu kreditoru. Tiesības uz sava prasījuma apmierinājumu viņam radīsies brīdī, kad tiesa, izspriežot prasību pēc būtības, pieņems kreditoram labvēlīgu lēmumu un administrators šādu prasījumu būs atzinis un iekļāvis kreditoru prasījumu reģistrā, izdarot attiecīgo ierakstu. Līdz ar to gan bankrota procedūras laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes, gan saistību dzēšanas procedūras laikā šāda neatzīta strīdus kreditora prasījuma segšana nebūtu pieļaujama, jo neatzīta kreditora prasījuma apmierināšana neatbilstu kreditoru prasījumu atzīšanas un kreditoru vienlīdzības institūtam. Respektīvi, maksātnespējas procesa ietvaros ir sedzami atzīto kreditoru prasījumi, proti, kurus administrators atzinis par pamatotiem un atbilstošiem normatīvo aktu prasībām vai kurus par pamatotiem atzinusi tiesa.

[2] Maksātnespējas likums paredz noteiktus termiņus, kādā ir pārdodama parādnieka manta bankrota procedūras ietvaros, un attiecīgi uzsākama un veicama saistību dzēšanas procedūra, kuras termiņš ir atkarīgs no fiziskās personas paredzamajiem ienākumiem saistību dzēšanas procedūras laikā un saistību kopējā apmēra, kas paliek pēc bankrota procedūras pabeigšanas. Maksātnespējas likuma normas tieši nenoteic, ka tiesvedības process (strīds par tiesībām) aptur maksātnespējas procesa norisi vai tādējādi ir pagarināms saistību dzēšanas procedūras ilgums.

Proti, pretēji juridiskās personas maksātnespējas procesam, kas ir vērsts vienīgi uz kreditoru prasījumu segšanu iespējami lielākā apmērā, fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis tostarp ir dot iespēju parādniekam tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Būtiski, ka šī mērķa sasniegšanai likumdevējs ir noteicis konkrētus termiņus (bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras norise), kas nebūtu pagarināmi no parādnieka neatkarīgu apstākļu dēļ. Jāņem vērā, ka prasības kārtībā izskatāmas lietas tiesvedības procesa ilgums pārsvarā ir grūti prognozējams, savukārt neierobežots bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras norises termiņš neatbilst likumdevēja mērķim.

Tomēr jāatzīmē, ka katrs gadījums ir izvērtējams individuāli, piemēram, ja ir prognozējams, ka tiesvedība var tikt izbeigta samērīgā laika posmā, bet administrators ir sagatavojis paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu, kreditoriem ir tiesības izteikt administratoram priekšlikumu par bankrota procedūras termiņa pagarināšanu. Ja administrators neņem vērā kreditora izteikto priekšlikumu, viņam par to jāpaziņo tiesai, kuras kompetencē ir jautājuma izlemšana par bankrota procedūras pabeigšanu.

[3] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 1. punktu fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tiek norādīti kreditori, kuri savus prasījumus ir iesnieguši šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā un kuru prasījumi nav tikuši apmierināti bankrota procedūras ietvaros, kā arī šādu kreditoru prasījumu apmērs. Tāpat saskaņā ar minētā panta otrās daļas 7. punktu saistību dzēšanas plānā jānorāda kreditoriem, kuri savus prasījumus ir iesnieguši šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, izmaksājamās summas apmērs un izmaksas grafiks saistību dzēšanas procedūrā.

Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā kreditora prasījumu var iesniegt arī tādi kreditori, kuru prasījums netiek atzīts. Līdz ar to, skatot minētās normas sistēmiski, secināms, ka saistību dzēšanas plānā ir norādāmi kreditori, kuri ir ne tikai iesnieguši savus prasījumus šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, bet kuru prasījumi ir arī atzīti, turklāt tikai tie kreditori, kuru prasījumi nav tikuši apmierināti bankrota procedūras ietvaros.

Maksātnespējas likums neregulē to, vai kreditors, kura prasījums nav atzīts, jo pastāv strīds par tiesībām, ir vai nav iekļaujams saistību dzēšanas plānā. Gadījumā, ja parādnieks saistību dzēšanas plānā to iekļauj, tad šāda kreditora prasījums nav jāatspoguļo maksājumu grafikā līdz brīdim, kamēr spēkā stājas tiesas nolēmums par kreditora prasījuma atzīšanu. Tātad pēc tam, kad kreditora prasījums ir atzīts, tad neatkarīgi no tā, vai šāds kreditors ir vai nav ticis iekļauts saistību dzēšanas plānā, parādniekam jāveic nepieciešamie grozījumi saistību dzēšanas plānā, norādot Maksātnespējas likuma 154. panta otrajā daļā noteikto informāciju par šādu atzīto kreditoru.

Ja saistību dzēšanas procedūras laikā ar tiesas nolēmumu kreditora prasījums tiek atzīts, parādniekam, veicot grozījumus saistību dzešanas plānā, atbilstoši Maksātnespējas likuma 155. pantā noteiktajam ir jāizvērtē, kādu procentuālu daļu no kopējām (nevis atsevišķa kreditora) saistībām viņš var segt. Līdz ar to saistību dzēšanas plāna izpildes termiņš pēc grozījumu veikšanas tajā var palikt nemainīgs, bet var arī tikt pagarināts.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā ar tiesas nolēmumu atzītais kreditors sava prasījuma proporcionālu apmierinājumu var saņemt tikai atlikušajā saistību dzēšanas procedūras laikā, un parādniekam nav pienākums segt šāda kreditora prasījumu par to periodu, kamēr saistību dzēšanas plāna izpildes laikā notika lietas iztiesāšana.

[4] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 128. panta piektajai daļai saistību dzēšanas procedūras ietvaros parādnieka ienākumi tiek novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un pēc saistību dzēšanas procedūras termiņa beigām tiek dzēstas šīs procedūras ietvaros nesegtās saistības. Tāpat saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. panta pirmo daļu un 165. panta piekto daļu pēc saistību dzēšanas plāna izpildes tiek dzēstas plānā norādītās šīs personas saistības.

Ņemot vērā norādīto, saistību dzēšanas procedūra var tikt pabeigta arī tad, ja pastāv strīds par kreditora prasījuma pamatotību un lieta ir iztiesāšanas stadijā. Maksātnespējas likums neregulē jautājumu par to, vai fiziskā persona tiks atbrīvota no šīm saistībām, ja līdz saistību dzēšanas procedūras pabeigšanai vēl nebūs atrisināts strīds par tiesībām.

Tā kā Maksātnespējas likums tieši nenoteic, vai kreditora prasījums, par kuru pastāv strīds, ir vai nav iekļaujams saistību dzēšanas plānā, tad gadījumā, ja ierosinātā tiesvedība ir iztiesāšanas stadijā, savukārt parādnieka saistību dzēšanas procedūra ir sekmīgi pabeigta, tad arī strīdus saistībām būtu jābeidzas, tādējādi atbrīvojot parādnieku no visām neizpildītajām saistībām (izņemot Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā minētās). Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā parādnieks būtu atbrīvojams arī no tām saistībām, par kurām pastāv strīds, ja šo strīdu neizdodas atrisināt maksātnespējas procesa laikā.

Nenoliedzami, ka tiesvedības process ietekmē kreditora iespēju saņemt sava prasījuma apmierinājumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, jo līdz brīdim, kamēr tiesvedība netiks izbeigta, kreditors nevar būt pārliecināts par sava prasījuma daļēju apmierinājumu. Tomēr, ja parādnieks būs godprātīgi pildījis savus pienākumus un izpildījis saistību dzēšanas plānu, tiesvedības process nevarētu būt par pamatu tam, lai parādniekam neizbeigtu maksātnespējas procesu un parādnieku neatbrīvotu no neizpildītajām saistībām.

Gadījumā, ja tiesvedība būtu izbeigta pēc maksātnespējas procesa un kreditora prasījums netiktu dzēsts, parādniekam, visticamāk, atkal būtu jāpiemēro fiziskās personas maksātnespējas process. Tomēr jāņem vērā Maksātnespējas likuma 130. panta 3. punktā noteiktais ierobežojums, kas liegtu fiziskai personai piemērot maksātnespējas procesu. Lai arī tādējādi rodas pretruna ar Maksātnespējas likumā ietverto principu, ka parādniekam ir pienākums atbilstoši savām spējām segt visus savus prasījumus, kas izpaužas kā proporcionāla kreditoru prasījumu apmierināšana saistību dzēšanas procedūras laikā, tomēr vairāku secīgu fiziskās personas maksātnespējas procesu izmantošana, lai segtu iepriekšējā maksātnespējas procesa laikā nenoskaidrota statusa kreditora prasījumu, būtu fiziskās personas maksātnespējas procesa būtībai pilnīgi neatbilstošs risinājums un pretējs vienam no likuma mērķiem - dot iespēju fiziskajai personai atjaunot maksātnespēju.

[5] Jāatzīst, ka spēkā esošais normatīvais regulējums nav saprātīgi līdzsvarojis kreditoru un parādnieka interešu aizsardzību situācijā, kad pastāv strīds par tiesībām. Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka Latvijas Republikas Saeimā tiek izskatīti likumprojekti "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 1093/Lp12)79 un "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1092/Lp12)80, kuros paredzētas būtiskas izmaiņas attiecībā uz kārtību, kādā izskata strīdus par tiesībām kreditoru prasījumu atzīšanas procesā, lai nodrošinātu ātrāku un vienkāršāku strīda izskatīšanu.

Šajos likumprojektos ietvertie grozījumi tostarp ir vērsti uz minēto interešu sabalansēšanu, vienlaikus nekaitējot procesa efektivitātei un mērķu sasniegšanai. Vienlaikus norādāms, ka likumprojektā plānots paredzēt pārejas noteikumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgie likumprojektā iekļautie grozījumi piemērojami tiem maksātnespējas procesiem, kuros kreditoru prasījumu reģistra sastādīšanas termiņš iestājies pēc attiecīgā likumprojekta spēkā stāšanās. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu jau esošo maksātnespējas lietu netraucētu norisi, ņemot vērā materiāltiesiski prekluzīvos maksātnespējas procesa termiņus.

[6] Attiecībā par administratora atbildību norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Prasības pret administratoru var celt tiesā ne vēlāk kā gada laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas. Tas ir tiesību aizsardzības mehānisms, ko kreditori var realizēt arī pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas.

Prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantam jāpierāda viens no zaudējumu rašanās priekšnoteikumiem - administratora vai kreditora prettiesiskā rīcība.

Ja kreditoru un administratora darbības rezultātā netiks atgūti naudas līdzekļi, vai tiks atgūti mazākā apmērā nekā šobrīd iespējams iegūt, pārdodot parādniekam piederošās prasījumu tiesības, tad pret kuru personu pārējie kreditori var iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību - pret administratoru vai pret tiem kreditoriem, kas iebilda pret prasījumu tiesību pārdošanai?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 113. panta trešo daļu 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts parādnieka mantas pārdošanas plāns, kreditoram ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām. Ja administrators, izvērtējot saņemtos iebildumus, atzīst tos par pamatotiem, viņš atbilstoši precizē plānu un paziņo par to iesaistītajām pusēm. Ja administrators saņemtos iebildumus neatzīst par pamatotiem, viņš sniedz motivētu atbildi iesniedzējam, bet uzsāk parādnieka mantas pārdošanu atbilstoši parādnieka mantas pārdošanas plānā ieteiktajam pārdošanas veidam. Līdz ar to lēmuma pieņemšana par neieķīlātās mantas pārdošanas veidu ir administratora kompetencē.

Ievērojot minēto, ja administrators ar savu rīcību ir nodarījis zaudējumus, viņš ir atbildīgs saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. pantu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Prasības pret administratoru var celt tiesā ne vēlāk kā gada laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas (Maksātnespējas likuma 30. panta pirmā daļa).

Tāpat saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 3. punktā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu kreditoriem ir aizliegts veikt individuālās darbības, ar kuram tiek nodarīti zaudējumi kreditoru kopumam. Līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1779. pantam pastāv iespēja celt prasību arī pret kreditoru. Vienlaikus jāvērš uzmanība, ka atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Zaudējumi ir katrs mantiski novērtējams pametums (Civillikuma 1770. pants) jeb mantas samazinājums, zudums vai bojājums, kā arī peļņas atrāvums, papildu izdevumi vai citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[1] Zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1) nodarītāja prettiesiska rīcība; 2) zaudējumu esamība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.[2]

Pamatojoties uz iesniegumā norādīto informāciju, kreditori, nepiekrītot parādnieka prasījumu tiesību pārdošanai personai, kura ir izteikusi visaugstāko piedāvājumu, ir izlietojuši Maksātnespējas likuma 82. pantā paredzētās tiesības izteikt iebildumus par administratora nosūtīto paziņojumu. Savukārt administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 83. pantam secināja, ka minētie iebildumi ir pamatoti un pieņēma lēmumu nepārdot prasījuma tiesības personai, kas bija nosolījusi visvairāk. Tādējādi kreditori ir izmantojuši Maksātnespējas likumā paredzētās tiesības savu interešu aizstāvībai, bet administrators ir rīkojies atbilstoši savai kompetencei.

Ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību pret administratoru, gan kreditoriem, šo prasību izskata tiesa prasības tiesvedības kārtībā, un attiecīgi tikai tiesas kompetencē ir, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem pierādījumiem, lemt, vai prasītājam ir subjektīvās tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību no administratora vai attiecīgi no citiem kreditoriem. Tādējādi prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantam jāpierāda viens no zaudējumu rašanās priekšnoteikumiem - administratora vai kreditora prettiesiskā rīcība.

[1] Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskajā redakcijā. Civillikuma komentāri: ceturtā daļa. Saistību tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 267. lpp.

[2] K. Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 246. lpp.

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir atbildīgs par inventarizāciju maksātnespējīgā uzņēmumā, kas ietver arī inventarizācijas akta sastādīšanu.

1) kas sastāda maksātnespējīgās juridiskās personas mantas inventarizācijas aktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas - administrators vai parādnieka pārstāvis?

2) vai kreditoram ir tiesības celt iebildumus par sastādīto mantas inventarizācijas aktu? Kam kreditors var sniegt minētos iebildumus un kādā termiņā?

3) vai kreditors pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas var celt iebildumus par administratora sastādīto ziņojumu par mantas neesamību, parādnieka mantas pārdošanas plānu, kreditoru prasījumu reģistru, maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditora prasījumu apmierināšanas plānu? Kam kreditors var sniegt minētos iebildumus un kādā termiņā?

4) vai parādnieka mantas sarakstā tiek iekļauta manta, kuru līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai zvērināts tiesu izpildītājs (turpmāk - tiesu izpildītājs) ir izsludinājis pārdošanai izsolē?

[1] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju un sastāda parādnieka bilanci.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas pirmajam punktam un 65. panta 2. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas maksātnespējīgās juridiskās personas mantas inventarizācijas aktu sastāda administrators. Vienlaikus norādām, ka administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punktu ir tiesības pieprasīt un saņemt no parādnieka pārstāvjiem juridiskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju.

[2] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par parādnieka mantas pārdošanas plānu, mantas neesamību parādnieka uzņēmumā, administratora atlīdzības apmēru, juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem, kreditoru prasījumu apmierināšanas plānu, nodomu atteikties no prasījumiem, nodomu noslēgt izlīgumu, nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju un neieķīlātās mantas pārdošanas termiņa pagarināšanu. Atbilstoši šā panta otrajai daļai administrators ziņo kreditoriem arī par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē.

Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, kuriem jautājumiem, kas nav expressis verbis uzskaitīti Maksātnespējas likuma 81. panta pirmajā daļā, ir nozīmē attiecīgā juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē un par kuriem administratoram būtu papildus tomēr jāinformē kreditori. Viens no šādiem jautājumiem varētu būt arī administratora sastādītais mantas inventarizācijas akts. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka administratoram nav pienākums ziņot kreditoriem par sastādīto parādnieka mantas inventarizācijas aktu.

Ja kreditoriem ir iebildumi par Maksātnespējas likuma 81. pantā minētajām ziņām, tostarp arī par ziņām, kas sniegtas Maksātnespējas likuma 81. panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi (Maksātnespējas likuma 82. pants), un administrators izvērtē iesniegto iebildumu pamatotību.

[3] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 4. pantu otro daļu juridiskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Šajā laikā tiek piemērota Maksātnespējas likumā noteiktā kārtība.

Maksātnespējas likumā cita starpā noteikts, ka kreditoriem ir tiesības izteikt iebildumus par Maksātnespējas likuma 81. pantā minētajām ziņām, tostarp arī par ziņām, kas sniegtas Maksātnespējas likuma 81. panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā. Maksātnespējas likums paredz arī vairākus citus mehānismus, kurus maksātnespējas procesa ietvaros var īstenot kreditori, lai aizsargātu savas intereses pret parādnieka vai administratora ļaunticīgu rīcību. Piemēram, atbilstoši Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajai daļai kreditors var pārsūdzēt tiesā administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu divu nedēļu laikā no šā lēmuma saņemšanas dienas. Jāatzīmē, ka bieži vien Maksātnespējas likumā arī to mehānismu izmantošanai, kas ir radīti kreditoru interešu aizsardzībai, ir paredzēti salīdzinoši īsi termiņi. Saīsinātie termiņi ir vērsti uz komerctiesiskās apgrozības ātruma nodrošināšanu, maksātnespējas procesa efektivitāti un kreditoru kopuma interešu aizsardzību.[1]

Jāņem vērā, ka Civilprocesa likuma 1. pantā ir nostiprināts dispozitivātes princips - privātautonomijas procesuālās izpausmes forma, kurš nosaka, ka pusēm tiek sniegta rīcības brīvība, kuras ietvaros puses izvēlas, vai izmantot likumā noteiktās tiesības vai atteikties no to izmantošanas. Proti, pats dalībnieks aktīvi rīkojas un izpilda noteiktos pienākumus, kā arī izmanto paredzētās iespējas.[2] Līdz ar to nav pieļaujama situācija, ka kreditori izmanto Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības pēc attiecīgā maksātnespējas procesa izbeigšanas. Pretējā gadījumā netiktu īstenots tiesiskās noteiktības princips, t.i., parādniekam un administratoram ir tiesības paļauties, ja kreditori Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā neizmanto likumā paredzētos tiesību aizsardzības mehānismus, tad kreditoriem nav iebildumu attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi. Tādējādi, izbeidzoties juridiskās personas maksātnespējas procesam, kreditori zaudē tās Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības, ko kreditori var realizēt tikai attiecīgā maksātnespējas procesa ietvaros.

Vienlaikus saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Prasības pret administratoru var celt tiesā ne vēlāk kā gada laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas. Tādējādi minētais ir tiesību aizsardzības mehānisms, ko kreditori var realizēt arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas.

[4] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta otro daļu, ja sprieduma izpildes lietvedība uzsākta pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, tā ir izbeidzama Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditori piesaka prasījumus administratoram šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 563. panta otrajai daļai izpildu lietvedība par piespriesto naudas summu piedziņu no juridiskajām personām, personālsabiedrībām, individuālajiem komersantiem, ārvalstī reģistrētām personām, kas veic pastāvīgu saimniecisko darbību Latvijā, un lauksaimniecības produktu ražotājiem izbeidzama pēc administratora pieteikuma, ja parādniekam likumā noteiktajā kārtībā pasludināta maksātnespēja. Šajā gadījumā tiesu izpildītājs pabeidz uzsākto mantas pārdošanu, ja tā jau ir izsludināta vai manta nodota tirdzniecības uzņēmumam pārdošanai, ja vien administrators nav pieprasījis atcelt izsludinātās izsoles, lai nodrošinātu mantas pārdošanu lietu kopības sastāvā. No pārdošanā saņemtās naudas tiesu izpildītājs ietur sprieduma izpildes izdevumus, bet pārējo naudu nodod administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ievērojot nodrošinātā kreditora tiesības. Tiesu izpildītājs paziņo mantas glabātājam par pienākumu nodot administratoram mantu, kuras pārdošana nav uzsākta.

No iesnieguma nav saprotams, vai ar terminu "parādnieka mantas saraksts" tiek saprasts parādnieka mantas pārdošanas plāns vai parādnieka mantas inventarizācijas saraksts, tāpēc atbildot uz 4. jautājumu, tiks aplūkoti abi gadījumi.

Attiecībā uz to, vai parādnieka mantas pārdošanas plānā tiek iekļauta manta, kuru līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai tiesu izpildītājs ir izsludinājis pārdošanai izsolē, norādām turpmāko.

Maksātnespējas likuma 113. pantā nav atrunāts, vai un kādā veidā administratoram parādnieka mantas pārdošanas plānā jānorāda manta, kuru līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai tiesu izpildītājs ir izsludinājis pārdošanai izsolē, t.i., manta, kuru attiecīgi jau maksātnespējas procesa ietvaros realizēs tiesu izpildītājs. Tajā pašā laikā Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts atklātības princips, kas paredz, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktu parādnieka manta ir cita starpā parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, un neatkarīgi no mantas realizācijas veida (proti, vai mantas realizāciju veic administrators vai tiesu izpildītājs) no mantas pārdošanas iegūtie līdzekļi tiks novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, ievērojot atklātības principu, parādnieka mantas pārdošanas plānā jāatspoguļo informācija arī par to parādnieka mantu, kuru realizē tiesu izpildītājs atbilstoši Civilprocesa likuma 563. panta otrajai daļai. Administratoram parādnieka mantas pārdošanas plānā būtu skaidri jānorāda, ka attiecīgās parādnieka mantas izsoli veica vai veiks tiesu izpildītājs.

Savukārt atbilstoši likuma "Par grāmatvedību" 11. pantam un Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punktam parādnieka mantas inventarizācijas sarakstos tiek atspoguļota parādniekam piederošā manta brīdī uzreiz pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Līdz ar to parādnieka mantas inventarizācijas sarakstā tiek iekļauta manta, kuru līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai tiesu izpildītājs ir izsludinājis pārdošanai izsolē. Gadījumā, ja parādnieka mantas inventarizācijas saraksts tiek sastādīts brīdī, kad tiesu izpildītājs jau ir veicis parādnieka mantas realizāciju, inventarizācijas sarakstā norāda no mantas pārdošanas iegūtos naudas līdzekļus, atskaitot tiesu izpildītāja ieturētos sprieduma izpildes izdevumus.

[1] Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.60.1 nodaļa). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 442. lpp.

[2] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 daļas 20. punkts un 2012. gada 1. novembra sprieduma lieta Nr. 2012-06-01 secinājumu daļas 13.3.1. punkts.

Darbinieku prasījumu apmierināšana

Tikai pēc tam, kad darbinieks ir kļuvis par pilntiesīgu maksātnespējīgā darba devēja kreditoru, administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumu ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos[1] un noteiktajā kārtībā vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par darba algas izmaksu saņemšanas kārtību no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā.

Informējam, ka darbinieku prasījumu apmierināšana no darbinieku prasījumu garantiju fonda ir iespējama tikai tad, ja uzņēmumam ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.[2]

Savukārt pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas esošajam vai bijušajam darbiniekam ir jāiesniedz kreditora prasījums pret parādnieku administratoram. Kontaktinformāciju par konkrētā maksātnespējas procesā iecelto administratoru ir iespējams atrast maksātnespējas reģistrā.

Jāuzsver, ka kreditora prasījums jāiesniedz mēneša laikā no dienas, kad Maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu.[3] Ja kreditora prasījums netiek iesniegts Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā, tad darbinieks zaudē kreditora statusu un attiecīgi prasījuma tiesības pret parādnieku.

Atbilstoši maksātnespējas reģistra ierakstiem, iesniegumā norādītajam darba devējam maksātnespējas process nav pasludināts, līdz ar to aicinām turpmāk rūpīgi sekot līdzi ierakstiem maksātnespējas reģistrā par darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanu, lai savlaicīgi iesniegtu kreditora prasījumu.

Tikai tad, kad maksātnespējas reģistrā tiks izdarīts ieraksts par darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanu, būs iespējams iesniegt kreditora prasījumu, izmantojot Elektroniskās maksātnespējas uzskaites sistēmas e-pakalpojumu vai nosūtot to administratoram pa pastu uz administratora prakses vietas adresi, vai nosūtot to uz administratora e-pastu (parakstot ar drošu elektronisko parakstu).[4]

Pēc kreditora prasījuma iesniegšanas administrators to izskata un pieņem lēmumu par prasījuma atzīšanu, daļēju atzīšanu vai neatzīšanu, kā arī viņš var lūgt precizēt kreditora prasījumu. Ja par kreditora prasījumu nav strīda, tad administrators iekļaus kreditora prasījumu kopā ar citu kreditoru prasījumiem dokumentā "Kreditoru prasījumu reģistrs", kuru nosūtīs kreditoriem.

Līdz ar to, tikai pēc tam, kad darbinieks ir kļuvis par pilntiesīgu maksātnespējīgā darba devēja kreditoru, administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumu ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos[5] un noteiktajā kārtībā vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda.

Tiesiskais regulējums paredz, ka darbiniekam ir tiesības uz viņa prasījuma apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir izdarījis likumā noteiktos maksājumus.[6]

Jāuzsver, ka Maksātnespējas kontroles dienests nepārņem darba devēja parādus darbiniekiem, un darba devēja aprēķinātās summas ne vienmēr pilnā apmērā tiek segtas no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, jo darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem tiek segti ierobežotā apmērā un par noteiktu periodu saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" noteikumiem.[7]

Atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" noteikumiem[8] no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus saistībā ar darba samaksu un atlīdzību par cita veida apmaksātu prombūtni[9] (visbiežāk ietver atlīdzību saistībā ar dīkstāvi, piešķirto atvaļinājumu vai periodu, kurā darbiniekam ir bijusi darbnespējas lapa A) par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās. Tāpat minētais likums paredz[10], ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus saistībā ar atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru tiesības iegūtas 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Līdz ar to no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierināmiem darbinieku prasījumiem saistībā ar darba samaksu, atlīdzību par cita veida apmaksātu prombūtni un atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu jāiekļaujas darba tiesisko attiecību periodā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Papildus jāuzsver, ka darbinieku prasījumus pieņem, pārbauda un apkopo administrators, kurš Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz informāciju par tiem darbinieku prasījumiem, kurus ir atzinis. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienests, pamatojoties uz administratora sniegto informāciju un dokumentiem saistībā ar darbinieku prasījumiem, lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas. Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem var segt darbinieku prasījumus par ierobežotu periodu – 12 mēnešiem pirms tiesa darba devējam pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu.

Līdz ar to jārēķinās, ka darbinieku prasījumu garantiju fonds nenodrošina, ka maksātnespējīgā darba devēja parādi darbiniekam tiks segti pilnā apmērā, bet gan tikai tādā apmērā kā noteikts normatīvajā regulējumā. Savukārt darba devēja atlikušo parādu darbiniekam var segt no maksātnespējas procesa ietvaros pārdotās mantas, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kreditoru prasījumu segšanas kārtību juridiskās personas maksātnespējas procesā.[11]

Tāpat vēršama uzmanība, ka katrs maksātnespējas process ir individuāls un tādēļ precīzu termiņu, kad darbinieks varēs saņemt naudas līdzekļus no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem noteikt nav iespējams, jo Maksātnespējas kontroles dienests lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu vai par atteikumu piešķirt šos līdzekļus no darbinieku prasījumu garantiju fonda mēneša laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas.[12]

[1] Maksātnespējas likuma 65. panta 7. punkts.

[2] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 3. pants

[3] Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa.

[4] Sīkāk skatīt Maksātnespējas kontroles dienesta mājas lapā pieejamās skaidrojošās infografikas un video: Kreditoru tiesības maksātnespējas procesā, Kreditors un Elektroniskā maksātnespējas uzskaites sistēma EMUS

[5] Maksātnespējas likuma 65. panta 7. punkts.

[6] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 3. panta otrā daļa.

[7] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. un 5. pants.

[8] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 1. punkts.

[9] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 3. punkts.

[10] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 2. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 118. pants.

[12] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 10. panta piektā daļa.

Darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu un garantiju fonda līdzekļiem tiek segti ierobežotā apmērā un par noteiktu laika periodu un uzņēmuma likvidācijas gadījumā līdzekļi no darbinieku prasījumu un garantiju fonda darbiniekam netiek izmaksāti.

Vēstulē lūgts sniegt skaidrojumu, kā darbinieks var saņemt neizmaksāto darba samaksu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem.

Sākotnēji darbinieks, kurš ir atlaists no darba un kura darba devējam nav pasludināts maksātnespējas process, var vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu par neizmaksāto darba samaksu.

Tāpat darbinieks var iesniegt prasību tiesā par darba samaksas piedziņu un piedzīt neizmaksāto darba samaksu ar zvērināta tiesu izpildītāja starpniecību, vai iesniegt tiesā pieteikumu par darba devēja (juridiskās personas) maksātnespējas procesa ierosināšanu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku, ja parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas.[1]

No darbinieku prasījumu un garantiju fonda naudas līdzekļus darbinieka prasījumu apmierināšanai ir tiesīgs saņemt tikai tas darbinieks, kura darba devējam ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.[2]

Vēršama uzmanība, ka darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu un garantiju fonda līdzekļiem tiek segti ierobežotā apmērā un par noteiktu laika periodu (saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. un 5. pantu). Papildus norādām, ka uzņēmuma likvidācijas gadījumā līdzekļi no darbinieku prasījumu un garantiju fonda darbiniekam netiek izmaksāti.

Vienlaikus var iepazīties ar Maksātnespējas kontroles dienesta sagatavoto informatīvo materiālu, kā darbiniekam atgūt neizmaksāto darba samaksu, kā arī video materiālu par darbiniekam neizmaksāto naudas līdzekļu atgūšanu. Papildu informācija par darbinieka tiesībām darba devēja maksātnespējas gadījumā ir atrodama Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļvietnē

[1] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punktu un 60. panta otrā daļa.

[2] Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 3. pants.

Darba devēja maksātnespējas procesu var ierosināt jebkura fiziska vai juridiska persona, kurai šis darba devējs (uzņēmums) ir palicis parādā. Tātad arī bijušais darbinieks, neatkarīgi no nesamaksātās summas apmēra, var pieteikt sava esošā vai bijušā darba devēja maksātnespējas procesu.

No Iesnieguma izriet, ka personai izbeigtas darba tiesiskās attiecības ar darba devēju sakarā ar tā maksātnespēju. Netika izmaksāta pēdējā mēneša darba alga, savukārt meklējot informāciju maksātnespējas reģistrā konstatēts, ka tajā nav ierakstītas attiecīgās ziņas par darba devēja maksātnespēju, kas nozīmē, ka personai nav iespējams iesniegt kreditora prasījumu. Tāpat norādīts, ja persona kā bijušais darbinieks vēlētos tiesā iesniegt pieteikumu par darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanu, tad ir jārēķinās ar būtiskām izmaksām, kuras nevar atļauties. Līdz ar to lūdzat sniegt skaidrojumu par pareizāko rīcību, lai saņemtu nopelnīto darba samaksu un nodokļus, kurus darba devējs nav izmaksājis, kā arī cik ilgi tiesā tiek izskatīts pieteikums par maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Attiecībā par pieteikuma par maksātnespējas procesa pasludināšanu ilgumu norādāms, ka šāda pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas kārtību regulē Civilprocesa likums.[1] Proti, ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc maksātnespējas procesa pieteikuma saņemšanas tiesnesis pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) par maksātnespējas procesa pieteikuma atstāšanu bez virzības; 2) par atteikšanos pieņemt maksātnespējas procesa pieteikumu; 3) par maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. [2]

Gadījumā, ja maksātnespējas procesa pieteikums ir atstāts bez virzības, tad šis apstāklis var ietekmēt minētā pieteikuma izskatīšanas ilgumu, jo šādā gadījumā tiesnesis pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc lēmumā norādīto trūkumu novēršanas.[3] Savukārt šis termiņš nevar būt īsāks par 20 dienām, skaitot no lēmuma nosūtīšanas dienas.[4] Turklāt norādāms, ja ir beidzies termiņš lēmumā norādīto trūkumu novēršanai un tie nav novērsti, pieteikumu uzskata par neiesniegtu un atdod pieteicējam.[5] Savukārt, ja tiesnesis pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu un pieteikumu ir iesniedzis parādnieks (darba devējs), tad šādu pieteikumu tiesa izskata rakstveida procesā septiņu dienu laikā no lietas ierosināšanas dienas[6] un, pasludinot juridiskās personas maksātnespējas procesu, tiesa spriedumu nosūta tostarp atbildīgajai iestādei, kas veic ierakstus maksātnespējas reģistrā.[7]

Iesniegumā nav norādīts konkrēta uzņēmuma nosaukums, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienestam nav iespējams vismaz pirmšķietami noskaidrot, vai šāds pieteikums ir iesniegts tiesā un attiecīgi tā virzība. Tomēr, tā kā darba devējs nav izmaksājis personai pienākošos darba samaksu, tad savu tiesību aizsardzības nolūkā aicinām nekavējoties sazināties ar bijušo darba devēju, ja arī tuvākajā laikā nekonstatējat attiecīgu ierakstu maksātnespējas reģistrā.

Vienlaikus norādāms, ka darba devēja maksātnespējas procesu var ierosināt jebkura fiziska vai juridiska persona, kurai šis darba devējs (uzņēmums) ir palicis parādā. Tātad arī bijušais darbinieks, neatkarīgi no nesamaksātās summas apmēra, var pieteikt sava esošā vai bijušā darba devēja maksātnespējas procesu.[8]

Tomēr jāņem vērā, ka par maksātnespējas procesa pieteikumu būs jāapmaksā tiesas izdevumi (valsts nodeva) 355 euro apmērā[9] un juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd - 1000 euro) [10], proti, jārēķinās ar kopējām izmaksām 1355 euro apmērā. Tajā pašā laikā maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī vairāki darbinieki kopā, tādējādi tiesas izdevumus un depozīta maksājumus sadalot savā starpā.

Darbinieku var atbrīvot no depozīta samaksas, ja pirms maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas tiesā darbinieks ir tiesājies ar darba devēju par darba algas piedziņu[11], un šis tiesas nolēmums ir stājies spēkā, bet zvērināts tiesu izpildītājs ir atzinis, ka to nevar izpildīt. Jāņem vērā, ka tiesa, lemjot, vai pieteikuma iesniedzējs (darbinieks) ir atbrīvojams no depozīta iemaksas, vērtēs arī iesniedzēja mantisko stāvokli, proti, vai ir pietiekami līdzekļi, lai segtu depozīta izmaksas.[12] Tāpat jāuzsver, ka persona, pamatojoties uz savu mantisko stāvokli un iesniedzot attiecīgus pierādījumus par to, var lūgt tiesai pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no tiesas izdevumiem, un tiesnesis, izskatot šādu lūgumu un ievērojot personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas.[13]

[1] Civilprocesa likuma 46.¹ nodaļa "Juridiskās personas maksātnespējas procesa lietas".

[2] Civilprocesa likuma 363.⁹ panta pirmā daļa.

[3] Civilprocesa likuma 363.⁹ otrā daļa.

[4] Civilprocesa likuma 133. panta otrā daļa.

[5] Civilprocesa likuma 363.⁹ panta otrā daļa.

[6] Civilprocesa likuma 363.¹¹ panta otrā daļa.

[7] Civilprocesa likuma 363.¹³ panta astotā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 4. punkts.

[9] Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts.

[10] Maksātnespējas likuma 62. panta pirmā daļa.

[11] Atbilstoši Civilprocesa 128. un 129. pantam pret bijušo darba devēju var celt prasību tiesā vispārējā kārtībā, proti, prasības kārtībā par parāda piedziņu, vai vienkāršotas procedūras pieteikumā par naudas piedziņu atbilstoši Civilprocesa likuma 30.3 nodaļai. Turklāt, ceļot tiesā prasību pret bijušo darba devēju prasības kārtībā, darbinieks saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas pirmo punktu ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos (tai skaitā valsts nodevas un ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem).

[12] Civilprocesa likuma 363.11 panta piektā daļa.

[13] Civilprocesa likuma 43. panta trešā un ceturtā daļa.

Ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījuma pamatotību, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt un, atceļot vai grozot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto sākotnējā lēmuma pieņemšanas kārtību.

Vai prasījuma tiesību noilgums iestājas arī gadījumā, ja darbinieks pēc Maksātnespējas likuma 73. panta otrajā daļā noteiktā termiņa ir iesniedzis kreditora prasījuma papildinājumus par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, ņemot vērā, ka, iesniedzot sākotnējo kreditora prasījumu, darbiniekam nebija pieejams aprēķins par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai kreditoru prasījumu pamatotības pārbaude un atbilstība normatīvo aktu prasībām ir ekskluzīva administratora kompetence. Savukārt, lai to nodrošinātu, tad par katru pieteikto kreditora prasījumu administrators pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu atbilstoši Maksātnespējas likuma 75. panta pirmajā daļā noteiktajam.

No iepriekš minētā izriet, ka administratora lēmumam ir jābūt tiesiskam un jāatbilst faktiskajiem apstākļiem, līdz ar to gadījumā, ja administrators sākotnēji ir pieņēmis lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu, balstoties uz nepilnīgu vai nepatiesu informāciju, tad konstatējot faktisko apstākļu maiņu, administratoram ir pienākums pieņemt jaunu lēmumu Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. Turklāt administratora rīcība šādiem gadījumiem ir noregulēta Maksātnespējas likuma 75. panta astotajā daļā, kura noteic, ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījumu, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Atceļot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu šajā pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 73. pantā noteikto kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņu.

Tātad, ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījuma pamatotību, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt un, atceļot vai grozot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto sākotnējā lēmuma pieņemšanas kārtību. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, lai nodrošinātu kreditoru vienlīdzību apstākļos, kad kreditors nevarēja iesniegt kreditora prasījumu likumā paredzētajā termiņā ne savas vainas dēļ, ir piemērojama analoģija ar iepriekš norādīto kārtību, jo apstākļi, kuri ir ārpus kreditora kontroles, nedrīkst ietekmēt faktu, ka persona ir izpildījusi visas nepieciešamās darbības, lai realizētu savas kreditora intereses.

Būtisks konkrētajā gadījumā ir apstāklis, ka kreditora prasījumu ir iesniedzis darbinieks un pēc būtības prasījums par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju izriet no prasījuma par neizmaksāto darba algu, kas, kā norādīts Iesniegumā, tika iesniegts Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā. Līdz ar to secināms, ka attiecībā uz iesniegtajiem kreditora (darbinieka) prasījuma papildinājumiem par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, kurus kreditoram (darbiniekam) nebija iespējams iesniegt pie sākotnējā kreditora prasījuma no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ, nav attiecināms prasījuma tiesību noilgums, bet gan par iesniegto kreditora (darbinieka) prasījuma papildinājumu iesniegšanas brīdi jāatzīst sākotnējā kreditora (darbinieka) prasījuma saņemšanas datums. Savukārt vienīgais šķērslis, kad sākotnējais administratora pieņemtais lēmums vairs nav ne grozāms vai atceļams ir brīdis, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā jau ir sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns.

Ja uzņēmumam notiek likvidācijas process, kreditors, piesakot savu prasījumu likvidatoram, var saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Savukārt, ja uzņēmumam nav mantas, likvidatoram ir pienākums iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Vienlaikus juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī darbinieks.

Vēstulē norādīts, ka SIA nav izmaksājusi Iesniedzējam darba samaksu (par vairākiem mēnešiem) un pašlaik SIA ir uzsākts likvidācijas process.

Līdz ar to lūgts sniegt informāciju, kā šajā situācijā rīkoties Iesniedzējam.

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem juridisko personu maksātnespējas process, kuru regulē Maksātnespējas likums, ir nošķirams no sabiedrības darbības izbeigšanas un likvidācijas procesa, kuru savukārt regulē Komerclikums.

Atbilstoši Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā pieejamai informācijai, SIA "/Nosaukums/" 2021. gada 21. oktobrī ir uzsākts likvidācijas process, pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta 02.08.2021. lēmumu Nr. /numurs/ par darbības izbeigšanu.

Saskaņā ar Komerclikuma 318.¹ panta trešo daļu, ja sabiedrības darbība ir izbeigta, pamatojoties uz nodokļu administrācijas lēmumu, komercreģistra iestāde šā likuma 11.pantā noteiktajā kārtībā izsludina paziņojumu par sabiedrības darbības izbeigšanu. Paziņojumā uzaicina sabiedrības likvidācijā ieinteresētās personas viena mēneša laikā pēc tā publicēšanas dienas iesniegt komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu.

Atbilstoši Komerclikuma 323. pantam, ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidējamās sabiedrības mantas nepietiek, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoram ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu likumā noteiktajā kārtībā.

Ievērojot normatīvajos aktos noteikto, secināms, ka gadījumā, ja uzņēmumam notiek likvidācijas process, kreditors, piesakot savu prasījumu likvidatoram, var saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Ja uzņēmumam nav mantas, likvidatoram ir pienākums iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Ja neviena sabiedrības likvidācijā ieinteresētā persona neiesniedz komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu un sabiedrībai nav pasludināts maksātnespējas process, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs pieņem lēmumu par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra.

Norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst uzņēmuma darbību izvērtēšana likvidācijas procesā, vienlaikus norādāms, ka šobrīd nav pamata lemt par naudas līdzekļu piešķiršanu vai atteikumu piešķirt naudas līdzekļus no Maksātnespējas kontroles dienesta darbinieku prasījumu garantiju fonda, jo SIA nav pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.

Savukārt attiecībā par uzņēmuma likvidācijas procesu var vērsties Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Gadījumā, ja tiek plānots iesniegt maksātnespējas pieteikumu tiesā, Maksātnespējas kontroles dienests informē, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57 .panta pirmās daļas 4. punktu un 60. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku, ja parādnieks nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas.

Ievērojot minēto, darbinieks ir tiesīgs iesniegt pieteikumu tiesā par darba devēja juridiskās personas maksātnespējas procesu, pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesību normām.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34 panta pirmās daļas 3. punktu par kreditora iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama valsts nodeva 355 euro apmērā. Tajā pašā laikā atbilstoši Civilprocesa likuma 43. panta ceturtajai daļai tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos.

Papildus norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā (t.i., 1000 euro).

Ņemot vērā iepriekš minēto, no maksātnespējas procesa depozīta samaksas un tiesas izdevumu (tai skaitā valsts nodevas) samaksas darbiniekus tiesa var atbrīvot gadījumā, ja darbinieks maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedzis pēc tam, kad, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus, nav bijis iespējams izpildīt tiesas nolēmumu par parāda piedziņu no darba devēja.

Maksātnespējas process un tiesas nolēmuma izpilde ir divi nesaistīti procesi.

Iesniegumā norādīts, ka darba devējs Iesniedzējam nav izmaksājis darba samaksu. Savukārt saskaņā ar tiesas spriedumu darba devējam jāizmaksā neizmaksātā darba samaksa, kā arī nokavējuma procenti. Darba devējs tiesas spriedumā noteikto nav izpildījis. Attiecīgi lūgts sniegt viedokli uz sekojošiem jautājumiem:

1) vai konkrētajā situācijā nepieciešamas iesniegt pieteikumu par bijušā darba devēja maksātnespēju, lai zvērināts tiesu izpildītājs apķīlā bijušā darba devēja norēķinu kontus;

2) vai nepieciešams maksāt valsts nodevu, depozītu divu mēnešalgu apmērā;

3) vai pirms pieteikuma nosūtīšanas zvērinātam tiesu izpildītājam nepieciešams nosūtīt brīdinājumu parādniekam.

Zvērināti tiesu izpildītāji saskaņā ar Tiesu izpildītāju likuma 2. pantu veic tiesu un citu institūciju nolēmumu izpildi, kā arī citas likumā noteiktās darbības. Zvērināts tiesu izpildītājs veic institūciju nolēmumu izpildi, piemēram, parādu piedziņu, tostarp darba samaksas piedziņu, uzturlīdzekļu piedziņu, administratīvā likuma pārkāpuma sodu piedziņu u.c.

Ņemot vērā iepriekš minēto norādāms, ka maksātnespējas process un tiesas nolēmuma izpilde ir divi nesaistīti procesi, kā arī no Iesniegumā norādītā secināms, ka vēlaties vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja tiesas nolēmuma iesniegšanai izpildē.

Vēršama uzmanība, ka pēc tiesas nolēmuma par darba samaksas piedziņu stāšanās likumīgā spēkā, tiesa izraksta izpildu rakstu, kas iesniedzams zvērinātam tiesu izpildītājam. Papildus norādām, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 567. panta pirmo daļu piedzinējs, iesniedzot izpildu dokumentu izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam, samaksā valsts nodevu un sedz citus sprieduma izpildes izdevumus. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka no sprieduma izpildes izdevumu samaksas tiesu izpildītājam ir atbrīvoti piedzinēji prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku un dienestā esošu personu prasījumiem, kas izriet no darba vai dienesta tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti (Civilprocesa likuma 567. panta otrās daļas 1. punkts).

Civilprocesa likumā ir noteikti piespiedu izpildes līdzekļi, lai zvērināts tiesu izpildītājs veiksmīgi spētu izpildīt tiesas nolēmumā noteikto. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 572. pantu pirmo daļu piedziņu pēc izpildu dokumentiem tiesu izpildītājs vispirms vērš uz juridiskās personas naudas līdzekļiem, kuri atrodas kredītiestādēs vai pie citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Savukārt šī panta otrā daļa noteic, ka, ja vēršot piedziņu uz juridiskās personas naudas līdzekļiem kredītiestādēs vai pie citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, piedzinēja prasījums netiek apmierināts, piedziņu vērš uz juridiskās personas mantu.

Vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst juridisku konsultāciju sniegšana, līdz ar to jautājumos, kas skar tiesu nolēmumu izpildi, aicinām sazināties ar zvērinātu tiesu izpildītāju.

Par nesaņemto darba samaksu, kas nopelnīta laikā līdz darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanai, darbiniekam ir jāiesniedz kreditora prasījums.

Iesniegumā lūgts paskaidrot, vai bijušajam darbiniekam ir/nav tiesības saņemt neizmaksāto darba algu, neizmantoto atvaļinājuma kompensāciju un atlaišanas pabalstu.

Papildus norādīts, ka darba devējam ir pasludināts maksātnespējas process un darbinieks ticis atbrīvots no darba. Administratoram tika iesniegts kreditora prasījums par neizmaksāto darba algu par oktobra un novembra mēnesi, neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju un atlaišanas pabalstu, bet administrators atsūtīja lēmumu par kreditora prasījuma daļēju atzīšanu. Attiecīgi nav saprotams, kādēļ kreditora prasījums ir atzīts daļēji un iekļauts parādnieka maksātnespējas procesa izdevumos, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 4. panta pirmo daļu, 101. panta trešo daļu un 170. panta otrās daļas 6. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma regulējumu, pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka, proti, darba devēja pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta un darba devēja pārvaldīšanu veic tiesas ieceltais administrators. Tādējādi jautājumi, kas saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām starp darbinieku un darba devēju, primāri risināmi, vēršoties pie maksātnespējas procesā ieceltā administratora.

Ja darba devējs darbiniekam nav izmaksājis darba samaksu, atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atlīdzību par cita veida apmaksātu prombūtni, atlaišanas pabalstu vai kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, tad, lai darbinieks varētu pretendēt uz savu prasījumu apmierināšanu darba devēja maksātnespējas procesā, darbiniekam tāpat kā citiem kreditoriem Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktajā kārtībā un termiņā ir jāiesniedz kreditora prasījums. Kreditora prasījumu izvērtē administrators un pieņem lēmumu par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajā daļā paredzētas kreditora tiesības administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā.

Jāņem vērā, ka katrs maksātnespējas process ir individuāls. Proti, administrators ir tiesīgs turpināt jau uzsāktās darba attiecības ar uzņēmuma darbiniekiem, ja tas ir nepieciešams maksātnespējas procesā, un nodrošina darba samaksas izmaksu par maksātnespējas procesa laikā veikto darbu, un tādā gadījumā šādas izmaksas tiek iekļautas maksātnespējas procesa izmaksās. Turklāt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu no parādnieka naudas līdzekļiem, vispirms pilnībā tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Savukārt par nesaņemto darba samaksu, kas nopelnīta laikā līdz darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanai, darbiniekam ir jāiesniedz kreditora prasījums.

Ja administrators lemj, ka nav lietderīgi turpināt maksātnespējīgā uzņēmuma saimniecisko darbību un attiecīgi arī nodarbināt darbiniekus, tad administratoram ir Maksātnespējas likuma 103. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības uzteikt darba līgumu. Gadījumos, kad administrators uzsaka darba līgumu maksātnespējīgā uzņēmuma darbiniekiem, tas tiek noformēts rakstveidā, ievērojot Darba likumā noteikto, un par darba līguma uzteikuma tiesisko pamatu uzskatāmi Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. un 10. punkta noteikumi (darbinieku skaita samazināšanu un uzņēmuma likvidāciju) un netiek piemēroti Darba likuma 103. panta pirmās daļas 3. punkta noteikumi par darba līguma uzteikšanas termiņu. Savukārt, ja darbinieks noslēdzis darba koplīgumu, administratoram ir tiesības nepiemērot tā normas par darba līguma uzteikumu, tajā skaitā ar uzteikumu saistītām izmaksām.

Līdz ar to neatkarīgi no darba devēja un darbinieka starpā nodibinātajām tiesiskajām attiecībām (darba līgums vai darba koplīgums), šo tiesisko attiecību uzteikuma tiesiskais pamats ir nemainīgs.

Tā kā konkrētajā gadījumā kreditora prasījums atzīts daļēji uz cita tiesiskā pamata, tad konkrētā gadījuma tiesiskie apsvērumi primāri ir zināmi un attiecīgi noskaidrojami pie administratora, vai arī jāizmanto Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajā daļā paredzētās kreditora tiesības pārsūdzēt administratora lēmumu par kreditora prasījuma daļēju atzīšanu tiesā.

Darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu garantiju fonda pārrobežu maksātnespējas procesā ir apmierināmi arī tad, kad juridiskās personas maksātnespējas process ir uzsākts citā Eiropas Savienības dalībvalstī.

Vai ir iespējams uzņēmuma, kuram juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts Lietuvā, bet Latvijā atradās filiāle, darbiniekiem no Latvijas pieteikties un saņemt atlīdzību no darbinieku prasījumu garantiju fonda, ņemot vērā, ka minētie darbinieki nav veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas Lietuvā?

Attiecībā uz pārrobežu maksātnespējas procesu Latvijā kopš 2004. gada 1. maija ir saistošs Eiropas Savienības regulējums (regulas, direktīvas, lēmumi u.c.), kas attiecas uz jautājumiem par pārrobežu maksātnespējas procesu un darbinieku tiesību aizsardzību maksātnespējas gadījumā, tajā skaitā Padomes regula Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (piemērojama maksātnespējas procedūrām, kas uzsāktas pirms 2017. gada 26. jūnija) un Parlamenta un Padomes regula Nr. 2015/848 par maksātnespējas procedūrām (piemērojama maksātnespējas procedūrām, kas uzsāktas ar 2017. gada 26. jūniju) (turpmāk šajā skaidrojumā – Regula II).

Maksātnespējas kontroles dienests sniedzot viedokli pieņem, ka uzņēmumam maksātnespējas process pasludināts pēc 2017. gada 26. jūnija, līdz ar to piemērojama ir Regula II. Darbinieku prasījumu apmierināšanas kārtību no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem regulē likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumi Nr. 995. Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 3. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina to personu prasījumus, kuras veic vai parasti veic darbu Latvijā un kuras pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās ir bijušas vai kurām turpinās pirms maksātnespējas gadījuma iestāšanās uzsāktās darba tiesiskās attiecības ar darba devēju, kurš darbojas vismaz divu Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā un pret kuru maksātnespējas process uzsākts citā valstī saskaņā ar Regulu II, ja minētie prasījumi ir atzīti par pamatotiem saskaņā ar attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem, kas piemērojami konkrētajām pārrobežu maksātnespējas procesam.

Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 12. panta otrajā daļā noteikts, ka pārrobežu maksātnespējas procesa gadījumā, ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir uzsākta Regulas II 3. panta 1. punktā minētā maksātnespējas procedūra ("galvenā maksātnespējas procedūra"), bet Latvijā nav uzsākta šīs regulas 3. panta 2. un 3. punktā minētā maksātnespējas procedūra "sekundārā maksātnespējas procedūra", darbinieku prasījumi apmierināmi likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 10. nodaļā noteiktajā kārtībā. Savukārt minētā likuma 12. panta trešā daļa noteic, ka darbinieku prasījumus pieņem un apkopo citā dalībvalstī reģistrētā maksātnespējīgā darba devēja administrators, kas iesniedz tos Maksātnespējas kontroles dienestam.

Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 12. panta ceturtajā daļā noteikts, Regulas II 3. panta 1. punktā minētās maksātnespējas procedūras administrators ir tiesīgs iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumus par darbinieku prasījumiem tikai tādā gadījumā, ja prasījumi atzīti par pamatotiem, turklāt tikai līdz brīdim, kamēr saskaņā ar attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem, kas piemērojami konkrētajam pārrobežu maksātnespējas procesam, nav izbeigts šis pārrobežu maksātnespējas process.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 14.² punktā noteikts, ka papildus šo noteikumu 3. punktā minētajiem darbinieku prasījumus pamatojošo dokumentu atvasinājumiem (kopijām), kas pievienojami iesniegumam par darbinieku prasījumu apmierināšanu, administrators Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz: tiesas vai citas kompetentas iestādes (amatpersonas) nolēmuma norakstu par Regulas II 3. panta 1. punktā minētās maksātnespējas procedūras uzsākšanu ("galvenā maksātnespējas procedūra"); dokumentus, kas apliecina, ka darbinieku prasījumi saskaņā ar attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem ir atzīti par pamatotiem; un dokumentus, kas apliecina, ka darbinieki darbu veic vai parasti veic Latvijā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu garantiju fonda pārrobežu maksātnespējas procesā ir apmierināmi arī tad, kad juridiskās personas maksātnespējas process ir uzsākts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, taču papildus jāizpildās vairākiem priekšnosacījumiem, tas ir, iestājies darba devēja maksātnespējas process, darbinieks veic vai parasti veic darbu Latvijā un administrators ir atzinis darbinieku prasījumus par pamatotiem saskaņā ar attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts normatīvajiem aktiem.

Ņemot vērā minēto secināms, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas (pārrobežu maksātnespējas procesā), maksātnespējīgā uzņēmuma administrators ir tiesīgs iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumus par darbinieku prasījumiem, vienlaikus pievienojot minētos dokumentus. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienests pēc administratora iesniegumu un dokumentu saņemšanas pieņem lēmumu par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda vai par atteikumu piešķirt naudas līdzekļus.

Ar atlaišanas pabalstu saprot vienreizēju, nedalāmu atlīdzību sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos, tādējādi atlaišanas pabalstu nevar sadalīt pirms un pēc attiecīgās maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

1) gadījumā, ja pēc Maksātnespējas likuma 118. panta pirmās un otrās daļas paredzēto maksājumu veikšanas atlikušie parādnieka naudas līdzekļi nepietiek, lai pilnībā apmierinātu visus 118. panta trešajā daļā minētos kreditoru (darbinieku) prasījumus, attiecīgie prasījumi apmierināmi proporcionāli summai, kas pienākas katram kreditoram (darbiniekam), aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus, kas saistīti ar minētajiem prasījumiem?

2) kā tulkojams Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punkts - atlaišanas pabalsts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos likumā noteiktajā minimālajā apmērā, uz kuru tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas - ievērojot to, ka konkrētajā gadījumā atlaišanas pabalsti darbiniekiem ir aprēķināti saskaņā ar Darba likuma 112. pantu (viena, triju, četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā) un Maksātnespējas kontroles dienests jau ir izmaksājis garantēto atlaišanas pabalstu atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 prasībām?

3) ja atlaišanas pabalsts atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punktam darbiniekiem pienākas tikai par 12 mēnešu periodu pirms maksātnespējas pasludināšanas, vai sadalot naudas līdzekļus proporcionāli kreditoru (darbinieku) prasījumiem ir nepieciešams ņemt vērā to, ka daļa no kreditora (darbinieka) prasījuma (atlaišanas pabalsts pilnā apmērā) netiks apmierināta Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punktā paredzētajā kārtībā?

Kreditoru prasījumu segšanas kartība noteikta Maksātnespējas likuma 118. pantā. Saskaņā̄ ar minēto pantu vispirms tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas (118. panta pirmā̄ daļa), pēc izmaksu segšanas tiek pilnībā̄ apmierināts Maksātnespējas kontroles dienesta prasījums, ja parādnieka darbinieku prasījumi apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem (118. panta otrā daļa). Pēc minēto prasījumu segšanas tiek segti darbinieku prasījumi likumā paredzētajā apmērā (118. panta trešā̄ daļa).

Sadalījums pa prioritātēm ir maksātnespējas procesa iekšējās struktūras viens no pamatprincipiem. Ja viens no maksātnespējas procesa mērķiem ir efektīvu un tiesisku darbību veikšana, iegūstot līdzekļus kreditoru prasījumu pēc iespējas pilnīgākai apmierināšanai, tad savukārt kreditoru prasījumu prioritātes noteikšanas mērķis ir iegūto līdzekļu taisnīga sadale. Tas nozīmē, ka, sadalot prasījumus pa prioritātēm, otrajā kārtā esošais kreditors nevar saņemt sava prasījuma apmierinājumu, pirms nav pilnībā segts tā kreditora prasījums, kas apmierināms pirmajā kārtā. Minētais izriet arī, ja tiek piemērota gramatiskā interpretācijas metode, proti, Maksātnespējas likuma 118. pantā lietotais vārds "pilnībā", attiecinot to uz kreditoru prasījumu segšanu, norāda, ka vispirms ir pilnībā apmierināmi pirmās kārtas kreditoru prasījumi, un tikai tad var piešķirt līdzekļus otrās kārtas kreditoriem, utt.

Vienlaikus sedzot kreditoru prasījumus, var rasties situācija, kad iegūtie līdzekļi nav pietiekami, lai pilnībā̄ apmierinātu visus vienā kārtā̄ esošo kreditoru prasījumus. Kā jau iepriekš tika minēts, centrālā vieta kreditoru prasījumu apmierināšanā̄ ir taisnīgumam. Taisnīguma idejas viens no principiem savukārt ir vienlīdzīgas attieksmes princips, kas prasa līdzīgu attieksmi pret līdzīgu. Tādējādi, ja esošie līdzekļi nav pietiekami visu to kreditoru prasījumu segšanai, kas iekļauti vienā kārtā, ievērojot vienlīdzības prasības, tie tiek sadalīti proporcionāli katram kreditoram.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka administratoram apmierinot darbinieku prasījumus ir jāvadās no darbiniekiem izmaksātajām bruto summām (t.sk., nodokļu maksājumus).

Darba likuma 112. pants noteic, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts lielāks atlaišanas pabalsts, uzteicot darba līgumu šā likuma 100. panta piektajā daļā un 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punktā noteiktajos gadījumos, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu šādā apmērā: 1) viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus; 2) divu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts piecus līdz 10 gadus; 3) triju mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts 10 līdz 20 gadus; 4) četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts vairāk nekā 20 gadus.

Savukārt Darba likuma 101. panta pirmās daļas 10. punktā noteikts, ka darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, ja tiek likvidēts darba devējs — juridiskā persona vai personālsabiedrība. Tiesību doktrīnā atzīts, ka uzteikums ir tiesisks uz šā pamata tikai tādā gadījumā, ja tiek likvidēta visa juridiskā persona, nevis uzņēmums. Darba devējam jāizmaksā atlaišanas pabalsts, saskaņā ar Darba likuma 112. pantu, ja uzteikums pamatots ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 10. punktu.[1]

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punkts noteic, ka pēc šā panta otrajā daļā noteikto prasījumu segšanas pilnībā tiek apmierināts atlaišanas pabalsts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos likumā noteiktajā minimālajā apmērā, uz kuru tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. panta pirmās daļas 4. punktā noteikts, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina no darba tiesiskajām attiecībām izrietošus darbinieku prasījumus par atlaišanas pabalstu sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos. Vienlaikus šā likuma 5. panta 4. punkta noteikts, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem darbinieku prasījumus apmierina šādā apmērā: atlaišanas pabalsts Darba likumā noteiktajos gadījumos, uz kuru tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās. Papildus Ministru kabineta noteikumi Nr. 995 11. punktā noteikts, ka atlaišanas pabalstu no darbinieku prasījumu garantiju fonda apmaksā, ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas Darba likumā noteiktajos gadījumos, kad darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekiem atlaišanas pabalstu.

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktā noteikts, ka, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Darba likuma tiesību normas regulē jautājumus, kuri attiecas uz darbinieku un darba devēju darba tiesiskajām attiecībām tiktāl, ciktāl speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.[2] Vienlaikus Maksātnespējas likuma tiesību normas attiecībā uz atlaišanas pabalsta samaksu ir piemērojams tikai tad, kad juridiskajai personai ir pasludināts maksātnespējas process. Līdz ar to secināms, ka Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punkts ir speciālā tiesību norma attiecībā uz Darba likuma 112. pantu (vispārīgā tiesību norma). Tādējādi iesniegumā norādītajā situācijā ir piemērojams Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punktā, likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. panta pirmās daļas 4. punktā un 5. panta 4. punktā, kā arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 11. punktā noteiktais regulējums.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem sedz darbinieku prasījumus ierobežotā apmērā (piesaistot minimālajai valsts noteiktajai mēnešalgai) un par ierobežotu periodu. Savukārt administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta trešo daļu darbinieku prasījumi ir jāsedz, ievērojot noteikto perioda ierobežojumu. No darbinieku prasījumu garantiju fonda sedzamo darbinieku prasījumu aprēķins ir piesaistīts pusotras valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēram darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās dienā, savukārt administratoram, veicot aprēķinus atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantam, minētais ierobežojums nav jāņem vērā un jāaprēķina atbilstoši tai summai, ko darbinieks reāli saņem, ievērojot Maksātnespējas likuma 118. panta trešās daļas 4. punktā noteikto periodu. Papildus norādām, ka, ja darbinieks ir saņēmis lielāku darba algu, tad starpība, kuru Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem nav samaksājis, administratoram jāaprēķina un jāsedz, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 118. panta trešo daļu.

Ņemot vērā minēto secināms, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir pienākums izmaksāt darbiniekiem atlaišanas pabalstu par vienu mēnesi, ievērojot Darba likuma 112. pantā noteikto minimālo apmēru. Vienlaikus norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta aprēķins ir piesaistīts pusotras valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēram. Tas nozīmē, ka administratora un Maksātnespējas kontroles dienesta aprēķinātās summas var atšķirties, tādējādi starpība (ja tāda ir) administratoram ir jāizmaksā darbiniekiem.

Papildus vēršama uzmanība, ka ar atlaišanas pabalstu saprot vienreizējo, nedalāmu atlīdzību sakarā ar darba tiesiskos attiecību izbeigšanos,[3] tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā atlaišanas pabalstu nevar sadalīt pirms un pēc attiecīgās maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

[1] Zvērinātu advokātu birojs "BDO Zelmenis & Liberte". Darba likums ar komentāriem – Rīga: 2010. gads, 197. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/docs/2011/dl_ar_kom.pdf [aplūkots 2020. gada 26. maijā]

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa. Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu – 2004. gads. 11. lpp. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/darba_tirgus/darba_attiecibas_socialais_dialogs/quest_at.pdf [aplūkots 2020. gada 26. maijā]

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 22. oktobra spriedums lietā Nr. SKA-0492-13.

Administrators var nevērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem pie nosacījuma, ka darbinieku prasījumus vienlaikus ir iespējams segt saprātīgā laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas no parādnieka naudas līdzekļiem.

1) vai administrators ir tiesīgs apmierināt darbinieku prasījumus no parādnieka naudas līdzekļiem, vai arī administratoram noteikti jāgriežas Maksātnespējas kontroles dienestā un jāsaņem finansējums no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, jāiekļauj Maksātnespējas kontroles dienests kā kreditors darba devēja maksātnespējas procesā un, tad jāatmaksā Maksātnespējas kontroles dienestam naudas līdzekļus no parādnieka naudas līdzekļiem?

2) vai speciālais likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" nosaka prioritāru maksājumu kārtību, nekā to paredz Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktā kārtība?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Savukārt Maksātnespējas likuma 65. panta 7. punkts noteic administratora pienākumu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un noteiktajā kārtībā vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem.

Minētā iesnieguma mērķis ir saņemt naudas līdzekļus darbinieku prasījumu apmierināšanai, ja parādnieka rīcībā nav pietiekamu naudas līdzekļu darbinieku prasījumu apmierināšanai. Turklāt parādnieka darbinieku tiesību aizsardzība tiek nodrošināta ar speciālajām tiesību normām likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 noteiktajā kārtībā. Norādāms, ka ar minētā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanos ir ieviesta garantiju sistēma darbinieku tiesību aizsardzības jomā, saskaņā ar kuru darbinieku prasījumi darba devēja maksātnespējas gadījumā tiek apmierināti ar garantiju institūcijas starpniecību, kas nodrošina darbinieku prasījumu apmierināšanu jebkurā gadījumā un pietiekami ātrā laika posmā.

Būtiski norādīt, ka Maksātnespējas kontroles dienests nepārņem darba devēja parādus darbiniekiem un darba devēja aprēķinātās summas ne vienmēr pilnā apmērā tiek segtas no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, jo darbinieku prasījumi no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem tiek segti ierobežotā apmērā saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 4. un 5. pantu un ievērojot Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 prasības. Tādējādi saskaņā ar minēto regulējumu darbiniekam ir garantēta vismaz daļēja viņam pienākošos summu izmaksa, nodrošinot darbinieka sociālo aizsardzību gadījumos, kad maksātnespējīga parādnieka manta nav pietiekama, lai segtu darbinieka kreditora prasījumu pilnā apmērā, jo atlikusī darbinieka kreditora prasījuma daļa tiek segta no parādnieka līdzekļiem.

Turklāt saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 11. panta otrās daļas 1. punktu pēc tam, kad Maksātnespējas kontroles dienests ir pieņēmis lēmumu par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda, Maksātnespējas kontroles dienests iegūst prasījuma tiesības par piešķirto darbinieku prasījumu garantiju fonda naudas līdzekļu atmaksāšanu no maksātnespējīgā darba devēja mantas maksātnespējas jomu regulējošā likumā noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta otrajai daļai pēc šā panta pirmajā daļā noteikto juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanas pilnībā tiek apmierināts Maksātnespējas kontroles dienesta prasījums, ja parādnieka darbinieku prasījumi apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem saskaņā ar likumu "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā".

Savukārt gadījumā, ja administrators, apzinot faktisko parādnieka finansiālo un saimniecisko stāvokli konstatē, ka parādnieka naudas līdzekļu apmērs ir pietiekams, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai apmierinātu visus kreditoru prasījumus, tostarp darbinieku prasījumus, tad administrators var nevērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, bet īstenot darbinieku prasījumu apmierināšanas procedūru atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai un apmēram.

Turklāt būtiski ņemt vērā, ka administrators var nevērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar minēto iesniegumu pie nosacījuma, ka darbinieku prasījumus vienlaikus ir iespējams segt saprātīgā laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas

Ja persona ir kredītiestādes darbinieks, tad viņa kā darbinieka prasījumu ir iespējams segt no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, ja kredītiestādei ir pasludināts maksātnespējas process.

Kāds ir kredītiestādes darbinieku atlaišanas tiesiskais pamats?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 2. panta trešo daļu kredītiestāžu maksātnespējas procesu regulē atsevišķs likums. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nevar sniegt viedokli par kredītiestādes darbinieku atlaišanas tiesiskajiem pamatiem.

Savukārt saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 161. panta otrās daļas 16. punktu administratoram ir pienākums aprēķināt un apkopot atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" darbinieku prasījumus un iesniegt pieteikumus par darbinieku prasījumu apmierināšanu Maksātnespējas kontroles dienestam. Pēc naudas līdzekļu saņemšanas no Maksātnespējas kontroles dienesta administrators izmaksā trešajām personām pēc izpildu dokumentiem no attiecīgā darbinieka prasījuma naudas summas, kuras tām pienākas. Administrators iekļauj nenodrošināto kreditoru prasījumu sarakstā Maksātnespējas kontroles dienesta apmierinātās darbinieku prasījumu summas.

Līdz ar to, ja persona ir kredītiestādes darbiniece, tad viņas kā darbinieces prasījumu ir iespējams segt no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem.

Norādāms, ka Likuma 4. pantā noteikti prasījumu veidi, kuru apmierināšana paredzēta no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, tajā skaitā darba samaksa, atlīdzība par cita veida apmaksātu prombūtni, atlīdzība par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atlaišanas pabalsts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi, kas saistīti ar minētajām izmaksām.

Saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995, Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem noteiktā kārtībā un apmērā apmierina darba devēja nesegtos darbinieku prasījumus.

Pēc tam, kad administrators ir iesniedzis minēto iesniegumu Maksātnespējas kontroles dienestā, tad pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 12. punktu, Maksātnespējas kontroles dienests mēneša laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai vai par atteikumu piešķirt naudas līdzekļus. Jāņem vērā, ja minētā iesnieguma un tam pievienoto dokumentu izskatīšanas rezultātā Maksātnespējas kontroles dienests konstatē, ka darbinieku prasījumu apmēra un pamatotības pārbaudei nepieciešama Ministru kabineta noteikumos Nr. 995 paredzētā papildu informācija vai dokumenti, tad nepieciešamā informācija tiek pieprasīta administratoram, VID un pašvaldību institūcijām.

Atlaišanas pabalsts ir vienreizējs un nedalāms maksājums, ko nevar un nedrīkst sadalīt pirms un pēc attiecīgā maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Administratore atlaišanas pabalstus maksātnespējīgās SIA darbiniekiem ir aprēķinājusi un sadalījusi laika posmos pirms un pēc darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 4. punktu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem darbinieku prasījumus saistībā ar atlaišanas pabalstu apmierina Darba likumā noteiktajos gadījumos, uz kuru tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Darba likuma 112. pantā ir noteikts, ka atlaišanas pabalstu darbiniekam ir iespējams saņemt, ja izpildās nosacījums – darba līgums uzteikts Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punktā noteiktajos gadījumos. Atlaišanas pabalsta apmērs ir atkarīgs no konkrētā darbinieka mēneša vidējās izpeļņas apmēra un laika perioda, kurā darbinieks bijis nodarbināts pie attiecīgā darba devēja.

Ne Darba likums, ne arī likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" neparedz iespēju vai kārtību, kādā atlaišanas pabalstu varētu sadalīt. Normatīvajos aktos nav iestrādāta metodika kā proporcionāli vai atbilstoši nostrādāto dienu skaitam sadalīt atlaišanas pabalstu kā tas ir, piemēram, aprēķinot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Līdz ar to secināms, ka atlaišanas pabalsts ir vienreizējs un nedalāms maksājums darbiniekam, kas tieši atkarīgs no noteikta apstākļa iestāšanās (uzteikums pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punkta).

Gadījumā, kad administrators konstatē, ka maksātnespējīgajam darba devējam ir naudas līdzekļi un darbinieki tiek nodarbināti arī pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, atlaišanas pabalsts iekļaujams maksātnespējas procesa izmaksās un apmierināms no parādnieka mantas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka atlaišanas pabalsts ir vienreizējs un nedalāms maksājums, ko nevar un nedrīkst sadalīt pirms un pēc attiecīgā maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

No darbinieku prasījumu garantiju fonda apmierināmiem darbinieku prasījumiem saistībā ar darba samaksu jāiekļaujas darba tiesisko attiecību periodā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Lūgts sniegt viedokli par jautājumiem saistībā ar iespējamiem darbinieku prasījumiem.

Saskaņā ar vēstulē sniegto informāciju, Jūsu darba devējam ar 2013. gada spriedumu ir piespriests Jums izmaksāt darba samaksu. Līdz ar to Jūs esat tiesīga lūgt tiesu atbrīvot Jūs no valsts nodevas un maksātnespējas procesa depozīta samaksas.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests informē, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.² panta pirmo prim daļu maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt arī vairāki darbinieki kopā.

Pēc darba devēja juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas darbiniekam, kurš vēlas lūgt aprēķināt un izmaksāt naudas līdzekļus no darbinieku prasījumu garantiju fonda darbinieka prasījumu apmierināšanai, ir jāpiesaka kreditora prasījums administratoram atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. panta nosacījumiem.

Piemēram, atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus saistībā ar darba samaksu par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Līdz ar to secināms, ka no darbinieku prasījumu garantiju fonda apmierināmiem darbinieku prasījumiem saistībā ar darba samaksu jāiekļaujas darba tiesisko attiecību periodā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta otrajai prim daļai, ja darbinieks ir cēlis tiesā prasību pret darba devēju par tādu maksājumu piedziņu, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tad šā panta 1., 2., 3. un 4. punktā minētais 12 mēnešu periods aizstājams ar 12 mēnešu periodu pirms darbinieka prasības celšanas tiesā, ja vienlaikus pastāv šādi priekšnosacījumi – tiesas nolēmums, ar kuru darbinieka prasība ir apmierināta, stājies spēkā pēc maksātnespējas gadījuma iestāšanās vai ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās, un darba tiesiskās attiecības ar darbinieku izbeigtas agrāk nekā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Darbinieku prasījumi atlikušajā daļā (daļā, kas netiek vai nevar tikt segta no darbinieku prasījumu garantiju fonda) apmierināmi Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajā kreditoru prasījumu segšanas kārtībā no parādnieka mantas.

Maksātnespējas kontroles dienests, pamatojoties uz administratora sniegto informāciju un dokumentiem saistībā ar darbinieku prasījumiem, lemj par naudas līdzekļu piešķiršanu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda. Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem var segt darbinieku prasījumus par ierobežotu periodu – 12 mēnešiem pirms tiesa darba devējam pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu. Savukārt gadījumā, ja darbinieks ir cēlis tiesā prasību pret darba devēju par tādu maksājumu piedziņu, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām – par 12 mēnešu periodu pirms darbinieka prasības celšanas tiesā.

Ņemot vērā, ka Jūsu darba devējam šobrīd nav pasludināts maksātnespējas process (līdz ar to iesniegt tiesā maksātnespējas procesa pieteikumu un pasludināt Jūsu darba devēja maksātnespējas procesu būtu iespējams ne ātrāk par šī gada pēdējiem mēnešiem), Jūsu prasījums, kas pamatots ar 2013. gada tiesas spriedumu, nevar iekļauties 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Tāpat, ievērojot minētos apstākļus, Maksātnespējas kontroles dienestam nebūtu iespējams piemērot likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 5. panta otrās prim daļas noteikumus, jo neizpildītos pirmais priekšnosacījums – tiesas nolēmums, ar kuru darbinieka prasība ir apmierināta, stājies spēkā pēc maksātnespējas gadījuma iestāšanās vai ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Līdz ar to, izvērtējot tikai vēstulēs sniegto informāciju, pirmšķietami secināms, ka Jūsu iespējamais darbinieka prasījums saistībā ar darba samaksu Jūsu darba devēja maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā neatbilst likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" nosacījumiem, līdz ar to minēto prasījumu nebūtu iespējams apmierināt no darbinieku prasījumu garantiju fonda, bet tikai Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajā kreditoru prasījumu segšanas kārtībā no parādnieka mantas.

Parādnieka manta un tās pārvaldīšana, atsavināšana

Nodrošinātais kreditors ir tiesīgs vērsties tiesā ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tikai par nenodrošinātās prasījuma daļas apmēru, kas pārsniedz 4268 euro.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu uz šādiem jautājumiem:

1) vai nodrošinātais kreditors ir tiesīgs vērties tiesā ar maksātnespējas procesa pieteikumu attiecībā uz to prasījuma daļu, kas nav nodrošināta?

2) kas notiks ar parādnieka ieķīlāto mantu, kuru kreditors nav realizējis un, vai tādos gadījumos to pārņem maksātnespējas procesa administrators?

[1] Saskaņā ar Maksātnespējas likumu[1] juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā var iesniegt gan kreditors, gan parādnieks, ja pastāv kāda no maksātnespējas procesa pazīmēm.[2] Likumdevējs ir noteicis ierobežojumus nodrošinātajam kreditoram iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu[3], tai pat laikā nosakot, ja prasījums nav nodrošināts pilnībā, nodrošinātais kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt tikai nenodrošinātās prasījuma daļas apmērā.[4] Tas nozīmē, ka nodrošinātais kreditors ir tiesīgs vērsties tiesā ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tikai par nenodrošinātās prasījuma daļas apmēru, kas pārsniedz 4268 euro.[5] Vienlaikus jāņem vērā arī citas juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmes, kas ir priekšnoteikums, lai parādniekam piemērotu juridiskās personas maksātnespējas procesu.[6] Papildus norādām, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 60. panta ceturtajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesai iesniedz Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt Civilprocesa likuma 363.¹³ panta otrā daļa noteic, ka tiesa pasludina juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja tā pieteikuma izskatīšanas dienā konstatē pieteikumā norādīto maksātnespējas procesa pazīmi. Līdz ar to vēršam uzmanību, ka maksātnespējas procesa pieteikuma izvērtēšana ir ekskluzīvā tiesas kompetencē, un tikai tiesa, izvērtējot attiecīgo pieteikumu, ir tiesīga izvērtēt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

[2] Juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas paredz parādnieka pārvaldes institūciju darbības apturēšanu un to vietā parādnieka pārvaldīšanu veic administrators[7] , tostarp parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators.[8]

Maksātnespējas likumā noteiktie administratora pienākumi pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tostarp paredz, ka administrators nekavējoties ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu un arī parādnieka valdījumā un turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.[9] Parādnieka mantas pārņemšana un apzināšana ir nozīmīgs administratora pienākums, jo juridiskās personas maksātnespējas procesā kreditoru prasījumi tiek segti no līdzekļiem, kuri tiek iegūti, administratoram pārdodot parādnieka mantu.

Savukārt mantas pārdošana parādnieka maksātnespējas procesā noris tikai saskaņā ar administratora izstrādāto un kreditoru saskaņoto mantas pārdošanas plānu un jebkādas atkāpes no tā nav pieļaujamas.[10] Administratoram mantas pārdošanas plānā ir jānorāda arī parādnieka neieķīlātās un ieķīlātās mantas saraksts. Līdz ar to administratoram, sagatavojot parādnieka mantas pārdošanas plānu, ir pienākums mantas sarakstā norādīt visu parādniekam piederošo mantu, uz kuru vēršama piedziņa. Tas savukārt nozīmē, ja parādniekam piederošā ieķīlātā manta nav pārdota pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas, pēc šīs mantas pārņemšanas to pārdos administrators, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību.

Vienlaikus informējam, ka ar detalizētāku informāciju par parādnieka mantas pārdošanas tiesiskajiem aspektiem ir iespējams iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē.[11]

[1] Maksātnespējas likuma 60. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 57. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 61. panta pirmā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 61. panta otrā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punkts.

[6] Piemēram, kreditors vai kreditori ir izsnieguši vai nosūtījuši uz parādnieka juridisko adresi sūtītāja apmaksātu brīdinājumu par savu nodomu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, un parādnieks triju nedēļu laikā pēc brīdinājuma nodošanas pasta komersantam nav samaksājis parādu vai nav cēlis pamatotus iebildumus pret prasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 2. punktam.

[7] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punkts.

[8] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punkts.

[9] Maksātnespējas likuma 65. panta 4. punkts.

[10] Maksātnespējas likuma 113. pants

[11] Maksātnespējas kontroles dienesta informatīvais materiāls efektīvai rīcībai ar parādnieka mantu. Pieejams: Microsoft Word - Aktualiz ts10.08.2021._Efekt_ric_parad_mantu (mkd.gov.lv).

Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst maksātnespējīgās juridiskās personas mantas apzināšana, statusa noteikšana u.c. tamlīdzīgi jautājumi.

Iesniegumā minēts, ka sniedzot juridisko palīdzību bijušās ZS īpašniekam, ir nepieciešams saņemt pamatotu skaidrojumu par to, kāds statuss un kam pieder kustama manta, kas šobrīd atrodas pie trešās personas (kreditora), un tā pirms maksātnespējas procesa pabeigšanas un ZS likvidēšanas, izslēdzot no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra komercreģistra, ir piederējusi ZS īpašniekiem. Vai pēc ZS maksātnespējas procesa pabeigšanas minētā manta ir atzīstama par bijušās ZS īpašniekiem piederošo mantu?

Saskaņā ar likuma "Par individuālo (ģimenes uzņēmumu un zemnieku vai zvejnieka saimniecību" 10. pantu ZS mantu veido ZS īpašnieka manta vai attiecīgi ģimenes kopīpašums. ZS valda, lieto savu mantu un rīkojas ar to saskaņā ar šo likumu, Civillikumu un uzņēmuma statūtiem.

Likuma "Par individuālo (ģimenes uzņēmumu un zemnieku vai zvejnieka saimniecību" 3. pants noteic, ka ZS īpašnieks atbild par sava uzņēmuma saistībām ar visu savu mantu, izņemot to mantu, uz kuru saskaņā ar likumu nevar vērst piedziņu.

Tātad ZS manta tiek izmatota konkrētam mērķim – saimnieciskās darbības veikšanai, taču "juridiski neizmaina apstākli, ka visa uz ZS vārda reģistrētā manta juridiski pieder fiziskajai personai"[1]. Respektīvi, ZS īpašnieka un ZS manta ir nedalāma mantas kopība un ZS īpašnieks nes atbildību par sava uzņēmuma uzņemtajām saistībām ar visu savu mantu, izņemot to mantu, uz kuru piedziņa ar likumu nav pieļaujama.

Atbilstoši likuma "Par individuālo (ģimenes uzņēmumu un zemnieku vai zvejnieka saimniecību" 21. panta ceturtajai daļai, ja likvidācijas gaitā atklājas, ka ar likvidējamā ZS mantu nav iespējams pilnībā apmierināt visas likumīgās kreditoru prasības, īpašniekam, kopīpašniekiem vai likvidatoram ir jāziņo par to attiecīgi pārējiem kopīpašniekiem vai īpašniekam un jāiesniedz tiesā pieteikums par maksātnespēju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Maksātnespējas likuma 95. panta otrā daļa paredz, ka pēc juridiskās personas (ZS) maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros.

Maksātnespējas likuma 110. pants noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek realizēta šā likuma 92. pantā norādītā parādnieka manta, izņemot naudas līdzekļus.

Savukārt Maksātnespējas likuma 111. panta sestajā daļā tiek atrunāti procesuālie termiņi, kādā administrators pārdod visu parādnieka mantu juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Līdz ar to secināms, ka administratoram ar likumu tiek piešķirtas plašas pilnvaras attiecībā uz parādnieka mantas pārvaldīšanu un pasākumu veikšanu tās atgūšanai, tostarp ievērojot kreditoru intereses un realizējot parādniekam piederošo mantu maksātnespējas procesā tā, lai pēc iespējas lielākā apmērā atgūtu parādnieka līdzekļus, un no tiem segtu kreditoru prasījumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 111. panta septītajai daļai, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

No minētā izriet, ka juridiskās personas maksātnespējas procesā viennozīmīgi visa parādnieka manta ir atsavināma un tikai gadījumā, ja nav iespējams parādnieka mantu pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, tad kreditors šādu mantu par tās sākumcenu var paturēt sev, tādējādi samazinot parādsaistības apmēru. Secīgi, pēc parādnieka mantas iegūšanas trešā persona, t. sk. arī kreditors iegūst īpašuma tiesības normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

Atzīmējams, ka juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts ar parādnieka juridiskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanu, proti, kad juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros tiek realizēta visa parādnieka manta, izpildīts kreditoru prasījumu segšanas plāns, kā arī atsavinātā manta ir pārgājusi jaunajiem ieguvējiem un segtas visas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas. Savukārt pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 123. panta otro daļu fiziskajai personai, kas ir bijusi ZS dibinātājs vai tās dalībnieks, ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Papildus norādāms, ka dibinātājs vai dalībnieks ZS ir fiziskā persona, kura veic saimniecisko darbību un par saimnieciskās darbības ietvaros radītajām saistībām atbild ar visu savu mantu. Secīgi, ZS manta tiesiskā nozīmē nav nošķirta no ZS dibinātāja vai dalībnieka mantas, un fiziskā persona ar šo mantu atbild, gan veicot saimnieciska rakstura darbības, gan iesaistoties civiltiesiskajās attiecībās.

Uzsverams, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst maksātnespējīgās juridiskās personas mantas apzināšana, statusa noteikšana u.c. tamlīdzīgi jautājumi, it īpaši pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas.

Minētais vienlīdz attiecināms uz gadījumiem, kad pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas atklājas manta. Maksātnespējas kontroles dienests nav kompetents noteikt, kam šāda manta pieder, vai arī tā būtu uzskatāma par bezīpašnieka mantu, un pēc noteiktu procedūru veikšanas bezīpašnieka manta pāriet valsts īpašumā.

[1] E-konsultācija "Piedziņas vēršana uz zemnieku saimniecības mantu", Latvijas Vēstnesis Nr. 23419. Pieejams: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/23419-piedzinas-versana-uz-zemnieku-saimniecibas-mantu-2021

Administratoram ir jāinformē visi dalībnieki par pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespēju, ja kapitāla daļas tiek pārdotas bez izsoles.

1) Attiecībā uz kapitāla daļu pārdošanas kārtību, nerīkojot izsoli, lūgts sniegt viedokli par sekojošiem jautājumiem:

1.1.) vai pārējiem sabiedrības dalībniekam ir pirmpirkuma tiesības, ja daļas pārdod administrators, nerīkojot izsoli?

1.2.) vai šajā gadījumā būtu piemērojams Komerclikuma 189. pants vai 189.1 pants?

1.3.) vai administratoram par kapitāla daļu pārdošanas uzsākšanu ir jāinformē sabiedrības valde (piemēram, jānosūta sludinājuma teksts)?

1.4.) vai administratoram ir pienākums informēt pārējos dalībniekus par kapitāla daļu pārdošanas uzsākšanu, vai arī tas ir pašas sabiedrības valdes pienākums un atbildība? Ja šāds pienākums ir valdei, vai administratoram kaut kādā veidā par šī pienākuma izpildi ir jāpārliecinās?

1.5.) vai administratoram ir jāpaziņo valdei vai dalībniekiem par dalībnieku tiesībām izlietot pirmpirkuma tiesības? Kādam būtu jābūt paziņojuma saturam?

1.6.) kur un kādos termiņos dalībnieks, kurš vēlas izlietot pirmpirkuma tiesības iemaksā atbilstošo pirkuma maksu (maksātnespējas procesā atvērtajā kontā vai valdes kontā)?

1.7.) kurš un kādos termiņos pārskaita dalībnieka samaksāto pirkuma maksu maksātnespējas procesā atvērtajā kontā un paziņo administratoram par daļu ieguvējiem, to iegūto daļu skaitu un samaksāto pirkuma maksu? Ko administratoram darīt, ja nauda netiek pārskaitīta un/vai paziņojums netiek saņemts?

1.8.) kādos termiņos valdei ir jāizdara ieraksts dalībnieku reģistrā par jauno daļas ieguvēju un jāpaziņo par to administratoram. Ko administratoram darīt, ja nauda netiek pārskaitīta un/vai paziņojums netiek saņemts?

Attiecībā uz jautājumu par dalībnieku pirmpirkuma tiesību izmantošanu gadījumos, ja administrators pārdod kapitāldaļas bez izsoles, norādāms sekojošais.

Neskatoties uz maksātnespējas procesa piespiedu raksturu, arī kapitāla daļu pārdošanas gadījumā maksātnespējas procesa ietvaros likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu paredzēt pirmpirkuma tiesību izmantošanu, ja tās tiek pārdotas izsolē.

Proti, 2018. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, ar kuriem ieviesta jauna kārtība attiecībā uz pārējo dalībnieku pirmpirkuma tiesībām, ja kapitāla daļas netiek atsavinātas privāta darījuma ceļā. Saskaņā ar Komerclikuma 189.¹ pantu dalībniekiem ir tiesības pantā noteiktajā kārtībā izlietot pirmpirkuma tiesības, ja kapitāla daļas pārdod zvērināts tiesu izpildītājs. Savukārt Komerclikuma 189.² pants noteic, ka šā likuma 189.¹ panta noteikumi piemērojami arī daļu pārdošanai, ko veic administrators, un daļu pārdošanai, izlietojot komercķīlas tiesību. Ņemot vērā grozījumus Komerclikuma 189.¹ pantā, Civilprocesa likums tika papildināts ar jaunu 580.⁵ pantu, kurā norādīta kārtība, kādā zvērināts tiesu izpildītājs piedāvā pirmpirkuma tiesības sabiedrības dalībniekiem.

Minētie gadījumi ir uzskatāmi par izņēmuma gadījumiem attiecībā uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu maksātnespējas procesā un, kamēr likumdevējs nav to expressis verbis noteicis likumā, nav attiecināmi uz citas kustamas vai nekustamas mantas pārdošanu maksātnespējas procesa ietvaros.

Līdz ar to, ja kapitāla daļas tiek atsavinātas izsolē, tad turpmākie jautājumi (paziņojuma saturs par pirmpirkuma tiesību izlietošanu, termiņiem, samaksas kārtību un izmaiņu veikšanu dalībnieku reģistrā) ir risināmi, ievērojot Komerclikuma un Civilprocesa likuma noteikumus.

Savukārt attiecībā uz gadījumiem, kad kapitāla daļas tiek pārdotas bez izsoles, normatīvajā regulējumā nav experssis verbis noteikts pienākums informēt dalībniekus par pirmpirkuma tiesību izlietošanu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 111. panta ceturtajai daļai administrators lēmumu par mantas pārdošanas veidu var pieņemt pēc saviem ieskatiem – ar izsoli vai bez tās, katrā konkrētajā gadījumā izvērtējot ātrāko un efektīvāko parādnieka pārdošanas veidu, tomēr jāņem vērā, ka, izvēloties vienu no pārdošanas veidiem, administratoram jāievēro konkrētās pārdodamās mantas, šajā gadījumā kapitāla daļu, pārdošanas kartība un normatīvie akti, kas to regulē.

Proti, no Komerclikuma 189. panta pirmās daļas vārdiskā satura nepārprotami izriet, ka kapitāla daļu atsavināšana skar pārējo sabiedrības dalībnieku intereses, jo sabiedrības dalībniekiem ir arī sabiedrības "slēgtuma" principa (Komerclikuma 134. panta trešā daļa) kontroles tiesības – izmantojot, vai atsakoties izmantot savas likumā garantētās pirmpirkuma tiesības. Arī tiesu praksē atzīts, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību "slēgtums" dod dalībniekam likumiskas tiesības kontrolēt trešo personu ienākšanu sabiedrībā ar dalībnieka tiesībām, no kā izriet, pirmpirkuma tiesību mērķis – novērst situāciju, kad dalībniekiem pret viņu gribu tiek "uzspiests" cits dalībnieks.[1]

Līdz ar to visu dalībnieku likumā garantēto pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespēju nedrīkst ierobežot atkarībā no izvēlētā kapitāla daļu pārdošanas veida maksātnespējas procesā. Nenoliedzami, ka pārdošanas process bez izsoles nav stingri reglamentēts un paredz administratora rīcības brīvības iespējas, tomēr arī gadījumā, ja kapitāla daļas tiek pārdotas bez izsoles, administratoram arī ir jāinformē visi dalībnieki par pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespēju, jo tās ir likumā garantētās visu dalībnieku tiesības.

Savukārt gadījumā, ja dalībnieku pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespēja būtu atkarīga no kapitāla daļu pārdošanas veida, tad tas dotu administratoram manipulācijas iespējas, atļaujot vai liedzot pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespējas.

Līdz ar to, lai ievērotu Maksātnespējas likumā noteiktos maksātnespējas procesu mērķus kopsakarā ar administratora vispārīgo pienākumu nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu un nodrošinātu maksātnespējas procesa caurspīdīgumu, administratoram ir jāinformē visi dalībnieki par pirmpirkuma tiesību izlietošanas iespēju, ja kapitāla daļas tiek pārdotas bez izsoles. Turklāt kapitāla daļu pārdošana bez izsoles būtu veicama, ievērojot privāta darījuma noteikumus, kas nozīmē, ka Komerclikumā un Civilprocesa likumā noteiktais būtu piemērojams tikai tiktāl, lai tiktu nodrošināta iespēja veikt nepieciešamos ierakstus dalībnieku reģistrā.

[1] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2016. gada 14. jūnija nolēmums lietā Nr. C27207010, Liepājas tiesas 2015. gada 6. maija nolēmums lietā Nr. C29699614, Rīgas apgabaltiesas 2013. gada 21. novembra nolēmums lietā Nr. C27207010.

Administrators ir tiesīgs slēgt civiltiesiskus darījumus, tajā skaitā privāttiesiskus līgumus un noteikt tajos pārdošanas darījuma noteikumus, kas nepārsniedz ar kreditoriem saskaņoto kopējo mantas pārdošanas termiņu un tiek ievēroti citi mantas pārdošanas plāna noteikumi.

Vai ir pieļaujams, ka naudas izteiksmē vērtīgas specifiskas kustamas mantas (ierobežots pircēju loks) pārdošanas darījuma noteikumos tiek paredzēta pirkuma maksas samaksa pa daļām ar beigu termiņu, kas nepārsniedz ar kreditoriem saskaņoto kopējo mantas pārdošanas termiņu un tiek ievēroti citi mantas pārdošanas plāna noteikumi. Turklāt īpašuma tiesības uz mantu nepāriet pircējam līdz pilnas pirkuma maksas samaksai, un par atliktā maksājuma daļu tiek aprēķināti procenti, kas maksājami papildus pirkuma maksai. Papildus darījuma izpildes nodrošināšanai tiek izmantots pircēja iemaksāts depozīts un pārdevējam pielīgtas tiesības vienpusēji izbeigt pirkuma līgumu, ieturot līgumsodu visas jau samaksātās pirkuma maksas apmērā, ja tiek kavēts atliktā maksājuma termiņš.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 95. panta otrajai daļai administrators ir tiesīgs rīkoties ar parādnieka mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 116. panta otro daļu par nodrošinājumu kalpojošā (ieķīlātā) parādnieka manta tiek pārdota izsolēs Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ja nodrošinātais kreditors nav vienojies ar administratoru par mantas pārdošanu bez izsoles. Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas likums paredz administratoram tiesības pārdot neieķīlāto mantu bez izsoles (arī ieķīlāto mantu, ja nodrošinātais kreditors piekrīt), bet konkrēti nenosauc mantas pārdošanas metodes, kādas izmantojamas ārpus pārdošanas izsolē. Šobrīd praksē atzīstama privāttiesiskā līguma slēgšana, kas ir viena no mantas pārdošanas metodēm.^{^[1]}

Izmantojot šo metodi, administrators personīgi apzina potenciālos pircējus un informē tos par parādnieka mantas pārdošanas noteikumiem. Pēc tiešas vienošanās ar pircēju, kura pirkšanas nosacījumi ir visizdevīgākie, administrators slēdz mantas pārdevuma līgumu ar minēto pircēju. Nav pieļaujams, ka sākotnēji pirkuma līgums paredz nepamatotas priekšrocības kādam konkrētam pircējam.

Administrators personīgi apzina potenciālos pircējus un izvērtē to piedāvājumus. Administrators ņem vērā ne tikai piedāvāto augstāko cenu, bet arī pārējos piedāvājuma noteikumus, piemēram, vai par mantu solīts samaksāt pa daļām vai pēc laika un citus apstākļus, kas var ietekmēt darījuma slēgšanas rezultātu un termiņu.

Neviens kreditors nedrīkst tikt ierobežots tiesībās piedalīties un konkurēt ar administratora apzinātajiem potenciālajiem pircējiem, izsakot savu cenu par atsavināmās mantas pirkšanu. Administratoram tādējādi ir pienākums atsavināt mantu saskaņā ar mantas pārdošanas plānā konkrētajai mantai paredzēto atsavināšanas termiņu, vai pirms līguma slēgšanas informēt kreditorus par augstāko piesolīto cenu un citiem galvenajiem līguma noteikumiem. Tiem nepiesakot savus piedāvājumus, administrators slēdz līgumu ar izvēlēto pircēju.

Ņemot vērā minēto, administrators ir tiesīgs slēgt civiltiesiskus darījumus, tajā skaitā privāttiesiskus līgumus un noteikt tajos pārdošanas darījuma noteikumus, kas nepārsniedz ar kreditoriem saskaņoto kopējo mantas pārdošanas termiņu un tiek ievēroti citi mantas pārdošanas plāna noteikumi.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta informatīvais materiāls efektīvai rīcībai ar parādnieka mantu. Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/sites/mkd/files/media_file/inform.materials-efekt.rivibai-par-paradnieka-mantu_0.pdf [aplūkots 30.03.2021.]

Līdz mantas pārdošanas plāna precizēšanai papildus atgūtā, bet mantas pārdošanas plānā vēl neiekļautā manta nav atsavināma līdz attiecīgu precizējumu veikšanai.

Vai administratoram ir jāsagatavo mantas pārdošanas plāna precizējumi pēc katras atsevišķas mantas vienības pārņemšanas un jāsagaida 15 dienas iebildumu sniegšanai, vai administrators var paziņot par pārņemto atsevišķo mantu, tās novērtējumu un pārdošanas veidu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu un uzsākt pārņemtās mantas realizāciju pēc Maksātnespējas likuma 82. panta iebildumu sniegšanas termiņa beigām.

Maksātnespējas likuma 111. panta pirmā daļa noteic, ka administrators divu mēnešu laikā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas sastāda parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Ziņojums par mantas neesamību tiek sastādīts, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru (Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa).

Maksātnespējas procesa gaitā administratora sastādītie dokumenti primāri pilda kreditoru informēšanas funkciju, nodrošinot parādnieka kreditoriem informāciju par administratora veiktajām un plānotajām darbībām maksātnespējas procesa ietvaros un nodrošinot kreditoriem tiesības izteikt iebildumus vai priekšlikumus attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi.

Tādējādi administratoram ir jāveic Maksātnespējas likumā noteiktās nepieciešamās secīgās darbības, kas ir nesaraujami saistītas ar Maksātnespējas likumā noteikto procedūru un to pavadošo dokumentu sastādīšanu.

Iesniegumā norādīts, ka administrators sākotnēji ir sagatavojis ziņojumu par mantas neesamību, līdz ar to gadījumā, ja administratoram pēc tam tiek nodota parādnieka manta, sastādāms parādnieka mantas pārdošanas plāns, nepieciešamības gadījumā veicot tā precizējumus.

Respektīvi, maksātnespējas procesā parādnieka manta pārdodama tikai mantas pārdošanas plāna ietvaros saskaņā ar Maksātnespējas likuma 113. panta piekto daļu. No tā secināms, ka administrators nav tiesīgs pārdot parādnieka mantu, kas nav iekļauta mantas pārdošanas plānā, izņemot Maksātnespējas likuma 113. panta astotajā daļā iekļauto gadījumu.

Jāuzsver, ka veicot parādnieka mantas pārdošanas plāna precizējumus, administratoram ir jāizvērtē vai tam ir saprātīgs pamats, lai ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegtu procesa mērķi. Gadījumā, ja administratoram neilgā laika posmā tiek nodotas vairākas parādnieka mantā ietilpstošas lietas, tad savas kompetences ietvaros administratoram ir jāizvērtē mantas pārdošanas plāna grozīšanas nepieciešamība pēc katras mantas daļas pārņemšanas, ņemot vērā faktiskos apstākļus (piemēram, iekļaujamo lietu daudzumu, laika posmu, kad vairākas mantas nodotas administratora rīcībā, kā arī informāciju par iespējamo parādnieka mantas daļas pārņemšanu nākotnē u.c.), lai nepieļautu mantas pārdošanas plāna nepārtrauktu un nesamērīgu grozīšanu. Respektīvi, ierosinām mantas pārdošanas plānu precizēt tad, kad parādnieka rīcībā esošais atsavināmās mantas sastāvs ir mainījies un tuvākā laikā nav sagaidāmas tā izmaiņas. Šādā gadījumā līdz mantas pārdošanas plāna precizēšanai papildus atgūtā, bet mantas pārdošanas plānā vēl neiekļautā manta, nav atsavināma līdz attiecīgu precizējumu veikšanai.

Norādāms, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetence, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Normatīvie akti regulē administratora darbības ietvarus, nosakot administratora tiesības un pienākumus, tomēr nav iespējams tiesību aktos ietvert regulējumu, kas noteiktu ikvienu darbību katrai situācijai. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora tiesībām un pienākumiem.

Administrators ir tiesīgs cedēt maksātnespējīgās komercsabiedrības prasījumu vienīgi tad, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, neizteic iebildumus Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā.
Administratora atkāpšanās no sludinājumā noteiktās piedāvājumu iesniegšanas kārtības un termiņa var aizskart citu personu (kreditoru) tiesības.

1) vai kreditoriem ir tiesības iebilst pret mantas pārdošanas procesa (konkrētā gadījumā vairāksolīšanas) rezultātiem, ja nav tikuši izteikti iebildumi nedz pret nodomu veikt cesiju, nedz mantas pārdošanas veidu un kārtību (Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkts, 113. panta trešā daļa)?

2) vai gadījumos, kad manta tiek pārdota par brīvu cenu, un mantas pārdošanas kārtību un termiņus nosaka administrators, ir pieļaujama atkāpšanās no noteiktās un trešajām personām izsludinātās kārtības, lai panāktu kreditoriem izdevīgāku iznākumu. Proti, vai administrators ir tiesīgs atkāpties no sludinājumā noteiktās piedāvājumu iesniegšanas kārtības un termiņa, un slēgt cesijas līgumu ar personu, kas, lai gan ir nosaukusi lielāku piedāvājumu, izdarījusi to pēc sludinājumā noteiktā termiņa, turklāt pastāvot šaubām, vai tā būtu piedalījusies solīšanā, ja to nedarītu citas personas (proti, persona vēlas iegādāties nevis prasījuma tiesības, lai tās izmantotu, bet lai novērstu prasības celšanu pret personai piederošo kapitālsabiedrību)?

3) vai administratoram ir jāņem vērā potenciālā darījuma partnera reputācija, ja uz to norāda kāds no kreditoriem, un kādi kritēriji ir jāņem vērā, lai atturētos no darījuma slēgšanas, ja darījuma summa nepārsniedz vai, tieši otrādi, ir vienāda vai pārsniedz 15 000 euro?

Administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu ir pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, kas nav iedomājams tad, ja netiek izpildītas šā likuma 6. panta 7. punktā (atklātības princips) noteiktās prasības. Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju. Līdz ar to secināms, ka administratoram ir pienākums informēt kreditorus par tādiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē, tostarp par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 113. panta pirmās daļas 9. punktu parādnieka mantas pārdošanas plānā administrators iekļauj informāciju par prasījumu cedēšanu, ja tāda ir paredzēta. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka kreditoram un parādnieka pārstāvim 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts parādnieka mantas pārdošanas plāns, ir tiesības iesniegt administratoram priekšlikumu par parādnieka mantas pārdošanu kā lietu kopību. Katram kreditoram ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām.

Ņemot vērā minēto secināms, ka no Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkta, 113. panta pirmās daļas 9. punkta un trešās daļas normām izriet, ka administrators ir tiesīgs cedēt maksātnespējīgās komercsabiedrības prasījumu vienīgi tad, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, 15 dienu laikā neizteic iebildumus.^{^[1]} Līdz ar to, ja kreditori 15 dienu laikā pēc to informēšanas neizteic iebildumus, tad administrators ir tiesīgs cedēt maksātnespējīgās komercsabiedrības prasījumu.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 111. panta ceturtajā daļā noteikts, ka lēmumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu (ar izsoli vai bez tās) pieņem administrators. Tas nozīmē, ka minētā tiesību norma attiecas tikai uz neieķīlāto mantu un minētā lēmuma pieņemšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Tajā pašā laikā administratoram, pieņemot konkrētu lēmumu, ir pienākums ievērot Maksātnespējas likuma 4. pantā noteikto mērķi, 6. pantā ietvertos vispārējos maksātnespējas procesa principus un 26. panta otrajā daļā noteikto pienākumu.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā tiek definēts labticības princips, kurš noteic, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Tādējādi administratora atkāpšanās no sludinājumā noteiktās piedāvājumu iesniegšanas kārtības un termiņa Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā var aizskart citu personu (kreditoru) tiesības. Līdz ar to administratoram, pieņemot konkrētu lēmumu, tas ir jāpamato.

Saskaņā ar NILLTPFL 45. panta pirmās daļas 10. punktu likuma subjektus (administratorus) šā likuma prasību izpildē uzrauga un kontrolē Administratoru asociācija un Maksātnespējas kontroles dienests daļā par sankciju piemērošanu. Papildus šā likuma 46. panta otrā daļa noteic, ka Administratoru asociācija uzrauga un kontrolē šā likuma prasību izpildi šajā likumā noteiktajā kārtībā, ciktāl tas nav pretrunā ar administratoru darbību regulējošos normatīvajos aktos noteikto kārtību.

[1] Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 2. februāra lēmums lietā Nr. C31234016, SPC-1/2018.

Parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā. Nodrošinātajam kreditoram nav tiesību norādīt administratoram, ka parādnieka manta, kas kalpo par nodrošinājumu, nav atsavināma juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Kādas ir administratora darbības saistībā ar nodrošinātā kreditora pieprasījumu par mantas izslēgšanu no mantas pārdošanas plāna, kuram administrators nepiekrīt, izvērtējot pieejamo informāciju par parādnieka finansiālo stāvokli, kā arī to, ka nodrošinātais kreditors iebilst gan pret piedziņas darbību veikšanu, izmantojot zvērināta tiesu izpildītāja pakalpojumus, gan ievietojot informāciju par debitora parāda atsavināšanu, kā rezultātā nav iespējams iegūt jebkādu informāciju par parāda atgūšanas iespējām, izņemot nodrošinātā kreditora viedokli?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 111. panta septītā daļa noteic, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

No minētās tiesību normas izriet, ka administrators izslēdz mantu no mantas pārdošanas plāna, ja konstatē, ka: 1) parādnieka mantu nav iespējams pārdot; 2) mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus. Atbilstoši minētajai tiesību normai secināms, ka tikai administratoram likumdevējs ir piešķīris tiesības konstatēt minētos apstākļus. Minēto apstiprina arī Maksātnespējas likuma 89. panta 5. punkts kurš noteic, ka šajā likumā noteiktajos gadījumos kreditoru sapulces pieņem lēmumu par turpmāko rīcību ar mantu, kas ir izslēgta no mantas pārdošanas plāna (111. panta septītā daļa). No minētā izriet, ka kreditori ir tiesīgi pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību ar mantu tikai tad, kad administrators ir izslēdzis to no mantas pārdošanas plāna. Līdz ar to secināms, ka tikai administrators var izslēgt mantu no mantas pārdošanas plāna konstatējot Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā noteiktās pazīmes, vienlaikus ievērojot Maksātnespējas likuma 4. un 26. panta otrajā daļā noteikto. Papildus likumdevējs ir ietvēris (kreditoru informēšanas pienākumu), proti, administratoram ir pienākums nekavējoties paziņot visiem kreditoriem par mantas izslēgšanu no mantas pārdošanas plāna ievērojot Maksātnespējas likuma 81. panta noteikto kārtību.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. pantu administratoram ir pienākums informēt kreditorus par maksātnespējas procesa gaitu. Savukārt kreditoriem ir tiesības iebilst par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, ziņojot par to administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi, pamatojoties uz šā likuma 82. pantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 83. pantu pēc kreditoru iebildumu saņemšanas par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām administrators izvērtē iebildumu pamatotību un: 1) ja iebildumi tiek ņemti vērā, veic atbilstošas izmaiņas un paziņo par tām visiem kreditoriem; 2) ja iebildumi netiek ņemti vērā, sniedz kreditoram motivētu atbildi.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 84. pantam, ja kreditori nepiekrīt paziņotajam administratora lēmumam, viņiem ir šādas tiesības: 1) ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 88. panta pirmās daļas 2. punkta "a" un "b" apakšpunkta nosacījumiem, lai izlemtu šā likuma 89. pantā minētos jautājumus; 2) apstrīdēt administratora rīcību Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā; 3) vērsties tiesā ar prasību pret administratoru par nodarītajiem zaudējumiem.

No uzdotā jautājuma secināms, ka nodrošinātais kreditors pēc administratora pieprasījuma (nevis paziņošanas Maksātnespējas likuma 81. panta noteiktajā kārtībā) ir sniedzis viedokli par iesniegumā minēto situāciju, vienlaikus lūdzot administratoru saskaņā ar Maksātnespējas likuma 111. panta septīto daļu izslēgt parādnieka prasījuma tiesības pret debitoru no parādnieka mantas pārdošanas plāna, pamatojoties uz kreditoru kopuma interesēm.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā kreditora izteiktais lūgums administratoram ir jāņem vērā administrējot juridiskās personas maksātnespējas procesu, vienlaikus šāds lūgums administratoram nav saistošs. Proti, nodrošinātajam kreditoram nav ekskluzīvu tiesību norādīt administratoram, ka parādnieka manta, kas kalpo par nodrošinājumu nav atsavināma juridiskās personas maksātnespējas procesā. Gluži pretēji, administratoram, ja vien tas ir iespējams, ievērojot Maksātnespējas likumā noteiktos kritērijus, parādnieka manta ir jāatsavina. Minēto apstiprina arī Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtā daļa kura noteic, ka, ja pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu tiek iegūta naudas summa, kas pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus, tad šie naudas līdzekļi ieskaitāmi parādnieka mantā, ar kuru apmierināmi citu kreditoru prasījumi. Līdz ar to, ja administrators nepiekrīt kreditora izteiktajam lūgumam, tad viņam ir jārīkojas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, informējot par to kreditorus. Tajā pašā laikā kreditoram ir tiesības izmantot Maksātnespējas likumā tam piešķirtās tiesības attiecībā pret administratoru. Proti, ja kreditors nepiekrīt administratora lēmumam vai rīcībai, tad kreditoram ir tiesības iesniegt sūdzību, apstrīdēt vai pārsūdzēt administratora lēmumu, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto regulējumu. Papildus norādāms, ka arī administratoram ir tiesības iesniegt sūdzību par kreditoru sapulces lēmumiem ievērojot Maksātnespējas likuma 91. pantā noteikto.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam ir jāspēj izlemt par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem. Savukārt kreditoram/-iem ir tiesības ierobežot administratora darbības tikai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Gadījumā, ja līdzēji noslēdz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, tad līgums ir saistošs, tomēr īpašuma tiesības un attiecīgi iespēja īpašumu atsavināt vai citādi rīkoties ar to pircējs iegūst tikai ar nostiprinājumu zemesgrāmatās.

Vai pamatojoties uz pirkuma līgumu, maksājuma uzdevumu un citiem dokumentiem ir iespējams izslēgt 1/5 domājamās daļas no parādnieka mantas pārdošanas plāna un atzīt šo mantu par trešajai personai piederošu mantu?

Norādāms, ka parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšana un lēmumu pieņemšana maksātnespējas procesā ir administratora ekskluzīvā kompetence. Vienlaikus atbilstoši Maksātnespējas likuma 4. un 26. panta otrajai daļai administratoram ir pienākums administrēt juridiskās personas maksātnespējas procesu tā, lai pēc iespējas pilnīgāk veicinātu parādnieka saistību izpildi un vispilnīgāk sasniegtu procesa mērķi, ievērojot Maksātnespējas likuma 6. pantā minētos vispārējos maksātnespējas procesa principus.

Maksātnespējas likuma 94. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādnieka mantā, uz kuru vēršami kreditoru prasījumi, neietilpst parādnieka valdījumā vai turējumā esošā trešajām personām piederošā manta.

Pirkuma līguma īpašuma tiesību pāreja ir atkarīga no diviem faktoriem: lietas nodošanas un samaksas, kas laika ziņā var būt dažādā secībā. Tādēļ ir iespējami vairāki varianti, kurā brīdī notiek īpašuma tiesību pāreja.[1]

Atbilstoši Civillikuma 2033. pantam pircējam vispirms jāsamaksā pirkuma maksa, kas, ja pirkums nav noslēgts uz kredītu vai ja samaksai nav norunāti sevišķi termiņi, jāizdara tūliņ, lietu nododot, tātad tajā pašā laikā un tajā pašā vietā. Pirms samaksas saņemšanas pārdevējam lieta nav jānodod.

Vienlaikus Civillikuma 2034. pantā noteikts, ka pircējs pirms samaksas neiegūst uz pirkto lietu īpašuma tiesību, ja vien pārdevējs nav viņam pagarinājis samaksas termiņu. Šis termiņa pagarinājums jāsaprot pats par sevi, ja pārdevējs nodod lietu pircējam bez jebkāda piebilduma.

Saskaņā ar Civillikuma 994. panta pirmo daļu par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Arī juridiskajā literatūrā skaidrots, ka gadījumā, ja līdzēji noslēdz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, tad līgums gan saista pats par sevi, taču īpašuma tiesības un iespēju īpašumu atsavināt vai citādi rīkoties ar to pircējs iegūst tikai ar nostiprinājumu zemesgrāmatās.[2]

[1] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 267. lpp.

[2] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 267. - 268. lpp.

Ja nav iespējama mantas pārdošanas plāna izpilde, administrators ir tiesīgs apturēt tā izpildi līdz jauna mantas pārdošanas plāna izstrādāšanai un saskaņošanai, precizējot to Maksātnespējas likumā noteiktajā kartībā.

1) vai administrators ir tiesīgs apturēt mantas pārdošanas plāna izpildi līdz jauna mantas pārdošanas plāna izstrādāšanai un saskaņošanai?

2) vai ir iespējams, ņemot vērā priekšlikumus, tiesiski veikt šāda veida Plāna grozījumus?

3) vai administratoram nav pienākums/tiesības iesniegt pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu un TAP pasludināšanu?

Maksātnespējas likuma 111. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators divu mēnešu laikā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas sastāda parādnieka mantas pārdošanas Plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 113. panta otro daļu administrators nekavējoties pēc šā likuma 111. panta pirmajā daļā minētā termiņa beigām šajā likumā noteiktajā kārtībā nosūta visiem kreditoriem, parādnieka pārstāvim un galviniekam Plānu.

Savukārt, Maksātnespējas likuma 113. panta trešajā daļā noteikts, ka kreditoram un parādnieka pārstāvim 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts Plāns, ir tiesības iesniegt administratoram priekšlikumu par parādnieka mantas pārdošanu kā lietu kopību. Katram kreditoram ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām.

Turklāt, Maksātnespējas likuma 113. panta ceturtajā daļā noteikts, ja administrators, izvērtējot saņemtos iebildumus, atzīst tos par pamatotiem, viņš atbilstoši precizē Plānu un paziņo par to iesaistītajām pusēm. Ja administrators saņemtos iebildumus neatzīst par pamatotiem, viņš sniedz motivētu atbildi iesniedzējam.

Līdz ar to, norādāms, ka kreditoriem, saņemot Plānu, ir tiesības Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā izteikt iebildumus, kurus izvērtējot, administrators, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 113. panta ceturto daļu, var atzīt par pamatotiem un precizēt Plānu, vai atzīt tos par nepamatotiem. Papildus norādāms, ka likumdevējs kreditora tiesisko interešu aizsardzībai ir noteicis rīcības modeli gadījumos, ja kreditors nepiekrīt administratora pieņemtajam lēmumam, proti, ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu, apstrīdēt administratora rīcību, vērsties tiesā ar prasību pret administratoru par nodarītajiem zaudējumiem (Maksātnespējas likuma 84. pants).

Ja kreditors un parādnieka pārstāve parādnieka maksātnespējas procesā nav izmantojuši Maksātnespējas likumā noteikto kārtību savu interešu aizsardzībai, neiesniedzot iebildumus administratoram 15 dienu laikā no dienas, kad Plāns bija nosūtīts, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, atzīstams, ka kreditori, t.sk. kreditors un parādnieka pārstāve, ir izteikuši piekrišanu par Plānā norādītajam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 114. panta piektajai daļai administrators uzsāk parādnieka mantas pārdošanu atbilstoši Plānā ieteiktajam pārdošanas veidam ne agrāk kā divas nedēļas pēc Plāna nosūtīšanas kreditoriem, parādnieka pārstāvim un galviniekam, bet ne vēlāk kā nedēļu pēc tam, kad Plāns uzskatāms par saskaņotu.

Norādāms, ka administratoram ir saistoši likumā noteiktie termiņi, kas noteikti ar mērķi nodrošināt savlaicīgu maksātnespējas procesa norisi un novērst maksātnespējas procesa novilcināšanu. Turklāt administrators konkrētā maksātnespējas procesā izvēlas veicamo pasākumu kopumu, lai sekmīgi īstenotu maksātnespējas procesa mērķus. Šajā sakarā norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajai daļai, maksātnespējas procesa mērķis ir segt kreditoru prasījumus, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Vadoties no šī aspekta, nerodas šaubas, ka kreditoru interesēs ir realizēt parādniekam piederošo mantu maksātnespējas procesā tā, lai pēc iespējas lielākā apmērā atgūtu parādnieka līdzekļus, un no tiem segtu kreditoru prasījumus.

Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 113. panta septītajai daļai, ja nav iespējama Plāna izpilde, administrators nekavējoties informē par to kreditorus, nosūtot precizēto Plānu. Precizēto Plānu saskaņo šā panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā. Ievērojot minēto, norādāms, ka administrators bija tiesīgs uzsākt parādnieka mantas pārdošanu atbilstoši Plānā norādītajam, jo kreditori nav izteikuši iebildumus Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā. Gadījumā ja, nav iespējama Plāna izpilde, administrators ir tiesīgs apturēt Plāna izpildi līdz jauna Plāna izstrādāšanai un saskaņošanai, precizējot Plānu Maksātnespējas likumā noteiktajā kartībā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 72. panta pirmo daļu, par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku atzīstamas šādas personas: 1) parādnieka dalībnieki (akcionāri) vai personālsabiedrības biedri, pārvaldes institūciju locekļi; 2) prokūrists un komercpilnvarnieks; 3) persona, kura sastāv ar parādnieka dibinātāju, dalībnieku (akcionāru) vai personālsabiedrības biedru, pārvaldes institūciju locekļiem laulībā, radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei; 4) kreditors, kas atrodas vienā koncernā ar parādnieku. No iesniegumā minētā izriet, ka parādniekam ir tikai viens dalībnieks, kurš vienlaicīgi ir arī ieinteresētā persona saskaņā ar Maksātnespējas likuma 72. panta pirmās daļas 1. punktu. Turklāt, arī parādnieka kreditora valdes loceklis iespējams ir atzīstams par ieinteresēto personu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 72. panta pirmās daļas 2. punktu.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, pastāv risks, ka kreditors un parādnieka dalībniece maksātnespējas procesā varētu darboties pretēji parādnieka un kreditoru kopuma interesēm. Līdz ar to, kreditors un parādnieka dalībniece būtu pakļaujami ierobežojumiem, ko rada ieinteresētās personas statuss. Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka administratoram būtu jāizvērtē, vai parādnieka dalībniece un kreditora valdes loceklis nav personiski vai mantiski ieinteresēti parādnieka maksātnespējas procesā, un tikai tad būtu jāpieņem lēmumu par parādnieka Plāna grozīšanu, ievērojot iesniegumā minētos priekšlikumus.

Maksātnespējas likuma XIX nodaļā noteikts, kādos gadījumus pieļaujama pāreja no juridiskās personas maksātnespējas procesa uz TAP. Maksātnespējas likuma 107. panta pirmajā daļā noteikts, ka TAP parādniekam piemērojams, ievērojot ĀTAP noteikumus.

Šādā gadījumā iesniegt pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, TAP pasludināšanu, kā arī izstrādāt TAP pasākumu plānu ir tiesīgi: 1) parādnieka pārstāvis; 2) administrators; 3) pret parādnieku citā dalībvalstī uzsāktajā Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 3. panta 1. punktā noteiktajā maksātnespējas procedūrā iesaistītais administrators; 4) kreditors vai kreditoru grupa.

Savukārt Maksātnespējas likuma 107. panta otrajā daļā noteikts, ka TAP pasākumu plāns uzskatāms par atbalstītu, ja to saskaņojis šā likuma 42. panta trešajā daļā noteiktais kreditoru vairākums. TAP mērķis ir atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības, ja parādnieks nonācis finansiālās grūtībās. Minētā mērķa īstenošanai jāizstrādā TAP pasākumu plāns, kas jāsaskaņo ar kreditoru vairākumu.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka administratoram jāpieņem lēmums par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu un TAP pasludināšanu, izvērtējot parādnieka spējas TAP laikā turpināt veikt aktīvu saimniecisko darbību, maksāt TAP izdevumus un izpildīt TAP pasākumu plānā paredzētos maksājumus kreditoriem.

Papildus norādāms, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Naudas līdzekļi, kas saņemti juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā par ieķīlātās mantas iznomāšanu, tāpat kā līdzekļi, kas tiktu saņemti ieķīlātās mantas pārdošanas rezultātā, ir novirzāmi nodrošinātā kreditora prasījuma apmierināšanai, ja uz tiem attiecināma ķīlas tiesība.

Vai naudas līdzekļi, kas saņemti nekustamo īpašumu iznomāšanas rezultātā (nomas maksa) novirzāmi: a) ar komercķīlu nodrošinātā kreditora prasījuma segšanai; b) ar hipotēkām nodrošinātā kreditora prasījuma segšanai; c) maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanai Maksātnespējas 118. pantā noteiktajā kārtībā?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajai daļai juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Tātad šīs normas mērķis ir primāri sekmēt kreditoru aizsardzību.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts administratora pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Tādējādi administratora darbībām, tai skaitā, rīcībai kreditoru prasījumu apmierināšanā, jābūt likumīgām un efektīvām, ievērojot maksātnespējas procesa principus: tiesību saglabāšanas, saistību izpildes, procesa efektivitātes un apgrozības ātruma (Maksātnespējas likuma 6. panta 1., 4., 5., 6. punkts).

Parādnieka mantas iznomāšana ir Maksātnespējas likuma 67. panta 8. punktā speciāli paredzēta maksātnespējas procesa ietvaros veicama darbība kreditoru kopuma interesēs, kas pamatojama ar nepieciešamību efektīvi izmantot maksātnespējas procesa ietvaros patērēto laiku, tostarp, lai gūtu augļus un novērstu zaudējumu rašanos kreditoriem līdz parādnieka mantas pārdošanai. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minēto tiesību īstenošana ir pamatota tiktāl, ciktāl tā atbilst likumīga un efektīva maksātnespējas procesa norisei, tostarp, kreditoru interesēm un ciktāl tā nepieciešama finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildes veicināšanai.

Atbilstoši Civillikuma 855. panta otrajai daļai auglis šaurākā nozīmē ir viss tas, ko no lietas dabū vai nu kā tās dabiskos ražojumus, vai kā ienākumus, ko tā nes sakarā ar sevišķām tiesiskām attiecībām; pirmā gadījumā augļus sauc par dabiskiem, otrā - par civīliem. Pie pēdējiem skaitāmi nomas un īres maksas un kapitāla procenti. Pamatojoties uz norādīto, nomas maksa minētā panta izpratnē ir uzskatāma par lietas augļiem, kas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 4. punktu ietilpst parādnieka mantas sastāvā.

Vienlaikus ņemot vērā arī Civillikuma 1290. pantā noteikto ķīlas atbildības apmēru, saņemtie maksājumi par ieķīlātās mantas iznomāšanu ir iekļaujami parādnieka ieķīlātajā mantā. Tādēļ, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, naudas līdzekļi, kas saņemti juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā par ieķīlātās mantas iznomāšanu, tāpat kā līdzekļi, kas tiktu saņemti ieķīlātās mantas pārdošanas rezultātā, ir novirzāmi nodrošinātā kreditora prasījuma apmierināšanai, ja uz tiem attiecināma ķīlas tiesība.

Ņemot vērā, ka parādnieka ieķīlātās mantas nomas maksa tāpat kā līdzekļi, kas tiktu iegūti ieķīlātās mantas pārdošanas rezultātā, ir nošķirami no parādnieka neieķīlātās mantas, arī ieķīlātās mantas nomas maksa ir izlietojama vien to izmaksu segšanai, kas radusies, lai realizētu ieķīlāto mantu, proti, Maksātnespējas likuma 170. panta otrajā daļā paredzētie izdevumi maksātnespējas procesa nodrošināšanai vispārēji nebūtu sedzami no līdzekļiem, kas saņemti par ieķīlātās mantas iznomāšanu.

No minētā vienlaikus izriet, ka administratoram ir jāvienojas ar nodrošināto kreditoru arī par ieķīlātā īpašuma iznomāšanas, kā arī uzturēšanas izmaksu segšanas kārtību līdz mantas pārdošanai, jo gadījumā, ja nodrošinātais kreditors nepiekrīt segt uzturēšanas izmaksas, kas radušās mantu iznomājot līdz tās realizācijai, tās būtu jāsedz no pārējās parādnieka mantas, kas ir pretrunā ar nenodrošināto kreditoru interesēm. Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 168. panta trešajā daļā paredzēta iespēja procesu finansēt no to personu līdzekļiem, kuru interesēs ir maksātnespējas procesa vešana.

Līdz ar to gadījumos, kuros visa parādnieka manta ir ieķīlāta par labu nodrošinātajiem kreditoriem un maksātnespējas process ir primāri nodrošinātā kreditora interesēs, administratoram būtu jāmēģina vienoties ar nodrošinātajiem kreditoriem arī par maksātnespējas procesa nodrošināšanai nepieciešamo izmaksu segšanu.

Augļi no parādnieka ieķīlātās mantas nav uzskatāmi par atgūto mantu Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē.

Pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 96. un 97. punktu, celta prasība tiesā par starp parādnieku un trešo personu noslēgtā bezatlīdzības darījuma atzīšanu par spēkā neesošu. Minētais bezatlīdzības darījums paredzēja tiesības trešajai personai lietot Parādniekam piederošo ieķīlāto mantu. Tiesvedības laikā starp pusēm tika noslēgts izlīgums un panākta vienošanās, ka trešā persona ir tiesīga lietot parādnieka mantu par atlīdzību līdz tās pārdošanai.

Vai maksa par mantas lietošanu ir atzīstama par atgūto mantu Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē?

Maksātnespējas likuma 96. panta pirmā daļa noteic administratoram pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai četrus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem; triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 97. pants noteic administratoram pienākumu apstrīdēt parādnieka noslēgtos bezatlīdzības darījumus.

No Vēstulē minētajiem faktiem var secināt, ka konkrētajā gadījumā parādnieks ar trešo personu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas bija vienojies par parādniekam piederošās ieķīlātās mantas nodošanu lietošanā. Proti, parādnieks bija ļāvis lietot savu mantu, neprasot par to atlīdzību, kas pēc darījuma būtības atbilst patapinājuma līguma noslēgšanai. Esat izpildījis Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu un apstrīdējis konkrēto darījumu. Tiesvedība tika izbeigta, pamatojoties uz noslēgto izlīgumu, un tādējādi ir pamats secināt, ka konkrētais strīds tika atrisināts. Savukārt parādnieka un trešās personas labprātīgi noslēgtā vienošanās ir papildu darbība, kas veikta pēc darījuma apstrīdēšanas pabeigšanas un strīda izšķiršanas.

Vēršam uzmanību, ka atgūtās mantas uzskaitījums detalizēti sniegts Maksātnespējas likuma 93. pantā. Attiecīgi, vērtējot minētajā pantā norādīto, secināms, ka tas attiecas uz gadījumiem, kad parādnieka manta tiek atprasīta no citām personām. Savukārt ar jēdzienu "prasījuma tiesības" ir saprotamas civilprocesuālas tiesības. Minēto par pamatotu atzinusi arī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa 2012. gada 27. augusta lēmumā lietā Nr. C28411712.

Minētais pamatots ar faktu, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrajai daļai no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas un atgūšanas administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību 10 procentu apmērā no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Proti, šīs atlīdzības apmērs ir tieši atkarīgs no administratora darba rezultātiem jeb spējas izmantot savas profesionālās zināšanas, tas ir, jo vairāk naudas līdzekļus tas spēj atgūt, veicot aktīvas darbības Maksātnespējas likuma 93. pantā norādītās mantas atgūšanai, un novirzīt saņemtos naudas līdzekļus kreditoru prasījumu apmierināšanai, jo lielāku atlīdzību tam ir iespējams nopelnīt. Proti, administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību, ja ir veicis kādas darbības ar mērķi atgūt parādniekam tiesiski pienākošos naudas līdzekļus vai mantu, un tieši administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu tam, ka parādniekam tiek atmaksāti viņam piederošie naudas līdzekļi vai atgriezta cita manta, kura bez tiesiska pamata bijusi atsavināta no parādnieka mantas.

Būtiski, ka no vēstulē norādītā pirmšķietami secināms, ka manta jau sākotnēji bija Parādnieka īpašumā un strīds bija tikai par konkrētā darījuma, ar kuru manta nodota trešajai personai bezatlīdzības lietošanā, atzīšanu par spēkā neesošu. Proti, tā kā starp parādnieku un trešo personu bija noslēgts bezatlīdzības līgums, tad arī naudas līdzekļi no trešās personas par mantas lietošanu konkrētajā gadījumā nebija atgūstami, bet bija apstrīdams bezatlīdzības darījums.

Attiecībā uz naudas līdzekļiem, kurus parādnieks saņem, pamatojoties uz vienošanos, kas noslēgta pēc konkrētās tiesvedības izbeigšanas, norādāms turpmākais.

Maksātnespējas likuma 143. panta pirmajā daļā kopsakarā ar šā likuma 92. pantu noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, tai skaitā, naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu atgūtā manta, augļi, kas iegūti no parādnieka juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta, kā arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesā.

Savukārt Civillikuma 855. pantā noteikts, ka nomas maksa, kuru iegūst no galvenās lietas, ir uzskatāma par civiltiesiskiem augļiem. Atbilstoši Civillikuma 1302. pantā noteiktajam ķīlas tiesība uz atsevišķu lietu aptver arī tās augļus, kas vēl ir, ceļot prasību pret atbildētāju vai kas vēlāk radušies. Ievērojot minētajās Civillikuma normās noteikto, jāsecina, ka nodrošinātā kreditora ķīlas tiesība aptver arī nomas maksu, kuru parādnieks saņem, iznomājot ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka augļi no parādnieka ieķīlātās mantas nav uzskatāmi par atgūto mantu Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē. Attiecīgi augļi, kas saņemti par ieķīlātā nekustamā īpašuma lietošanu (pēc būtības - noma), ir jārealizē atbilstoši kārtībai, kādu Maksātnespējas likums paredz administratoram gadījumos, kad saņemti naudas līdzekļi, kas pienākas nodrošinātajam kreditoram.

Kreditora, kurš izvēlējies mantu paturēt sev, prasījums tiek samazināts par mantas sākumcenu, līdz ar to arī administratora atlīdzība ir aprēķināma no konkrētās mantas sākumcenas.

1) vai ieskaita gadījumā kreditora prasījums pret sabiedrību tiek samazināts par naudas summu, par kādu bija plānots pārdot debitora parādu (piemēram, par 500 euro) vai arī par naudas summu, kas atbilst tiesas spriedumā noteiktajai kopējai prasījuma summai pret debitoru, piemēram par 10 000 euro?

2) vai ieskaita gadījumā kreditoram rodas pienākums segt ar debitora parāda piedziņu saistītās izmaksas saskaņā ar administratora sastādīto aprēķinu (šobrīd saistībā ar debitora parāda piedziņu ir bijušas tiesas sniegto pakalpojumu izmaksas, kancelejas izmaksas, zvērināta tiesu izpildītāja izmaksas par lēmuma nodošanu izpildei, administratora transporta izmaksas sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm, u.c. izmaksas)?

3) vai ieskaita gadījumā administratoram ir tiesības uz atlīdzību? Ja ir tiesības, tad kādā apmērā?

[1] Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā noteikts - ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

Jānorāda, ka Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā regulētā parādnieka mantas realizēšanas procedūra nav uzskatāma par ieskaitu. Saskaņā ar Civillikuma 1846. pantu ar ieskaitu jāsaprot prasījuma dzēšana ar pretprasījumu. Ieskaita veikšanai prasījumiem ir jābūt abpusīgiem, tas ir, pretēji vērstiem.118 Savukārt Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā noteiktā situācija neparedz parādnieka prasījuma tiesību pret kreditoru esamību, bet paredz kreditora prasījuma samazinājumu, pamatojoties uz konkrētas parādnieka mantas atsavināšanu par labu attiecīgajam kreditoram.

No Maksātnespējas likuma 111. panta konstrukcijas un šī panta septītās daļas izriet, ka regulētā situācija ir uzskatāma par "izņēmuma" gadījumu, kad parādnieka manta vai tās tirgus vērtība ir tāda, ka to nav bijis iespējams pārdot, vai tās pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, proti, mantas pārdošana nav atbilstoša procesa efektivitātes principam. Minētajā tiesību normā ir noteikta procesuāla kārtība, kas administratoram jāievēro šādā situācijā. Tas ir, administratoram, ievērojot kreditoru vienlīdzības principu, par konkrētās mantas izslēgšanu no mantas pārdošanas plāna jāpaziņo visiem kreditoriem, un visus kreditorus jāuzaicina paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Gadījumā, ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev konkrēto mantu, administratoram jārīko izsole starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Attiecīgi tā kreditora, kurš mantu ir ieguvis savā īpašumā, prasījums ir samazināms.

Attiecībā uz apmēru, kādā samazināms kreditora prasījums kreditoram, kurš parādnieka mantu ir paturējis sev, norādāms turpmākais.

Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā expressis verbis noteikts, ka administrators uzaicina kreditorus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 11. punktu administratoram jānodrošina parādnieka mantas novērtēšana, savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 113. panta pirmajai daļai mantas vērtība ir jāatspoguļo parādnieka mantas pārdošanas plānā vai ziņojumā par parādnieka mantas neesamību (Maksātnespējas likuma 112. panta pirmās daļas 1. punkts). Attiecīgi šī naudas summa ir uzskatāma par sākumcenu, un par šādu naudas apmēru ir samazināms tā kreditora prasījums, kurš mantu ir paturējis sev.

Jānorāda, ka administratora pienākums saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 1. punktā nostiprināto procesa efektivitātes principu ir realizēt parādnieka mantu par pēc iespējas augstāku cenu. Vienlaikus administratoram, nosakot realizējamās mantas sākumcenu, ir jāņem vērā objektīvi faktori, kas var ietekmēt mantas vērtību. Gadījumā, kad parādnieka manta ir debitora parāds, administratoram būtu objektīvi jāizvērtē parāda atgūšanas iespējamība, jo tas ir būtiskākais faktors, kas ietekmē šādas mantas vērtību.

[2] Maksātnespējas likuma 170. panta otrajā daļā noteikts to izdevumu loks, kas iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos. Tajā skaitā minētās tiesību normas 10. punktā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos iekļaujami izdevumi, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir no finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka mantas pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu parādnieka manta ir arī manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām (atgūtā manta). Līdz ar to izdevumi, kas radušies, lai realizētu parādnieka prasījuma tiesības pret trešajām personām, tādējādi vairojot parādnieka mantu, ir tieši saistīti ar juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķi, un ir pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 168. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tas ir, administratora atlīdzību un procesa izdevumus, sedz no parādnieka mantas. Tātad secināms, ka izdevumi, kas radušies, lai realizētu parādnieka prasījuma tiesības pret debitoru, ir sedzami no visa parādnieka mantas kopuma, un kreditoram, kurš izvēlējies debitora parādu paturēt sev saskaņā ar Maksātnespējas likuma 111. panta septītās daļas noteikumiem, šie izdevumi nav jāsedz.

[3] Jautājumi par administratora atlīdzību juridiskās personas maksātnespējas procesā regulēti Maksātnespējas likuma 169. pantā. Vispārīgi par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas.

Kā tas norādīts iepriekš, prasījuma tiesības pret debitoru ir uzskatāmas par atgūto mantu maksātnespējas procesā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 168. panta otrās daļas 1. un punktu administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību no atgūtās mantas 10 procentu apmērā no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Jānorāda, ka, piemērojot Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā nostiprināto procedūru, kreditoriem netiek izmaksātas reālas naudas summas, līdz ar to naudas summas apmērs, no kā ir aprēķināma administratora atlīdzība, ir nosakāms, ievērojot minētajā tiesību normā noteikto. Proti, ir noteikts, ka tā kreditora, kurš izvēlējies mantu paturēt sev, prasījums tiek samazināts par mantas sākumcenu, līdz ar to arī administratora atlīdzība ir aprēķināma no konkrētās mantas sākumcenas, kas, kā tas norādīts iepriekš, ir nosakāma, ievērojot procesa efektivitātes principu un objektīvus ar konkrēto mantu saistītus kritērijus.

Kā nodrošinātajam kreditoram, tā arī administratoram nav piešķirtas tiesības ierobežot personu pirmtiesību izmantošanu.

1) vai administratoram ir pienākums atcelt izsludināto izsoli un pārdot nekustamo īpašumu lauksaimniecības produktu ražotājam no nekustamā īpašuma atrašanās vietas administratīvās teritorijas, ja administrators ir saņēmis attiecīgu piedāvājumu par pirmtiesību izlietošanu? Vai izsole ir jāatceļ, ja administrators pirms izsoles izsludināšanas bija ievietojis attiecīgās pašvaldības portālā sludinājumu par nekustamā īpašuma pārdošanu, bet neviens nepieteicās?

2) vai attiecībā uz ieķīlāto mantu ir realizējamas pirmpirkuma tiesības atbilstoši Maksātnespējas likuma 126. pantam?

[1] Apskatot Maksātnespējas likuma XXIII nodaļu sistēmiski, gan Maksātnespējas likuma 124. panta otrās daļas, gan turpmāko XXIII nodaļā ietverto tiesību normu mērķis ir atsevišķi izdalīt lauksaimniecības produktu ražotāja mantas pārdošanas kārtību, ņemot vērā šī saimnieciskās darbības veida specifiku. Proti, lauksaimniecības produktu ražotāja mantas pārdošana tiek sākta pēc attiecīgā lauksaimnieciskās darbības perioda beigām, lai pēc iespējas efektīvāk realizētu saražoto vai pārstrādāto lauksaimniecības produkciju (Maksātnespējas likuma 124. panta ceturtā daļa). Lauksaimniecības produktu ražotāja mantu vispirms jāmēģina pārdot kā lietu kopību, turklāt pirmtiesības uz šo lietu kopību ir personai, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai pārstrādi un kuras īpašumā ir zemesgabals, kas robežojas ar parādniekam piederošo zemesgabalu (Maksātnespējas likuma 125. panta pirmā un otrā daļa). Šādas specifiskas kārtības ievērošana, pārdodot lauksaimniecības produktu ražotāja mantu, nodrošina ieguvumu gan kreditoriem, gan potenciālajiem pircējiem, jo tiek pārdots potenciāli darbspējīgs bizness, savukārt par šāda darbspējīga biznesa pārdošanu saņemtie līdzekļi ir lielāki nekā gadījumā, ja tiek pārdotas atsevišķas parādnieka mantas vienības.

Maksātnespējas likuma 125. panta ceturtajā daļā noteikts, ja mēneša laikā no piedāvājuma izteikšanas dienas pirkt pārdodamo lietu kopību nepiesakās persona, kas atbilst šā panta otrās daļas nosacījumiem, lietu kopību pārdod šajā likumā noteiktajā vispārējā kārtībā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 126. panta pirmo daļu, ja šā likuma 125. pantā paredzētajā kārtībā netiek pārdota lauksaimniecības produktu ražotāja manta kā lietu kopība, šā lauksaimniecības produktu ražotāja mantu var pārdot šajā likumā paredzētajā vispārējā kārtībā. Tā paša panta otrajā daļā noteikts, ka, pārdodot lauksaimniecības produktu ražotājam piederošo nekustamo īpašumu, kas tiek izmantots lauksaimniecības produktu ražošanā vai pārstrādē, pirmtiesības pirkt šo īpašumu par sertificēta nekustamā īpašuma vērtētāja noteikto novērtējuma cenu ir lauksaimniecības produktu ražotājam no nekustamā īpašuma atrašanās vietas administratīvās teritorijas.

No minētajām normām secināms, ka administratoram, rīkojot izsoli gadījumā, ja tiek pārdota juridiskās personas - lauksaimniecības produktu ražotāja manta, ir jāņem vērā Maksātnespējas likuma speciālie noteikumi lauksaimniecības produktu ražotāja mantas pārdošanai, vispirms to piedāvājot kā lietu kopību noteiktam personu lokam. Līdz ar to, ja mantu kā lietu kopību nav pieteicies iegādāties Maksātnespējas likuma 125. panta otrajā daļā minētais subjekts, pirms piedāvājuma izteikšanas iegādāties lauksaimniecības produkta ražotājam piederošo nekustamo īpašumu lauksaimniecības produktu ražotājam no nekustamā īpašuma atrašanās vietas administratīvās teritorijas, nepieciešams izsludināt mantas kā lietu kopības izsoli.

Tā kā Maksātnespējas likuma 126. pantā nav noteikts konkrēts termiņš, kādā persona tiesīga izmantot savas pirmtiesības iegādāties lauksaimniecības produktu ražotājam piederošo nekustamo īpašumu, ievērojams saprātīgs termiņš. Civilprocesa likuma izpratnē saprātīgs termiņš ir tāds termiņš, "kura laikā var reāli izpildīt attiecīgu procesuālu darbību" (sk. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 108. lpp.). Tā kā likumdevējs analoģiskā situācijā (Maksātnespējas likuma 125. pants) noteicis, ka saprātīgs termiņš, kurā iespējams pieteikties iegādāties mantu kā lietu kopību, ir mēnesis, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, arī personām, kurām ir pirmtiesības iegādāties nekustamo īpašumu, ir tiesības pieteikties mēneša laikā.

Pēc mēneša termiņa beigām personas zaudē pirmtiesības uz mantas iegūšanu un tām ir tiesības pieteikties dalībai izsolē, kā jebkuram citam, iemaksājot nodrošinājumu. Savukārt, ja administrators saņēmis pirmtiesību izlietošanas piedāvājumu pēc šo tiesību izlietošanas termiņa beigām, nav saskatāms tiesisks pamats pārtraukt izsoli.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka, pretēji iesniegumā minētajam, ne Maksātnespējas likuma 125. pantā, ne 126. pantā nav tieši noteikts administratora pienākums nosūtīt piedāvājumus pirkt lauksaimniecības produktu ražotāja mantu personām, kurām uz to ir pirmtiesības. No Maksātnespējas likuma 125. panta ceturtās daļas var secināt administratora pienākumu izteikt piedāvājumu pirkt pārdodamo lietu kopību, tomēr nav noteikts piedāvājuma izteikšanas veids.

Saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta pirmo daļu oficiālais izdevums "Latvijas Vēstnesis" ir Latvijas Republikas oficiālais izdevums, un tajā publicētā informācija ir oficiāla publikācija. Informāciju oficiālajā izdevumā publicē elektroniski šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tīmekļa vietnē www.vestnesis.lv.

Savukārt Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta otrajā daļā norādīts, ka oficiālā publikācija ir publiski ticama. Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.

Tādējādi secināms, ka personas, kurām ir pirmtiesības uz lauksaimniecības produktu ražotāja mantu, ar paziņojumu par iespēju izlietot minētās pirmtiesības var iepazīties izdevumā Latvijas Vēstnesis, un šī informācija ir publiski ticama. Līdz ar to, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nosūtot paziņojumu publicēšanai laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", administrators ir izpildījis savu pienākumu izteikt piedāvājumu personām, kurām ir pirmtiesības pirkt lauksaimniecības produkcijas ražotāja mantu.

Vienlaikus norādāms, ka administrators ir īpaši apmācīts speciālists, kuram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to, ja, administratora ieskatā, maksātnespējas procesa mērķi efektīvāk iespējams sasniegt, nosūtot individuālu aicinājumu iegādāties lauksaimniecības produktu ražotājam piederošo mantu personām, kurām uz to ir pirmtiesības, savukārt sludinājumu par nekustamā īpašuma pārdošanu ievietot attiecīgās pašvaldības portālā, administrators ir tiesīgs tā rīkoties.

[2] Atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam Nodrošinātais kreditors savu interešu aizsardzībai var vienoties ar administratoru par mantas pārdošanas veidu, proti, izsolē vai bez izsoles, kā arī par citiem ar mantas pārdošanu saistītiem jautājumiem, piemēram, mantas pārdošanu vienā kopējā vai atsevišķās izsolēs u.c. Tomēr kā nodrošinātajam kreditoram, tā arī administratoram nav piešķirtas tiesības ierobežot personu pirmtiesību izmantošanu. Tāpat arī Maksātnespējas likuma 126. pantā nav norādes, ka minētā norma piemērojama tikai attiecībā uz gadījumiem, kad tiek pārdots lauksaimniecības produktu ražotājam piederošais neieķīlātais nekustamais īpašums.

Līdz ar to secināms, ka, Maksātnespējas likuma 126. panta otrajā daļā minētās pirmtiesības attiecas arī uz lauksaimniecības produktu ražotājam piederošo ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Lai publiskajos reģistros reģistrētu jaunbūvi, ir jāveic normatīvos aktos noteiktās darbības.

Fiziskās personas administrators rīko parādniekam piederošā nekustamā īpašuma, kas sastāv no zemesgabala, izsoli. Pēc izsoles akta apstiprināšanas nekustamā īpašuma ieguvējs ir vērsies pie administratora ar iesniegumu, kurā ietverts lūgums vērsties tiesā ar papildinājumiem par izsoles akta apstiprināšanu, lai nostiprinātu uz ieguvēja vārda uz zemesgabala esošo jaunbūvi - dzīvojamās ēkas pamatus. Vai administratoram ir jāvēršas tiesā ar papildinājumiem par jaunbūves - dzīvojamās ēkas pamatu nostiprināšanu uz ieguvēja vārda?

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka administratora, kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām jāatbilst vienlaikus gan efektivitātes principam, gan jābūt atbilstošām likuma normām.

Maksātnespējas likuma 115. panta pirmā daļa noteic, ja parādnieka manta tiek pārdota izsolē, tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē (...). Nekustamā īpašuma izsoles procedūra ir noteikta Civilprocesa likuma 73. nodaļā.

Iesniegumā norādīts, ka ar tiesas lēmumu nekustamā īpašuma izsoles akts ir apstiprināts un tas ir stājies likumīgā spēkā. No iesniegumā sniegtās informācijas nav saprotams norādītais risinājums par vēršanos tiesā ar papildinājumiem par jaunbūves nostiprināšanu uz ieguvēja vārda. Spēkā esošus tiesas nolēmumus var revidēt Civilprocesa likumā noteiktajos gadījumos sakarā ar jaunatklātajiem apstākļiem atbilstoši Civilprocesa likuma 59. nodaļai un pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdu labošanu atbilstoši Civilprocesa likuma 200. panta nosacījumiem.

Attiecībā uz iesniegumā norādīto apstāklī par jaunbūves - dzīvojamās ēkas pamatu nostiprināšanas uz ieguvējas vārda norādām, ka Civillikuma 968. pants noteic, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu, tomēr speciālie likumi paredz izņēmumus no šī principa. Tāpat ir jāievēro normatīvos aktos noteiktā kārtība par ēku (būvju) reģistrēšanu.

Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1. pantu zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Likuma "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās" 17. panta trešais punkts noteic, ka ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā, pamatojoties uz noteiktā kārtībā apstiprinātu aktu par ēkas (būves) pieņemšanu ekspluatācijā. Savukārt šī paša likuma 25. pants noteic, ka jaunbūves (iesākta būvniecība līdz nodošanai ekspluatācijā) ierakstāmas zemesgrāmatā, pamatojoties uz būvinspekcijas (būvvaldes) izdotu izziņu, kurā norādīts būvniecības tiesiskais pamats un jaunbūves raksturojums. Ņemot vērā iepriekš minēto, norādām, ka, lai publiskajos reģistros reģistrētu jaunbūvi, ir javeic normatīvos aktos noteiktas darbības.

Ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi pārsniegs prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu var atsavināt bez izsoles.

1) vai SIA ir tiesības iesniegt maksātnespējas pieteikumu?

2) aprakstīt iespējamo rīcību maksātnespējas procesa gadījumā, ja zvērināts tiesu izpildītājs un/vai administrators ilgstoši nevarēs pārdot Nekustamo īpašumu?

Ja parādniekam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 60. panta trešo daļu ir konstatējama kāda no šā likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm, tad parādniekam ir ne vien tiesības, bet gan pienākums nekavējoties iesniegt juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu. Savukārt Maksātnespējas likuma 57. panta 5. punktā noteiktā maksātnespējas pazīme pēc būtības uzliek pienākumu valdes loceklim iesniegt maksātnespējas pieteikumu, ja ir iestājušies minētajā normā noteiktie apstākļi, proti, ja parādnieks ilgāk nekā divus mēnešus nav nokārtojis parādsaistības, kurām iestājies izpildes termiņš.

Vienlaikus saistībā ar minēto norādāms, ka par savlaicīgu maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu likumā noteiktajos gadījumos ir paredzēta administratīvā atbildība.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 60. panta ceturto daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesai iesniedz Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā un Civilprocesa likuma 363.³ pantā noteikts parādnieka maksātnespējas procesa pieteikuma saturs.

Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 2. un 4. punktu veic parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju un nekavējoties ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu. Veicot parādnieka mantas inventarizāciju, administrators sagatavo inventarizācijas aktu atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 286 10. punktam, kurā uzskaitīta parādnieka manta. Jebkura parādniekam piederoša manta, kura ir iekļauta parādnieka mantas inventarizācijas aktā un norādīta parādnieka mantas pārdošanas plānā, var tikt pārdota izsolē, ja vien tā atbilst Maksātnespējas likuma 92. panta pirmajā daļā noteiktajai mantai. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta trešo daļu Civilprocesa likumā noteiktās zvērināta tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators.

Maksātnespējas likuma 111. panta septītā daļa noteic, ka gadījumā, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

Jāņem vērā, ka administrators konkrētā maksātnespējas procesā izvēlas veicamo pasākumu kopumu, lai sekmīgi īstenotu maksātnespējas procesa mērķus. Līdz ar to, ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi pārsniegs prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu var atsavināt arī izmantojot pārdošanas sludinājumu alternatīvas.

Turklāt likuma "Par pašvaldībām" 78. pants noteic, ka vietējām pašvaldībām ir pirmpirkuma tiesības, ja pašvaldību administratīvajā teritorijā tiek atsavināts nekustamais īpašums un tas nepieciešams, lai pildītu likumā noteiktās pašvaldību funkcijas, ievērojot teritorijas plānojumā atļauto (plānoto) teritorijas izmantošanu, tiesību aktus, attīstības plānošanas dokumentus un citus dokumentus, kas pamato attiecīgā nekustamā īpašuma nepieciešamību pašvaldības funkciju īstenošanai. Līdz ar to atsevišķos gadījumos ir arī izvērtējama iespēja piedāvāt parādnieka īpašumu iegādāties pašvaldībai, ievērojot Ministru kabineta 2010. gada 28. septembra noteikumus Nr. 919 "Noteikumi par vietējo pašvaldību pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību un termiņiem".

Savukārt atbilstoši Civillikumam vispārējos gadījumos manta, kas palikusi pēc juridisku personas izbeigšanās (Civillikuma 417. pants), un bezīpašnieka manta (Civillikuma 930. panta piezīme) ir piekritīga valstij. Ievērojot minēto, lai konkrētu nekustamo īpašumu atzītu par bezmantinieka vai bezīpašnieka mantu, ir nepieciešams konstatēt tā atbilstību šādas mantas pazīmēm. Lai nekustamu īpašumu varētu atzīt par bezmantinieka mantu atbilstoši Civillikuma 417. pantam, ir nepieciešams, lai juridiska persona, kurai šī manta pieder, būtu beigusi pastāvēt. Savukārt par bezīpašnieka mantu būtu uzskatāma manta, kas nevienam nepieder. Tādējādi arī konkrētajai personai saglabājas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kā arī no īpašuma tiesībām izrietošie pienākumi. Normatīvajos aktos šobrīd nav ietverts tiesisks pamats, lai maksātnespējīgai personai piederošu nekustamo īpašumu atzītu par valstij piekritīgu, pamatojoties uz to, ka tā realizācija konkrētajā brīdī nav iespējama. Savukārt administratora pilnvaras maksātnespējas procesā izbeidzās vienlaikus ar maksātnespējas procesa izbeigšanu, kas ierobežo administratora iespējas iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskā fakta konstatēšanu - parādnieka mantas atzīšanu par bezīpašnieka mantu atbilstoši Civilprocesa likuma 288. panta trešajai daļai pēc juridiskās personas izslēgšanas no attiecīgā publiskā reģistrā.

Izmaksas

Jebkuras izmaksas juridiskās personas maksātnespējas procesā noris tikai saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Minētais vienlaikus nozīmē, ka tiesas izdevumu iekļaušana parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās negarantē šo izdevumu nekavējošu atmaksu, jo to izmaksa ir pieļaujama tikai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

No iesnieguma izriet, ka ar tiesas spriedumu nospriests piedzīt no parādnieka ar lietas vešanu saistītos izdevumus un noteikts termiņš to labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir pamats izpildīt minēto spriedumu, tādējādi faktiski apejot Maksātnespējas likumā[1] noteikto izdevumu segšanas kārtību.

Saskaņā ar likumu "Par tiesu varu"[2] tiesas spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms. Šādam tiesas spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

Ar jēdzienu "nekavējoties" ir jāsaprot tūlītējas darbības, kuras administrators veic bez liekas kavēšanās. Turklāt ar nekavējošu izpildi Civilprocesa likuma izpratnē saprot iespēju to izpildīt saprātīgi īsā termiņā pēc nosacījuma iestāšanās.^{^[3]}

Tajā pašā laikā nekavējošā izpilde ir cieši saistīta ne tikai ar Maksātnespējas likumā noteikto administratora pienākumu nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi[4], bet arī labticības principu, kas noteic, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā.[5]

Attiecībā par tiesas sprieduma izpildi, ar kuru no Parādnieka ir piedzīti ar lietas vešanu saistītie izdevumi, jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likumam[6] juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likums noteic[7], ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Savukārt, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tad tās var finansēt no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.[8]

Saskaņā ar Maksātnespējas likumu[9] administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.[10] Turklāt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas.[11]

Tāpat no Maksātnespējas likuma[12] izriet administratora pienākums nodrošināt juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu gaitu, ziņot kreditoriem par juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

Konkrētajā gadījumā ar lietas vešanu saistītie izdevumi Parādnieka maksātnespējas procesa laikā radušies, administratoram ceļot prasību tiesā saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto administratora pienākumu[13], līdz ar to tie ir iekļaujami Parādnieka maksātnespējas procesa izdevumos, kas izriet arī no Civilprocesa likuma noteikumiem[14]. Minētais papildus sasaucas ar Maksātnespējas likumā noteikto[15], ka izdevumi, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu, ir iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos.

Līdz ar to, neraugoties uz apstākli par tiesas sprieduma izpildes obligāto raksturu, kā arī maksātnespējas procesa izmaksu prioritāti pār citiem maksājumiem, tomēr jāņem vērā, ka jebkuras izmaksas juridiskās personas maksātnespējas procesā noris tikai saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto kārtību.[16] Minētais vienlaikus nozīmē, ka tiesas izdevumu iekļaušana parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās negarantē šo izdevumu nekavējošu atmaksu, jo to izmaksa ir pieļaujama tikai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.[17]

Vienlaikus būtiski norādīt, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas neparedz sprieduma izpildes lietvedības uzsākšanu pret parādnieka mantu vai naudas līdzekļiem.[18]

[1] Maksātnespējas likuma 117. un 118. pants.

[2] Likuma "Par tiesu varu" 16. panta otrā un ceturtā daļa.

[3] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 26. septembra spriedums Nr. SKC-1948/2014.

[4] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts.

[6] Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 168. panta pirmā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa.

[9] Maksātnespējas likuma 117. panta pirmā daļa.

[10] Maksātnespējas likuma 118. pants.

[11] Maksātnespējas likuma 118. panta pirmā daļa.

[12] Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 4. punkts.

[13] Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts.

[14] Civilprocesa likuma 363.¹³ panta desmitā daļa.

[15] Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punkts.

[16] Maksātnespējas likuma 117. un 118. pants.

[17] Maksātnespējas likuma 117. un 118. pants.

[18] Maksātnespējas likuma 63. panta otrā daļa un Civilprocesa likuma 552.¹ panta sestā daļa.

Ievērojot juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un depozīta iemaksas mērķi secināms, ka tiesiskais regulējums neparedz kreditoram iespēju atgūt samaksāto depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā no esošās vai bijušās uzņēmuma valdes tā iemesla dēļ, ka Maksātnespējas likums noteic pienākumu parādniekam iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Iesniegumā lūgts skaidrot, ja kreditors iesniedz tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ir iespējams atgūt samaksāto depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā no esošās vai bijušās uzņēmuma valdes sakarā ar parādnieka pienākumu iesniegt šādu pieteikumu.^{^[1]}

Juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt kreditors vai kreditori, ja pastāv kāda no Maksātnespējas likumā noteiktajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm.[2] Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem[3], tiesa pasludina juridiskās personas maksātnespējas procesu, ja tā pieteikuma izskatīšanas dienā konstatē pieteikumā norādīto maksātnespējas procesa pazīmi.

Norādāms, ka tiesa konstatē objektīvi pastāvošu maksātnespējas subjekta nespēju pildīt savas saistības un, pasludinot maksātnespējas procesu, aizsargā finansiālās grūtībās nonākušā komersanta un tā kreditoru interešu samērošanu. Līdz ar to maksātnespējas process ir nepieciešams, lai apstākļos, kad parādniekam ir ierobežotas iespējas apmierināt savu kreditoru prasījumus, administrators veiktu Maksātnespējas likumā paredzēto pasākumu kopumu kreditoru prasījumu apmierināšanai, tostarp pārdotu parādnieka aktīvus.

No iepriekš minētā izriet, ka maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana nav civiltiesiska strīda izšķiršanas veids, bet gan līdzeklis, lai konstatētu objektīvi pastāvošu maksātnespējas subjekta nespēju pildīt savas saistības un veicinātu finansiālās grūtībās nonākušā komersanta un tā kreditoru interešu samērošanu.

Savukārt depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā ir priekšnoteikums juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai tiesā[4] un depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.[5]

Ievērojot juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un depozīta iemaksas mērķi secināms, ka tiesiskais regulējums neparedz kreditoram iespēju atgūt samaksāto depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā no esošās vai bijušās uzņēmuma valdes tā iemesla dēļ, ka Maksātnespējas likums noteic pienākumu parādniekam iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Papildus jānorāda, ka esošās vai bijušās uzņēmuma valdes rīcība maksātnespējas procesā tiek izvērtēta zaudējumu nodarīšanas parādniekam kontekstā. Proti, Maksātnespējas likums noteic administratora pienākumu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.^{^[6]}

Tai pat laikā jāņem vērā, ka Maksātnespējas likums paredz nosacījumus[7], kuriem iestājoties, depozīts ir atmaksājams juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam. Proti, maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs iesniegumu Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz pēc tam, kad ir iestājies kāds no šādiem apstākļiem[8]:

1) stājies spēkā tiesas nolēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, ja juridiskās personas maksātnespējas process netiek pasludināts;

2) stājies spēkā tiesas lēmums par maksātnespējas procesa pieteikuma atstāšanu bez virzības, ir beidzies norādīto trūkumu novēršanas termiņš, un tie nav novērsti;

3) stājies spēkā tiesas lēmums par atteikšanos pieņemt maksātnespējas procesa pieteikumu;

4) kreditoriem ir nosūtīts paziņojums par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi, ja juridiskās personas maksātnespējas process tiek finansēts no parādnieka līdzekļiem;

5) beidzies saskaņošanas termiņš ziņojumam par mantas neesamību, ja kreditori nolēmuši turpināt juridiskās personas maksātnespējas procesu, izmantojot citu finansēšanas avotu.

[1] Maksātnespējas likuma 60. panta trešā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 60. panta pirmās daļas 1. punkts.

[3] Civilprocesa likuma 363.¹³ otrā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 62. panta pirmā daļa un Civilprocesa likuma 363.² panta otrā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 62. panta otrā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts.

[7] Maksātnespējas likuma 62. panta ceturtā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 62. panta ceturtā un astotā daļa un Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumu Nr. 88 "Kārtība, kādā iemaksā un izmaksā depozītu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesā" 6. un 7. punkts.

Nodrošinātā kreditora ķīlas tiesība aptver arī nomas maksu, kuru parādnieks saņem, iznomājot ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai saimnieciskās darbības, kas saistīta ar ieķīlātā nekustamā īpašuma iznomāšanu, rezultātā gūtie līdzekļi ir pārskaitāmi nodrošinātajam kreditoram juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Parādnieka mantas jēdzienā tostarp ietilpst augļi, kas iegūti no parādnieka juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā.[1]

Nomas maksa, kuru iegūst no galvenās lietas, ir uzskatāma par civiltiesiskiem augļiem.[2] Savukārt ķīlas tiesība uz atsevišķu lietu aptver arī tās augļus, kas vēl ir, ceļot prasību pret atbildētāju vai kas vēlāk radušies.[3] Ievērojot minētajās Civillikuma normās noteikto, jāsecina, ka nodrošinātā kreditora ķīlas tiesība aptver arī nomas maksu, kuru parādnieks saņem, iznomājot ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Ievērojot minēto, ja kreditoru prasījumus attiecībā uz ieķīlāto mantu pieteikuši vairāki nodrošinātie kreditori, kreditoru prasījumi būtu apmierināmi, ievērojot Civilprocesa likuma 628. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto kārtību.

Juridiskajā literatūrā attiecībā uz Civilprocesa likuma 628. panta pirmās daļas 4. punkta regulējumu norādīts, ka gadījumā, ja nekustamajam īpašumam ir reģistrēta hipotēka un pēc tam vēl kādas hipotēkas, tad pirmajam hipotekārajam kreditoram būs priekšrocība attiecībā pret pārējiem hipotekārajiem kreditoriem un personām, kam par labu ir reģistrēta atzīme zemesgrāmatā. Pirmās kārtas hipotekārā kreditora priekšrocība izpaudīsies pie naudas sadales par pārdoto nekustamo īpašumu, savukārt pārējiem piedzinējiem un personām, kurām par labu uz nekustamo īpašumu ir nostiprināta atzīme, būs tiesības tikai uz naudas atlikumu pēc pirmās kārtas hipotekārā kreditora prasījuma apmierināšanas.[4]

Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā sākotnēji būtu apmierināms pirmā hipotekārā kreditora prasījums, kuram par labu hipotēka nodibināta agrāk, vispirms galvenā, tad blakus prasījuma apmērā, tādējādi ievērojot Civillikuma 1290. pantā un Civilprocesa likuma 628. panta pirmās daļas 4. punktā paredzētās hipotekārā kreditora pirmtiesības, kā arī Maksātnespējas likuma 116. pantā noteikto nodrošinātā kreditora prasījuma apmierināšanas kārtību.

[1] Maksātnespējas likuma 92. pants.

[2] Civillikuma 855. pants.

[3] Civillikuma 1302. pants.

[4] Civilprocesa likuma komentāri. III Maksātnespējas administrācijas 23.11.2015. vēstule Nr. 1-39/154 53 daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 549. lpp.

Administratoram ir pamats atprasīt atmaksāt valdes loceklim viņam izmaksātās naudas summas, tostarp darba algu, ja pastāv arī pārējās Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 2. punkta pazīmes.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir tiesīgs lūgt atmaksāt pēdējos sešos mēnešos izmaksāto darba algu uzņēmuma valdes loceklim, ja viņš ir gan darbinieks, gan uzņēmuma dalībnieks. Vienlaikus uzņēmumam no 2021. gada ir nodokļu parāds VID.

Viens no administratora galvenajiem pienākumiem, kas kalpo maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanai, ir veikt pasākumus parādnieka mantas atgūšanai,[1] tostarp atgūt naudas summas, ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēdējo sešu mēnešu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, kā arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas (izņemot naudas summas, ko samaksājis administrators juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā), ja parāds samaksāts ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku un nav pildītas citas saistības, kuru izpildes termiņš iestājies pirms ieinteresēto personu saistību izpildes termiņa.[2] Respektīvi ar šo regulējumu tiek novērsta situācija, kad parādnieks, būdams faktiski maksātnespējīgs, pilda saistības pret atsevišķiem preferētiem kreditoriem, vienlaikus nesedzot citu kreditoru prasījumus.[3]

Līdz ar to, lai piemērotu Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 2. punktu, jānoskaidro, vai ir iestājušas visas minētās normas pazīmes:

1) pēdējo sešu mēnešu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas parādu dzēšanai parādnieks ir samaksājis naudu;

2) ir izveidojies parāds, un tas samaksāts ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku;

3) nav pildītas citas saistības, ar kuru izpildes termiņš iestājies pirms ieinteresēto personu saistību izpildes termiņa.

No minētā izriet, ka likumdevējs ir paredzējis aizliegumu noteiktā laika periodā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas vai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas izpildīt saistības pret ieinteresētajām personām, neizpildot saistības pret citiem kreditoriem.[4] Respektīvi šī tiesiskā regulējuma neievērošana rada nepamatotas priekšrocības ieinteresētajām personām.

Svarīgi atzīmēt, ka valdes loceklis ir atzīstams par ieinteresēto personu attiecībā pret parādnieku,[5] kas nozīmē, ka administratoram ir pamats atprasīt atmaksāt valdes loceklim viņam izmaksātās naudas summas, tostarp darba algu, ja pastāv arī pārējās Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 2. punkta pazīmes.

[1] Sk. Maksātnespējas likuma 95. panta otro daļu.

[2] Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 2. punkts.

[3] Sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-202/2018 5. punktu, Latvijas Republikas Senāta 2022. gada 30. novembra spriedumu lietā Nr. C33368021, SKC-1005/2022.

[4] Piemēram, samaksāt nodokļu parādu.

[5] Maksātnespējas likuma 72. panta pirmās daļas 1. punkts.

Situācijā, kad vēl turpinās tiesvedības un naudas atgūšana parādnieka maksātnespējas procesā, administrators nav tiesīgs daļu no atgūtajiem līdzekļiem izmaksāt kreditoriem pirms Maksātnespējas likumā noteiktā nosacījuma iestāšanās.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs parādnieka maksātnespējas procesā daļu no atgūtajiem līdzekļiem izmaksāt kreditoriem pirms Maksātnespējas likumā[1] noteikto nosacījumu iestāšanās (nav pabeigta parādnieka mantas pārdošanas plāna izpilde un sagatavots izmaksu saraksts, kā arī kreditoru prasījumu segšanas plāns)?

2) ja administrators ir tiesīgs veikt daļēju atgūto līdzekļu izmaksu kreditoriem, tad kādā apmērā un, kā kreditori būtu informējami par plānotajām izmaksām (kāda veida dokumenti un, kādos termiņos jāsagatavo)?

3) vai administrators ir tiesīgs daļu no atgūtajiem parādnieka līdzekļiem noguldīt kredītiestādes krājkontā vai depozīta kontā, ja par to tiek saņemti procenti par uzkrājumu? Vai kreditori būtu informējami par noguldījuma veikšanu Maksātnespējas likumā[2] noteiktajā kārtībā?

[1] Atbilstoši Maksātnespējas likumā^{^[3]} noteiktajam, priekšnoteikums maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sastādīšanai ir mantas pārdošanas plāna izpilde, tādējādi radot tiesisko noteiktību.

Vienlaikus ar kreditoru prasījumu segšanas plānu, administratoram ir noteikts imperatīvs pienākums sagatavot un nosūtīt arī procesa izmaksu sarakstu.[4] Līdz ar to, nosūtot kreditoru prasījumu segšanas plānu un galējo maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu, administrators apliecina, ka ir veicis visas bankrota procedūrā plānotās darbības un process pēc kreditoru prasījumu segšanas ir pabeidzams. Minēto paredz arī Maksātnespējas likums, kas noteic administratoram pienākumu 15 dienu laikā pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi (ja nav saņemti kreditoru iebildumi) iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pievienojot paziņojumu par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi.^{^[5]}

Jāuzsver, ka Maksātnespējas likumā noteiktā kreditoru prasījumu segšanas kārtība paredz, ka maksātnespējas procesā prioritāri ir sedzamas visas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.^{^[6]}Līdz ar to priekšlaicīga kreditoru prasījumu segšana var būt ne tikai šķērslis papildu (pēc priekšlaicīgas kreditoru prasījumu segšanas radušos) maksātnespējas procesa izmaksu segšanai, bet šādā gadījumā nemaz nav iespējams precīzi noteikt parādnieka maksātnespējas procesa izmaksu apmēru, kas savukārt liedz veikt jebkādu kreditoru prasījumu segšanu.

Ievērojot minēto secināms, ka situācijā, kad vēl turpinās tiesvedības un naudas atgūšana parādnieka maksātnespējas procesā, administrators nav tiesīgs daļu no atgūtajiem līdzekļiem izmaksāt kreditoriem pirms Maksātnespējas likumā noteiktā nosacījuma iestāšanās.^{^[7]}

Papildus norādāms, ka vienīgie Maksātnespējas likumā paredzētie tiesiskie risinājumi, kas var nodrošināt pēc iespējas ātrāku parādnieka maksātnespējas procesa pabeigšanu, attiecas uz administratora tiesību īstenošanu maksātnespējas procesā, piemēram, cedēt parādnieka prasījumus[8] vai arī attiekties no jebkura veida prasījuma tiesībām vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām.[9] Tomēr jāuzsver, ka atteikšanās no parādnieka prasījuma ir galējs līdzeklis apstākļos, kad prasības uzturēšana nenodrošinās procesa efektivitāti, kā arī ietekmēs Maksātnespējas likumā nostiprinātā mērķa – kreditoru prasījumu apmierināšanu pēc iespējas lielākā apmērā, sasniegšanu. Līdz ar to tikai administratora kompetencē ir lemt par tiesiskajiem risinājumiem, kas ir piemērojami parādnieka maksātnespējas procesā, lai nodrošinātu gan procesa likumību, gan efektivitāti.

[2] Savukārt attiecībā uz administratora tiesībām daļu no atgūtajiem parādnieka līdzekļiem noguldīt kredītiestādes krājkontā vai depozīta kontā norādāms, ka šāda risinājuma piemērošanai pirmšķietami tiesiski šķēršļi nepastāv. Tomēr šis jautājums saistāms ar administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja ekskluzīvu kompetenci, kuras ietvaros administrators izvēlas tiesiskos līdzekļus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Vienlaikus, izvēloties konkrētu tiesisko līdzekli, administrators uzņemas risku (atbildību) segt ar to valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām nodarītos zaudējumus.^{^[10]}Turklāt jautājumam, kas skar administratora rīcību ar parādnieka naudas līdzekļiem, ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē, un par šādu jautājumu ir jāinformē kreditori Maksātnespējas likumā^{^[11]}noteiktajā kārtībā.

[1] Maksātnespējas likuma 117. panta pirmā, otrā un trešā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 81. panta otrā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 117. panta pirmā daļa.

[4] Turpat.

[5] Maksātnespējas likuma 119. panta pirmā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 118. pants.

[7] Maksātnespējas likuma 117. panta pirmā, otrā un trešā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 105. pants.

[9] Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkts.

[10] Maksātnespējas likuma 29. panta otrā daļa.

[11] Maksātnespējas likuma 81. panta otrā daļa.

Administrators speciālistu maksātnespējas procesā pēc nepieciešamības piesaista patstāvīgi, savukārt kreditoru sapulces kompetencē ietilpst speciālistu izmaksu apstiprināšana.

Iesniegumā norādīts, ka Maksātnespējas likuma 170. pantā pie juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumu veidiem nav tieši norādītas parādnieka mantas vērtēšanas izmaksas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta otrās daļas 3. punktu fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksās tiek iekļauti izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas vērtēšanu. Norādīts, ka piemērojot Maksātnespējas likuma 170. pantu kopsakarā ar 172. panta otrās daļas 3. punktu un 168. panta pirmo daļu, par mantas vērtēšanas izdevumiem kreditoru sapulce nav jāsasauc, un vērtēšanas izdevumi sedzami no parādnieka mantas. Savukārt, ja vērtēšanas izdevumiem piemēro Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punktu, maksātnespējas procesa administratoram nav tiesību segt speciālista sniegto pakalpojumu izdevumus (konkrētajā gadījumā pieaicinātais speciālists veic mantas vērtēšanu) bez kreditoru sapulces piekrišanas, kas paildzina mantas pārdošanas termiņu. Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli, kurš regulējums piemērojams juridiskās personas mantas novērtēšanas izdevumiem.

Juridiskās personas maksātnespējas procesā mantas vērtēšanas izdevumiem piemērojams Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punkts, jo juridisko personu maksātnespējas procesā nav izdalītas izmaksas, kas saistītas ar mantas novērtēšanu.

Administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas papildus šajā likumā noteiktajām vispārīgajām administratora tiesībām ir tiesības pieaicināt speciālistus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesu, un ar kreditoru sapulces piekrišanu segt ar to saistītās izmaksas no parādnieka vai citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa līdzekļiem.[1] Administrators pieaicina speciālistu tādu darbību veikšanai, ko nav tiesīgs īstenot pats, piemēram, mantas vērtēšana.

Katrs maksātnespējas process ir individuāls, un tikai administrators var nošķirt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kas ir būtiski nepieciešamas maksātnespējas procesa norises nodrošināšanai un attiecīgi sedzamas nekavējoties, no tām, kuras rodas un ir iespējams segt tikai pēc mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes un kreditoru prasījumu segšanas plāna un izmaksu saraksta sagatavošanas.[2]

Proti, administratoram jāsedz tādas maksātnespējas procesa tekošās izmaksas, kuras nepieciešamas maksātnespējas procesa sekmīgai norisei un ir sedzamas nekavējoties bez kreditoru sapulces iesaistes (piemēram, vēstuļu nosūtīšana, ar mantas saglabāšanu saistītās izmaksas utt.), pretējā gadījumā tas var radīt šķēršļus maksātnespējas procesa sekmīgai norisei vai arī negatīvas sekas, kuru rezultātā maksātnespējas procesa izmaksu apmērs varētu būtiski palielināties. Tomēr tādu izmaksu nekavējošas segšanas nepieciešamību katrā konkrētā gadījumā var izvērtēt tikai administrators.

Minētais netieši attiecas arī uz speciālista pieaicināšanu maksātnespējas procesā. Proti, administrators speciālistu maksātnespējas procesā pēc nepieciešamības piesaista patstāvīgi, savukārt kreditoru sapulces kompetencē ietilpst speciālistu izmaksu apstiprināšana.[3] Lai arī ar speciālista pieaicināšanu radušās izmaksas, ja faktiskie apstākļi to pieļauj, ir sedzamas pēc kreditoru informēšanas par sniegtajiem pakalpojumiem un izmaksu apstiprināšanas, tomēr, ja samaksa ir veicama pirms pakalpojuma saņemšanas, tādā gadījumā administrators var nodot kreditoru sapulces apstiprināšanai šīs izmaksas pēc pakalpojuma saņemšanas. Tādā gadījumā tā ir administratora atbildība, jo kreditoru sapulce var arī nolemt šādas izmaksas nesegt.

[1] Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[3] Informatīvais materiāls efektīvai rīcībai ar parādnieka mantu. Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/media/1217/download .

Ja pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek turpināta tās saimnieciskā darbība un administrators ir nolēmis turpināt darba attiecības ar darbinieku, tad administratoram ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izmaksāt šim darbiniekam pienākošos no darba tiesiskajām attiecībām izrietošos maksājumus un veikt atbilstošus maksājumus valsts budžetā (tas ir, valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi).

1) ja ar darbinieku tiek turpinātās darba attiecības maksātnespējas procesā un ar maksātnespējas procesa finansētāju nav panākta vienošanās par ar algas izmaksu saistīto nodokļu samaksu, vai tie atzīstami par maksātnespējas procesa izdevumiem (Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 8. punkts)?

2) gadījumā, ja minētie kārtējie nodokļi nav atzīstami par parādnieka maksātnespējas procesa izdevumiem, lūgts paziņot kam, kādā termiņā un uz kāda tiesiskā pamata minētos nodokļus jāpārskaita valsts budžetā?

Tā kā maksātnespējas procesa pasludināšana pati par sevi neizbeidz parādnieka noslēgto līgumu darbību, tad tie ir spēkā tik ilgi, kamēr netiek izbeigti. Maksātnespējas likuma 101. panta trešā daļa noteic, ka to līgumu izpildes turpināšana, kuri nav izbeigti likumā paredzētajos gadījumos, kā arī to līgumu izpilde, kurus juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā administrators parādnieka vārdā noslēdzis ar trešajām personām, tiek finansēts no parādnieka līdzekļiem. Savukārt, kā norādīts Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 6. punktā, juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos iekļauj izdevumus to līgumu izpildes turpināšanai, kuri nav izbeigti likumā noteiktajos gadījumos, kā arī to līgumu izpildei, kurus juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā administrators noslēdzis ar trešajām personām. Tā kā šādu līgumu izpilde tiek finansēta kā maksātnespējas procesa izdevumi, tad šāds princips attiecas uz visa veida parādnieka noslēgtajiem līgumiem, tajā skaitā, darba līgumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, darbiniekam no darba tiesiskajām attiecībām izrietošie maksājumi un ar tiem saistītie valsts budžeta maksājumi, ja darbinieks turpina darba tiesiskās attiecības pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir uzskatāmi par maksātnespējas procesa izmaksām, kuras sedzamas no parādnieka līdzekļiem kā maksātnespējas procesa izdevumi. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas.

Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka maksātnespējas procesa izmaksas, lai arī tām ir noteikta prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas, tās tiek segtas ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 117. panta pirmo daļu administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai. Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ka administrators uzsāk kreditoru prasījumu apmierināšanu saskaņā ar juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu, ja 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas nav saņemti kreditoru iebildumi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmo daļu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. No minētā secināms, ka administratoram, vadot maksātnespējas procesu un nodrošinot tā likumīgu norisi, papildus Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem un tiesībām jāievēro arī citu normatīvo aktu prasības.

Līdz ar to situācijā, ja pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek turpināta tās saimnieciskā darbība un administrators ir nolēmis turpināt darba attiecības ar darbinieku, tad administratoram ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izmaksāt šim darbiniekam pienākošos no darba tiesiskajām attiecībām izrietošos maksājumus un veikt atbilstošus maksājumus valsts budžetā (tas ir, valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi). Jāuzsver, ka nav pieļaujama situācija, ka par darbiniekam izmaksātajām summām netiek veikti ar tām saistītie valsts budžeta maksājumi un tas konkrētajā gadījumā ir administratora pienākums.

Administratoram tiesas spriedums ir jāpilda, tomēr jārēķinās, ka tiesas izdevumu iekļaušana parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās negarantē šo izdevumu nekavējošu atmaksu, jo, ja administratora rīcībā nav naudas līdzekļu, no kuriem segt maksātnespējas izmaksas, tās sedzamas no naudas līdzekļiem, kas iegūti no parādnieka mantas pārdošanas.

Pamatojoties uz ZS iesniegumu, izsniegts izpildu raksts. ZS lūdza Administratoram labprātīgi veikt izpildu rakstā noteikto, bet saņemta Administratora atbilde, kurā norādīts, ka Parādniekam, kuram ir aktīvs maksātnespējas process, visas saistības, tajā skaitā tās, kuras maksātnespējas procesa laikā parādniekam rodas uz sprieduma pamata, tiek pildītas termiņos un kārtībā, kāda noteikta Maksātnespējas likumā.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, lūgts sniegt skaidrojumu, vai Administratoram ir tiesisks pamats neizpildīt spriedumu un neveikt piespriesto tiesas izdevumu atmaksu ZS

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 16. panta otrajā daļā noteikto, tiesas spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms. Savukārt minētā likuma 16. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka šādam tiesas spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

Būtiski norādīt, ka maksātnespējīgam lietas dalībniekam (parādniekam) nav noteikta cita veida kārtība piedzīto tiesas izdevumu segšanā, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, līdz ar to tā izpilde (tostarp iekļaušana maksātnespējas procesa izdevumos) ir jāveic nekavējoties. Ar jēdzienu "nekavējoties" ir jāsaprot tūlītējas darbības, kuras administrators veic bez liekas kavēšanās. Turklāt ar nekavējošu izpildi Civilprocesa likuma izpratnē saprot iespēju to izpildīt saprātīgi īsā termiņā pēc nosacījuma iestāšanās.^{^[1]}Tajā pašā laikā nekavējošā izpilde ir cieši saistīta ne tikai ar Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto pienākumu nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi, bet arī ar nostiprināto labticības principu, kas noteic, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā.

Attiecībā par tiesas sprieduma izpildi, ar kuru no MLPKS piedzīti tiesas izdevumi par labu ZS, jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 11. panta otrajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 168. panta pirmā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Savukārt, minētā panta trešā daļa noteic, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tad, tās var finansēt no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 117. panta pirmo daļu administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas.

Turklāt no Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 4. punkta izriet administratora pienākums, juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai, ziņot kreditoriem par juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

Tomēr jāvērš uzmanība, ka tiesas izdevumu iekļaušana parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās negarantē šo izdevumu nekavējošu atmaksu, jo gadījumā, ja administratora rīcībā nav naudas līdzekļu, no kuriem segt maksātnespējas izmaksas, tās sedzamas no naudas līdzekļiem, kas iegūti no parādnieka mantas pārdošanas.

Konkrētajā gadījumā tiesas izdevumi radušies MLPKS maksātnespējas procesa laikā Administratoram ceļot prasību tiesā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. pantā noteikto administratora pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus, līdz ar to tie ir iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos, kas izriet no Civilprocesa likuma 363.¹³ panta desmitās daļas. Minētais sasaucas arī ar Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktu, kas noteic, ka izdevumi, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu, ir iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos.

Piebilstams, ka prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā ir vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[2] Šajā sakarā uzsverams, ka administratoram, ceļot prasību tiesā ar mērķi atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai, nereti ir jāsaskaras ar komplicētu juridisku jautājumu izvērtēšanu, kuru galīgais izvērtējums ir pakļauts tiesas kompetencei, līdz ar to arī gadījumā, ja administratora prasību tiesa ir atzinusi par nepamatotu, tad no parādnieka piedzītie tiesāšanās izdevumi atbilst Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteiktajiem izdevumiem un ir iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos, kas sedzami no parādnieka mantas.

No Iesniegumam pievienotās Administratora atbildes secināms, ka Administrators neapšauba Sprieduma izpildes obligāto raksturu, bet gan konkrētajā gadījumā ir vērsis ZS uzmanību uz kārtību, kādā saskaņā ar Maksātnespējas likumu notiek izmaksu segšana juridiskās personas maksātnespējas procesā. Citiem vārdiem sakot, izmaksas nevar tikt segtas, neievērojot Maksātnespējas likumā noteikto izmaksu segšanas kārtību.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (tiesiskās aizsardzības procesā), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to, ja ZS uzskata, ka ar Administratora rīcību ir aizskartas ZS tiesības, tad ZS var iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā.

[1] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 26. septembra spriedums Nr. SKC-1948/2014.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

Ne Maksātnespējas likums, ne arī Civilprocesa likums neparedz valsts vai pašvaldību iestādei depozīta apmēra samazināšanu vai arī atbrīvošanu no tā iemaksas, iesniedzot juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Iesniegumā jautāts, vai valsts iestādei ir jāmaksā valsts nodeva un depozīts, iesniedzot juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā?

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²panta otrajai daļai iesniedzot tiesā juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, kreditors pievieno dokumentus, kas apliecina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu, kā arī maksātnespējas procesa depozīta samaksu.

Likumdevējs ir noteicis obligātu prasību – valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu, ja tiesā tiek iesniegts juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikums. Tomēr Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 5. punktā paredzēts izņēmums no vispārīgiem noteikumiem, proti, no tiesas izdevumu (t.sk. valsts nodevas, kancelejas nodevas un ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu) samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prokurori, tās valsts vai pašvaldību iestādes, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

Respektīvi, ja pastāv pamats vērsties tiesā valsts vai pašvaldību iestādēm ar nolūku aizstāvēt citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, tad tieši šī iemesla dēļ tām piešķirtas tiesības būt atbrīvotām no tiesas izdevumu samaksas.[1]

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā, kas vēlāk izmantojams, ja parādniekam nav mantas vai tas apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts, pamatojoties uz to, ka kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

No minētā secināms, ka depozīts nodrošina juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanu, ja procesa gaitā atklāsies, ka pašam parādniekam nav mantas, vai manta ir mazāka par depozīta apmēru, un neviens nepiesakās šo procesu finansēt. Depozīta iemaksas leģitīmais mērķis ir nodrošināt sprieduma par maksātnespējas procesa pasludināšanu izpildi.

Atzīmējams, ka nedz Maksātnespējas likums, nedz arī Civilprocesa likums neparedz valsts vai pašvaldību iestādei depozīta apmēra samazināšanu vai arī atbrīvošanu no tā iemaksas, iesniedzot juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

No minētā izriet, ka likumdevējs ir uzlicis obligātu pienākumu arī valsts un pašvaldību iestādēm depozīta iemaksai, lai uzsāktu juridiskās personas maksātnespējas procesu, tādējādi nodrošinot efektīvu maksātnespējas procesa norisi un citu cilvēku tiesību aizsardzību.[2]

Vēršama uzmanība, ka Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma 22. pants noteic, ka līdz 2021. gada 1. septembrim kreditoriem aizliegts iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no Maksātnespējas likuma 57. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm.

[1] Autoru kolektīvs Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Civilprocesa likuma komentāri. I Daļa. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 154. lpp.

[2] Sk. arī Satversmes tiesas 2012. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2011-16-01 "Par Maksātnespējas likuma 62. panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma 363.²panta otrās daļas normu, ciktāl tās neparedz tiesas tiesības atbrīvot personas no depozīta iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam".

Uzņēmumam pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir tiesības rīkoties ar saviem naudas līdzekļiem, lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, tas ir, segt izmaksas par valsts nodevas un depozīta iemaksu saistībā ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Iesniegumā norādīts, ka uzņēmumam ir parādsaistības, kuras uzņēmums vairs nav spējīgs segt. Uzņēmuma valde ir konstatējusi, ka ir pieejami naudas līdzekļi 2000 euro apmērā.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli, vai šos naudas līdzekļus var novirzīt valsts nodevas un depozīta iemaksai, lai iesniegtu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas priekšnoteikums ir juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā.

Maksātnespējas likuma 62. panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka par parādnieka iesniegto juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama valsts nodeva 70 euro apmērā.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts administratora pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma normām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka mantas pārvaldīšanas tiesības iegūst administrators, pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros. Savukārt ar Maksātnespējas likuma 95. panta trešo daļu administratoram ir uzlikts pienākums pārvaldīt parādnieka mantu kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Ievērojot minēto secināms, ka administratoram kā krietnam un rūpīgam saimniekam ir jārīkojas ne tikai pārvaldot parādnieka mantu, bet arī veicot jebkuras citas darbības juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Ņemot vērā, ka no iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu un šīs tiesības iegūst administrators, secināms, ka uzņēmumam pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir tiesības rīkoties ar saviem naudas līdzekļiem pēc saviem ieskatiem, lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, tostarp segt izmaksas par valsts nodevas un depozīta iemaksu.

Jaunajam administratoram, izdarot apsvērumus par iepriekš ieceltā administratora izdevumu apstiprināšanu kreditoru sapulcē, nepieciešams pārliecināties par to, vai šie izdevumi ir pamatoti pēc būtības.

Saņemts iepriekšējā administratora darbības pārskats, kā arī iepriekšējam administratoram ir nosūtīts pieprasījums sniegt paskaidrojumu par atsevišķām administrācijas izmaksu pozīcijām. Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai šajā gadījumā atbilstoši Maksātnespējas likuma 170. panta prasībām iepriekšējā administratora veiktās administrācijas izmaksas būtu jāapstiprina kreditoru sapulcei pie apstākļiem, ka administrators veica ierobežotu saimniecisko darbību, kā arī lūgts norādīt iespējamo rīcību, ja kreditoru sapulce minētās izmaksas neapstiprina.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 170. panta pirmo daļu ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumus, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem, nedrīkst pārsniegt: 1) piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns; 2) juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, ja ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punktu administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas papildus šajā likumā noteiktajām vispārīgajām administratora tiesībām ir tiesības pieaicināt speciālistus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesu, un ar kreditoru sapulces piekrišanu segt ar to saistītās izmaksas no parādnieka vai citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa līdzekļiem.

No minētajām tiesību normām izriet, ka kreditoru sapulcei ir jāapstiprina tie izdevumi, kas pārsniedz Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikto apmēru, izņemot izdevumus, kas ir saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu un parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, kā arī tie izdevumi, kas saistīti ar speciālistu pieaicināšanu.

Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību turpmāk norādītajiem apstākļiem, kas jāņem vērā, atzīstot maksātnespējas procesā veiktos maksājumus par izdevumiem, kas saistīti ar saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu, un, nododot ar saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu nesaistītus izdevumus balsošanai kreditoru sapulcē.

Maksātnespējas procesa laikā veiktos maksājumus ir pamatoti atzīt par izdevumiem, kas saistīti ar saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu tad, ja šie izdevumi ir pamatoti pēc būtības, tostarp tos ir iespējams precīzi attiecināt uz saimnieciskās darbības ietvaros veiktajām darbībām, kas atbilst Maksātnespējas likuma mērķa sasniegšanai, kā arī tad, ja šos izdevumus ir iespējams pamatot ar dokumentiem.

Līdz ar to, lai atzītu iepriekšējā administratora pienākumu veikšanas laikā veiktos maksājumus par izdevumiem, kas saistīti ar Parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu, ir nepieciešams pārliecināties par to pamatotību pēc būtības, tostarp izvērtēt, vai izdevumu pamatā veiktās darbības ir atzīstamas par saimniecisko darbību, nevis Parādnieka mantas pārdošanu, vai minētās darbības faktiski ir notikušas, kā arī to, vai šīs darbības bija nepieciešamas. Tāpat, lai atzītu iepriekšējā administratora pienākumu veikšanas laikā veiktos maksājumus par izdevumiem, kas saistīti ar saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu, jāpārliecinās, vai šie izdevumi (to veids un apmērs) izriet no izmaksu pamatojošajiem dokumentiem, tostarp jāpārbauda, vai Parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās iekļautie izdevumi ir pamatoti ar rēķiniem, čekiem u.c. dokumentiem, kā arī jāpārbauda, vai bezskaidras naudas maksājumu veikšana ir atspoguļota konta pārskatos.

Ja izdevumi, kas pārsniedz Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikto apmēru, ir pamatoti, taču nav saistīti ar saimnieciskās darbības turpināšanas nodrošināšanu, tie ir nododami balsošanai kreditoru sapulcē.

Attiecībā par izdevumu apstiprināšanu kreditoru sapulcē Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka administrators ir atbildīgs par to, lai kreditoriem uz balsošanu nodotās izmaksas būtu tiesiskas, tostarp, lai kreditoru sapulcei uz balsošanu nodotie izdevumi būtu pamatoti un saistīti ar konkrētā maksātnespējas procesa nodrošināšanu.

Tiesu praksē atzīts, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 86. pantam un 88. pantam tieši administrators ir atbildīgs par kreditoru sapulces vadīšanu, dienas kārtībā skatāmajiem jautājumiem. Tieši administratora, nevis kreditora, kompetencē ir maksātnespējas procesa likumīgas norises nodrošināšana (skat. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 26. jūlija lēmuma lietā Nr. C29648115 17. lpp.).

Līdz ar to jaunajam administratoram, izdarot apsvērumus par iepriekš ieceltā administratora izdevumu apstiprināšanu kreditoru sapulcē, nepieciešams pārliecināties par to, vai šie izdevumi ir pamatoti pēc būtības, tostarp izvērtēt, vai izdevumu pamatā veiktās darbības ir notikušas, vai tās bija nepieciešamas, jāpārbauda, vai izdevumos nav iekļautas aptuvenas summas, kuras nav iespējams precīzi attiecināt uz Parādnieka maksātnespējas procesu, piemēram, konstanti biroja nomas izdevumi, kā arī jāpievērš uzmanība administratores darbības pārskatā norādītajai informācijai un jāpārbauda, vai administratore nav veikusi maksājumus ar viņu saistītām personām. Tāpat, lai nodotu kreditoru sapulcei balsošanai Parādnieka maksātnespējas procesa izdevumus, nepieciešams pārliecināties par to, vai šie izdevumi (to veids un apmērs) izriet no izmaksu pamatojošajiem dokumentiem, tostarp jāpārbauda, vai maksātnespējas procesa izmaksās iekļautie izdevumi ir pamatoti ar rēķiniem, čekiem u.c. dokumentiem, kā arī vai bezskaidras naudas maksājumu veikšana ir atspoguļota konta pārskatos.

Attiecībā par situāciju, kad administrators konstatē, ka iepriekš ieceltais administrators no parādnieka naudas līdzekļiem ir sedzis nepamatotas izmaksas, tostarp administratora atlīdzību, un situāciju, kad kreditoru sapulce neapstiprina iepriekšējā administratora segtās izmaksas, vēršam uzmanību turpmāk minētajam.

Gadījumos, ja iepriekš ieceltais administrators no parādnieka naudas līdzekļiem ir sedzis nepamatotus izdevumus, kurus līdz nav pamata nodot balsošanai kreditoru sapulcei, kā arī nepamatoti izmaksājis sev atlīdzību, kura viņam nepienākas, tostarp uz Maksātnespējas likuma 169. panta sestās daļas pamata, šie maksājumi ir atprasāmi no iepriekš ieceltā administratora.

Ja administrators kreditoru sapulcei uz balsošanu ir nodevis objektīvi pamatotus iepriekšējā administratora pienākumu veikšanas laikā radušos izdevumus, taču kreditoru sapulce tos atzīst par nepamatotiem, administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 91. panta trešo daļu kreditoru sapulces lēmumu ir iespējams pārsūdzēt tiesā. Ja tiesa administratora sūdzību noraida, kreditoru interesēs šie izdevumi ir atprasāmi no iepriekš ieceltā administratora.

Valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus parādnieka valdes loceklim atmaksāt nav tiesiska pamata, jo minētos maksājumus pieteikuma iesniedzējam ir jāveic, izpildot Maksātnespējas likuma 60. panta trešajā daļā noteikto pienākumu, kā arī šāda pieteikuma iesniegšana nav personas kā fiziskas personas interešu un ar likumu aizsargāto tiesību aizsardzība, bet gan konkrētās juridiskās personas tiesības un pienākums.

Vai tiesāšanās izdevumi, kas ir atzīti par maksātnespējas procesa izdevumiem, ir dzēšami no Parādnieka līdzekļiem maksātnespējas pieteikuma iesniedzējam, tas ir, Parādnieka valdes loceklim?

Maksātnespējas likuma 60. panta trešā daļa noteic, ka parādniekam ir pienākums nekavējoties iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no šā likuma 57. panta pirmās daļas 5., 6. vai 9. punktā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm. Ja pastāv šā likuma 57. panta pirmās daļas 5. punktā minētā pazīme, parādniekam ir pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu gadījumos, kad nav noslēgta vienošanās ar kreditoriem vai nav ierosināta tiesiskās aizsardzības procesa lieta.

Norādāms, ka parādnieks ar maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu pats atzīst maksātnespējas iestāšanās faktu un brīvprātīgi piekrīt tās negatīvajām sekām – mantas pārdošanai un likvidācijai.[1]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 57. panta ceturtajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesai iesniedz Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Civilprocesa likuma 82. panta otrā daļa noteic, ka juridisko personu lietas tiesā ved to amatpersonas, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai arī citi juridisko personu pilnvaroti pārstāvji.

Tātad, juridiskās personas lietas tiesā ved to amatpersonas, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros. Līdz ar to, iesniedzot parādnieka juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, persona kā konkrētas sabiedrības valdes loceklis īsteno konkrētās juridiskās personas tiesības un pienākumus un šāda pieteikuma iesniegšana nav personas kā fiziskas personas interešu un ar likumu aizsargāto tiesību aizsardzība.[2]

Turklāt pēc tam, kad tiesa ir pieņēmusi lēmumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, uzņēmuma vadības pilnvaras tiek apturētas un tās pārņem tiesas iecelts administrators. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir aizsargāt kreditoru intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc iespējas pilnīgāk. Lai īstenotu maksātnespējas procesa mērķus, administratoram ir jāveic viss konkrētajā situācijā iespējamais, rīkojoties ne vien kā krietnam un rūpīgam saimniekam, bet arī jāpieņem saimnieciski izdevīgākie lēmumi. Tas nozīmē, ka administratoram paredzētas plašas pilnvaras, tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par maksātnespējīgā komersanta vienīgo likumīgo pārstāvi, kam gluži kā komersanta pārvaldes institūcijai ir jāvērtē, kuru no procesa mērķiem sasniegt ir reālāk un kādas darbības ir efektīvākas, lai šo mērķi sasniegtu.[3]

No iepriekš minētā secināms, ka valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Parādnieka valdes loceklim atmaksāt nav tiesiska pamata, jo minētos maksājumus pieteikuma iesniedzējam ir jāveic, izpildot Maksātnespējas likuma 60. panta trešajā daļā noteikto pienākumu, kā arī šāda pieteikuma iesniegšana nav personas kā fiziskas personas interešu un ar likumu aizsargāto tiesību aizsardzība, bet gan konkrētās juridiskās personas tiesības un pienākums.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. SPC-54/2012; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 18. janvāra spriedums lietā Nr. SPC-3/2013.

[2] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 24. maija lēmuma Lietā Nr. CA-2221-18/16 motīvu daļas 7.3. punkts.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018 gada 21. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 193- 2018

Tiesas izdevumi, kas radušies parādnieka maksātnespējas procesa laikā, proti, iepriekšējā administratora celto prasību rezultātā, atbilst Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteiktajiem juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

Vai gadījumā, kad iepriekšējā administratora celtās prasības noraidīšanas rezultātā ir piedzīti no maksātnespējīgā uzņēmuma tiesāšanās izdevumi, vai šie tiesāšanās izdevumi ir iekļaujami maksātnespējas procesa izdevumos?

Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikts, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts: 1) pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai četrus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem; 2) triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 96. pants uzskatāms par vispārēju darījumu apstrīdēšanas normu.[1] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu un 96. panta pirmo daļu administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un nepieciešamības gadījumā celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ievērojot Maksātnespējas likuma 5. un 6 pantā noteikto mērķi un principus.

Maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi (Maksātnespējas likuma 11. pants). No Maksātnespējas likuma 168. panta pirmās daļas izriet, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 117. panta pirmo daļu administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas. No Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 4. punkta izriet administratora pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu gaitu, ziņot kreditoriem par maksātnespējas procesa izdevumiem, savukārt Maksātnespējas likuma 89. panta 3. punkts noteic kreditoru sapulces kompetenci apstiprināt maksātnespējas procesa izmaksas.

Iesniegumā norādīts, ka tiesas izdevumi radušies parādnieka maksātnespējas procesa laikā, proti, iepriekšējā administratora celto prasību rezultātā, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētie izdevumi atbilst Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteiktajiem juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 16 .decembra spriedums lietā Nr. C29358817, SKC294/2019.

1) vai administratoram ar rakstveida lēmumu ir jāinformē VID, ka administrators nepiekrīt PVN un atbilstošās nokavējuma naudas iekļaut izmaksās. Kāda būtu šāda lēmuma pārsūdzēšanas kārtība?

2) vai administratoram ir pienākums sasaukt kreditoru sapulci, lai lemtu par maksātnespējas procesa izdevumu atzīšanu par pamatotiem?

3) vai administratoram darba kārtībā ir jāiekļauj jautājums par izmaksu atzīšanu par nepamatotām vai izmaksu atzīšanu par pamatotām?

4) tā kā gan kreditoram, gan administratoram ir teorētiskas iespējas iesniegt sūdzību par kreditorus sapulces lēmumu tiesā, tad kāda būs reālā nozīme un sekas šādam tiesas lēmumam?

5) vai VID būtu pienākums atmaksāt inkasētos līdzekļus, ja tiesvedības lēmums civiltiesiskā kārtībā būtu administratoram labvēlīgs?

6) vai VID būtu pienākums pēc būtības izvērtēt vai darījumi, kuri norādīti nodokļu atskaitēs ir saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process, kā to nosaka Maksātnespējas likuma 73. panta 11. daļa? Vai šādam lēmumam būtu jābūt motivētam un šai motivācijai būtu jābūt darītai zināmai arī administratoram?

7) kāda ir maksātnespējas procesa izmaksu būtība? Vai izmaksām ir tiešā veidā jābūt saistītām ar darījumiem, kuri veikti maksātnespējas procesa laikā?

8) vai VID ir tiesīgs vērst piedziņu uz parādnieka kustamo mantu, neskatoties uz to, ka tiesības pārdot mantu ir tikai administratoram?

9) vai VID ir tiesīgs segt (inkasēt līdzekļus) maksātnespējas procesa izmaksas (pat, ja administrators tās par tādām neuzskata) prioritārā kārtībā, neskatoties uz to, ka Maksātnespējas likums neparedz prioritāti izmaksu segšanas kārtībā?

10) kādā veidā administrators pašreizējā situācijā var uzsākt mantas pārdošanu?

11) vai administrators šajā situācijā ir nepieciešams atkāpties no konkrētā maksātnespējas procesa? Vai teorētiski Maksātnespējas likums paredz šādu iespēju?

Maksātnespējas likumā un pastarpināti citos ārējos normatīvajos aktos tiešā tekstā ir regulēts jautājums par maksātnespējas procesa izmaksu fiksēšanu, sniegts juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumu uzskaitījums un noteikti kritēriji, kuriem izpildoties, izdevumi iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstā. Proti, administratoram ir pienākums izstrādāt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu, kurā administratoram ir jāiekļauj visas konkrētā maksātnespējas procesa izmaksas. Nodrošinot maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi, administratoram ir patstāvīgi un pastāvīgi visa procesa norises gaitā jāvērtē, vai konkrētās finanšu pozīcijas ir atzīstamas par maksātnespējas procesa izmaksām, vai arī gluži pretēji – par tādām nav atzīstamas.

Gadījumā, ja administrators nepiekrīt VID viedoklim par to, kādi maksājumi un kādā apmērā iekļaujami Parādnieka maksātnespējas procesa izmaksu sarakstā, minētais strīds ir risināms ārējos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Proti, ja VID savu tiesisko pozīciju pamato ar pieņemtu lēmumu vai veiktu faktisko rīcību, šādas rīcības tiesiskums ir pārbaudāms vienīgi Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā. Administratora vienpusēja rīcība, vai arī jautājuma nodošana balsošanai Parādnieka kreditoru sapulcei konkrēto strīdu starp Parādnieku un VID nevar atrisināt. Vēl jo vairāk, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram ir jāizvairās no tādu darbību veikšanas, kas nelietderīgi var sarežģīt un paildzināt strīda ar VID risināšanu, piemēram, vienlaikus gan apstrīdot (pārsūdzot) VID lēmumus (faktisko rīcību) Administratīvā procesa likuma kārtībā, gan sasaucot kreditoru sapulci, lai tā lemtu par šī paša strīda priekšmetu.

Vienlaikus vēršama uzmanība uz likuma Par nodokļiem un nodevām 21. pantā noteikto, ka nodokļu administrācija patstāvīgi veic šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus. Iejaukšanās nodokļu administrācijas kompetencē ietilpstošajos nodokļu un muitas kontroles jautājumos un jebkāda nodokļu administrācijas ietekmēšana, lai panāktu prettiesisku lēmumu, privileģētu stāvokli vai gūtu citus labumus, ir aizliegta. Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs sniegt vērtējumu par VID konkrētiem pieņemtiem lēmumiem Parādnieka maksātnespējas procesā. Šādu lēmumu tiesiskuma pārvērtēšana ir nodota vienīgi tiesas kompetencē. Minētais vienlīdz attiecināms uz VID citām veiktajām darbībām nodokļu, nodevumu vai citu maksājumu atgūšanai valsts labā. Gadījumā, ja administratoram ir pamats uzskatīt, ka VID rīkojas prettiesiski, administratoram ir pienākums parādnieka un citu kreditoru aizskartās tiesības aizsargāt ārējos normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

Lai nodrošinātu iespēju administratoram efektīvi vadīt maksātnespējas procesu, Maksātnespējas likums neliedz administratoram pēc savas iniciatīvas sasaukt kreditoru sapulci un tās darba kārtībā iekļaut jautājumu par maksātnespējas procesa izdevumu atzīšanu par pamatotiem (Maksātnespējas likuma 89. panta 3. punkts). Šāds regulējums paredzēts ar mērķi savlaicīgi nodrošināt ne vien kreditoru informēšanu par konkrētā procesa izdevumu apmēru, bet arī iegūt vairākuma kreditoru atbalstu procesa izdevumu atzīšanai par attiecināmiem un atbilstošiem konkrētam maksātnespējas procesam. Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā sasaukt kreditoru sapulci un tās darba kārtībā iekļaut jautājumu par tādu izdevumu apstiprināšanu, kas pamatoti ar valsts vai pašvaldību iestāžu likumīgā spēkā esošiem lēmumiem (faktisko rīcību), nav nedz lietderīgi, nedz tiesiski. Jo kā jau minēts, kreditoru sapulces lēmums nevar mainīt ārējos normatīvajos aktos noteiktu valsts vai pašvaldību iestāžu lēmumu vai veiktas faktiskās rīcības spēkā esamību.

Tāpat Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs sniegt vērtējumu par to, vai un kādā apmērā VID ir pienākums izvērtēt Parādnieka darījumus un attiecīgi kādā apmērā iesniegt administratoram kreditora prasījumu vai iesniegumu par maksātnespējas procesa izmaksām. Kā jebkura valsts pārvaldes iestāde, arī VID ir pakļauts likumiem un tā rīcības tiesiskuma un lietderības kontrole ir noteikta ārējos normatīvajos aktos.

Maksātnespējas likuma 73. panta 11. daļa noteic, ka nodokļu administrācijas prasījumi, kuri radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas un ir tieši saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process, ir piesakāmi kā kreditora prasījumi šajā likumā noteiktajā kārtībā. Kā redzams no attiecīgā likumprojekta izstrādes dokumentiem, šis ir Saeimas deputāta iesniegts priekšlikums un attiecīgi nav ticis diskutēts sākotnējā likumprojekta izstrādes gaitā.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, Maksātnespējas likuma 73. panta 11. daļā iekļautais regulējums konkretizē vispārējo kārtību, proti, ka par parādnieka neizpildītajām saistībām līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai un no tām izrietošajiem maksājumiem ir iesniedzams kreditora prasījums. Secīgi, nodokļu administrācijai netiek piešķirtas priekšrocības nodokļu vai citus maksājumus (piemēram, uzrēķinus vai sodus), kas aprēķināti, vai kurus bija iespējams aprēķināt, tikai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, un kas izriet no darījumiem, kas veikti līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai, pieteikt kā maksātnespējas procesa izmaksas.

Citiem vārdiem, tolaik praksē bija konstatējami gadījumi, kad nodokļu administrācijai iespēja aprēķināt attiecīgo nodokļu vai citus no likuma izrietošus maksājumus radās tikai pēc atbilstošu deklarāciju (vai citas informācijas) saņemšanas vai citu procesuālo un administratīvo darbību veikšanas jau pēc maksātnespējas pasludināšanas. Proti – ar nobīdi laikā, lai gan darījumi par ko aprēķināms maksājums bija veikti pirms maksātnespējas pasludināšanas. Attiecīgi, lai šādā situācijā nodrošināti visu kreditoru vienlīdzību un taisnīgu parādnieka mantas sadali, Maksātnespējas likumā tika iekļauta 73. panta 11. daļa attiecīgā redakcijā.

Vēršama uzmanība, ka administratoram kā maksātnespējas jomas profesionālim ir patstāvīgi jāspēj identificēt maksātnespējas procesa izmaksas. Vēl jo vairāk situācijā, kad gan maksātnespējas procesa izdevumu pozīcijas, gan administratora atlīdzības apmērs tiešā tekstā ir regulēti Maksātnespējas likumā. Turklāt Maksātnespējas likuma 11. panta otrajā daļā tiešā tekstā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 23. panta pirmā daļa noteic, ka administratoram ir tiesības jebkurā brīdī atkāpties no juridiskās personas maksātnespējas procesa, ja objektīvu apstākļu dēļ viņš nespēj pildīt administratora pienākumus. Izvērtējot administratora sniegto informāciju par Parādnieka maksātnespējas procesa norisi, Maksātnespējas kontroles dienests pirmšķietami nekonstatē objektīvus apstākļus, kas būtu par pamatu administratora tiesībām atkāpties no Parādnieka maksātnespējas procesa. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, strīda esamība par maksātnespējas procesa izmaksu esamību un attiecināmību, ir loģiska un tipiska situācija maksātnespējas procesā un administratoram ir tiešs pienākums šādus strīdus atrisināt.

Ievērojot minēto, kā arī Maksātnespējas likumā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu – kreditors un parādnieks nedrīkst veikt individuālas darbības, kas nodara kaitējumu kreditoru kopuma interesēm, uzskatām, ka administratoram šobrīd ir jāturpina vadīt Parādnieka maksātnespējas process un veikt Maksātnespējas likumā noteiktās darbības. Ierosinām informēt VID un pārējos kreditorus, ka administrators šobrīd nepiekrīt VID pozīcijai attiecībā uz zināmu maksājumu atzīšanu par maksātnespējas procesa izmaksām un, ka administratoram ir uzsākusi veikt tiesiska rakstura pasākumu kopumu minētā strīda atrisināšanai. Vienlaikus administrators var aicināt VID, līdz strīda pilnīgai atrisināšanai, atturēties no tādu darbību veikšanas, kas potenciāli var nodarīt zaudējumus Parādniekam, ņemot vērā strīdu starp administratoru un iestādi.

No visiem parādnieka maksātnespējas procesā iepriekš iegūtajiem līdzekļiem, kas būtu novirzāmi kreditoru prasījumu apmierināšanai, ir iespējams noteikt nodrošinātajam un nenodrošinātajiem kreditoriem izmaksājamās daļas proporciju.

1) vai būtu tiesisks pamats uzskatīt, ka nodrošinātajam kreditoram pienākas administratores aprēķinātā procentuālā naudas līdzekļu daļa, ko iepriekšējais administrators atmaksās parādniekam labprātīgi vai piespiedu kārtā?

2) vai administratore ir tiesīga jau šobrīd veikt izmaksu nodrošinātajam kreditoram no iepriekšējā administratora atmaksātajām naudas summām proporcionāli nodrošinātajam kreditoram procentuāli pienākošajai daļai?

3) vai administratorei jāgaida pilnīga naudas līdzekļu atmaksa, lai varētu sagatavot precizēto parādnieka maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditora prasījumu segšanas plānu un uzsākt naudas līdzekļu sadali starp kreditoriem?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 116. panta sestajai daļai no ieķīlātās mantas pārdošanas saņemtie naudas līdzekļi ir novirzāmi nodrošinātā kreditora prasījumu segšanai. Parādnieka ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu veica ZTI pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas. Tādējādi visi no ZTI saņemtie naudas līdzekļi pienākas nodrošinātajam kreditoram. Vienlaikus secināms, ka iepriekšējā administratora prettiesisku darbību rezultātā minētie naudas līdzekļi tika izņemti no parādnieka norēķinu konta. Tāpat no parādnieka konta tika izņemti naudas līdzekļi, no kuriem bija apmierināmi nenodrošināto kreditoru prasījumi.

No vēstules izriet, ka parādnieka maksātnespējas procesā nav paredzama citu līdzekļu atgūšana, kā vien iepriekšējam administratoram nepamatoti izmaksāto naudas līdzekļu atmaksa. Līdz ar to, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, no visiem parādnieka maksātnespējas procesā iepriekš iegūtajiem līdzekļiem, kas būtu novirzāmi kreditoru prasījumu apmierināšanai, ir iespējams noteikt nodrošinātajam un nenodrošinātajiem kreditoriem izmaksājamās daļas proporciju. Šādas proporcijas aprēķināšana ir administratores kompetencē, savukārt Maksātnespējas kontroles dienests šādu aprēķinu veikt administratores vietā nav tiesīgs.

Maksātnespējas kontroles dienests nesaskata šķēršļus nodrošinātā kreditora prasījuma daļējai apmierināšanai no iepriekšējā administratora šobrīd atmaksātajiem naudas līdzekļiem proporcionāli viņam pienākošajai daļai. Gluži pretēji, Maksātnespējas likuma 6. panta 6. punktā nostiprinātais apgrozības ātruma princips prasa, lai aktīvu, tai skaitā mantas, aprite maksātnespējas procesā notiktu pēc iespējas ātri, neradot nepamatotus zaudējumus kreditoriem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. No minētā izriet, ka maksātnespējas procesa administratora darbībām parādnieka maksātnespējas procesā ir jābūt efektīvām, likumīgām, kā arī jābūt vērstām uz kreditoru prasījumu apmierināšanu.

No vēstulē minētā izriet, ka uz šo brīdi visa parādnieka manta ir pārdota. Maksātnespējas likuma 117. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta pirmo daļu, ja 15 dienu laikā pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi, nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators iesniedz tiesai pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pievienojot paziņojumu par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi.

Kriminālprocesa likuma 95. panta pirmajā daļā noteikts, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Secināms, ka kriminālprocesā par cietušo var būt gan parādnieks, gan kreditors.

Gadījumā, ja parādnieka maksātnespējas procesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības, lai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta noteikumiem varētu izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, lai nodrošinātu parādnieka efektīvu maksātnespējas procesa norisi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, administratorei ir tiesības sagatavot precizētu parādnieka maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu, veikt naudas līdzekļu sadali, kā arī iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, vienlaikus informējot kreditorus par uzsākto kriminālprocesu un kreditoru tiesībām kriminālprocesa ietvaros lūgt atzīt sevi par cietušo.

Pēc tam, kad administrators ir atzinis darbinieka kreditora prasījumu, bet darba devējam - parādniekam nav naudas līdzekļu, lai segtu darbinieka atzīto kreditora prasījumu no parādnieka naudas līdzekļiem, tad administratoram ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un noteiktajā kārtībā vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem.

Kāds ir aptuvenais laiks, kad ir jāizmaksā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalstu, ja persona ir atbrīvota no darba attiecībām balstoties uz Darba likuma 110. pantu SIA likvidācijas gadījumā, ja uzņēmumam nav naudas, ir tikai parādi?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma regulējumu, pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka, proti, darba devēja pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta un darba devēja pārvaldīšanu veic tiesas ieceltais administrators. Tādējādi jautājumi, kas saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām starp darbinieku un darba devēju, risināmi, vēršoties pie maksātnespējas procesā ieceltā administratora.

Kreditora prasījumu izvērtē administrators un pieņem lēmumu par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Pēc tam, kad administrators ir atzinis darbinieka kreditora prasījumu, bet darba devējam - parādniekam nav naudas līdzekļu, lai segtu darbinieka atzīto kreditora prasījumu no saviem naudas līdzekļiem, tad administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 7. punktu ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un noteiktajā kārtībā vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar iesniegumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem. Proti, saskaņā ar likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" (turpmāk šajā skaidrojumā – Likums) un Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 noteikumiem, Maksātnespējas kontroles dienests no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem noteiktā kārtībā un apmērā apmierina darba devēja nesegtos darbinieku prasījumus.

Maksātnespējas likumā nav noteikts termiņš iesnieguma par darbinieku prasījumu apmierināšanu iesniegšanai Maksātnespējas kontroles dienestā, tomēr administratoram tas ir jāiesniedz saprātīgā termiņā.

Saskaņā ar Likuma 10. pantu iesniegums darbinieku prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedzams līdz brīdim, kad pieņemts lēmums par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Jāņem vērā, ja minētā iesnieguma un tam pievienoto dokumentu izskatīšanas rezultātā Maksātnespējas kontroles dienests konstatē, ka darbinieku prasījumu apmēra un pamatotības pārbaudei nepieciešama Ministru kabineta noteikumos Nr. 955 paredzētā papildu informācija vai dokumenti, tad nepieciešamā informācija tiek pieprasīta administratoram, VID un pašvaldību institūcijām.

Savukārt pēc lēmuma par darbinieku prasījumu apmierināšanu pieņemšanas Maksātnespējas kontroles dienesta lēmums tiek nosūtīts katram darbiniekam individuāli (Ministru kabineta noteikumu N. 955 14. punkts) uz informācijā par darbinieka prasījumiem norādīto korespondences vai elektroniskā pasta adresi. Ar lēmumu darbiniekam piešķirtie naudas līdzekļi tiek pārskaitīti darbinieka norēķinu kontā, kas norādīts informācijā par darbinieka prasījumiem.